Vardarbību piedzīvojis vīrs: "Es biju stulbenis! Sieva juka prātā, bet es tikai truli blenzu telefonā"

Pirms mūsu sarunas jūs teicāt, ka nemaz negribat atcerēties savas laulības pirmos gadus. Kāpēc tā?

Jā, negribu gan. Esmu dzirdējis, ka pirmie gadi pēc salaulāšanās parasti jaunajam pārim ir ļoti laimīgi, bet tā nebija mūsu gadījumā. Varbūt medusmēnesi, ko mēs pavadījām ceļojumā Turcijā, bija labs - tikko precējušies, aizbēguši no visiem pienākumiem un radiniekiem. Sēdējām pie baseina, dzērām kokteilīšus un atpūtāmies no kāzu stresa.

Skatoties ar šodienas acīm, saprotu, ka jau pirms kāzām sieva bija ļoti uzvilkta. Viņa nervozēja par katru sīkumu - kādu pantiņu izvēlēties ielūgumiem, kādās krāsās pirkt galdautu, kādus salātus pasniegt aukstajā galdā utml. Mēs neesam ļoti bagāti, tāpēc kāzas galvenokārt organizējām paši. Protams, palīdzēja vedēji, bet kopumā mēs ar sievu, precīzāk, sieva visos jautājumos teica gala vārdu.

Daudz pāru mēdz paši organizēt sev kāzas. Kas jūsu gadījumā nogāja greizi?

Ne jau pašas kāzas bija neveiksmīgas. Drīzāk kāzas bija tāds notikums, kas atmodināja senas radu nesaskaņas un atplēsa vecus ievainojumus.  

Par ko tieši ir runa?

Kad iepazinos ar sievu, viņa bija forša meitene - gan smaidīga un simpātiska, gan komunikabla un saimnieciska. Viņa labi gatavoja un labprāt tīrīja mājas (Māris skumji smaida).

Diemžēl pirms kāzām es nebiju sapratis, ka viņa nāk no disfunkcionālas ģimenes. Mūsu gadījumā tas nozīmēja, ka sievas vecākiem bija problēmas ar alkoholu un vardarbību. Protams, biju redzējis sievastēvu iedzērušu, bet laukos tas nav nekāds retums, tāpēc īpašu uzmanību tam nepievērsu.

Kā tas ietekmēja jūsu jauno ģimeni?

Viss sākās jau kāzās, kur sievastēvs sadzērās un sāka runāt aplamības un vilkt uz "klopi". Iedomājieties - tas notika viņa meitas kāzās! Pēc pusnakts, kad beidzās oficiālā daļa, viņš kļuva agresīvs. Sievasmāte mēģināja viņu apklusināt un pierunāt iet gulēt, bet viņš kļuva vēl bravūrīgāks. Klaigāja par politiku un lamāja valdību. Pat draudēja sakauties ar sievas brāli, savu dēlu. Nesaprotu, ko viņi nevar sadalīt, bet arī pēc tam citās radu saiešanās viņi abi regulāri apmainījās ap dzēlieniem un pat apvainojumiem. Īpaši tas aktivizējās, kad abi sadzērās.

Kā jūs uz to reaģējāt?

Ja runājam par kāzām, tad beigās dabūju iet viņus mierināt un vest sievastēvu uz gultu, tā izpelnoties agresiju pret sevi. Vēlāk kļuvu gudrāks un centos neiejaukties viņu strīdos. Turēju muti un pacietu kārtējās jubilejas.

Kas notika jūsu un sievas attiecībās?

Sākumā viss bija labi, dzīvojām kā normāli jaunlaulātie. Bet tad viņa pēkšņi zaudēja darbu un pilnībā izmainījās. Būdama karjeriste, viņa smagi pārdzīvoja konkurējoša darbinieka nokļūšanu pozīcijā, ko pati bija iekārojusi.  Dusmojās, ārkārtīgi dusmojās. Dažkārt šīs dusmas izlika arī uz mani. Vakaros kliedza, ja kaut ko nebiju izdarījis pa prātam. Varbūt izklausīsies, ka esmu "mīkstais", bet sākumā es neko daudz neprotestēju un nebļāvu pretī. Drīzāk noslēdzos sevī. Nu, ko lai saka, laikam pieļāvu kļūdu. Varbūt vajadzēja jau laicīgi nobremzēt kliegšanu mājās....

Vai vēlāk izdevās mazināt sievas agresijas uzplūdus?

Uz brīdi jā. Kad viņa palika stāvoklī, tad likās, ka viss atkal ir labi. Bet, kad mazais bija piedzimis un nedaudz paaudzies, "fūrija" atkal atvērās. Kad sieva atsāka strādāt pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, viņa atkal kļuva ļoti nervoza. Vakaros kliedza ne tikai uz mani, bet arī dēlu. Līdz tam biju pieļāvis, ka uz mani var kliegt, bet, kad viņa sāka mazo slānīt, es kļuvu nikns. Sāku kliegt viņai pretī - beidzot aizgāju no aizsardzības uzbrukumā. 

Nepārprotiet, es negribu aizstāvēt savu rīcību, ne nereaģējot, ne kliedzot pretī, bet laikam tomēr priecājos, ka dēla dēļ pārstāju skatīties telefonā, kamēr viņa bļaustījās, un sāku aizstāvēties. Sākumā es biju stulbenis! Kamēr sieva niknumā ārdījās un juka prātā, es tikai sēdēju un truli blenzu telefonā. Toreiz mana filosofija bija darīt visu, lai neizsauktu uz sevi sievas niknuma lēkmes. Bet, iespējams, tas, ka nekā nereaģēju, viņu sadusmoja vēl vairāk.

Jūs teicāt, ka "viņa sāka slānīt dēlu". Vai viņa sita?

Jā. Sākumā tikai kliedza un dažreiz sadeva pa dibenu. Lai gan mani bērnībā tēvs nepēra, esmu dzirdējis, ka tā dara daudz cilvēku, tāpēc pret to īpaši neiebildu. Manam bērnības draugam siksna bija ikdienas komunikācija ar tēvu, bet viņš par to neko daudz nerunāja, tāpēc tas nelikās nekas īpašs. Klasesbiedru vidū bija vairāki, kuriem mājās bija "dakteris bērziņš". Arī skolotāji pirms 20-30 gadiem balsi pacēla gandrīz katru dienu.

Domāju, ka neliels pēriens dēlam neko ļoti sliktu nenodarīs, bet toreiz nesapratu, ka tas var būt tikai sākums aktīvākai vardarbībai.

Kādu vakaru dēls nebija savācis savas mantas (vispār mums ļoti bieži vakaros ar to bija kliegšana), un sieva par to tā "uzcepās", ka sāka mazo pamatīgi slānīt. Dēls šausmīgi raudāja un centās izrauties no sievas tvēriena. Bet, kad viņa ir nikna, tad kļūst ļoti spēcīga, un nekas viņu nevar apturēt.

Jūs centāties viņu apturēt?

Sākumā nē. Sēdēju telefonā un centos neiesaistīties. Parasti tas tikai pasliktina situāciju un sievas dusmas ātrāk eskalējas. Bet toreiz kaut kas manī sagriezās un es iejaucos. Viņa pārmetās uz mani - sāka lamāt mani un spert ar kājām. Centos izraut dēlu...Patiesībā par detaļām es negribētu runāt...

Kā jūsu "pāriešana uzbrukuma pozīcijās" mainīja attiecības?

Viņa tā kā pieklusa, sacīja, ka nožēlo savu rīcību, lūdza piedošanu un teica, ka tā vairāk nedarīs. Es noticēju. Diemžēl tā nenotika. Neieslīkstot detaļās, varu atklāt, ka tā nebija pēdējā reize, kad viņa kļuva agresīva, īpaši pret dēlu. Tiesa, pēc tam katru reizi atvainojās un solījās laboties.

Reiz viņa pastāstīja, ka tēvs viņus, proti, savus bērnus, regulāri sitis, grūdis un visādi citādi izturējies vardarbīgi. Arī māti sitis. Parasti tas noticis dzērumā vai paģirās. Sieva bija apņēmības pilna neiet tēva pēdās, bet laikam to nav tik viegli izdarīt. Bērnībā piedzīvotais atstāj ļoti paliekošas pēdas uz cilvēka turpmāko dzīvi. Kad to sapratu, nolēmu šķirties un ņemt dēlu pie sevis.

Vai tagad ir izdevies sakārtot jūsu dzīvi?

Esam pašķīrušies, lai gan oficiāli skaitāmies precēti. Vardarbība nebija mūsu vienīgās problēmas. Jau ilgāku laiku mums nebija arī seksuālu attiecību. Bija arī nesaskaņas par naudas tērēšanu un komunālo maksājumu sadalīšanu. Būtībā dzīvojām kā dzīvokļa biedri...Precīzāk, kā kašķīgi dzīvokļa biedri.

Kā dēls uztver notiekošo?

Tas man sāp visvairāk - ka dēlam nav normālas ģimenes un vecāku. Esam vienojušies, ka pēc Covid-19 pandēmijas beigām sanāksim kopā un domāsim, ko tālāk darīt. Varbūt pārdomāsim un mēģināsim vēlreiz, varbūt katrs atradīsim citu partneri.

Lai kādā modelī turpmāk dzīvosim, es nezinu, kā lai iestāstu sievai, ka viņai vajadzīga palīdzība, ka lai viņa aiziet pie kāda speciālista, ārsta. Viņa uzskata, ka es visu pārspīlēju un atsakās iet uz jebkādām konsultācijām. Neesot jau sajukusi prāta! Bet diemžēl dažreiz tieši tāda sajūta man bija. Kā lai es sievu pārliecinu, ka viņai ir pamatīgas problēmas?

Saka, ka "viena pagale nedeg". Vai esat domājis arī par savu atbildību attiecībās?

Jā, mokos ar šo jautājumu bieži. Ko es izdarīju nepareizi, kāpēc pieļāvu vardarbības attīstību savā ģimenē? Kāpēc sieviete, ko es apprecēju, atļāvās slānīt manu dēlu? Ko es varēju darīt citādāk? Ticiet man, es nedomāju, ka man visā notikušajā nav nekādas atbildības. Biju stulbenis, kas ar savu klusēšanu vēl vairāk tracināja sievu. Saprotu, ka varbūt vajadzēja būt "īstam vecim" un nolikt sievu pie vietas jau sākumā.

Man ir kauns par savu gļēvumu un mazdūšību...

Esat viens no tiem retajiem vīriešiem, kas piekrita pastāstīt par agresiju, ko izjutāt no sievas.

Piekritu runāt tikai ar noteikumu, ka mainīsiet manu vārdu un neatklāsiet nekādas detaļas par mūsu ģimeni, ka to varētu atpazīt. Negribētu, ka dēlam skolā pienāk klāt klasesbiedrs, atver internetu un prasa: "Vai tas mīkstais ir tavs "fāterītis"?"

Kāpēc par to runāju? Pēdējā laikā vispār sabiedrībā daudz runā par vardarbību ģimenēs, tas vairs nav tabu temats. Varbūt vēl kāds "čalis" ir piedzīvojis līdzīgu situāciju?

Ko jūs teiktu šādam "čalim", kurš arī saskaras ar vardarbību?

Pat nezinu. Es nevaru sakārtot savu dzīvi, kur nu vēl dot padomus citiem!

Drīzāk es aicinātu jaunos pirms laulībām pārdomāt, vai tiešām draugs vai draudzene ir tas cilvēks, ar kuru gribi pavadīt kopā visu mūžu. Bet man nav ilūziju, ka daudz iemīlējušos pāru vispār par to aizdomājas - drīzāk dominē tāda doma: mums tagad kopā ir labi, gan jau kaut kā dzīvosim arī turpmāk.

Manā dzīvē piedzīvotais liecina, ka pirms precēšanās vajadzētu paskatīties ne tikai uz topošo sievu, bet arī viņas ģimeni. Ja tēvs sita savus bērnus, iespējams, arī bērni var nest vardarbību tālāk.

Es nesapratu, ka, apprecoties ar savu sievu, neizbēgami iepazīšu tuvāk arī visu viņas plašo ģimeni. Cita starpā arī ģimenē valdošo vardarbību. Paldies Dievam, ka manai sievai vismaz nav alkohola atkarība, kā tas ir viņas senčiem, īpaši tēvam!

*Pēc vīrieša lūguma viņa vārds ir mainīts. Paldies Mārim par atklāto sarunu!