Kāda bija leģendārā dziedniece Zilākalna Marta
Zilākalna Marta – 20. gadsimta izcilākā dziedniece Latvijā. Cilvēks, par kuru stāsta leģendas un teikas; pēc viņas seansiem sāka staigāt pat paralizētie. Marta palīdzēja smagi slimajiem un atrada pazudušos, spēja lasīt citu domas un ieskatīties nākotnē, prata vadīt dabas spēkus un apturēt ugunsgrēkus. Bet, neraugoties uz savām brīnumainajām spējām, viņa bija ļoti vienkārša un pieticīga lauku sieva.
Sākumā Marta nodarbojusies ar zīlēšanu pēc plaukstas līnijām, bet vēlāk pievērsusies dziedināšanai, apvārdojot sāli, cukuru, sviestu, taukus un citus produktus. Viņa likusi lietā savu gaišredzību, atrodot pazudušus cilvēkus un lietas. Piemēram, kad 1991. gadā Vecsaules pagastā pazuda 86 gadus veca sieviete, radinieki vērsās pēc palīdzības pie Zilākalna Martas, un viņa pēc fotogrāfijas noteica sievietes atrašanās vietu.
Marta norādīja, lai pazudušo nemeklē ne mežā, ne Mēmeles krastu brikšņos, bet tur, kur rudzu lauks, zālāju aizaugusi grava un daži ozoli. Pazudušās sievietes dēls sapratis, ka runa ir par Mācītājmuižas strautu, un tiešām – tur viņš atrada savu māti, kas bija aizmigusi mūža miegā. Kādā citā gadījumā vecāki lūdza sameklēt no mājas aizbēgušo 18 gadus veco meitu. Marta aplūkoja fotogrāfiju un noteica, ka, vēlākais, pēc mēneša bēgle būs mājās. Māte vēl lūgusi dziednieci, lai to vīrieti, kas pavedinājis viņas meitu, piemeklē kas ļauns, taču Marta kategoriski noraidījusi tādu iespēju, jo viņas darbības vērstas uz labu, nevis ļaunu.
Kad dziedniece apvārdojusi produktus, viņa kaut klusi bubinājusi pie sevis un pēc kārtas katram produktam pieskārusies ar roku. Pacienti stāsta, ka viņa bieži nonākusi tādā kā transā, kas līdzinājies aizmigšanai. Tas radījis neizpratni, jo nereti bijuši gadījumi, kad dziedniece aicinājusi pacientus apsēsties un tad ieslīgusi tādā kā miegā. Cilvēki pat nodomājuši, ka viņa vienkārši ir nogurusi un tāpēc seansa laikā nolēmusi nosnausties. Tomēr tas bijis maldīgs pieņēmums. Transā dziedniecei bija iespēja ielūkoties pagātnē un nākotnē un saņemt atbildi, kā dziedināt. Daudzi liecināja, ka pēc tāda transa Marta ļoti pārliecinoši stāstījusi, kas viņiem kaiš un ko vajag darīt.
Viņa spējusi lasīt cilvēku domas, varējusi pateikt, ko iepriekš pacients bija iecerējis un darījis. Ja kāds cilvēks ieradies pie dziednieces ar sliktiem nodomiem, piemēram, kaitēt kaimiņiem vai radiniekiem, Marta uzreiz to pamanījusi un raidījusi prom: “Nestāvi te, ej projām!” Vai arī: “Es to nedarīšu, no manis to nesagaidīsi.”
Dziedniece ievērojusi savus likumus un zinājusi, kad var un kad nevar palīdzēt. Reiz pie viņas atvests bērniņš, un viņa jautājusi, kad viņš ir saslimis. Māte atbildējusi, ka viņš tāds jau ir piedzimis. Marta paskatījusies vēlreiz uz mazo un teikusi: “Es palīdzēt nevaru, jo es neeju pret Dievu.”
Dziedināšanas laikā viņa skaitījusi lūgšanas un dievvārdus, bieži uzsvērusi, ka dziedināšana nāk caur Dievu. Martai bijuši savi priekšstati par pareizo un nepareizo, viņa labi zinājusi, kad var palīdzēt un kad ne. Iespēju robežās viņa centusies neatteikt palīdzību, taču reliģiskajos svētkos un svētdienās nav strādājusi.
Marta labprāt palīdzējusi cilvēkiem, kuri dažādas traumas un slimības bija ieguvuši dzīves laikā, taču nelabprāt pieņēmusi tādus, kas jau piedzimuši ar defektiem. Viņai arī nav paticis strādāt ar cilvēkiem, kuriem veiktas operācijas. Reizēm viņa pavisam atklāti pateikusi, ka pacientam vajag nākt nevis pēc, bet pirms operācijas, jo situācijā, kad viņš jau ir sagriezts un sakropļots, viņa vairs nespējot palīdzēt.
