Vai mīlošās attiecībās ir vieta histērijām un dusmām? Jā!

„Salčiks! Es salčiks!” divgadniece sīc un dīc pie galda neatņemdamās. Uz manām iebildēm – vispirms zupa, tad saldējums – viņa reaģē ar ne pa jokam dusmīgu ģīmi. Redzot, ka tas neatstāj uz mani vajadzīgo iespaidu, viņa strauji aizslidina pa galdu zupas šķīvi, papildus vēl mēģinot ieslānīt saldējuma nedevēju. Kad arī tas nelīdz, nolokās no krēsla un pastaipās pa grīdu, nu jau kliegdama pēc salčika. Ak dies, kāda neatlaidība, ko nekādi neiespaido argumenti par rafinētā cukura ļaunumu augošam organismam. Ja es līdzīgi izrīkotos, būtu jau sen ieskaitīta un pieskaitīta histērisko zāģētāju, neloģisko bābiešu un stulbo sievišķu nometnei. To tik ne!

Vismaz vēl pirms pāris nedēļām biju svēti pārliecināta, ka tas ir šausmīgākais, kas vien ar mani var notikt. Nē, nē, es tāda neesmu un patiešām ar to lepojos. Un kā nu ne – gan sieviešžurnāli ir manā pusē, vismaz reizi pusgadā atgādinot, kā konfliktus risināt konstruktīvi (kā dažiem no tiem patīk izteikties – vīrišķīgi), gan interneta forumu ģimenes un attiecību sadaļas pilnas ar prātojumiem, kā vīri nemīl zāģētājas un kādas šausmas ir satikt histēriķi (un citas muļķības no šīs sērijas, ko, starp citu, izsaka ne jau tikai vīriešdzimuma komentētāji).

Bet, kad jau sesto mēnesi pēc kārtas katru otrdienas un piektdienas rītu man bija jāstājas dilemmas priekšā – vai nest pašai atkritumu maisus ārā, vai kārtējo reizi atgādināt dzīvesbiedram par vienu no viņa trim mājsaimniecības pienākumiem (par ko paši abpusēji konstruktīvi vienojāmies), es sāku nopietni apsvērt, vai tiešām konstruktīvai, loģiskai un visādi citādi saprātīgai būtnei vispār ir vērts būt.

Es jutos vainīga, ka atgādinu un esmu dusmīga, ka viņš neiznes to sasodīto miskastmaisu. Bet manam dzīvesbiedram rūpēja tikai kārtējā atruna par katastrofālo laika trūkumu, kas parasti piemeklē tieši šo divu dienu rītos. Un ne tur dusmas, ne tur vaina, kamēr manējā īdēja kā tāds puspuvis zobs un ar katru nedēļu arvien vairāk un arvien spēcīgāk. Mūsu strīdos par sīkumiem (kas tādi šķiet tikai ar laika distanci) es ar saviem iepriekš sagatavotajiem un pārdomātajiem argumentiem vienmēr attapos, uzvilkusi vainīgā aizsargbruņas (lai gan vainīgam bija jābūt viņam), un katru reizi nespēju vien nobrīnīties, kā vīrietis saprātīgā vecumā var visumā laimīgi sadzīvot ar cilvēku, kas „principā ir sabojājis visu dzīvi”. Kaut kur pusceļā iesprūst šausminošais: „Tu vienmēr..., es nekad...” (problēmas globalizēšana ir viens no lielākajiem konstruktīvas tās risināšanas ienaidniekiem, jo nedz viņš vienmēr, nedz tu nekad!). Un pie kājas mani loģiskie argumenti, kaķim zem astes konstruktīvais konfliktu risināšanas scenārijs.

Cūkkūti virtuvē es turpinu nokopt – jā, tas prasa tikai piecas minūtes (paldies, tehnikas progres, par trauku mazgājamo mašīnu!), un jā, dzīvesbiedrs to izdarītu, bet, visticamāk, tikai tad, kad mani nervi būtu beigti. Bet pēc teorijas (ko droši var saukt par sieviešnīdēju teoriju), ja man tā cūkkūts virtuvē (arī miskastmaisi, sasodītās zeķes un netīrie šķīvji pie dīvāna tepat vien pieskaitāmi) traucē, tad tā ir mana problēma .

Un, ja es negribu būt pieskaitīta histērisko zāģētāju, neloģisko bābiešu un stulbo sievišķu nometnei, tad man pašai vien tas jānokopj. Tā es nemaņā būtu turpinājusi risināt „savas problēmas”, ja vien nesāktu fiksēt, ka sāk kasīties te un knosīties tur – vairs smaidu nedabūt uz manām lūpām pat ar mašīnas atslēgām, kas ieliktas ledusskapī (viņa izklaidība ir apbrīnojama), vairs sirdi nesilda daudzinājumi par to, ka aizietu bojā bez manis (protams, neaizietu, bet patīkami vienalga), vairs naivā mierā nelūkojos pa mašīnas logu, kad jau desmito reizi riņķojam ap ciema galveno laukumu.

Nu es esmu īgna (un īgna parasti nevietā un nelaikā), jo dusmu apspiešana attiecībā pret neiznestajiem miskastmaisiem man jau ir Pavlova suņa līmenī, bet citur, kur treniņš bijis vājāks un mūrī daudzas spraugas, tur īgnums lien ārā, brīžiem apstulbinādams pat mani.

Šķīvis pret loģiskumu

Pietiek, pietiek, pietiek! Es neesmu nekāda supersieviete (tāpat kā neesmu supermāte)! Pārāk ilgi esmu nēsājusi pāris izmērus par mazu T kreklu, kas sākumā šķiet satriecoši seksīgs, un tāds arī ir, ja to uzvelk pāris reižu gadā, bet ikdienas nēsāšanai tas neder. Neder! Jo berž padusēs, spiež vēderā un rīvējas mugurā. Tā vietā, lai sašķīdinātu kādu Ķīnā ražotu šķīvi, lai pateiktu: „Tu, vecais muļķi!”, lai aizskrietu, durvis aizcirtusi, vai pasūtītu piecas mājas tālāk, es esmu mēģinājusi visu laiku konstruktīvi atbildēt uz tādām dzīvesbiedra „neloģiskajām” reakcijām kā šķīvju plēšana, durvju ciršana un pasūtīšana piecas mājas tālāk.

Reiz viņam jautāju, aizbildinoties ar falšu stāstiņu iz draudzenes dzīves, vai kādreiz esmu šim kritusi uz nerviem, ar to domājot samērā nevainīgu otras puses darbību ienīšanu. Izrādās, nekad. Un loģiski – jo viņš nekad nav pat papūlējies būt kaut kā īpaši saprātīgs vai kaut kā obligāti konstruktīvs. Ja sanāk – labi, nesanāk – arī labi. Bet, ja man uzdotu tādu pašu jautājumu, tad, godīgi atbildot, man būtu jāsaka – jā, esi, un biju jau bīstami pietuvojusies nepārtrauktas nīšanas robežai, kad kaitina pat jautājums – cik tagad pulkstenis?

Tik tālu biju aizgājusi, mēģinot tuvoties psiholoģiskajam ideālam, kam (man ir dziļas aizdomas) vispār nav nekādas saistības ar mīlošām attiecībām. Tāds remdenums var pastāvēt virspusējās un ar emocijām vāji saistītās jomās un pat tad – līdz zināmai robežai. Neģēlīgā kolēģa problēmu var divas reizes mēģināt risināt konstruktīvi un mierīgi, bet trešajā reizē kantorim jādimd no tavas kliegšanas, un, ja ne gluži datoram, tad vismaz caurdurim jālido pa gaisu. Pat ja acīmredzama efekta nekāda, toties miers mājās (lasi – tavā ķermenī).

Un tad ko gribēt no tik emocionāli piesātinātām un caursātinātām attiecībām, kādas ir starp diviem mīlošiem cilvēkiem? Vismaz man ir skaidrs, ka, ja es ar savu dzīvesbiedru vēl nākamās trīs dekādes gribu smuki, rociņās sadevusies, lēkāt pa ziedošu pļavu, tad man jāapgūst miskastmaisu zāģēšanas prasme un jāiemācās savu reizi arī kādu šķīvi pret sienu saplēst.

Un nost ar visādiem konstruktīvismiem un loģiskumiem, kas varbūt ir iespējami, ja abi tādi, bet tas savukārt, jādomā, izslēdz mīlestību, kam ar loģiskumu un konstruktīvismu nav nekāda sakara.

Stāsta sākumā minētā divgadniece jau pēc minūtēm desmit ķērās ap kaklu un deva buču pēc bučas, par tā arī neiedoto saldējumu pilnībā aizmirsusi. Ja mēs uzkonstruētu neiespējamo ainu, kur viņa pieklājīgi paklausa manām norādēm par: „Vispirms zupa, pēc tam saldējums!”, es pieņemu, ka nekādu buču un apkampienu es nesaņemtu. Tas, cik daudz reižu es kaut ko neizdaru divgadniekam pa prātam, būtu uzaudzējis tādu sienu, kur jau uzsmaidīt būtu grūti, nemaz nerunājot par bučām.