"Jūtos kā dzērājšoferis, kurš nogalinājis ģimeni" - ar Covid-19 inficētos nomoka spēcīga vainas apziņa
Pašreizējos pandēmijas apstākļos plaši tiek diskutēts par to, kā no izvairīties no saslimšanas. Tomēr, ko darīt un kā justies, ja Covid-19 tests izrādās pozitīvs? Pieredzes stāsti liecina, ka inficētās personas nereti izjūt spēcīgu vainas apziņu un trauksmi, kas var novest arī pie sliktākās izvēles savu inficēšanos slēpt.
Liela daļa inficēto to, ka ir Covid-19 pozitīvi, uzzina tikai vairākas dienas vai pat nedēļas pēc saslimšanas. Šajā laika periodā var būt ļoti daudz iespēju infekciju nodot citiem sociālo kontaktu ceļā.
Kā stāsta Ņujorkā praktizējošā psiholoģe Stefānija Ņūmena, kura konsultējusi arī vairākus Covid-19 pacientus, šie cilvēki pēc inficēšanās fakta uzzināšanas izjūt vainas, trauksmes vai baiļu sajūtu, ka var aplipināt arī citus. “Cilvēki, kuri atrodas karantīnā, ir nobijušies, ka viņi aplipinās ģimenes locekļus," stāsta Ņūmena. "Viņi uztraucas, ka inficēs pašus neaizsargātākos radiniekus. Īpaši smagi klājas cilvēkiem ar atvasēm, kuri pārdzīvo, ka aplipinās bērnus, kaut arī bērni ir zemākā riska grupā.”
Pilsētas, kas nekad neguļ - Ņujorkas - tukšās ielas un skvēri Covid-19 laikā 2020. gada pavasarī
Pilsētas, kas nekad neguļ - Ņujorkas - tukšās ielas un skvēri Covid-19 epidēmijas laikā
Nesen ASV veiktā pētījumā secināts, ka no 402 pieaugušajiem, kuri bija inficējušies ar Covid-19, 42% tika novērota trauksmes izjūta, turklāt sievietēm bija augstāks depresijas rādītājs nekā vīriešiem.
Tomēr lielākās bailes, sevišķi ar Covid-19 inficētiem bērniem, ir tikt atstumtiem. Tāpēc, piemēram, pusaudži, faktu par saslimšanu var slēpt.
Jūtas kā dzērājšoferis, kurš nogalinājis ģimeni
Ar savu pieredzi vietnei “The Huffington Post” padalījies Teksasas iedzīvotājs Tonijs Grīns, kurš pandēmijas laikā bija sarīkojis mājas ballīti. Domājams, tās dēļ saslimuši 14 viņa ģimenes locekļi, no kuriem divi miruši.
Grīns stāsta, ka saticies ar pieciem ģimenes locekļiem kādā jūnija nedēļas nogalē, kad domājis, ka pandēmija jau ir tikpat kā galā. Viņš tolaik neesot pazinis nevienu ar Covid-19 inficēto un uzskatījis, ka dzīvei ir jāatgriežas ierastajā ritmā.
“Man šķita, ka pandēmija ir mediju pārspīlēta. Es ņirgājos par cilvēkiem, kuri valkāja sejas maskas,” viņš stāsta.
Tomēr jau nākamajā dienā pēc ballītes Grīns sāka justies slikti. Tas pats notika ar viņa dzīvesbiedri un viņas tēvu. "Man nav ne mazākās nojausmas, kurš no mums ienesa vīrusu mājā, bet mēs visi seši ar to saslimām. Tas turpināja izplatīties,” viņš atceras.
Slimi cilvēki, mirušo ķermeņi un nogurušas sejas - Ņujorkas ikdiena 2020.gada aprīlī
Ņujorka kļuvusi par Covid-19 visplašāk skarto vietu ASV. Līdz otrdienai Ņujorkā konstatēti vairāk nekā 108 tūkstoši saslimušo, 7 349 cilvēki ...
Grīna simptomi ar laiku pasliktinājušies tik ļoti, ka viņu nācās nogādāt slimnīcā. Tur viņš pavadījis trīs dienas, izjūtot vainas un kauna sajūtu.
Kopumā infekcija skāra 14 viņa ģimenes locekļus. Citiem tā aizritēja smagāk, citiem vieglāk, bet divi tuvinieki nomira. Viens no upuriem bija Grīna dzīvesbiedres tēvs, kuru viņš pats dēvēja par labāko draugu, kā arī dzīvesbiedres vecmāmiņa.
“Citreiz es sabrūku, bet lielākoties jūtos iztukšots. Vai es priecājos, ka paliku dzīvs? Es nezinu. Es nezinu, kā uz šo jautājumu atbildēt,” saka vīrietis. Lai arī nav skaidrs, kurš bija tas, kurš mājas ballītē ienesa vīrusu, Grīns izjūt atbildību un vainu par notikušo. “Sajūta, kas manī ir, ir līdzīga kā būt dzērājšoferim, kas nogalinājis ģimeni.”
"Es nespēju nosargāt ģimeni, bet tas ir pirmais, kas jādara vecākam"
Kariana Ekberga no Vašingtonas Covid-19 izslimoja martā. Viņa uzskata, ka infekciju saķēra pēc manikīra procedūras, uz kuru bija devusies kopā ar savu piecgadīgo meitu. Procedūras laikā manikīra speciāliste stāstījusi sievietei, ka viņas iepriekšējā kliente esot tikko izslimojusi šo slimību.
Ekberga krita panikā un, pārnākot mājās, taisnā ceļā devās uz dušu, kā arī dezinficēja virsmas. Viņa piezvanījusi ārstam, kurš sievietei pateicis, lai novēro sevi un iespējamos simptomus, un saslimšanas gadījumā paliek mājās.
Viņa tā arī darījusi – devusies karantīnā, nav tikusies ar radiniekiem, bet satikusi divas draudzenes, ievērojot distanci. Pēc 10 dienām slimības simptomi attīstījās, viņa izjuta nogurumu, elpas trūkumu, bija slikta dūša. Pēc dažām dienām arī viņas divām mazajām meitām paaugstinājās ķermeņa temperatūra un piemetās iesnas, vīrs juta smagumu krūtīs. Visa ģimene veiksmīgi atveseļojās.
Viena diena ņujorkiešu Hasebroku ģimenē pandēmijas laikā
Ziņu aģentūras "Reuters" fotogrāfi piedāvā ieskatu Hasebroku ģimenes dzīvē laikā, kad viņu apdzīvotajā Ņujorkā plosās Covid-19.
“Vainas izjūta, inficējot ģimeni, sevišķi bērnus, ir milzīga. Es nespēju nosargāt ģimeni, bet tas ir pirmais, kas ir jādara vecākam,” stāsta Ekberga. “Pat ja nezinat, ka jums ir Covid-19, pat ja neesat spējis no tā izvairīties, jūs tik un tā krītat panikā līdz ar pirmajām iesnu un drudža pazīmēm.”
Ekberga mierinājumu gūst, runājot ar citiem Covid-19 pārslimojušajiem cilvēkiem. “Nevar sevi vainot mūžīgi, bet, kamēr šie pārdzīvojumi ir, ir jāatrod kas cits, uz ko koncentrēties,” viņa iesaka. “Nekļūs labāk, ja vien nedomāsiet pozitīvi un nedarīsiet visu, lai kļūtu labāk.”
Kā tikt galā ar vainas apziņu?
"Kad notiek kaut kas tāds, kas ir pilnīgi ārpus kontroles, šī sajūta nav laba, tāpēc jūs meklējat veidus, kā to izskaidrot. Viens no veidiem ir domāt, ka “Man noteikti kaut kas bija jādara”," stāsta Kalifornijas Universitātes psihiatrijas profesore Lauri Paša.
“Jūs redzat tik daudz ziņu par to, kas ir jādara, lai kontrolētu šo pandēmiju. Man šķiet, tas arī rada šo vainas sajūtu - jums liekas, ka neesat darījis šīs visas ieteiktās lietas,” skaidro psiholoģe.
Tas ir īpaši svarīgi tagad, kad tik daudz tiek runāts par sociālo distancēšanos, sejas masku valkāšanu un citiem drošības pasākumiem.
“Tā kā mēs zinām šīs rekomendācijas un paņēmienus, kas saslimšanas risku samazina, šķiet loģiski vainot sevi gadījumā, ja mūsu bezatbildības dēļ saslimst kāds tuvinieks,” stāsta Paša. Tomēr psiholoģe norāda, ka viņas praksē neesot bijuši daudz Covid-19 izslimojušo, kuri izjūt vainu. “Viņi jūtas skumji vai satraukti, bet ne vainīgi. Viņi izjūt daudz ko. Nogurumu, veselības problēmas, un viņi izsaka lielu pateicību medicīnas personālam, kurš rūpējies par viņiem.”
Tā Covid-19 izplatības laikā godina mediķus slimības skartajās vietās
Šajā grūtajā laikā īpašas uzslavas un atbalstu ir pelnījuši medicīnas darbinieki.
Psiholoģe Ņūmena uzsver, ka liela loma Covid-19 pacientu pašsajūtas uzlabošanā ir arī apkārtējiem. Cilvēku, kurš bijis atklāts un pateicis, ka ir inficējies, nekādā gadījumā nedrīkst atstumt un nosodīt, sevišķi, ja viņš ir ievērojis visus priekšnoteikumus, lai no infekcijas izvairītos.
“Es viņam [saslimušajam cilvēkam] teiktu, ka viņš ievēroja noteikumus, viņš rūpējās par citiem. Viņš savā ziņā centās būt labs pilsonis, labs kaimiņš vai draugs,” iesaka speciāliste.
“Viņam tas ir jāzina un nav jāuztraucas par nosodījumu. Informējot citus par savu diagnozi, tu dari pareizi un, iespējams, palīdzi citiem nesaslimt.”
Psiholoģe norāda, ka šajā atlabšanas posmā ir svarīgas sarunas, dalīšanās sajūtās ar ģimeni, draugiem, ja tas nepieciešams, ar speciālistu. Lieti var noderēt sajūtu atklāšana rakstiskā veidā, elpošanas vingrinājumi, relaksācija, vingrošana. Uz mirkli jāatslēdzas no apkārtējās pasaules, jāsamazina ziņu un viedierīču patēriņš.
Kā stāsta Ņūmena, spiedošo vainas izjūtu kontrolēt ir sarežģīti, tomēr tas iespējams, izmainot domāšanas veidu. Piemēram, tā vietā, lai vainotu sevi kāda cilvēka inficēšanā, to var pavērst otrādi – otrs cilvēks ir inficējies tāpēc, ka nebija pietiekoši piesardzīgs un es tur neko nevarēju padarīt.
PIRMS un PĒC: iespaidīgi foto parāda Covid-19 varu
Covid-19 pandēmijas ietekmē cilvēki pārstājuši pulcēties publiskās vietās. "Reuters" fotogrāfi lieliski spējuši atainot slimības spēku ietekmēt cilvēku paradumus.
Vēl daži pieredzes stāsti
"Buzzfeed" žurnālists Alekss Kempbels nedēļas nogalē devies uz parku spēlēt futbolu un vēlāk devies vakariņās ar sievu un draugiem. Svētdienā viņš uzzinājis, ka jau trešdien bijis kontaktā ar kādu Covid-19 saslimušo.
"Es sāku domāt par to, ar ko esmu saticies pēdējo dienu laikā, un ar ko satikušies viņi, un ar ko satikušies tie cilvēki, ar kuriem satikušies mani paziņas un tā tālāk," viņš apraksta sajūtas. "Prātoju par to, cik bieži šie cilvēki mazgā rokas, vai izvairās no sapulcēm, vai nedodas uz pārpildītām sabiedriskām vietām."
Kempbels mudina cilvēkus lieki nedoties sabiedrībā. "Ticiet man, tas nav tā vērts," viņš saka.
Mediķis Rosnijs Daniels stāsta, ka pēc pozitīva Covid-19 testa pats juties labi, bet uztraucies par kolēģiem. Dažas dienas pirms testa nodošanas viņš bijis konferencē. Lai gan izvairījies no rokasspiedieniem, viņš uztraucas, vai kādu nav aplipinājis.
"Man ir bažas, ka es kaut kam pieskāros vai noklepojos un nu kāds cits manis dēļ ir slims," stāsta Daniels. "Es joprojām jūtos vainīgs, kaut arī pārtraucu jebkādu sociālo kontaktu un izolējos uzreiz pēc tam, kad man parādījās pirmie simptomi. Es cenšos pārvarēt šo vainas sajūtu, bet tas ir grūti.”
Vīrietis aicina savus aroda brāļus un māsas netēlot stipriniekus, ja viņi jūtas slimi.
54 gadus vecais Luiss Huarezs no Ilinoisas nomira no Covid-19 18.martā. Viņa ģimene notikušajā jūtas vainīga, jo uzskatīja, ka vīrietis sirgst ar pneimoniju.
"Es jūtos vainīgs, jo mēs bieži cenšamies mazināt situācijas nopietnību, to ignorējot un domājot, ka ar mums jau nenotiks nekas slikts," stāsta slimības upura 29 gadus vecais dēls. "Bet tas notika. Es joprojām nespēju tam noticēt."
