Supermammas neeksistē! 5 bērnu mātes un psiholoģes Ingas Bērziņas idejas labākai sadzīvošanai

Ingas Bērziņas dosjē:

Nodarbošanās: psiholoģe un konsultante British Kings College, šūnu banku alianses Biobank vadītāja.
Drīzumā: konsultante TV3 ekstrēmo pārvērtību šovā Operācija: Jauna dzīve.
FB un Instagram: Esmamma – grūtnieču un mammu psiholoģiskā konsultēšana un atbalsts.
Bērni: Beāte (24), Stella (12), Rūdolfs (10), Ričards (5), Rodžers (3).
* Bērnībā bija slimīgs bērns ar iedzimtu sirdskaiti. Viss mainījās, kad pretēji ārstu ieteikumam sāka maksimāli daudz kustēties.
* Psiholoģijai pievērsās pēc tam, kad pati nonāca psihoterapijas klienta krēslā, jo jutās bezspēcīga, redzot atkarībās slīkstošu tuvu cilvēku.
* Joprojām mācās un drīz kļūs par psihoterapeiti. Šis ceļš Ingai kopumā prasījis 12 gadus.
* Labas pašsajūtas priekšnoteikumi: agri rīti meditēšanai, vingrošanai un dienasgrāmatas rakstīšanai, laiks sev.

1. Mācies no bērniem elastību

Vecākiem ir jātrenē elastība, jo dienas plāns var mainīties vienā mirklī vairākas reizes dienā. Mūsu ģimenē tā notiek, tāpēc mācāmies pieņemt nenoteiktību un nepārdzīvot, kad kaut kas nobrūk. Un tas ir normāli. Pieaugušajiem ir jāmācās no bērniem – ja bērnu dienas plāni mainās, viņi īsu mirkli ir patiesi bēdīgi, paraud, bet pēc brīža atkal priecājas. Pieaugušie tā nemāk, mēdz iestrēgt; ja pirms stundas atcelta tikšanās, dusmojamies un esam nikni. Mainīgās situācijas pieņemšana ir būtisks labas pašsajūtas priekšnoteikums. Ir jāapgūst triks – justies komfortabli nekomfortablās situācijās. Jāatzīst sev, ka apgūt kaut ko jaunu ir ļoti grūti, ir jāiet cauri kļūdām un sajūtai, ka esmu muļķis, bet, kad to pārvar, ir burvīga sajūta par savu varēšanu, un tas ceļ pašapziņu.

2. Necenties būt perfekta

Neesmu perfekcioniste, tāpēc viegli pieņemu neplānotas situācijas un nesatraucos, ja mājās nav ideālas kārtības. Protams, gribu paņemt lietas tur, kur vakar noliku, un spēju aizsvilties, ja jaunais sejas krēms ir izsmērēts pa grīdu, jo trīsgadnieks ir vēlējies to izpētīt. Supermammas neeksistē, tomēr daudzās situācijās ir jāizdara neiespējamais, tāpēc veselīgi ir pielāgoties un uzdot sev jautājumu, vai man svarīgāk glābt biznesu, būt skolotājai bērniem, atbalstīt mīļoto cilvēku, kurš ir saslimis...

Pandēmijas laiks ir kā skatuve, uz kuras izgaismojas mūsu vērtības un lomas. Ja centīsies būt perfekta visur – izdegsi. Es pati, piemēram, atteicos no skolotājas lomas. Paļāvos uz bērniem un mudināju viņus būt patstāvīgiem. Tā bērni paši apguva plānošanu un atbildību, īpašības, kas 10 un 12 gadus veciem bērniem ļoti viegli uzsūcas un dzīvē ir daudz noderīgākas nekā izcila atzīme par darbu, no kura pusi izpildījuši vecāki.

3. Pieņem savu pusaudzi

Pusaudžu vecums ir normāls attīstības posms, un vecākiem ir ļoti svarīgi šo posmu iziet, esot blakus, ar cieņu un nesabojājot attiecības ar bērnu. Tieši tāpēc ir svarīgi veidot labu kontaktu ar bērnu jau kopš mazotnes, lai, pienākot pusaudžu vecumam, var uzticēties izveidotajām attiecībām. Strādājot skolā, redzu dažādas vecāku un bērnu savstarpējās attiecības, vecākiem ir grūti pieņemt, ka bērns pieaug un rāda savas robežas.

Jāsaprot, ka pusaudzis ir gluži kā liels trīsgadnieks ar tiem pašiem niķiem, tikai citā līmenī. Pusaudzim vecāki vairs nav mīļā mamma un foršais tētis, viņš runā nesaprotamā valodā un skatās uz vecākiem kā uz ienaidniekiem. Bieži vien vecāki mēdz iestāties tieši tādā paša pozā kā pusaudzis – ja tu man tā, tad es tev tāpat atpakaļ. Otra galējība ir pārmērīga kontrole un pusaudžu dzīves atņemšana, kas situāciju tikai pasliktina. Pret bērniem šajā vecumā ir jāizturas ar milzīgu pieņemšanu, un nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut vienaldzību. Vecākiem šajā laikā vajadzētu paskatīties pašiem uz sevi un savām attiecībām un visu laiku nedomāt pat to, ko tīnis atkal būs sastrādājis.

Pusaudzis zina, ka viņš ir spurains un dusmīgs, bet viņš grib, lai vecāki par viņu rūpējas, lai mazliet uztraucas un no sirds pajautā, kā viņam iet. Vecākiem ir jābūt pieņemošiem un gataviem dzirdēt īstenību. Tīņi ir ļoti jūtīgi – jūt, kad mammas ir nelaimīgas un tēti vīlušies. Dažkārt vecāki man saka, ka bērns ir kļuvis cietsirdīgs, auksts, bet manā kabinetā šis pats bērns birdina asaras par ģimenes nesaskaņām vai slimību, kas skārusi tuvinieku.

4. Apgūsti pašdisciplīnu

Es ļoti labi saprotu, ko jūt mammas pēcdzemdību periodā, jo pati vairākkārt esmu gājusi tam cauri. Zinu, cik grūti ir brīži, kad mīļākajos džinsos nevari ielīst ne trīs, ne sešus, ne deviņus mēnešus pēc dzemdībām. Pati esmu bijusi situācijās, kad ilgstoši ir tik liels nogurums, ka par sportošanu pat domāt negribas, jo ir fiziski grūti pat košļāt ēdienu. Šādos brīžos ir jāatrod laiks sev un jāsamierinās, ka iepriekšējo augumu izdosies atgūt tikai pēc ilgāka laika.

Toties, ja pie manis atnāk sieviete un stāsta, ka viņai vēl divus gadus pēc dzemdībām ir grūtniecības laikā uzkrātie liekie kilogrami, manuprāt, tas jau ir disciplīnas jautājums. Runājot atklājas, ka ir nesakārtotas, toksiskas attiecības, kas izraisa emocionālo ēšanu. Esmu ievērojusi, ka sievietes mēdz slēpties aiz mammas lomas, žēlo sevi ar šokolādi, pārspīlēti attaisno un uzskata par upuri, neatzīstot un nerisinot problēmas to pamatos.

5. Uzņemies atbildību

No savas pieredzes zinu – ja vecāki ir maksimāli nodarbināti, brīvdienās negribas darīt neko – tikai gulēt un atpūsties, jo piecas dienas ir smagi strādāts un priekšā jauna darba nedēļa. Šādos brīžos sev vienmēr ir jāpajautā, kāpēc man ir bērni? Vairākkārt esmu pārliecinājusies – pārvarot slinkumu un uzspēlējot ar bērniem futbolu, vairojas enerģija. Bērniem nebūtu jāubago vecākiem kvalitatīvs, kopīgi pavadīts laiks, kaut viena stunda, tāpēc ka viņiem tā vienkārši pienākas, jo tu esi mamma vai tētis.

Vecākiem ir ļoti sāpīgi paskatīties uz sevi no malas, jo vieglāk atbildību par bērna rīcību ir pārlikt uz skolas, pedagogu vai citu pleciem. Tad vecākiem nav jāatbild uz jautājumu – kāds ir mans ieguldījums bērna audzināšanā? Lūk, piemērs – bērns jau divus mēnešus nāk uz skolu sliktā garastāvoklī, neizgulējies, jo vecāki katru nakti strīdas. Skolā viņš nav spējīgs mācīties, ir nelaimīgs, un sekmes pasliktinās. Vecāki neredz savu atbildību un prasa to no skolas. Bērni dzīvo ar vecāku emocijām, tāpēc atbildība par bērna pašsajūtu vispirms ir jāuzņemas vecākiem, “jāsaremontē” sevi, savas attiecības un ģimene.

TOP 5 idejas labākai sadzīvošanai

•  Lai kādas grūtības ģimene piedzīvo, ar bērniem ir jārunā, jāizstāsta, kas notiek, bet tajā pašā laikā bērns ir jānomierina, ka viss ir pārejoši un visi kopā grūtībām tiks pāri. Mēs praktizējam ģimenes sapulces – sanākam kopā, pārrunājam un saplānojam, kā dzīvosim.
   
•  Izveido dienas plānu un to ievēro. Bērnus nevajag laist pašplūsmā un nevajag ļaut doties pie miera ar telefonu, jo tas laupa kvalitatīvu miegu. Noteikumus ievēro arī pieaugušie.
   
• Mūsu ģimene ir iecienījusi dažādas galda spēles. Tās lieliski satuvina ģimeni un ļauj iepazīt citam cita domāšanas veidu, māca pieņemt zaudējumu un priecāties par citu veiksmi.
   
• Ģimenē esam ieviesuši jaunu tradīciju – ceļot ar pavārgrāmatas palīdzību. Brīvdienās bērni izvēlas, kuras valsts nacionālo ēdienu gatavosim, piemeklējam atbilstošu mūziku un dekorācijas. Bērniem šīs dienas ļoti patīk, un viņi ir gandarīti, ka paši tās var izplānot.
   
•  Norunājiet nost visu lieko. Ja ir skumji, bēdīgi un arī, kad ir labi un priecīgi. Ir ļoti svarīgi iemācīties pateikties par labo. Zinātniski ir pierādīts, ka šāda pateicība maina organisma bioķīmiskos procesus un uzlabo attieksmi pret dzīvi.