Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Par to, kāpēc tik viegli iestiegam dzimtē balstītajos stereotipos, stāsta Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociētā profesore un dzimtes studiju pētniece Dr. sc. comm. Marita Zitmane. (Foto: no privātā arhīva)

Patiesība par sievišķību: tā iedzimst vai tiek iegūta dzīves laikā? Saruna ar profesori Maritu Zitmani 1

Attiecības
21. novembrī 05:20 2020. gada 21. novembrī 05:20
  Dagnija Millere-Balandīna | "Patiesā Dzīve"
Savulaik ietekmīgais sengrieķu filozofs un zinātnieks Aristotelis sievietes aprakstīja kā nepabeigtus vīriešus, kā defektīvas un nepilnīgas būtnes. Viņš uzskatīja, ka daba sievietes ķermeni ir radījusi vienam darbam – bērnu iznēsāšanai un to aprūpei. Šķiet, tas bija pirms veselas mūžības, tomēr sabiedrībā joprojām klejo dzimtē balstīti stereotipi par sieviešu un vīriešu lomām ģimenē un ārpus tās.

Labklājības ministrija pagājušajā gadā izdeva bukletu Īss ceļvedis, kā izprast diskriminācijas situācijas dzimuma dēļ, kurā norādīts, kādos gadījumos atšķirīga attieksme atkarībā no cilvēka dzimuma ir pamatota, bet kādos ne. Piemēram, pamatota tā ir tad, ja ūdens procedūru centrā par telpu uzkopēju atklātajās sieviešu ģērbtuvēs tiek pieņemta sieviete, nevis vīrietis, jo otra dzimuma klātbūtne atklātajās sieviešu ģērbtuvēs var būt nepatīkama centra apmeklētājām.

Savukārt nepamatota šāda attieksme ir tad, ja sieviete, kura jau divus gadus strādā uzņēmumā par sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāju, uzzina, ka iepriekšējais nodaļas vadītājs, kurš veica tieši tādus pašus darba pienākumus, saņēmis lielāku algu. Par to, kāpēc tik viegli iestiegam dzimtē balstītajos stereotipos, stāsta Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociētā profesore un dzimtes studiju pētniece Dr. sc. comm. Marita Zitmane.

Sabiedrībā joprojām klejo dzimtē balstīti stereotipi par sieviešu un vīriešu lomām ģimenē un ārpus tās. (Foto: Shutterstock)

Dzimte nav tas pats, kas dzimums

– Lingvistiski joprojām ir daudz pārpratumu par terminiem sex un gender jeb dzimums un dzimte. Kāpēc tos tik bieži jauc?

– Tā pavisam īsi skaidrojot, sex ir bioloģiskais dzimums, bet gender – dzimte jeb sociālais dzimums. Diemžēl nereti angļu valodā tur, kur būtu jāraksta sex, tiek rakstīts gender. Lielā mērā tas ir tāpēc, ka angliski sex nozīmē vēl ko citu, burtiski tulkojot – dzimumakts. Un, lai nebūtu jāizmanto vārds sex un jārunā par seksu, daudz ērtāk ir lietot vārdu gender.

Tas, protams, ir radījis sava veida terminoloģisko putru. Piemēram, ASV patlaban lielu popularitāti iemanto gender reveal party. Tā ir gaidāmā bērna dzimuma atklāšanas ballīte, kad tiek paziņots, kas tiek gaidīts – puisītis vai meitenīte. Īstenībā, ja skatāmies terminoloģiski, tā būtu jāsauc par sex reveal party, jo paziņots jau tiek nevis sociālais, bet gan bioloģiskais dzimums.

– Kā ar šo terminu nodalījumu sokas Latvijā?

– Latviešu valodā ir otrādi – tieši jēdziens dzimte, kas Latvijā ienāca deviņdesmito gadu sākumā, nav īsti ieviesies un iedzīvojies. Tāpat bieži jauc dzimte ar dzimta.

– Vai dzimtes identitāte ir nesaraujami saistīta ar dzimuma identitāti?

– Sociālajās zinātnēs nav tādas vienas teorijas par to, kā cilvēks apzinās savu dzimuma identitāti un dzimtes identitāti, taču kopumā tās ir savstarpēji saistītas, respektīvi, cilvēks apzinās savu dzimumu un reizē iemācās arī dzimti. Problēma ir tajā, ka abu identitāšu spēcīgās mijiedarbības dēļ nereti uztveram dzimti kā pašsaprotamu, kā kaut ko, kas noteikti nāk līdzi bioloģiskajam dzimumam, tādējādi daudzus dzimtes stereotipus automātiski uzskatām par patiesību. Taču jāsaprot, ka stereotipi ir konstruēti un nekādā veidā neizriet no bioloģiskā ķermeņa/dzimuma identitātes.

– Kāpēc cilvēks kā intelektuāla būtne tik viegli iekrīt šajās sociālo lomu lamatās?

– Pastāv sabiedriskais spiediens. Vienkāršoti sakot – cilvēks ir kolektīva dzīvnieks. Mēs piedzimstam un augam kolektīvā. Evolūcijas ceļā no dzīvošanas baros ir bijusi atkarīga mūsu izdzīvošana. Cilvēkam ir svarīgi iekļauties, un sabiedrība šajā ziņā ir spējīga īstenot savu normatīvo spiedienu. Izklausās draudīgi, varbūt pat ļauni, taču tā sabiedrība funkcionē. Ir normas, priekšstati, kas ļāvuši konkrētajai sabiedrībai veiksmīgi – atbilstoši tā laika kontekstam un vides apstākļiem – funkcionēt un ritēt uz priekšu. Protams, laika gaitā, mainoties kontekstam, arī normas un priekšstati mainās. Mūsdienu sabiedrība, salīdzinot ar viduslaiku sabiedrību, ir ļoti atšķirīga, tomēr cilvēks kā tāds ir palicis.

– Dzimtes identitāte – kad un kā tā veidojas? Vai ir kāds stimuls, kāpēc meitene bērnībā izvēlas spēlēties ar lellēm, nevis ar mašīnām (un otrādi)?

– Pirmkārt, tāpēc, ka viņa redz apkārt tādus pašus cilvēkus kā viņa – kleitiņās, lielākus, mazākus –spēlējamies ar lellēm. Viņa pamana, ka tie, kuri nav tādi kā viņa (puiši), spēlējas ar ko citu. Meitene redz, ka pastāv divi dalījumi, un tas ietekmē viņas izvēli. Otrkārt, mediji. Tagad bērni aug ar telefonu un planšeti rokās, tas nozīmē – daudz lielākā mediju ietekmē. Pārsvarā tas notiek slēptā veidā – ar metavēstījumu palīdzību, ar kuriem tiekam bombardēti no visām pusēm: caur pasakām, multiplikācijas filmām, bērnudārzu, skolas vidi utt. Arī ģimene ar savu piemēru.

Joprojām mēdz būt vecāki, kuri uzskata, ka meitenēm nav jāspēlējas ar traktoru un ka tik puika nepaņem rokās kādu mīksto rotaļlietu vai, vēl trakāk, lelli. Arī tas, kā strādā mārketings... Bērni ļoti ātri atpazīst, kas domāts meitenēm, kas – zēniem. Piemēram, ieraugot uz spēļu katliņa iepakojuma meitenes bildi, meitenes automātiski pieņems, ka tieši viņām jāspēlējas ar katliņu un jātēlo pavāriņš. Ja uz iepakojuma būs uzzīmēts zēns ar spēļu āmuru rokās, puikas nolasīs, ka ar āmuru jāspēlējas viņiem, nevis meitenēm.

– Ja jau kopš bērnības tiekam bombardēti ar šāda veida vēstījumiem, vai vispār ir iespējams no šiem stereotipiem atbrīvoties?

– No stereotipiem kā tādiem – nē. Kāpēc? Jo stereotipiskā domāšana ir veids, kā apstrādājam milzīgo informācijas gūzmu. Tā ir tāda kā saīsne uz lielāku informāciju. Tomēr tālāk ir jautājums – ar ko stereotipus piepildām? Diemžēl nereti ar kļūdainu un pārspīlētu informāciju. Piemēram, ar priekšstatu par sievieti kā par vāju, iracionālu, pasīvu, par tādu, kura rūpējas par citiem, kurai nav jāpelna daudz naudas, ir jāsēž mājās un tamlīdzīgi. Un par vīrieti, kurš ir agresīvs, kuram jāpelna daudz naudas, kuram nevar uzticēt bērnus, kurš nekad neraud.... Tā arī veidojas tradicionālie dzimtes stereotipi.

– Sanāk, ka izvēles iespējas tomēr ir. Piemēram, darīt nevis automātiski, bet pārvērtēt spriedumus un pieņēmumus, pieslēdzot kritisko domāšanu.

– Tieši tā – pieslēdzot kritisko jeb veselā saprāta domāšanu. Audzinot bērnus, tas ir pieaugušo uzdevums – piedomāt pie tā, vai viņu bērnam ir iespēja izvēlēties pašam, vai viņš netiek ielikts kādos noteiktos rāmjos. Vecākiem šajā ziņā jāizvērtē informācija un jāmēģina kļūdainos dzimtes stereotipus pēc iespējas mazināt. Jāseko līdzi arī mediju saturam – ko skatās un ko neskatās bērns. Tagad ir pat labāk skatīties televīziju, nevis YouTube, jo tur daudz veiksmīgāk var kontrolēt saturu.

Tikpat svarīgi ir tas, kā tiek organizēta audzināšana bērnudārzos un skolās. Vai tiek veicināts, ka nav vairs dzimumos sadalītās grupas, kur puikas spēlējas tikai ar puikām, bet meitenes – ar meitenēm. Ja abas grupas jau no sākta gala savā starpā nesaskaras, veidojas divas dažādas pasaules. Tā kā to otru pasauli īsti labi neiepazīstam, pēc tam dzīvē vadāmies pēc dažādiem stereotipiem. Lai tā nenotiktu, vajadzīgi sagatavoti pedagogi. Protams, to nav iespējams pārcirst vienā dienā, bet to var mainīt. Diemžēl bez apzinātas rīcībpolitikas procesi notiks ļoti lēni. Ir aprēķināts, ka pašreizējā tempā dzimumu līdztiesība varētu sasniegt tikai 150 gadu laikā, tāpēc uzskatu, ka valsts politikai šajā jautājumā jābūt daudz stingrākai.

Likumiski viss smuki, bet sadzīvē?

– Pārejot pie līdztiesības nodarbinātības jomā, lasīju, ka projektā Kompetenču pieeja izglītības saturā meitenes skolā tagad mācīsies arī zāģēt, urbt un virpot, savukārt zēni – tamborēt, adīt un šūt.

– Tas izklausās cerīgi. Jāsaprot, ka interese ir kaut kas, ko var veidot un vadīt. Tu nevari būt tas, ko tu nezini. Būtu tomēr forši, ja mēs visi neatkarīgi no dzimuma būtu vienādās starta pozīcijās – iemācītos gan izcept omleti, gan apgūt tādas iemaņas kā rasēšana, dizains, kokapstrāde. Nevar taču zināt, kādi cilvēkam ir talanti, kamēr nav bijusi iespēja pamēģināt. Ja neieliekam abos dzimumos vienādas prasmes, mēs kā valsts nepilnīgi izmantojam savu potenciālo cilvēkresursu.

Nodarbinātības tirgus Latvijā ir tik liels, cik ir. Vai tiešām varam atļauties pateikt – ar sievietēm šajās nozarēs, piemēram, inženierzinātnēs, nerēķināmies? Pie mums nodarbinātība ir visnotaļ segregēta pa dzimumiem. Jomas, kas saistītas ar aprūpi, apkalpošanu, darbu ar cilvēkiem, ir vairāk sieviešu lieta, savukārt vīriešu pārziņā ir tehniskās jomas un vadošie amati. Turklāt, ja puikas jau kopš bērna kājas redz, ka izglītības joma nav tā vieta, kur strādā vīrieši, ja neredz pozitīvos piemērus apkārtējā vidē, medijos, filmās, ja sabiedrībā vēl valda priekšstati, ka vīrieši ir slikti bērnu pieskatītāji, aprūpētāji un tā tālāk, reti kurš uzdrošināsies iet pretējo ceļu.

– Bieži par argumentu profesiju izvēlei tiek piesaukts fiziskais spēks.

– Ir, protams, profesijas, kur fiziskais spēks ir nepieciešams, taču kur teikts, ka tam obligāti jābūt vīrietim? Fiziski spēcīgi (vai, tieši otrādi, vāji) var būt abi dzimumi. Turklāt mūsdienās, kad pieejams tik plašs tehnisko palīgmehānismu klāsts, šis arguments vēl jo vairāk zaudē savu spēku.

– Pētot Centrālās statistikas pārvaldes datus un salīdzinot 2010. un 2019. gadu, izglītības un darba tirgus jautājumos tendences joprojām ir līdzīgas: augstāko izglītību Latvijā biežāk iegūst sievietes, bet saņemtais atalgojums par darbu vīriešiem vienalga ir augstāks. Kāpēc tā?

– Ja skatāmies uz likumiem, Latvijā viss ir diezgan smuki, bet sadzīviskā līmenī seksisms eksistē. Piemēram, izvēloties darbiniekus, nereti tiek diskriminētas sievietes, sevišķi agrīnajā reproduktīvajā vecumā, jo darba devējs domā – viņa taču tāpat tūlīt aizies bērna kopšanas atvaļinājumā, kāpēc gan pieņemt darbā? Vai arī dzimumā balstītās darba algas atšķirības. Ja nemaldos, sievietes pelna vidēji par 15,9 % mazāk nekā vīrieši.

– Iznāk, ka no darba devēja skatpunkta ģimene un bērni sievietei ir kā mīnuss. Bet vecāki taču ir abi! Kāpēc ikdienas rūpes par ģimeni un bērniem lielākoties tiek attiecinātas uz sievieti?

– Te atkal nonākam pie tradicionālajiem dzimtes stereotipiem. Protams, tētis ar ratiņiem staigā pa āru, bet, tiklīdz runa ir par ikdienišķi praktiskām rūpēm, lielākoties redzam neproporcionālu sadalījumu starp bērna mammu un tēti. Biedrība Tēvi par to ir veikusi pētījumu Latvijas tēvi ģimenes dzīvē. Tur redzam, ka laiks, ko bērni pavada divatā ar tēvu, ir mazāks par laiku, kas tiek pavadīts ar māti vai abiem vecākiem kopā. Turklāt mājas uzturēšana, ēdiena gatavošana, gludināšana, tīrīšana parasti ir sievietes pārziņā.

Tik tiešām, viens ir smuki padauzīties ar bērnu rotaļu laukumiņā, bet otrs – brokastu/pusdienu/vakariņu gatavošana, pogu piešūšana, drēbju mazgāšana un gludināšana, gādāšana par to, lai bērnam ir nopirktas guaša krāsas, lai ir krītiņi, lai mājas darbi izpildīti. Tas viss paņem ļoti daudz spēka un laika. Tāpat slimības lapas. Automātiski no sabiedrības tiek paģērēts, ka to darīs sieviete – paliks mājās ar bērnu, ja viņš būs apslimis. Ir jūtams spiediens, sevišķi no vecākās paaudzes – ak, tu esi slikta mamma, ja tavā vietā mājās paliek bērna tēvs. Tā dzimtes stereotipi tiek atražoti.

– No kurienes sievietēm šīs augstās prasības pret sevi – visu paspēt un par visiem parūpēties?

– Arī mediji, sevišķi sieviešu žurnāli, rada iespaidu, ka ir jābūt supersievietei. Tādai, kurai ir lieliska karjera, kura vienlaikus ir satriecoši skaista un iejūtīga sieva, mīloša māte, lieliska pavāre, cītīga mājsaimniece. Kā gan to visu paspēt 24 diennakts stundās? Neiespējami. Un tad šķiet – ak kungs, ja kaut ko neizdarīšu, būšu izgāzusies kā sieva un māte! Mediju un sabiedrības spiediena dēļ nereti pašas sevi iedzenam stūrī. Arī es neesmu izņēmums. Tas nekas, ka to visu apzinos, – tīri cilvēciski arī es neesmu brīva no sabiedrības priekšstatiem. To nevar iemācīties uz visu mūžu, tā ir nemitīga informācijas izvērtēšana un refleksija.

– Cik daudz ir atkarīgs no sievietes, kā viņa risina šos jautājumus savā ģimenē? Un, skatoties jau plašāk – cik liela nozīme ir tam, ar kādiem uzskatiem audzinām dēlus?

– Te tomēr jāskata, kā audzinām abus dzimumus. Vai audzinām meitenes ar pašapziņu, ar izpratni, ka viņa ir personība un ka viņas vēlmes un vajadzības ir svarīgas? Ka ģimene un attiecības ir partnerība? Un vai to pašu ieaudzinām arī dēlos? Pētījumi rāda, ka pastāv lielas atšķirības starp to, kā vecāki izturas pret dēliem, kā – pret meitām. Tikai tad, kad ģimenē no visiem tiks prasīta līdzvērtīga iesaistīšanās un partnerība, puikas iemācīsies, ka nevienam nav uzdevums viņus appuišot, savukārt meitenes sapratīs, ka viņām nav visi jāaptekalē. Un tikai tad varam sagaidīt, ka arī darba tirgū parādīsies darba un ģimenes dzīves līdzsvars – abu dzimumu vidū.

Kur teikts, ka vīriešiem jāvada šī pasaule?

– Sabiedrībā joprojām ik pa laikam pavīd priekšstats par sievieti kā dabas kļūdu. No kurienes tam aug kājas?

– Grūti teikt. Cik zinu, Aristotelis savulaik uzskatīja, ka sieviete ir nepabeigts vīrietis. Tie bija tā laika antīkie priekšstati par fizioloģiju. Bet, protams, skatot kopumā, vēsturiski sieviete vienmēr tikusi uzskatīta par kaut ko mazvērtīgāku, otršķirīgāku.

– Kā tad ar sievietes spēju iznēsāt pēcnācējus?

– Cilvēks nav mūžīgs, tāpēc sievietes spēja radīt bērnus kā resurss netika pietiekami novērtēts. Vīrietis tomēr radīja paliekošākas lietas – mākslu, arhitektūru utt. Turklāt es neteiktu, ka šis priekšstats ir spēcīgi mainījies. Joprojām mēdz uzskatīt, ka vīrieši dabiski visu kontrolē un pārvalda. Bet nekur taču nav teikts, ka vīriešiem jāvada šī pasaule! Tas, ka tā ir bijis, nenozīmē, ka tas ir pareizi un ka tas ir vienīgais veids, kā visam notikt. Mēs vienkārši turpinām šo modeli, kaut gan pasaule jau ir mainījusies. Un mums būtu jāmainās tai līdzi.

– Līdzīgi ar psiholoģiskajiem aspektiem. Sievietes parasti tiek raksturotas kā emocionālas, jūtīgas, empātiskas, nervozas, savukārt vīrieši – ar racionālāku domāšanu, emocionāli stabilāki, tādējādi vairāk atbilstoši vadošiem amatiem. Par ko te vairāk ir stāsts – par dzimumu atšķirībām vai arī dzimumu diskrimināciju?

– Es teiktu, ka liela daļa tur ir diskriminācijas. Protams, bioloģija nav noliedzama, hormonālās svārstības sievietēm ir izteiktākas, taču bioloģiju mēs kā cilvēki tomēr spējam apvaldīt. Turpretī, runājot par psiholoģiskajām atšķirībām, es vairāk redzu ieaudzināšanu. Piemēram, sabiedrība no manis kā no sievietes pieņem, ka varu būt nervoza, emocionāla, varbūt pat to sagaida.

No bērna kājas redzam – ja meitenes raud, viņas tiek mierinātas, reizēm pat saņem kādus bonusus. Sanāk, ka tā ir vēl viena taktika, ko iemācāmies un iekļaujam savas lomas repertuārā. Emocijas ir kaut kas, ar ko varam operēt. Savukārt puikas jau no mazotnes redz, ka no viņiem tiek prasīts – emocijas izrādīt nedrīkst. Mēs uz sievieti/vīrieti skatāmies caur savu stereotipu prizmu. Kas zina, varbūt sievietes racionalitāti un loģiku mēs neredzam, jo viss, uz ko koncentrējamies, ir viņas emocionalitāte un no tā izrietošais. Tāpat par vīrieti.

– Ne tikai sieviešu žurnāli – visnotaļ pieprasīti ir arī dažādi kursi par sievišķības vairošanu, kur tiek mācītas formulas, kas šķietami der visām. Vai tā gadījumā neradām jaunus pārspīlētus stereotipus?

– Tas ir tīrākais mārketings. Protams, ka sieviete, ja viņa ir izdegusi, pārstrādājusies, nodzīta kā suns, uzķersies, piemēram, uz Uģa Kuģa vēstījumiem, kurš sludina, ka sievietei jābūt kā princesei, jāatrodas uz pjedestāla, vienkārši jābūt skaistai, sievišķīgai, jādomā tikai par apģērbu, jādāvina visiem mīlestība un tā tālāk. Protams, ka šai sievietei tas būs kā glābiņš, un viņa ne tikai pati dosies uz Uģa Kuģa lekcijām, bet liks tās apmeklēt arī vīram. Taču pēc būtības, ja ģimenē būtu partnerība, līdzvērtība un līdztiesība, Uģa Kuģa lekcijas nebūtu vajadzīgas.

Visos šajos koučingos par sievišķības atrašanu tiek kultivēts – tev jāvalkā gari brunči, jāskrien bezrūpīgi pa pļavu un tamlīdzīgi. Tajā pašā laikā vīriešiem par to, ka jābūt vīrišķīgiem, jāatver durvis, jāpasniedz puķes, kursu īsti nav. Un tad sievietes, kuras nodevušās karjerai, profesionālajai izaugsmei, vienā brīdī sāk sev iekšēji pārmest, ka ir zaudējušas mistisko sievišķību. Taču sievišķība ir konstruēta lieta! Tas, ka sievišķīga sieviete ir ar gariem svārkiem, kuplām skropstām un lielām acīm, ir konkrētā brīža priekšstats. Tas nenozīmē, ka tas būs relevants nākotnē.

– Arī skaistuma kults uzņem arvien lielākus apgriezienus.

– Jā, un arī te apakšā ir mārketings. Tomēr mēs kā patērētāji varam apzināti prasīt no zīmoliem, lai vairs netiek kultivēts stereotipizētais, mākslīgais skaistums, ko sasniedz ar fotošopa un filtru palīdzību. Tas nav cilvēkam sasniedzams, tādējādi palielina depresijas, anoreksijas un citu traucējumu riskus. Mums kā patērētājiem pieder vara! Jau tagad lielo modes zīmolu skatēs var manīt gan lielāku rasu, gan auguma aprišu dažādību. Tā ka – jā, mainīt situāciju var, bet ir jābūt apzinātai patērētāju rīcībai. Ja nesitīsim pa pirkstiem, protams, ka kapitālisms norullēs ar ceļa rulli mums visiem pāri.

Sievieti vērtē caur viņas bērniem

– Semantiski var novērot nevienlīdzīgu attieksmi pret dzimumiem arī caur šādiem izteicieniem: “Sieviete bez partnera – viena; vīrietis bez partneres – brīvs”; “Sieviete ar aktīvu seksuālo dzīvi – palaidne, vīrietis – mačo”; “Sieviete bez bērniem – nerealizējusies kā sieviete; vīrietis bez bērniem – labs loms.” Kāpēc šie priekšstati joprojām ir dzīvi?

– Tikai salīdzinoši nesen, pirms kādiem gadiem piecpadsmit, Rietumu pasaulē sāka mainīties uzskats par to, ka vienīgā sievietes sūtība ir būt sievai un mātei. Priekšstats, ka sieviete sevi realizē caur bērniem, nāk jau no antīkajiem laikiem. Ja skatāmies vēsturiski, tas bija viens no patriarhāta funkcionēšanas instrumentiem. Kā tad sievietes varēja sevi pierādīt? Kā varēja pateikt pasaulei – es esmu eksistējusi un kaut ko savā dzīvē paveikusi? Tikai caur saviem bērniem.

Sievietes publiskajā sfērā sāka izpausties salīdzinoši nesen, 20. gadsimta divdesmitajos, trīsdesmitajos gados. Ja vēl paskatāmies uz Latvijas pieredzi padomju laikā – arī tur uzsvars tika likts uz to, ka sievietei jābūt mātei. Arī jūsu minētie stereotipi tā vai citādi cirkulē ap šīs funkcijas realizēšanu/nerealizēšanu. Viena, nevis brīva, jo nav ģimenes un bērnu. Staigule, jo kāda gan tu vari būt sieva un māte, ja tev bijis daudz vīriešu?

– Arī laulības ietilpst šajā funkcijas realizēšanas plānā?

– Sabiedrība no sievietes gaida, ka viņa būs precējusies un viņai būs bērni. Varbūt vīrietis viņai blakus ir briesmīgs, ar tendenci par daudz iedzert vai tamlīdzīgi., toties viņa ir precējusies, līdz ar to savu sievietes pienākumu izpildījusi un sasniegusi.

– Bez sabiedrības spiediena par to, ka sievietei jābūt precētai, nereti ir arī piebilde: “Neesi tik izvēlīga, kā nekā uz vienu vīrieti ir trīs sievietes.”

– Domāju, tas ir mediju radīts mīts, neiedziļinoties statistikā. Ja paskatās sadalījumu pa vecumposmiem, 1:3 ir tikai tuvu pie miršanas. Līdz sieviešu auglīgā vecuma beigām sieviešu/vīriešu skaita atšķirības ir salīdzinoši mazas. Bet šis mīts daudziem ir izdevīgs, piemēram, vīrieši ir glaimoti, ka sievietes par viņiem cīnās, savukārt sieviešu mediji priecājas, jo var pārdot rakstus Kā dabūt puisi trīs dienās un ģenerēt klikšķus.

– Vai vientulībai ir dzimums?

– Filozofisks jautājums. Pilnīgi noteikti varu teikt, ka mums ir dažādas ekspektācijas attiecībā uz vientulību, ja skatāmies pēc dzimumiem. Piemēram, vīrietis, lai arī viens, savos 40, 50 un 55 gados vēl tiks uzskatīts par cērtamu kociņu. Savukārt par sievieti 55 gadu vecumā, kurai nav ne ģimenes, ne bērnu, gandrīz nekad nedzirdēsim – o, super partija! Līdz ar to domāju, ka vientulība (sabiedrības izpratnē kā tāda slimība) ir kas tāds, kas drīzāk vērsts pret sievieti. Uz vīrieti šajā ziņā skatāmies daudz pielaidīgāk.

Arī vīriešiem nav viegli

– Pašlaik lielu daļu sabiedrības uztrauc, ka arvien vairāk sastopam, stereotipiski skatoties, sievišķīgus vīriešus – tādus, kuri ļoti rūpējas par savu izskatu. Vai uztraukumam ir pamats?

– Kā jau teicu, vīrišķība/sievišķība ir tikai konstrukcijas. Tas nav nekas dabisks un noteikts. Ja paskatāmies atpakaļ, 18. gadsimtā vīrieši krāsojās uz nebēdu! Puškins un citi tā laika vīrieši valkāja korsetes, pat sacentās, kuram būs tievāks viduklis. Tāpat vīrieši staigāja augstpapēžu kurpēs, krāsoja lūpas, pūderēja seju, un tas bija absolūti normāli. Pēc tam bija posms, kad tā nebija. Un tagad atkal ir. Mums šķiet – šausmas! Ja ieskatāmies vēstures lapaspusēs – nekas jauns tas nav. Lai gan, protams, katrai paaudzei šķiet, ka izmaiņas, kas nāk, ir pasaules gals.

– Cik ļoti, sekojot stereotipiskajiem izteicieniem, ka īsti vīrieši neraud, īsti vīrieši nerunā par emocijām, tiek nodarīts sev pāri?

– Apslāpētās emocijas jau nekur nepazūd, tās turpina krāties. Arī riskantā uzvedība uz ceļiem, pārgalvīgā peldēšanās, sevis pierādīšana lielā mērā izriet no sabiedrības priekšstata par maskulinitāti jeb vīrišķību. Ka ir jāriskē, jābūt agresīvam, bezprātīgam. Tāpat sagaidām, ka vīrietis funkcionēs kā naudas ražojamā mašīna, bet, kā zināms, tas var novest pie izdegšanas darbavietā, sevis nostrādināšanas, veselības problēmām, par kurām – jau atkal – vīrietis reti sūdzas un pēc palīdzības pie mediķiem vēršas tikai galējā situācijā, jo ir taču jābūt stipram.

Arī konstruētais priekšstats par romantiku nereti ir dzimumu diskriminējoši pret vīriešiem, jo pastāv sabiedriskais spiediens, ka sievietes ir nemitīgi jāaplido un jāapdāvina, un tas rada stresu.

Tā kā monētai ir divas puses. Pārsvarā par dzimumu līdztiesību runājam sievietes kontekstā, kas, protams, ir pareizi, jo tomēr atrodamies dažādās starta pozīcijās. Bet nevajadzētu aizmirst arī par vīriešiem, jo viņi par šīm dažādajām starta pozīcijām bieži vien maksā diezgan augstu cenu.

– Kā gan šajā visā stereotipu un gaidu jūklī vispār iespējams saprast, kas esi tu pats?

– Domāju, tas ir diezgan grūti. Ik uz soļa nepieciešama apzināta refleksija. Piemēram, uzdodot sev jautājumu – vai tas, ko daru, man tiešām sagādā prieku? Vai arī es par to priecājos tāpēc, ka visi apgalvo, ka man par to būtu jāpriecājas?

Saistītās ziņas

Distopija feminisma kažokā. Seriāla "Kalpones stāsts" recenzija
Pandēmija izgaismo, ka lielākais dzīves smagums gulstas uz sieviešu pleciem 8
Uz ielas bez krūštura - arvien vairāk sieviešu izvēlas sevi neierobežot 10

Citi šobrīd lasa

Kāda bija leģendārā dziedniece Zilākalna Marta
Kāzās ar sešām draudzenēm stāvoklī: skandalozais Nigērijas uzņēmējs atkal šokē sabiedrību 6
"Advents" vai "advente" - skaidrojam, kā ir gramatiski pareizi 9
Pievienot komentāru

"Теперь можно вместо Тарзана выступать": Наташа Королева изменила прическу и стала копией мужа

"Захожу в комнату, а там такая картина": Галкин застал Пугачеву и детей за необычным занятием