Atklāt Latviju zirga mugurā: vācietes Tīnas Runces stāsts

“Līgai nekad netrūkst labu ideju,” par iemeslu uzsākt šādu ceļojumu smej Tīna. Draudzene tūdaļ papildina: “Un Tīna atkal spēj šīs idejas novērtēt un atbalstīt.” Par limbažnieci kļuvusī Tīna ir vāciete, kā pati saka, uzaugusi kā īsta pilsētniece Frankfurtē, kur satikās ar savu nākamo vīru latvieti: “Ieraudzīju to džeku, nospriedu, ka nav slikts, un tā tas viss sanāca. Pēc sešiem mēnešiem jau bijām precējušies.”

Sākumā kā mazā ciematiņā

Uz Latviju pāris pārcēlās 1998. gada rudenī pēc divu gadu kopdzīves Vācijā. “Viņš bija no Limbažiem, un viņam lielpilsēta nepatika. Teica, ka tur esot kā cietumā. Nu, labi, domāju, pamēģināsim, un pārvācāmies,” saka Tīna.

Pārcelšanās bijusi visai interesanta, neierasti bijis, ka tolaik Limbažos nav bijuši pat lielveikali. Tīna vēl nerunāja latviski un jutās kā šausmīgi mazā ciematiņā. Tagad gan viss ir mainījies – latviešu valodu viņa pārvalda tekoši, un Limbaži patiesībā esot ļoti attīstīta pilsēta. “Bet toreiz man likās, ka te nekā nav. Cik man bija gadu? Kādi 26. Un, zini, lielā mīlestība, tad jau vari dzīvot kaut tuksnesī.”

Kaut arī attiecības laika pārbaudi nav izturējušas un Tīna ar vīru šķīrusies, atpakaļ uz Vāciju viņa izlēma nebraukt – dzīve Limbažos pat ļoti iepatikusies, un jau vairāk nekā 20 gadu Tīna iesakņojusies šeit.

Pirmo reizi pelde ezerā

“Man patika tieši daba un cilvēki. Šeit es pirmo reizi mūžā ielēcu ezerā. Kur es Frankfurtē to varētu izdarīt? Tas bija fantastisks piedzīvojums,” sajūsminās Tīna. Interesants piedzīvojums šķitis arī brauciens uz jūru ziemā – visur, kur veras acis, redz tikai baltu sniegu. Uz jautājumu, kur tad jūra, Tīna negaidīja atbildi, ka pa to jau staigā – togad bija īsta ziema. “Cik man bija bail! Tas bija iespaidīgi,” viņa atminas.

Tuvu sirdij palikuši arī latvieši, kuri jau pirmajās dienās izcēlās ar viesmīlību, palīdzēja iejusties Limbažos un iemācīties valodu. “Man bija tāda sajūta, ka es biju mājās,” neslēpj Tīna.

Tagad viņa strādā par tulci un limbažniekiem māca vācu valodu. Tīna gan kautrīgi teic, ka latviešu valodu nemaz neprot tik labi un joprojām mācās. Uz valsts apmaksātajām nodarbībām viņa paļauties nevarēja – tās bija tikai krievu valodā.

“Tas man bija galīgi garām, jo krievu valodu es nemāku. Gāju pie privātskolotāja un maksāju, lai iemācītos latviešu valodu, jo, ja gribi dzīvot Latvijā, ir jāprot valoda. Tā ir cieņa pret valsti. Es vienmēr visiem saku – man būtu kauns dzīvot Latvijā un neprast latviešu valodu. Tas ir pilnīgi izslēgts, es nesaprotu, kā šeit var dzīvot un nezināt valodu,” Tīnai ir stingra nostāja.

Ģimenē un ar draugiem Tīna, protams, runā arī dzimtajā valodā, Limbažos ir pat vācu valodas pulciņš. Taču bijuši gadījumi, kad, Latviju apceļojot, pa ceļam satikti krievi, kas pārsteigumā noelsušies – kā var dzīvot Latvijā un nezināt krievu valodu. “Zinu, ka man tā noderētu, būs brīvs laiks, varbūt arī sākšu mācīties,” spriež Tīna.

No Ainažiem līdz Nidai

Abas dāmas pazīstamas jau ilgu laiku, Līga pie Tīnas vedusi bērnus uz vācu valodas nodarbībām, kur arī iepazinušās. Līgai ir seši zirgi, un, kad ienāca prātā ideja par visas Latvijas robežas apceļošanu šādā veidā, Tīna, ilgi nedomājot, pieteicās. “Es jautāju daudziem, bet parasti bija visādas atrunas. Varbūt tā pat ir labāk,” saka Līga. “Līgai bija tādas izbrīnītas acis, kad es piekritu. Saprata, ka tas tik tiešām būs jādara,” smejas Tīna.

Ceļojums bija sadalīts divās daļās – pērn krastmala 620 kilometru garumā, šogad iekšzemes pierobeža no Ainažiem līdz Nidai 1386 kilometru garumā. Galvenie mērķi bija parādīt, ka ar zirgu ko tādu var paveikt, un dot iespēju citiem sastapties ar cēlajiem dzīvniekiem, kas it īpaši bērnos atver pozitīvas emocijas. Līga uzsver, ka ceļojums nebija domāts tikai viņām: “Mēs tomēr esam uz Zemes, lai arī dalītos, dotu atpakaļ, ne tikai kā parasti patērētāji.”

Maršruts bija sadalīts apmēram 60 pieturās, un abas piedzīvojumu meklētājas ne reizi vien pārsteidza tautiešu pretimnākšana un viesmīlība: “Cilvēki tik tiešām dalījās gan ar savām mājām, gan laiku, kas ir ļoti svarīgs, un mēs to parasti ekonomējam.”

Galdus klāja, kā sagaidot prezidentu

Apciemotie ļaudis nereti sarīkojuši pat veselu festivālu, lai sagaidītu ceļinieces zirgu mugurās. Pirms ierašanās prasītas receptes, kādu ēdienu Tīna un Līga ēd, bieži kopā sanācis viss ciems, pat uzaicinātas vietējās dziesmu un deju kopas. Un, kaut arī dāmas alkoholu nelieto, Latgalē viņām tomēr nācās pāris reizes nogaršot vietējo šmakovku. “Labi, ka tas jau bija vakars un nākamajā rītā viss bija kārtībā. Kā jau saimnieki teica,” smejas Līga.

Visas tikšanās reizes dāmas atceras tikai ar patīkamām emocijām, visus satiktos ļaudis pat gribēdamas nevarētu nosaukt. “Reizēm redzi, ka cilvēks nav bagāts, ka knapi iztiek. Tomēr viņi mūs sagaida ar tādu prieku, ar tādām dzīrēm. Uzklāts galds kā prezidentam. Mēs domājām – kurš tad vēl nāks,” aizkustināta ir Tīna.

“Mums sagatavoja veselu kultūras programmu – jāapskata baznīca, jāapmeklē muzejs. Mums spēlēja koklētāji, Viļakas novadā bija pat uzaicināta folkloras kopa Upītes. Visi bija atnākuši, visi dziedāja,” papildina Līga. Ar mājās ceptu maizi, burkāniem un medus burciņām reizēm bijuši nokarināti visi sedli.

Lai kā arī gribētos un lai cik arī laipni būtu bijuši sagaidītāji, visam laika nepietika. Bieži vien pēc gara ceļa pieturvietās abas iesoļojušas jau vēlā naktī, un nākamajā rītā bija gaidāms tikpat tāls ceļš.

Pamatīgi treniņi

Lai spētu doties šādā ceļojumā, bija jāiegulda daudz darba savā un zirgu sagatavošanā, jo, ikdienā nemērojot garas distances, tas tomēr ir pamatīgs pārbaudījums. Tīna to izskaidro pavisam vienkārši: “Ja jūs ikdienā sēžat mājās, pirmajā piegājienā maratonu noskriet nevarēsiet.”

Pirmo posmu ceļotājas pieveica pērn vasarā, treniņi tam uzsākti jau 2018. gada augustā. “Septiņi mēneši ir apmēram laiks, kad zirgam izmainās nagi. Sākumā soļojām pa zālainām pļavām, tad smilšu ceļiem, un lēnā garā nāca klāt aizvien akmeņaināki. Zirgam nagi norūdījās tik tālu, ka viņš varēja jau iet bez pakaviem. Man pašai tas bija pārsteigums, bet to arī apliecināja kalējs,” stāsta Līga.

Viss sākās ar parastu soļošanu trīs līdz četras stundas dienā, lai zirgi lēnā garā pierod pie garākiem gabaliem. Treniņi veikti četras reizes dienā, un ar laiku dāmas zirgu mugurā spēja pieveikt 40 kilometru dienā. “Pēc soļošanas turpinājās rikšu, tad lēkšu gaitas. Arī pamazām audzējām klāt tos kilometrus,” skaidro Līga. Treniņi norisinājās arī ziemā, kad ierasts, ka jāšanas sezona jau beigusies. “Neviens idiots jau ziemā nejās,” joko Tīna.

Karavānas pavadībā

Pirms bija uzsākts otrais posms, sākās pandēmija, kas plānus nedaudz izbojāja, un vienā brīdī pat šķita, ka ceļojums būs jāatceļ. Tomēr piedzīvojumu meklētājas nolēma, ka tā darīt nevar, un sāka izstrādāt papildu drošības plānus. Šajā reizē zirgiem sekoja arī mazs treilerītis – ar domu palikt tur, ja pēkšņi nebūs citas pajumtes.

“Tas ļoti labi nostrādāja, jo varējām salikt papildu mantas, barību zirgiem, arī pašas tur gulēt. Reizēm apciemotās mājas bija mazas, tā ka tiešām nav vietas pat matracim. Tajās reizēs mēs čučējām treilerītī,” teic Līga.

Zirgiem līdzi bija papildu spēkbarība – auzas, speciāli mušļi, bija arī pārvietojams aploks, kur zirgus atstāt, lai paši spētu atpūsties drošībā un netraucētu apkārtējos. Pa priekšu brauca brīvprātīgie palīgi, kuri jau laikus iekārtoja aploku. Kopumā uz maiņām Līgai un Tīnai palīdzēja pieci cilvēki.

Apmācību laikā, lai nevajadzētu zirgus nodrošināt tikai ar līdzi vesto barību, dzīvniekiem iemācīja arī ēst pa ceļam un padzerties no dabiskiem ūdens avotiem.

“Tas nav ierasts parastiem jātniekiem ar zirgiem, kuri daudz laika pavada stallī. Mūsu zirgi jāšanas laikā māk ēst. Mēs jājam bez dzelžiem, un viņi var ēst zāli, kas gadās pa ceļam. Tas ir svarīgs nosacījums, lai zirgs varētu iet garas distances,” uzsver Līga. “Ir ļoti daudzi zirgi, kas dzīvo stallī un dzer, piemēram, tikai no sava zilā spainīša, un nekas cits neder un punkts,” papildina Tīna.

Ieklausīties zirgā

Tīna sapratusi, ka viņas ķēve Dempsija ir ļoti ziņkārīga radība: “Ja mēs dotos pastaigā tepat, viņa no staļļa ietu ārā ļoti nelabprāt. Visi celiņi ir zināmi, katrs koks un akmens ir redzēts, un tad viņa tā lēni tipina uz priekšu. Bet tiklīdz esam jaunā vietā, Dempsija ir sajūsmā – ar lielām acīm un ausīm uz priekšu, skatās pa labi, pa kreisi. Bijām pie jūras, un pilnīgi varēja redzēt viņas prieku jaunās vietās.”

Arī Līga jau ilgi cenšas ar Prīmu būt uz viena viļņa, jo jāšanā tomēr ir divi dalībnieki – cilvēks un zirgs. Līga gan atzīst, ka vēl ne vienmēr izdodas abiem būt vienā ritmā un reizēm viņa zirga garastāvokļa signālus nokavē. Prīmai ir ļoti laba atmiņa un spēcīga instinkta izjūta, ja vēlas ko teikt, tad noteikti jāieklausās.

Līga īpaši izceļ atgadījumu ceļojumā, kad gribējusi pārkāpt pāri grāvim, jo otrā pusē bijis ceļš, pa kuru jāiet tālāk. Prīma nostājās grāvja malā un stūrgalvīgi nekustēja ne no vietas. Līga sākumā nesapratusi, kāpēc, un tikai pēc tam pamanījusi, ka aptuveni 50 metru no viņām pāri ved tiltiņš.

“Kāda sieviete teica, ka pēc šā ceļojuma man zirgs būs jāuzrunā uz jūs. Jo es jau neko, bet zirgs būs kļuvis tik vieds, būs redzējis tik daudz, ar tik daudz ko iepazinies kā reti kurš zirgs. Mēs redzējām smagos vilcienus, kuriem garām braucot zeme dreb, redzējām, kā lidmašīnas nosēžas tik zemu, ka gandrīz var riteņiem ar pirkstiem pieskarties. Protams, arī dažādus dzīvniekus un cilvēkus,” par kopā piedzīvoto saka Līga.

Autobraucēji gan šokē

Protams, ne viss ir spoži un slavējami. Ilgus gadus dzīvojot Latvijā, Tīna novērojusi un ceļojuma laikā vēlreiz pārliecinājusies par Latvijas braukšanas kultūras zemo līmeni: “Uzskatu, ka to vajadzētu pateikt. Salīdzinot ar Vāciju, šeit braukšanas kultūra ir katastrofāla. Es esmu ar savu mašīnu braukusi visur Eiropā, bet nekur neesmu redzējis tik sliktus šoferus kā šeit. Tik daudzi domā, ka viņi māk braukt.”

Uz ceļiem trūkstot ne tikai braukšanas prasmes, bet arī parastas pieklājības. Tīna ir braukusi pa Austriju, Itāliju, Skandināviju un pat Ēģiptē, bet nekur nav redzējusi tik sliktu attieksmi kā šeit. “Es pat nemāku izskaidrot, kāpēc,” Tīna neslēpj neizpratni.

Ciemos un mazpilsētās piedzīvota sirsnīga uzņemšana, bet, jājot pa grants ceļiem, no garāmbraucošajiem auto akmeņi šķīda pa gaisu. Ejot gar šoseju malām, ne vieglie, ne smagie nepiebremzēja pat tad, kad dāmas ar zirgiem pavadīja bērni.

“Un, ja salīdzina statistiku, cik daudz autobraucēju ir uz vienu iedzīvotāju Vācijā un cik Latvijā, šeit notiek daudz vairāk negadījumu, bieži ar letālām sekām. Un valsts ir tik maza, satiksmes šeit tikpat kā nav. Nesaprotu,” saka Tīna. “Es negribu teikt, ka Vācijā nav sliktu braucēju, tādi ir visā Eiropā, bet šeit ir izcili slikti.”

Latvijā viss iespējams

Neraugoties uz trūkumiem, Tīna Latvijā jūtas kā mājās. Pretēji bieži sacītajam, viņa uzskata, ka mūsu valstī labi dzīvot ir ļoti daudz iespēju: “Es visu iesāku no nulles. Tagad man ir mājas, darbs, es varu uzturēt savus zirgus. Tiešām varu teikt, ka dzīvoju labi, tā ka Latvijā viss ir iespējams, bet ir jābeidz čīkstēt. Es sāku strādāt burtiski par santīmiem. Šī valsts ir tik jauna, ka te tiešām viss ir iespējams, bet jābūt stipram.”

Tajā pašā laikā identitāti Tīna negrasās mainīt un joprojām sevi uzskata par vācieti, lai arī cik ļoti viņai Latvijā patiktu: “Jā, šeit dzīvoju, strādāju, maksāju nodokļus. Vienīgi nevaru piedalīties lielajās vēlēšanās. Nu labi, ko darīt. Es uzskatu, ka nevaru mainīt savu pilsonību, joprojām esmu vāciete. Es mīlu Latviju un esmu ļoti pateicīga, ka man ir iespēja šeit dzīvot, bet neesmu latviete. Tā vienkārši ir.” Viņa arī droši saka, ja vēlētos, tad viegli spētu arī iegūt pilsonību: “Tie testi – valoda, vēsture – ir pavisam vienkārši. Tas jāzina katram idiotam.”

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "No svešā par savējo – Mūsējie III" saturu atbild SIA "Izdevniecība Rīgas Viļņi".