Sist vai nesist pretī: kā bērnam mācīt "izdzīvot" vienaudžu konfliktos

Mūsu satraukums, atvasei sākot skolas gaitas, ir pat ļoti saprotams. Paši taču esam solā sēdējuši, zinām, kādas lietas tur notiek. Plus vēl stāsti, kas par skolu ceļo no mutes mutē – cik bērni mūsdienās cietsirdīgi, vienmēr atrod kādu, par ko paņirgāties. Tu domā – ak Dievs, kaut tik tas nebūtu manējais, kaut tik mana meita/dēls normāli iejustos klasē, saprastu, kas ir labi un kas – slikti, un neļautu nevienam sev darīt pāri.

Te arī pirmais ieteikums – ievelc dziļi elpu un mazliet nomierinies. Grūtības būs jebkurā gadījumā! Bet padomā pati – no kā tu baidies? Tavs bērns prot lasīt, skaitīt un rakstīt, jums ir labs kontakts, jo jūs jau līdz šim esat pieraduši apspriest un pārrunāt visādas situācijas, kas viņam gadījušās.

Pats galvenais – nepazaudē šo kontaktu arī turpmāk! Ļoti svarīgi, lai no pirmās klases (un līdz pat devītajai) bērns mājās stāstītu, kas notiek skolā. Tev ir jāzina, ar ko viņš draudzējas, kā veido attiecības. Vecāku klātbūtni bērna dzīvē nav iespējams pārvērtēt! Ielāgo – jebkuru situāciju var ievirzīt vienā vai otrā gultnē, to kopīgi ar bērnu pārrunājot.

Atceros kādas mammas pārdzīvoto, kad viņa stāstīja par savu trīsgadīgo meitu. Kaimiņu bērni pasaukuši mazo ārā spēlēties, bet pēc brīža atskanēja sirdi plosošas raudas. Meitenīte stāvēja pagalmā, un visi mati viņai pilni spļaudekļiem. Mamma toreiz visu izdarīja pareizi – uzmeklēja šo bērnu vecākus, izstāstīja, kas noticis, kopā noskaidroja, kāpēc tā notika. Negantnieki saņēma sodu, bet mazo meitiņu mamma samīļoja un pažēloja.

„Es tikai nesaprotu, kāpēc viņa nebēga? Kāpēc nesauca palīgā? Kā lai iemācu, ka viņai pašai sevi jāaizsargā. Sāksies bērnudārzs, pēc tam – skola. Nezinu, ko darīt!” Tad nu tā, mīlīši! Mēs, protams, varam saviem bērniem mācīt: „Ja tev dara pāri, nestāvi, kā mietu norijis! Dod pretim! Neviens tevi neaizstāvēs, tikai tu pats!” Iespējams, tie nav paši sliktākie vārdi, tik nelaime tā, ka bērna dzīvi rītdien tie nemainīs. Par to jādomā, tā teikt, no smilšukastes vecuma. Spēles un rotaļas ir bērna galvenais attīstītājspēks, kas iemāca viņam arī komunikāciju.

Un tavs pats svarīgākais uzdevums – virzīt šīs spēles pareizajā virzienā un piešķirt tām jēgu. Bērns pats nespēj saprast, kāpēc, kad viņš paņem smilšukastē otra mantu, dabū ar lāpstu pa galvu. Bet tas gan – ja kāds tavam bērnam sāk sist, pāridarītāju jebkurā situācijā vajag apstādināt. Tavam bērnam ir ļoti svarīgi zināt, ka tu viņu aizstāvēsi un viņam palīdzēsi.

Tu nerīkosies viņa vietā, bet bīstamās situācijas novērsīsi. Tā veidojas uzticība, kas ir pamats jūsu attiecībām. Pēc tam, kad mazais sāk iet bērnudārzā, tev visu laiku jāprasa – kā tev klājās, ko jūs spēlējāt, kas ir tavi draugi (svarīgi zināt vārdus), kurš ir tavs labākais draugs, ar kuru tu negribi spēlēties, kāpēc viņš tev nepatīk. Būtiski, lai bērns iemācās reflektēt, lai jūt pats sevi. Tikai tā viņš var iemantot pārliecību par sevi, kas nozīmē, ka arī skolā viņš spēs par sevi pastāvēt.

Sist vai nesist? Apvainoties vai nē?

Kaut pirmklasnieka Tomasa mammai Anitai ar dēlu kontakts ir tiešām labs, viņa satraukusies, ka klasesbiedrs būs puika, kas jau bērnudārzā izcēlās ar savu kauslīgo dabu un no kura spērieniem un dunkām visbiežāk cieta Tomass. „Dēlu mācām, ka konfliktus labāk risināt ar vārdiem. Bet puika mums atbild – viņš laikam nav īsti normāls, jo nesaprot, ko viņam saku. Es taču neiešu ar viņu kauties. Sākam domāt, ka varbūt tomēr jāmāca, lai skolā sit pretim. Kaut kā taču par sevi ir jāpastāv!” Protams, attiecības, kas izveidojušās bērnudārzā, kaut kādā ziņā tiek pārnestas arī uz skolu.

Taču labā ziņa, ka klasē būs arī citi bērni, kuri ienesīs savu uzvedību, un tas noteikti mainīs klases kopējo gaisotni. Iespējams, Tomasam parādās jauni draugi, turklāt pirmajā klasē bērni tomēr ir mazliet pieaugušāki nekā bērnudārzā. Kas notiek, ja māci bērnam sist pretim?  Pirmkārt, tev pašai tad jāuzņemas atbildība par sekām, jo var gadīties, ka tavs bērns aizvainojumā otram iebelž tik stipri, ka viņš nokrīt pa kāpnēm un pārsit galvu. Skolā bērns no „upura” itin viegli var pārvērsties „varmākā”.

Bērns teiks – bet mani apsaukāja, mani ķircināja, man darīja pāri, taču robeža (nesist pārāk stipri vai nedarīt slikti) ir pārkāpta un nelaime notiek. Tāpēc, ja kāds rausta tavu atvasi un apbižo, vislabāk tomēr otram pavaicāt: „Ko tu no manis gribi?” Iespējams, otrs tikai vēlas, lai viņu ķer, varbūt grib vien pagrūstīties, lai starpbrīdī jautrāk.

Gribam mēs to vai ne, katrā klasē kāds bērns cieš no sistemātiskas varmācības jeb mobinga. Ja, nedod Dievs, tas notiek ar tavu bērnu, svarīgi, lai viņš nekautrētos tev to pateikt, jo tas tūlīt pat ir jāpārtrauc. Tāpēc tev noteikti ir jāuztur attiecības ar klases audzinātāju, tev ir visas tiesības meklēt palīdzību arī pie skolas administrācijas. 

Atceries – neviens tavu bērnu nezina labāk par tevi. Akli žēlot nevajag, bet pateikt – es tevi saprotu, tas ir tik nepatīkami, vajag gan. Tad bērns jūt, ka tu viņu tiešām saproti. Vienmēr ir jēga tikt skaidrībā, kas īsti noticis. Un nevis, kurš sāka pirmais, bet, kā notikumi attīstījās, jo tad vari normāli ar bērnu šo situāciju pārrunāt. Tas gan nenozīmē, ka nākamajā dienā viņa dzīvē vairs nekas tāds neatkārtosies, bet no tā lielā mērā būs atkarīgs, vai bērni spēs pār sevi pastāvēt, vai ne.

Svarīgi arī, lai tavs bērns spētu pateikt: „Man tu sāpīgi darīt nevari!” Ja kāds sit nebrīdinot, tad lai pieiet klāt un paprasa: „Tu vispār zini, ko tu tagad izdarīji? Es arī varu ņemt un tev iesist. Man tas neko nemaksā. Tu to gribi?” Bet bērnam pašam tad jābūt pārliecinātam par sevi, ka viņš to tiešām var izdarīt. Un viņam jāsaprot, kāpēc viņš to nedara. Ja bērnam nav pat vēlmes sist pretim, tad tev ar steigu jāsāk domāt, kā tavs bērns pārdzīvo savu iekšējo agresiju? Tā ir katrā no mums, tā vajadzīga, jo nodrošina pašaizsardzību. Ja bērns to nevar izpaust, pēdējais brīdis aizvest viņu uz smilšu terapiju, pati pēc tam teiksi paldies. Arī izvairīšanās no konfliktiem ir slikta zīme. Nevar būt visiem labs, bērna pārdzīvojumiem tomēr ir kaut kādā veidā jāizpaužas.

Meitenes nevis kaujas, bet mēģina viena otru aizvainot ar vārdiem

Tāpat būtu svētīgi, lai bērnā būtu ieaudzinājusi humora izjūtu. Jo, piemēram, kā stāsta māmiņa Signe, meitenes nevis kaujas, bet mēģina aizvainot viena otru ar vārdiem. „Jau pirmajā klasē meita nāca mājās noraudājusies, sakot, ka viņu apsaukā par zosi. Protams, viņai tas ir nepatīkami. Saku, ja reiz cilvēks apsaukājas, tad, visticamāk, pats nav sevišķi gudrs. Nesaprotu, kāpēc viņa to tik ļoti ņem pie sirds?” Ja bērnam piemīt humora izjūta, šādas lietas netiek uztvertas tik personiski. Tad vieglāk mutes brūķētājam pavaicāt: „Tu vispār saproti, ko tu runā? Un kāpēc to saki? Ko tu ar to gribi panākt?” Vai vēl labāk – izlikties, ka viņš to nedzird, ka tas vispār nav adresēts viņam. Bērns pats redzēs, ka jau pēc mēneša tas pāries.

Un visbeidzot – nedod iemeslu tavu bērnu skolā apsmiet, jo apbižotkārie brašuļi izmantos ikvienu dīvainu novirzi. Ja bērnam jānēsā brilles, neizvēlies nejēdzīgāko ietvaru, raugi, lai tas piestāvētu. Tāpat ar drēbēm – vispirms jau tām jābūt tīrām. Puikam nevajadzētu izskatīties pēc maza onkulīša, bet meitai – pēc kundzītes gados. Drēbes šķiet vien tāds sīkums, taču arī tas vairo pārliecību par sevi.