Neticēsi, bet ēdamas vairāk nekā vienu reizi: kuras sēnes lasīt tad, kad visas ierastās jau ir beigušās

Neatkarīgi no tā, ko tu domā par koronavīrusa uzvaras gājienu pasaulē un tā radītajām briesmām cilvēkiem vecumā zem vidējā dzīves ilguma, valstu valdības pieņem un vēl kādu laiku turpinās pieņemt diezgan drakoniskus cilvēku tiešu savstarpējo kontaktu ierobežojumus. Puslīdz droši var apgalvot, ka arī tu – pat tajā gadījumā, ja privāti tu Covid-19 par tādu stiprāku gripu vien uzskatītu –, atrazdamies atbildīgā valsts amatā, tik un tā darītu to pašu, ko jau dara visi citi valstu vadītāji, lai netiktu nomests no amata. Ja vakcīna netiks ieviesta plašā lietošanā vēl līdz nākamajai vasarai vai arī izrādīsies tikai īslaicīgas iedarbības produkts, tad arī pēc gada var turpināties tā pati aina, kāda ir bijusi šogad, proti, stingri ceļošanas ierobežojumi. Ko tas nozīmē latvietim, šoruden jau varēja redzēt itin labi. Kā krievu pasaku varonis Nemirstīgais Kaščejs zaudēja savu nemirstības spēku, kad tika sasista tā ola, kurā atradās svece ar viņa dzīvību, tā latvietis zaudē savu identitāti, ja tiek nocirsta vai citādi iznīcināta viņa slepenā sēņu vieta. Latvijas mežu izciršana ir atsevišķs temats, bet savu slepeno sēņu vietu var zaudēt arī tad, ja iestājas un turpinās tāda situācija, kādu ir radījis koronavīruss. Tā kā nekur uz ārzemēm braukt faktiski nedrīkst, visi latvieši šoruden tupēja dzimtenē, un tad nu populārākajos sēņu mežos sēņotāju bija vairāk nekā sēņu. Ne tikai Pierīgas silos, nē. Sajūta bija tāda: jo tālāk no Rīgas tu sēņu meklējumos dodies, jo vairāk automašīnu ceļmalās pie mežiem stāv. Tas nozīmē, ka arī tavas slepenās sēņu vietas atrašana, izmīdīšana un nogriešana ir tikai laika jautājums.

Kā tādā situācijā lai nezaudē savu latvisko identitāti? Te nu noderēs Rainis ar savu “pastāvēs, kas pārvērtīsies”. Ja reiz kļūst neiespējami pasargāt no svešām acīm savu baraviku vai apšubeku audzīti, jāpievēršas tām sēnēm, kuras citi nelasa! "Deviņvīri" sākumam iesaka deviņas sēņotāju vairākuma ignorētas sēņu sugas. Patiesībā Latvijā tādu sēņu, kas ir ēdamas vai citādi iekšķīgi izmantojamas, ir daudz vairāk nekā deviņas (pietiek atšķirt šā gada bestselleru Lielā Latvijas sēņu grāmata, lai par to pārliecinātos), taču to lielākā daļa ir vai nu pārāk sīkas, lai pietiktu pacietības tās lasīt, vai pārāk reti sastopamas. Tāpēc tām "Deviņvīri" pievērsīsies tikai tad, ja Covid-19 ierobežojumi turpināsies arī pēc diviem gadiem. Šoreiz iesakām tādas lielākas un smukākas vai arī tādas, kuru izmantošanā var apvienot patīkamo ar derīgo, piemēram, atturēšanos no alkohola, ja dzīves ceļš līdz tādai nepieciešamībai ir novedis.