Kapu enerģētikas mistika: kādi ir kapu likumi, un kāpēc svarīgi neapbēdināt mirušos
Varbūt ne tik lielā mērā kā iepriekšējās paaudzes, tomēr arī mūsdienu cilvēki joprojām ievēro senās kapu tradīcijas un rituālus, kas nodoti no paaudzes paaudzē. Kapu likumiem – neko no kapiem neņemt un nenest mājās un tamlīdzīgi – ne vienmēr ir racionāls vai zinātnisks skaidrojums, tomēr tie nav arī tukša māņticība. Iespējams, kapsētās uz katru no mums vairāk vai mazāk iedarbojas to īpašā enerģētika.
Mirušo kaitīgo enerģiju kapos satur ne tikai zeme, bet arī viss pārējais, kas tajos atrodas. No kapsētas nedrīkst nest uz māju ne kociņu, ne puķīti – tad miroņi nāk pakaļ, un tam cilvēkam būs drīz jāmirst. Šis ir viens no draudīgākajiem ticējumiem par kapiem latviešu folklorā, kas stingri tiek ievērots arī šodien un ko mātes iemāca bērniem jau no mazotnes.
“Varbūt tā bija tikai sakritība, bet bija tāds gadījums. Es jau no bērnības atceros mammas teikto, ka kapos neko nevar plūkt un nest prom. Man bija apmēram desmit gadu, kad abas ar draudzeni gājām cauri kapiem pie manas vecmammas. Draudzene no viena kapa noplūca puķes (tajā brīdī es atcerējos mammas teikto, tomēr skaļi neko neteicu), tad turpinājām ceļu. Mums bija jāiet pāri nelielai upītei, un viņa tajā iemeta noplūktās puķes. Tajā pašā gadā viņa noslīka,” pieredzē dalījās Anna.
Kāda cita sieviete atceras, ka viņas māsas klasesbiedrene reiz no kapa paņēma puķes, ko aiznesa uz mājām un ielika vāzē. Tajā naktī meitene vispār nav varējusi gulēt – mocījuši visādi murgi, šķiet, arī pats nelaiķis parādījies. “Otrā dienā viņa tās puķes aiznesa atpakaļ, atvainojās, un viss bija kārtībā – lai cik tas smieklīgi nešķistu,” atzina sieviete.
Latviešu folklorā ir arī citi ticējumi, kas, iespējams, šais laikos nav tik populāri, tomēr der tos ielāgot. Viens no tiem: “Kas no kapsētas akas dzer, tas drīz mirst.” Vēl arī ieteikts pievērst uzmanību maziem bērniem – neļaut viņiem kapsētā bedri rakt, jo tad mirst māte. Patiesībā bērnus līdz vismaz septiņu gadu vecumam labāk uz kapiem vispār nevest, jo viņu aizsardzības enerģija ir vāja. Saskaņā ar tautas ticējumu bērnu iecienītā kapu rotaļa – apbedīt beigtus putniņus vai citu dzīvo radībiņu un uzlikt uz to kapiņa koka krustiņu – arī nav atbalstāma lieta, jo var vēstīt par kāda dzimtas locekļa nāvi.
Daudzu tautu pasakās pastāv tāds noteikums, kā aiziet no kādas sliktas vietas un nekādā gadījumā neatskatīties. Slāvu folklorā šis ticējums attiecināts arī uz kapsētu: “Kad pabeigtas visas lietas kapos un jau ejat prom, nekad neatskatieties.” Tā kā kapos pavadītais laiks bija smags brīdis dvēselei, ķermeņa priekšpuse būs zaudējusi spēkus un kļuvusi vārīgāka pret ļauno garu ietekmi. Ejot prom, visa atlikusī enerģija aizsardzībai koncentrēsies mugurā.
Patiesībā arī senie latvieši juta, ka nepieciešams kaut kas vairāk par vienkāršu kapu sētu, lai norobežotos no mirušo gariem. Piemēram, pastāvēja paradums bērēs, braucot uz kapsētu, iegriezt krustu kokā, lai mirušā dvēsele negrieztos atpakaļ citus biedēt. Mājas Viesis 1880. gadā rakstīja, ka blakus Kapu kalnam Gatartā (Raunas novadā) stāvējusi ļoti resna priede, kuras mizā no vienas vietas bija iegriezti krusti. “Priedi saukuši par krusta priedi. Šinī priedē, mironi garām vedot, bērinieki arvien iecirtuši krustu, lai mironis, pastarā dienā augšām celdamies, zinātu, no kuras puses, un varētu nemaldīdamies uz māju atnākt. Senāk katram apgabalam bijusi sava krusta priede,” rakstīts šajā izdevumā.
