Uzticēties bērna iedzimtajām spējām - tā ir liela māksla

Par to, ka nav mācījies skolā, Andrē nekaunas, gluži otrādi – labprāt stāsta visai pasaulei. Paradoksāli, bet viņš ir pieprasīts lektors tieši izglītības jautājumos. Daudzas Andrē Šterna idejas – veseluma, mācību procesa nepārtrauktības, uzticēšanās, bērna nevērtēšanas un nesalīdzināšanas, iekšējo resursu atklāšanas un citas – praksē iedzīvinājusi Drustu tautskola 99 balti zirgi. Andrē Šterns un Ojārs Rode ir starp lektoriem, kuri uzstājās festivālā HELSUS: Ķermenim, dvēselei, veselībai. 22. un 23. augustā Rīgā, Lucavsalā, festivāls pulcēs cilvēkus, kuru piedāvātie produkti, pakalpojumi un prakses palīdz sasniegt laimīga, vesela un garīgi attīstīta cilvēka esību. Darbosies septiņi tematiskie dārzi: uzturs, fiziskā kultūra, alternatīvā medicīna, pašizziņa, dvēsele, vide, bērni.

Andrē piedzima Parīzē un uzauga mazā dzīvoklītī pilsētas centrā. Māte, jaunāko klašu skolotāja, atteicās no karjeras, lai nepalaistu garām Andrē un viņa māsu bērnību un kopā ar tēvu būtu blakus, ja bērniem viņus savajadzētos. Jo vecāki bērni kļuva, jo vairāk vecāki nodarbojās ar savām lietām. Tālajos 20. gadsimta septiņdesmitajos gados lēmumu par atteikšanos no skolas gaitām Andrē vietā pieņēma vecāki, īpaši tēvs Arno Šterns, kurš izveidoja spontānās apmācības pulciņu dažādu vecumu bērniem. Bērni joprojām nāk uz pulciņu zīmēt, spēlēties, radīt. Tas notiek bez ierobežojumiem, konkurences un pieaugušo izvirzītiem mērķiem. Arno Šterna mērķis bija izvairīties no skolas piesārņojuma – salauzt rāmjus, kuros bērnus dzen tradicionālā izglītība.

Atšķirībā no Vācijas un Austrijas Francijā izglītības ieguve skolā nav obligāta. Nepārprotiet, Andrē nemācīja arī vecāki. Viņu virzīja tikai noskaņojums un vēlmes. Tomēr izglītības brīvība nenozīmēja brīvību no izglītības, lai gan nekādi nebija saistīta ar tradicionālo mācību programmu. Iemaņas un pilnība – tāda ir Anrē devīze. Attīstot savu kaislību uz mūziku, viņš kļuva par atzītu izpildītāju un komponistu. Zīmīgi, ka savu pārliecību Andrē nevienam neuztiepj, viņš nav kļuvis par skolas ienaidnieku. Andrē tikai runā par cita ceļa iespējamību, un viņa grāmata Es nekad neesmu gājis skolā. Laimīgas bērnības recepte ir atradusi ceļu pie lasītājiem Vācijā, Francijā un citur Eiropā.

“Es ne reizi neesmu bijis skolā! Citi stāsta, kā baidījušies no mājasdarbiem un negaidītiem kontroldarbiem, kā iekaluši teorijas un tabulas, bet fizkultūras stundās kļuvuši par autsaideriem. Man tā ir nepazīstama pasaule. Mana bērnība bija laimīga. Mani neviens nepiekala pie mācību grāmatām, liekot mācīties paragrāfus, neviens neapmācīja strikti pēc valsts apstiprināta plāna. Ja man gribējās kaut ko zināt, vecāki atbildēja uz maniem jautājumiem, kopā ar mani atrada grāmatas un cilvēkus, kas man palīdzēja. Es mācījos tikai to, kas man sagādāja prieku, bez eksāmeniem un sertifikāta,” atceras Andrē.

Vērojot bērnus, vecāki secināja, ka bērni sevī nes visu, par ko varētu kļūt. Viņiem nav vajadzīga programma un sistemātiska apmācība. “Es vienmēr mācījos to, kas man bija nepieciešams, un meklēju izskaidrojumu tam, ko nesapratu, izlasījis avīzē vai izdzirdējis metro. Es tā daru līdz pat šai dienai. Es nekautrējos konstatēt, ka kaut ko nezinu, gluži otrādi: pirms jaunu zināšanu atklāšanas es jūtos kā uz tramplīna.”

Vai Andrē tā ir iemācījies vairāk vai mazāk nekā citi? Viņš nezina, jo nesalīdzina. “Cilvēki apgalvo, ka man līdzīgi bērni visu dienu neko nedara, jo viņiem nav pienākuma apziņas. Tā nav taisnība.” Andrē diena vienmēr bijusi saplānota, jo viņam patīk struktūras. Jau divpadsmit gadu vecumā zēns cēlās sešos no rīta, lai trenētos spēlēt ģitāru, jo šajā laikā pilsēta ir klusa un skaņas var uztvert intensīvāk. Pēc brokastīm viņš apguva vācu un angļu valodu – reizēm divdesmit stundu no vietas, reizēm īsu brīdi. Mācības un brīvais laiks brīvi saplūda. Vēlme apgūt kaut ko jaunu virzīja aizvien tālāk. “Esmu pārliecināts, ka tā var mācīties ikviens bērns, nav jābūt īpaši apdāvinātam,” saka Andrē. Andrē šad tad nokļuvis nepatīkamās situācijās. Piemēram, armijā virsnieks viņam piedāvāja ievilkt ķeksi sadaļā analfabēts, jo Andrē nespēja novērtēt savas zināšanas pēc tradicionālās skalas – bērnudārzs, sākumskola, pamatskola, vidusskola utt.

Andrē uzsver, ka, ceļojot pa pasauli un atklājot cilvēkiem savu pieredzi un ceļu, viņš nenorāda, kā vajadzētu, “jo tad man būtu kas pārdodams, bet man nav nekā, ko pārdot”. Viņš tikai stāsta, kā varētu būt: “Nostāja, kuru es pārstāvu, ir uzticēšanās – bērnības ekoloģija.” Un tā ļauj tuvoties labākajai pasaulei. Andrē neatdala sevi no pasaules – lūk, viņš un tur ļaunā pasaule, jo viss ir viens veselums, un viņš var dot savu pienesumu pasaulei. “Es nejūtos kā izņēmums šīsdienas izglītības ainā. Esmu banāls kā mango kauliņš, kas, nonācis ūdenī, sākt dīgt, līdz parādās asni un lapas. Mēs nesakām: o, tas ir augsti apdāvināts mango kauliņš, jo augt ir mango kauliņa dabā, tāpat kā bērna dabā ir augt un mācīties, jo bērns nemaz nevar nemācīties. Bērnā – ikvienā no mums – ir iedzimtas spējas, kas mūs ved pie jaunā – pie uzticēšanās bērnam, iedzimtajām spējām un sev,” stāsta Andrē.

Kad Andrē jautā, kā viņš apguvis lasītprasmi un matemātiku, viņš smejas: “Tā ir klasika – man vienmēr vaicā par matemātiku un lasīšanu, bet neviens nekad nevaicā, kā es iemācījos gatavot ēst un dziedāt. Varētu domāt, ka mūsu pasaulē ir kāda hierarhija starp priekšmetiem, profesijām, it kā viena būtu svarīgāka nekā citas.” Andrē saka: ir maldīgi domāt, ka viņš mācījies viens pats vai viņu mācījuši vecāki. Dzīvē viss notiek dabiski, priekšmeti cits no cita netiek atdalīti: lasīšana no rakstīšanas, klausīšanās no runāšanas. Bērns to tver kā vienu veselumu. Skriet, dzīvot, runāt, lasīt, rakstīt, rēķināt, dziedāt, gatavot ēst bērns iemācās kā kopumu.

“Tāpat kā dzimto valodu, bērns mācās arī visu citu. Viņš nemaz nevar nemācīties, jo apkārtējie to visu laiku izdzīvo, rāda priekšā. Dzimto valodu neviens speciāli nemāca – nav noteiktas metodes un mācību perioda, bet ikviens to ir apguvis. Neirobiologi izpētījuši, ka dzimtās valodas apguve ir visgrūtākais uzdevums smadzenēm. Tas, kurš to paveicis, var būt drošs, ka spēs apgūt arī pārējo, no augstākās matemātikas līdz kaujas lidmašīnu vadīšanai.”

Andrē labprāt stāsta par sajūsmas nozīmi. “Smadzeņu pētījumi apliecina, ka sajūsmai ir brīnumains efekts un, to zinot, dzīvi var veidot pavisam citādi. Divdesmit gadu vecumā es apguvu vācu valodu, lai gan mēs domājam, ka valodas ir jāsāk apgūt agri. Man tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena, milzīga sajūsma, un es septiņas līdz astoņas stundas dienā spēju mācīties vācu valodu. Neviens man 45 minūtes dienā nemācīja vācu valodu, beigās liekot kārtot eksāmenu. Es izdzīvoju savu sajūsmu, un bērns to dara automātiski. Bērni vienu un to pašu stāstu var klausīties 1000 reižu un sajūsmināties. Izdzīvotai sajūsmai ir pozitīva blakne, ko sauc par kompetenci, vēlāk seko profesionāli panākumi. Ja es rīt vēlētos kļūt par ārstu, tad es to varētu izdarīt un nokārtot eksāmenus. To, ko es patiesi vēlos, es paveikšu ar izcilību. Esmu strādājis dažādās profesijās, bez diplomiem, un tas ir vienkāršāk, nekā mēs domājam.”

“Lai mācītos, nav nekā labāka par spēlēšanos,” viņš paskaidro. “Spēle ir mūsu intelektuālā gremošanas sistēma. Spēle ir tas, kas mums visu ļauj piedzīvot drošībā, simulācijas režīmā kā pilotam lidmašīnas simulatorā. Spēlēšanās ir mūsu pēdējā brīvība. Tā mums nav atņemta, bet ir tik ļoti devalvēta, ka mēs to vairs nespējam saskatīt.” Viņš saka: bērni neredz atšķirību starp spēlēšanos, mācīšanos un dzīvošanu. Bērniem viss ir viens. “Vērojot bērnus, mēs to ieraudzīsim. Mēs, pieaugušie, nākam ar sistēmu, izraujam viņus no dzīves, sakot, ka gribam sagatavot dzīvei. Ilgtspējīgi mācīties varam tikai tad, kad mūsu emocionālie centri ir aktivizēti. Un šos centrus nevar aktivizēt no ārpuses. Patiesā, beznosacījumu spēlē šie centri pastāvīgi ir aktīvi.”

Andrē runā par tuvošanos bērnam ar uzticēšanos un cieņu. Līdzko pieaugušajiem ir nodoms, viss ir garām. Andrē uzskata: tas ir mīts, ka bērni meklē citus bērnus. “Kad bērns iziet pasaulē, viņa ceļi krustojas ar dažāda vecuma cilvēkiem, un tieši šī dažādība mūs bagātina. Es vienkārši atrados sociālajā realitātē, kurā ir dažādu vecumu, reliģiju, profesiju, ādas krāsu cilvēki. Bērni sadraudzējas nevis pēc vecuma vai dzīvesvietas, bet pēc interesēm, kurās ir svarīga dažādība. Bērni mums rāda ceļu uz labāku pasauli, jo nepazīst hierarhiju. Viņi ir brīvi un gatavi tuvoties citiem bez aizspriedumiem un noteiktām gaidām.”

Andrē piedāvā iztēloties mūsdienu bērna pasauli: “Pirms dzimšanas, mammas vēderā, bērns jau tiek mērīts. Uz dzimšanas zīmītes ir uzrakstīts – Teo, 25. maijs, 48 cm, 3330 g. Tas ir labāk nekā kaimiņam, bet ne tik labi kā brālēnam. Seko jautājums: vai viņš guļ labi? Mēs radām sajūtu: “Ja tu naktīs gulētu, es mīlētu tevi vairāk.” Kopš šā brīža sākas spiediens: pagaidām tu esi nulle, tev ir jāattīstās, tev ir jāmainās, tev ir jāatbilst tam, ko es un sabiedrība no tevis sagaida, tev ir jābūt paklausīgam, tev skolā jāsaņem labas atzīmes, pretējā gadījumā tu nevarēsi veiksmīgi studēt. Ja tu nevarēsi studēt, tev nebūs diploma. Ja tev nebūs diploma, tev nebūs laba darba.

Spiediens pieaug, un tāda ir bērna pasaule. Skola ir jauna vieta bērnam. Pārkāpjot klases slieksni, viņš sajūt skolotāja domas. Zinātniski pierādīts, ka sliktākā sajūta, kādu bērns var piedzīvot, ir izslēgšanas sajūta. Andrē komentē gadījumu, kad bērnam par neizpildītu uzdevumu, ko viņš nav izpratis, skolotāja ieliek nesekmīgu atzīmi, lai gan mazais skolēns sarežģīto uzdevumu ir atrisinājis radoši – burtu vietā uzzīmējis puķītes. “Ir bērni, kas var tikt tam pāri, un ir bērni, kas to nevar. Neirobioloģiski skatoties, tās ir lielākās sāpes, pat lielākas nekā tad, ja tev rauj nost nagus. Šādas situācijas rodas tāpēc, ka bērni tiek salīdzināti, kas normālajā dzīvē nenotiek. Dzīvē visas vecuma un zināšanu pakāpes ir sajauktas kopā. Bērni redz šo dažādību un zina, ka dažādība bagātina. Viņi grib būt daļa no tās. Sajūta, ka es skolā tieku izslēgts, izsmiets, manas prasmes netiek saredzētas, pamanīta tiek mana nevarība, ir sliktākā, kāda var būt. Bērnam pavērtos cita pasaule, ja attieksme būtu šāda: tev nav jāmainās, jākļūst par citu personu, tev tikai jābūt tam, kas tu esi.”

“Cilvēki vēlas mainīt, optimizēt veco pasauli, bet esmu nodarbināts ar to, lai mēs kopīgi veidotu jaunu pasauli,” saka Andrē. Viņš nepiedāvā gatavas metodes, ko salīdzināt, lai izveidotu supermetodi. “Ideja ir, ka mēs vairs nesakām: pieaugušajiem jādara tā, bet bērniem jādara šitā, mēs skatāmies – ko mēs gribam, kādā pasaulē vēlamies dzīvot. Ir dažādi risinājumi.” Noslēgumā Andrē saka: “Uz zemes nebūs miera tik ilgi, kamēr nebūs miera bērnības ostā. Tāds, kāds tu esi, tu esi perfekts. Tā ir šī brīvība.”

Vienam der radoša brīvība, citam vajadzīgs žagars

“Mēs uztraucamies par smagām skolas somām un greizām bērnu mugurām, bet kas uztrauksies par greiziem prātiem, sadragātu psihi un neatvērtām sirdīm,” retoriski vaicā Drustu tautskolas 99 balti zirgi direktors Ojārs Rode. Pirms vairāk nekā 20 gadiem izveidotās tautskolas darbība balstās holistiskās filozofijas pamatprincipos. Vārds holisms ir radies no grieķu vārda holos, kas nozīmē veselumu.

Veseluma princips, par ko daudz runā radošais francūzis Andrē Šterns, ir vecs kā pasaule. Jau senie ķīniešu daoisti mācīja, ka mazais ir līdzīgs lielajam, lielais – mazajam un Visumā viss ir savstarpēji saistīts. Viena no holisma aksiomām ir tā, ka cilvēkam piemīt Dieva veidots gars – mūžīga substance, kas nemitīgi tiecas uz pilnveidošanos. Holistiskā pedagoģija kalpo bērnam, palīdzot atklāt viņa talantus un dzīves jēgu. Veseluma izglītībā bērns netiek uztverts kā maza un dumja būtne, kas neko nejēdz, kamēr pieaugušie tajā neiedzen dogmas un gatavas zināšanas, bet gan kā personība ar saviem sapņiem, domām, dabiskām spējām un dotumiem, kurā jāieklausās. 99 balti zirgi ir radoša skola, kas orientēta uz bērna iedzimto spēju atklāšanu un attīstīšanu, uzskatot, ka sabiedrībai ir vajadzīgas personības, nevis industriāli izdevīgi cilvēki.

“Kopumā var teikt, ka tauta ir pamodusies, interese par holistisko pedagoģiju ir strauji pieaugusi. Ir nostiprinājusies mūsu komanda, kas enerģiski strādā pie jaunas izglītības koncepcijas. Mūsu skolu pazīst ārpus Latvijas. Īpaši dzīvotspējīgas mūsu idejas izrādījušās Lietuvā – Kauņā atvērta ekoskola,” stāsta Ojārs Rode. 99 baltiem zirgiem ir trīs filiāles – Tukumā, Rīgā, Ikšķilē, vēl viena top Ventspilī. Drustos mācās vairāk nekā 70 bērnu. Direktors uzsver, ka filiāļu tīkls ļauj bērniem mācīties, paliekot kopā ar ģimeni. “Pa šo laiku esam sapratuši, ka bērnus nevar atraut no ģimenes. Vairākas ģimenes ir atradušas iespēju uz laiku, kamēr bērns iet skolā, pārcelties uz Drustiem.”

Apziņas pētnieks Kens Vilbers grāmatā Visaptverošā teorija runā par dažādiem apziņas līmeņiem, tos dēvējot par memiem, skaidro tautskolas dibinātājs. Vilbers raksturo arhaisko, maģisko, varas dievu, mītisko, zinātnisko sasniegumu, jūtīgā indivīda, integrējošo un holistisko memu. “Augstāk attīstītie memi saprot valodu, kurā runā zemākie, kas savukārt nesaprot indivīdus, kam piemīt veseluma apziņa. Arhaiskie memi dzird vārdus, bet tā viņiem ir tukša skaņa, viņi ir pārāk sekli, lai izprastu. Vilbers uzskata, ka pie augstākā, holistiskā mema pieder tikai viens procents planētas iedzīvotāju. Tie arī varētu būt cilvēki, kam nav jāmācās skolā, kam nav jāskaidro, kāpēc nedrīkst piesārņot dabu. Piektā daļa cilvēku pieder pie zinātniskā, racionālā prāta mema. Viņi ir pragmatiķi, kas tic tam, ko var aptaustīt un nosvērt, viņiem pietrūkst veseluma apziņas, jo dominante ir intelekts, nevis gars. Patlaban pasaulē dominē zinātniskais mems. Šiem cilvēkiem ir vajadzīgas skolas. Viņiem ir vajadzīgas teorijas, skaidrojumi, viņi pieņem visu tad, kad redz, kā tas darbojas dabā. Zemākie apziņas stāvokļi neaizdomājas par sekām, viņiem zināšanas galvā jāiekaļ kā pantiņš: zaļajā konteinerā tas, zilajā šitas. Lietu kārtību pasaulē vajadzētu noteikt cilvēkiem, kas to redz kopveselumā. Tāda būtu dabiskā hierarhija, ko nenoteiktu brutāli principi – spēks, nauda, vara. Tad cilvēkam, kurš dvēselē ir kurpnieks – ierauga kāju un momentā izjūt –, neienāktu prātā realizēt ambīcijas, sēžot Saeimā. Ja katrs izvēlētos savu sirds nodarbi, sabiedrībā atraisītos fantastisks spēks,” spriež Ojārs Rode.

“Ja mūsu skola būtu brīva (tautskolas izglītības saturs atbilst Valsts pamatizglītības standartam), es veidotu kontaktus ar izglītības iestādēm, kurās nākotnē mūsu skolēni turpinātu mācības. Ir bērni, kam vajadzīga lielāka specializācija, nekā varam dot. Piemēram, ir bērns, kurš izcili, ar lielu interesi darbojas ar metālu, kaļ rotas, lai gan citas mācības viņam padodas ne tik viegli. Mēs varētu veidot sadarbību ar arodskolu, jautāt, kas vajadzīgs, lai pusaudzis sekmīgi tajā iestātos. Pasaulē ir skolas, kas tādā formā sadarbojas. Bērni ir motivēti, īpaši gatavojas, lai iestātos skolā, kurā mācīs to, kas ir viņu sirds aicinājums. Ja neņemam vērā bērna intereses, mēs nevaram teikt, ka cienām bērnu. Un, ja mēs necienām viņu, kāpēc lai viņš cienītu mūs? Tā mēs ieliekam pamatu nihilismam,” atzīst Rode.

Ojārs Rode piekrīt, ka apgūt matemātiku, fiziku, ķīmiju un citas mācības var, darot tīkamu darbu. Piemēram, apgūstot galdnieka arodu, bērns saprot, ka procesa efektivitātei vajadzīgi mēri, aprēķini. “Caur galveno lietu var apgūt pārējās. Mācoties augstāko matemātiku un neredzot tai lietojumu, sausi iezubrot, pārņem bezjēdzības izjūta. Skaidrs, ka es nedzīvošu ar binoma kvadrātu. No vēstures zinām, ka cilvēks nemāk lasīt, bet spēj vadīt kuģi pāri okeānam, jo viņš lasa vējā, zvaigznēs, viļņos. Viņā bija citas kvalitātes, viņš bija viens vesels ar vējiem un debesīm.”

Jēgu nepienes uz paplātes, tā jāatrod

Tautskolas izglītība cieši saistīta ar tautas pedagoģiju tradicionālā kultūrā, par ko Ojārs Rode saka: “Lai intelektuāli un garīgi attīstītos, atliek izmantot mūsu bagātīgo pūru. Nereti izglītoti ļaudis ir atturīgi pret tradicionālo kultūru, domājot, ka tā bremzē ekonomisko attīstību. Kāda vēl nacionālā kultūra globalizācijas laikmetā? Kad runāju par tautskolas inovatīvajām atziņām un praksi, daudzi uzreiz iedomājas tehnoloģiskās inovācijas. Bērna personības attīstība, ņemot vērā viņa intereses, sapņus, dotumus, pēc dažu ierēdņu domām, nevar būt inovācija. Latvijas izglītības koncepcijā un valsts attīstības pamatdokumentos teikts, ka mērķis ir labklājība, konkurētspējīgi cilvēki, kas darba tirgū sevi var pārdot par augstāko cenu.

Tā ir patērētāju filozofija, tirgus diktāts. Tā nav ilgtspējīga, nākotnē vērsta domāšana. Ir svarīgi domāt, kāda ir cilvēka loma Visuma procesos, dzīves jēga. Ir jādod iespēja bērnam sevī atklāt Dieva ieliktos resursus, realizēt patību, jo cilvēks uz Zemes nav nācis tikai patērēt un izklaidēties. Bērns ienāk pirmajā klasē un ar degošām acīm gaida, bet tiek pievilts, jo izglītības sistēma par viņu kā par būtni neinteresējas. Viņam tiek uzspiesta noteikta programma, rāmis, un dzirksteles bērna acīs apdziest. 8. un 9. klasē pusaudži vairs nezina, ko grib, ir tikai tas, ko piedāvā sabiedrība. Mūsu mērķis ir neļaut pazaudēt un uzturēt tās intereses, kas bērnam jau ir, radīt vidi, kurā viņš atrod sevi.”

Ojārs Rode uzskata, ka mūs ierobežo izglītības likums, valsts standarts – apjomīgs materiāls, kas jāapgūst. Līdz ar to laika būtiskajam atliek maz. Daudz kas no obligātās izglītības programmas dzīvē nav noderīgs. “Es esmu fiziķis matemātiķis, bet cik reižu man bijušas noderīgas trigonometriskās funkcijas? Eksakto zinātņu pārstāvji apgalvo, ka matemātika attīsta domāšanu, bet tās ir pupu mizas, jo, piemēram, māksla spriestspēju un pasaules uztveri veselumā, nevis lineārā ķēdītē attīsta labāk. Cilvēki pasaulē ienāk katrs ar citām spējām un dotumiem, kas jāatrod, jāuztausta. Spiežot bērnam darīt to, ko viņš nespēj, psiholoģiskā trauma ir milzīga. Ja izglītības sistēmā nekas nemainīsies, drīz vien skolās vajadzēs ne vien psihologu, bet arī policistu brigādi.”

Ojārs Rode uzsver, ka izglītībā viens no būtiskākajiem ir veseluma princips. “Mēs vingrinām prātu, bet kur ir sirds un fiziskais ķermenis? Fizkultūra dažas stundas nedēļā? Augums ir atstāts novārtā. Cilvēks ir tas pats bērns un otrādi. Un arī tauta ir veselums ar visu, kas tajā ir. Tautu var uzlūkot kā dzīvu būtni – katrai tautai pasaulē ir sava vieta un uzdevums. Tas nozīmē, ka tautas tradicionālā kultūra var palīdzēt bērnam atrast savu patību. Jēga netiek pasniegta uz paplātes, tā ir aizplīvurota, bet pastāvīgie meklējumi ir evolūcijas elements.”

Viņš ar nožēlu konstatē, ka tradicionālā kultūra ir atstāta interešu izglītības, Dziesmu svētku ziņā, lai gan būtu iekļaujama izglītības sistēmā. Tautas pedagoģija nav tautasdziesmas vien – viens no tās elementiem ir daba, tā ir tā sauktā dziļā ekoloģija. Un vēl ir arī darbs, kas jau padzīts no skolas. Kādreiz bija darbmācības stundas, pie skolām bērnu iekopti dārziņi. Ejot cauri darba tēmai, parādās bērna patiesās intereses. Patīk koks, nu, ej pie tā! Tagad iznāk, ka ir desmit amati un vienpadsmitais – bads, bērns visu ir sagrābstījis, bet īstenībā neprot neko. Tomēr Ojārs Rode nākotnē raugās gaiši: “Es domāju, ka mūsu tautai ir milzīgs potenciāls. Lai cik smagi būtu un lai kādi arī būtu ekonomiskie apstākļi, jutos līdz asarām aizkustināts, skatoties, kā Dziesmu svētkos tūkstošiem bērnu dziedāja, dejoja, muzicēja un cik izjusti viņi to darīja.”

 Evija Hauka, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: no Andrē Šterna personīgā arhīva, no izdevniecības Rīgas Viļņi arīva (Aigars Hibneris)