Pusaudzim no mammas vajag tikai trīs lietas (un tā nav nauda)
Kad mēģinu saprast savu piecpadsmit gadus veco meitu, tad atceros sevi viņas vecumā un saprotu, ka dumpinieka poza un nostāja "Atšujies", bija tikai provokatīva uzvedība, kamēr sirds lūdzās - mīliet mani tādu, kāda esmu. Spītīgu un dusmīgu!
Bērnu psiholoģe, 11 bērnu mamma Jekaterina Burmistrova savā blogā vospitaj.com atminas, ka pusaudzes vecumā daudz strīdējusies ar mammu. Līdz vienreiz māte pateikusi, ka viņa ir gatava izmest meitu no mājas, un ielaist atpakaļ tikai tad, kad viņai paliks 18.
Tas dzīves posms bijis grūts abām, bet šobrīd, audzinot savus pusaudžus, viņa ļoti labi saprot, kā jutusies mamma. Bija grūti, ļoti ļoti grūti saprasties, jo vecākiem bija jāapjauš robežas, kur beidzās viņu iespējas ietekmēt meitas ikdienas gaitas, vienlaikus radot drošo sajūtu, ka viņa nav viena un joprojām pasargāta. "Es biju pārāk atkarīga no savas mātes un pārāk lepna, lai to atzītu," tagad saka pieredzējusī psiholoģe.
Pusaudži mēdz būt ļoti sarežģīti. Dažreiz viņi tevi pielaiž pietiekami tuvu, bet tad atgrūž. Vienīgais brīdis, kad vecākiem vēl ir pilnīga kontrole pār bērnu, ir pirmais dzīves gads. Ar katru nākamo gadu tā pakāpeniski samazinās un dienā, kad jaunietis paliek pilngadīgs, šī saite ir jāpārgriež.
Lai vieglāk būtu sazināties ar bērnu - pusaudzi, psiholoģe atgādina par trim lietām, ko pusaudži vēlas no savām mātēm.
Man jāzina, ka esmu pietiekami labs
Es pastāvīgi dzirdu salīdzinājumus, ko par mani pauž skolotāji un vienaudži. Vienmēr ir kāds populārāks, gudrāks, labāks, mērķtiecīgāks, tāpēc es bieži jūtos kā neveiksminieks. Man ļoti vajag, lai tu par mani domā labāk nekā pārējie. Man vajag, lai tu pasaki, cik labs un noderīgs es būšu pasaulei. Man vajag, lai pasaki, ka ļoti mīli mani. Un, lai gan var šķist, ka es cenšos no tevis aizbēgt un neļauties, man ļoti vajag tavu uzmanību un rūpes. Es gribu dzirdēt, ka tici man un manām spējam. Neliec man to pierādīt. Vienkārši tici pirms es sāku parādīt savus sasniegumus. Ļauj man kļūdīties un mācīties no kļūdām. Labāk, ja kļūdos tagad, esot vecāku paspārnē, nekā tad, kad dzīvošu atsevišķi, un par visu būšu atbildīgs tikai es pats.
Es gribu, lai mani saprot
Man vajag, lai tu klausītos, kad es stāstu, kā jūtos. Manā galvā ir daudz sarežģītu domu, nesaprotamu emocijas un mani vada trakojoši hormoni. Šodien es domāju vienu, bet rīt man ir pavisam citi dzīves plāni un uzskati. Nemēģini mani mainīt un ietekmēt. Galu galā es pats tikšu galā, tikai tam būs vajadzīgs laiks. Ja es nevēlos tevi dzirdēt, pagaidi, varbūt pēc dažām dienām tev izdosies pieklauvēt pie sirds durtiņām, un es tevi sadzirdēšu.
Es varu pārdomāt desmit reizes. Esi saprotoša. Ja mans viedoklis ir pretrunā ar ģimenes vērtībām, nevaino mani muļķībā.
Neizrādi man, ka baidies no maniem patstāvības eksperimentiem, citādi es sākšu domāt, ka ne uz ko neesmu spējīgs. Uzticies, jo tās pamatvērtības, ko ielikāt manī, kad biju vēl maziņš, es neaizmirsīšu un nepazaudēšu.
Noturi robežas, pat ja es tām pretojos
Es ienīstu noteikumus. Es gribu neatkarīgi un patstāvīgi veidot savu dzīvi, bet es vēl pagaidām baidos no atbildības. Man jāzina, ka ir noteiktas robežas, kuras nedrīkst pārkāpt. Man jāzina, ka tad, ja es tās neievērošu, man būs jāizjūt nepatīkamas sekas. Tas apliecina, ka tu rūpējies par mani, un nekādā gadījumā neļausi iekļūt patiešām lielās nepatikšanās. Varbūt pusaudža vecumā es nespēšu izteikt savu pateicību par tavu nesatricināmo disciplīnu, bet pieaugot, sapratīšu, ka, tikai pateicoties disciplīnai, es visus šos gadus esmu bijis drošībā.
