Vebkameru trauksme jeb "webcam anxiety". Kas tas ir, un kā ar to tikt galā?
Bailes izskatīties muļķīgi citu priekšā, bailes runāt video zvana laikā, pārlieku liela koncentrēšanās uz sevi, bailes no jebkādas nelielas kļūmes: pārteikšanās, neveiklas kustības u.tml. Kā skolēnam sadzīvot ar šo vebkameru radīto trauksmi? Uz vecāku jautājumu atbild izglītības un skolu psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā terapeite Sabīne Bērziņa.
Jautā vecāks: ‘’Gribu aktualizēt tādu tēmu kā “webcam anxiety”, jeb vebkameru trauksme. Proti, cilvēki, kuriem pie ieslēgtās kameras paātrinās sirdsdarbība, pastiprinās svīšana, trīc rokas un rodas paniskas bailes no nepareizām kustībām, kas varētu izskatīties muļķīgi. Kā ar šādu situāciju tikt galā skolēniem?''
Atbild izglītības un skolu psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā terapeite Sabīne Bērziņa: ‘’Var sākt ar izpēti — kas notiks, ja izdarīs kaut ko muļķīgu (kas tieši ir tās muļķīgās darbības). Vai citi tad smiesies? Vai pateiks kaut ko sliktu? Un tad var veikt eksperimentus, piemēram, sarunāt ar kādu drosmīgu klasesbiedru, ka viņš izdara šo muļķīgo lietu, esot kameras priekšā, un tikmēr bērns vēro, vai tiešām citi smejas, pasaka kaut ko sliktu, vai viņi vispār to pamanīja?
Var skolotāju uzrunāt, lai viņa uzdod jautājumu klasesbiedriem — ko citi domā, ja kādam gadās izdarīt kaut ko muļķīgu kameras priekšā? Kas vispār ir “kaut kas muļķīgs kameras priekšā”? Klasē var veicināt izpratni, pieņemšanu, — ka šādā formātā strādāt visiem nav viegli, ka citiem tas ir grūti, un ko var darīt, lai cits citu iedrošinātu? Katrs var izstāstīt, kas viņam palīdz uzstāties kameras priekšā. Varbūt var ieviest kādu jaunu tradīciju klasē, ka jāaizsūta viena laba ziņa klasesbiedram, kurš šodien uzstājās visu priekšā.
Un vēl var mēģināt pierast pie trauksmes. Piemēram, pirmajā uzstāšanās reizē visiem parasti ir lielas bailes, bet katrā nākamajā reizē kļūst jau izturamāk.
Varbūt nelielu trauksmi man sagādā klausīties, ko skolotāja saka, kamēr pašam kamera ir ieslēgta. Un tad to izdarīt un pierakstīt, ka tika galā, ka izdevās, ka esmu malacis un apbalvot sevi ar kaut ko, kas patīk. Tad, kad šis solis kļuvis jau labāk panesams, virzamies pie nākamā soļa, kas izraisa vairāk trauksmes, piemēram, runāt kameras priekšā, atbilot uz īsu jautājumu — atkal izdarījām, paslavējam sevi, vecāki paslavē bērnu, pierakstām, kas izdevās, apbalvojam sevi ar kādu jauku, patīkamu lietu un tad virzāmies uz nākamo soli. Svarīgi šajā procesā ļoti daudz atbalstīt, iedrošināt, uzslavēt, salikt sev atskaites par to, kas izdevās, ka varēja izturēt, un lai tas vienmēr stāv turpat blakus pie kameras kā tāda laba atgādnīte — "es to varu!". ‘’
