Modernais stilists. Izcilais rakstnieks Rūdolfs Blaumanis un viņa dzīves noslēpumi

Ilgus gadus Blaumani vajāja problēmas ar plaušām, turklāt slimošana ietekmēja arī viņa nervu sistēmu. Kādā vēstulē Rainim viņš atklāja: “1894. gada vasarā biju tik slims, ka nevarēju nemaz gulēt. Bez pārspīlējuma: divu mēnešu laikā miegs tikai 1–2 stundas slēdza acis, un tad arī šis miegs bija tikai uz iekšu vērsta dzīve, nē, briesmīgāka nekā tā, jo dzīvām acīm man tādas šausmīgas lietas nav rādījušās kā toreiz murgos. Pret vakariem man jau bij bailes no nakts, reizēm uznāca tāda sirdsklauve un tādas briesmīgas bailes, ka bij vai jākliedz un jādomā – nupat miršu.

Pār Ogres tiltu nedrīkstēju gar malām iet, jo man gribējās upē gāzties iekšā, zem kāju pēdām likās esam tādi kā apaļumi, es domāju, es staigāju uz apaļiem klucīšiem. Un tad jo bieži – sevišķi bezsaules dienās – man uznāca tāda grūtsirdība, ka domāju, sirds man no kādas neredzamas rokas top žņaugta. Vairāki Rīgas ārsti, to starpā nervu ārsts Švarcs, man nekā nelīdzēja.”

Arī rakstnieka brāli Arvīds atzina, ka tajā vasarā Rūdolfs juties ļoti slikti. “Domāja, ka dilonis, maz kustējās, labi ēda, miesās bija brangs, bet spēkā ļoti nevarīgs. Kad Rūdolfs kopā ar mani un skolotāju Stūrīti gāja jūnijā pa Braku laukiem staigāt, viņam bija lakats ap pleciem un lietussargs vējam priekšā. Ik pa 500 soļiem viņš nogura un sēdēja. Viņš runāja pat par miršanu.”

Blaumanis gan centās turēties, uzmundrināja gan sevi, gan citus. Norādīja, ka bēdas vajag pārlauzt ar darbu, bet grūtsirdību – ar jautrību. Tomēr neveselās plaušas ik palaikam par sevi atgādināja. 1906. gada vidū Blaumanim atsākās veca slimība, gandrīz visu jūniju viņš nogulēja Dr. Putniņa klīnikā. Diagnoze – plaušu pleirīts. Turklāt viņu mocīja arī reimatisms.

Tomēr Blaumanis negribēja atrauties no redakcijas darba. Linards Laicens, kas Blaumani klīnikā apmeklēja ik dienas, vēlāk stāstīja: “Ārsts bija noliedzis neko uztraucošu ar Blaumani nerunāt. Bet uztraucās Blaumanis par avīzē pamanītām stila kļūdām. Necieta, kad dzejnieki lietoja grieķu mitoloģiskos simbolus un personāžu dzejā.”

Viņš turēja rūpi par jaunajiem rakstniekiem, par kuriem bija uzņēmies tādu kā aizbildniecību. Kad Blaumanis bija iznācis no klīnikas un jutās daudzmaz vesels, viņš cietumā apciemoja Jāni Akurateru, kurš bija apcietināts saistībā ar 1905. gada nemieriem. Vēlāk Akuraters atcerējās: “Blaumanis bija lielas dienas avīzes redaktors, es – politisks cietumnieks. Liekas, starpība ļoti liela, ja ievēro vēl to lojālo stāvokli, kādu ieņēma nemiera laikos viņa avīze. Bet viņa sirds nerēķinājās ar to, kā tas izskatītos, ja viņš nodotos apcietinātiem noziedzniekiem. Un viņš nāca.

Viņš nebaidījās nekā, viņš nenoliedza sakara ar tiem, kurus gribēja glābt. Viņš ienāca slepenpolicijā drošs, skaidrs, izdabūja satikšanos un nodeva man, dzejniekam, desmit rubļus ar piezīmi, ka šodien viņam vairāk neesot klāt, bet uz priekšu varbūt vairāk varēšot dot. Tad viņš spieda man roku, sērīgi pasmaidīja un aizgāja.”

Bet no savas slimības Blaumanis vairs netika vaļā. 1907. gada pavasarī viņš kļuva par Rīgas Latviešu teātra dramaturgu un literārās daļas vadītāju. Diemžēl jau pēc pāris mēnešiem veselības stāvokļa dēļ nācās atsacīties no šā amata. Sakārtot veselību viņš devās uz savu vecāku mājām Ērgļos. Lai gan bija piesaistīts gultai, viņš citu pēc cita uz Rīgu sūtīja rakstus, satīras un dzejoļus, un daudzi no tiem bija ar asi polemisku, izaicinošu raksturu. Augusta sākumā vēstulē grāmatizdevējam Jānim Brigaderam viņš par sevi pastāstīja: “Lai nu kā būdams, šī slimība pārgāja, bet ar kompresēm biju sasaldējis savu pakrūti. Kuņģis galīgi atsacījās no funkcionēšanas. Jāsāk bij kā mazam bērnam ar cāļu buljonu un tumi. Caur stingru diētu nu gan esmu atkal kaut cik uz ceļa, bet mēle vēl diezgan balta un ēstgriba arī vēl vāja. Bez tam – esmu savus nervus pārpūlējis. Jeb vai tās ir slimības sekas, vienalga, bet man jāsaraujas no durvju iečīkstēšanās. Es jau nu ceru, ka še klusumā un svaigā gaisā – cik tas lietus man atļauj – drīz atkal kļūšu puslīdz vesels.”

Kaut arī Blaumanim izdevās uz laiku atveseļoties un atgriezies darba ierindā Rīgā, pēc kāda laika viņš atkal saslima un atkal atgriezās Brakos. Kad rakstnieks ilgāku laiku nebija rādījies sabiedrībā, viņu apciemoja  sens draugs ārsts Andrejs Skujs, kurš atrada Blaumani gaužām bēdīgā stāvoklī. Atgriezies Rīgā, ārsts publicēja avīzēs aprakstu par vizīti: “Maza, maza istabiņa, zemi, zemi griesti, mazs lodziņš, gaišas sienas. Gar sienām dažas istabas lietas, plaukts ar grāmatām un vienkārša gulta. Šinī guļ, sēdus atspiedies spilvenos, pusmūža vīrs bālu, iekritušu seju, drūmu skatu. Manu labdienu viņš atņem klusi, sniedz mēmi pretī savu bālo, karsto roku, kuras pulss sit straujā drudža ritmā.

Iesākas klusa saruna par slimības gaitu; slimnieks šad tad ieklepojas, aizraujas, uztraucas, tomēr pacietīgi ļaujas izmeklēties.”

Saprotot, ka Blaumanis atrodas kritiskā situācijā, draugi un paziņas sāka vākt līdzekļus viņa ārstēšanai. Tika nolemts, ka rakstnieks dosies uz Somiju, Takaharju sanatoriju. Šajā ceļā viņu pavadīt apņēmās uzticamākais rakstnieka draugs Jānis Greste. Atrazdamies tālumā no dzimtenes, Blaumanis turpināja sekot līdzi latviešu rakstniecībai un avīžniecībai. Tomēr vienatne bija mokoša, viņš jutās vārgs un nomākts. 1908. gada 4. septembrī izcilais latviešu rakstnieks devās mūžībā.