Jaundzimušo zēnu Otrā pasaules kara laikā pameta pie Temzas. Pēc 70 gadiem skumjais ģimenes noslēpums tika atklāts

Dažas dienas pēc Ziemassvētkiem, 1942. gadā, mazais zēns tika atnests uz policiju, kas atradās netālu no Parlamenta ēkas Londonā. Viņu atrada ietītu koši zilā sieviešu mētelī Viktorijas ielā, kas stiepjas gar Temzas ziemeļu krastu, vēsta "BBC".

Tolaik bija ierasts bērnam dod vārdu pēc vietas nosaukuma, kur viņš atrasts. Tā mazais zēns kļuva par Viktoru Benksu: "Es vienmēr domāju, kas viņi bija. Un kāpēc mani bija jāpamet. Tas bija galvenais." Tonijam mājās ir daudz džeza albumu un pie sienām attēli ar trompetistiem. Vīrietis agrāk vadīja džeza klubu.

Tonijam ir ap 70. Lai gan viņš pārvietojas lēni, viņa balss ir enerģiska. "Manai mammai un tētim, Artūram un Aivijai, nebija brāļu un māsu, viņiem bija draugi, kurus saucām par tantēm un onkuļiem. Viņi bija jauki pret mani." Pāris, kas 1944. gadā adoptēja Viktoru Banksu, nomainīja viņa vārdu uz Tonijs Mejs.

Viņi adoptēja arī mazu meitenīti vārdā Eleanora, kas kļuva par Tonija māsu. Tonijs atceras, ka septiņu gadu vecumā viņam paziņoja, ka viņš ir adoptēts: "Tas nebija nekas īpašs. Bet atceros, ka māsa visiem stāstīja, ka esam adoptēti un man bija liels kauns." 

Kad Tonijs pieauga, viņš visvairāk satuvinājās ar tēvu: "Mans tēvs bija ļoti gaišs. Lai gan viņu ļoti interesēja sports, viņš to nemaz neprata. Kad viņš redzēja, ka tas labi padodas man, viņš man un draugam katru vakaru mācīja kriketu. Viņš veda mani uz ievērojamiem sporta pasākumiem Londonas stadionā. Es kļuvu par labu kriketa spēlētāju, jo viņš man ticēja. Un, kad tu esi adoptēts, tev vajag, lai cilvēki tev tic." 

Vecāki Tonija adopciju pieminēja reti. Par to, ka ticis atrasts Temzas upes krastā, Tonijs uzzināja savā kāzu dienā, 23 gadu vecumā. Tonijs aizsāka karjeru banku sektorā tāpat kā tēvs. Viņam ir divi bērni. Atskatoties atpakaļ, viņš prāto, vai tas, ka nezina, no kurienes nāk, kaut kādā veidā ir viņu ietekmējis. Tikai pēc vecāku nāves viņš bija gatavs izpētīt savas bioloģiskās saknes.

Kad Tonijs tika pie savas adopcijas lietas, tajā viņš atrada savas mātes vēstules varasiestādēm, kur lūdz sniegt vairāk informācijas par zēna pagātni. Atbilde bija īsa – pēc rūpīgas izmeklēšanas atrast īstos vecākus nav izdevies. 90. gados Tonijs vērsās radio un televīzijā, cerībā, ka viņa stāstu kāds izdzirdēs un varbūt varēs palīdzēt.

Pirms četriem gadiem Tonijs pievienojās "Facebook" grupai, kuras biedri meklē pazudušus radiniekus. Pēc ilgākas informācijas apmaiņas, Tonijs sāka domāt, ka iespējams viņa māte ir britu sieviete, bet tēvs – amerikāņu karavīrs. Tonija ierakstu "Facebook" grupā pamanīja Džūlija Bela, ģenealoģe, kas izmantojot DNS, izseko amerikāņu karotājus, kuriem Otrā pasaules kara laikā varētu būt piedzimuši bērni.

Pirmais, ko Džūlija darīja bija laikrakstu arhīvu izskatīšana. Viņa atrada nelielu ziņu, kurā tika vēstīts par Tonija atrašanu 1942. gada 20. decembrī. Viņa nosūtīja Tonija siekalu paraugu kādam privātam uzņēmumam, kurš piedāvā atrast atbilstību citiem klientiem savā datu bāzē. Tests atklāja ziņas par kādu sievieti vārdā Debora no Toronto. Viņa izrādījās Tonija trešās pakāpes māsīca.

Tomēr šī vēsts nekur tālu nenoveda. Debora drīzāk bijusi radiniece Tonijam no sava tēva puses, bet sieviete atklāja, ka nezinot, kas bija viņas tēvs. Tomēr Džūlija turpināja meklēt informāciju DNS kompāniju datubāzēs: "Es meklēju dzīvos pēctečus, lūdzu viņiem veikt DNS testus." Ar testu palīdzību Džūlija atrada iespējamos Tonija mātes vecvecākus, kas dzīvoja netālu no Edingburgas. Viņiem bija dēls Bils, kurš dzīvoja Skotijā, taču DNS testu veikt nevēlējās. Tomēr Bila meita Ketlīna piekrita palīdzēt. Rezultāti liecināja, ka Ketlīna gandrīz noteikti bija Tonija māsīca.

"Visticamāk, Tonija māte bija Bila māsa. Bilam bija māsa Mērija, kura 1988. gadā nomira. Mērījai bija divi bērni – dēls Pīters, kurš nomira 2006. gadā un meita Šīna, kura joprojām ir dzīva," stāsta Džūlija. Pēc ilgām pārdomām, Šīna piekrita tikties ar Džūliju. Tas notika 2019. gadā. Pēc testa veikšanas noskaidrojās, ka Šīna tik tiešām ir Tonija pusmāsa.

Šīna ar savu vīru Džordžu dzīvoja vien stundas braucienā no Tonija. Viņi satikās viesnīcā. Un 65 gadus vecā Šīna uzreiz Tonija sejā pamanīja kaut ko pazīstamu: "Viņš ienāca un es padomāju – tā ir mana mamma. Viņš bija tik ļoti viņai līdzīgs. Es nevarēju beigt uz viņu skatīties." Viņas tēvs un māte pārcēlās uz Zimbabvi, kad Šīnai bija divi gadi. Tomēr viņi atgriezās Lielbritānijā pēc tam, kad tēvs cieta negadījumā.

Viņš nekad neatstāja slimnīcu un Mērija audzināja savus divus bērnus viena: "Viņai bija grūta dzīve, bet viņa bija mīloša persona. Viņa darītu visu citu labā." Tikmēr Džūlija turpināja meklēt Tonija tēvu. Viņa atklāja, ka Mērija bija pirms tam precējusies. Un Šīnai tas bija pārsteigums: "Džūlija mums teica, ka mamma apprecēja vīrieti vārdā Džeimss no Krikaldi, 1942. gada 1. augustā, taču 1946. gadā iesniedza šķiršanos."

Ja Tonijs bija dzimis novembra beigās vai decembra sākumā, savā kāzu dienā Mērija varēja būt aptuveni piektajā grūtniecības mēnesī. Viņai izdevās noskaidrot, ka pēc šķiršanās Džeimss apprecējās vēlreiz un viņam piedzima meita vārdā Anita. Viņa vēlāk atklāja, ka Tonija atrašana likusi uzpeldēt ģimenes noslēpumam, kas viņu nekad nav licis mierā: "Kad man bija astoņi vai desmit gadi, es dzirdēju kliegšanu. "Tas ir briesmīgi, ka bērns tika atstāts!" Tā varēja būt mana māte, kura runāja ar tēvu, kurš sacīja: "Tu nebiji tur klāt. Viņa bija briesmīgā stāvoklī, grasījās nolēkt no tilta un man bija viņa jāmierina".

Nav skaidrs, vai Džeimss zināja, ka Mērija ir stāvoklī, kad abi apprecējās, taču Anita stāsta, ka tēvs uzstājis, ka bērns nav viņa. Viņasprāt, tas bija strīda iemesls starp jaunlaulātajiem: "Iespējams, tēvs paņēma bērnu no Mērijas, lai viņu nomierinātu. Man liekas atceros manu mammu sakām: "Vai tu aizgāji atpakaļ, lai pārliecinātos, ka viņš joprojām tur ir?" Un tēvs sacīja: "Protams, bet bērna tur vairs nebija." Pastāv liela iespēja, ka atstāt bērnu bija nolēmuši abi.

Anita stāsta, ka tēvs bijis priecīgs, kad viņai piedzima trīs meitas un juties neērti, ja tuvumā atradās mazi zēni: "70 gadu vecumā viņš centās izdarīt pašnāvību, jo cieta no depresijas. Es domāju, ka tā incidenta dēļ viņš cieta vainas apziņu visu atlikušo mūžu." Viņas DNS tests pierādīja, ka viņš nebija Tonija tēvs. Tāpēc Džūlijas izmeklēšana turpinājās.

Pēc dažiem mēnešiem viņa atrada Tonija tēvu Ēriku Visbiju, kurš mira 2004. gadā. Viņam bija dēls Kens, kurš mira 2011. gadā. Kenam bija meita vārdā Līsa, kura piekrita veikt DNS testu, kas apliecnāja, ka viņa ir Tonija brāļa meita: "Ēriks bija atturīgs puisis. Dažreiz viņš kopā ar mani, manu brāli un tēvu makšķerēja. Viņš bija gleznotājs un dekorators. Kad viņa sieva nomira, viņš apprecēja vienu no viņas draudzenēm."

Ēriks Otrā pasaules kara laikā dienēja netālu no Edinburgas. Tolaik Mērijai bija 22 gadi. Viņa dzīvoja ar vecākiem, kamēr Ērikam bija 35 gadi un viņš bija precējies. Abu starpā aizsācies romāns. Un viņam bijušas aizdomas, ka Mērija palikusi no viņa stāvoklī. Ēriks atstāja Skotiju 1943. gadā, bet 1944. gadā viņš nosūtīts uz Indiju.

Šīna dusmojas, ka māte nav varējusi viņai izstāstīt par saviem pagātnes notikumiem, taču viņa saprot, cik daudz sieviete pārdzīvojusi. Tikmēr Tonijs nenosoda savus vecākus, ka viņi viņu pameta: "Es gribētu viņai pateikt, ka man žēl, ka viņai tas bija jādara. Es domāju, ka viņa nepamestu mani, ja vien nebūtu spēcīgs iemesls." Tonijs joprojām nezina, vai viņš piedzimis Londonā vai Skotijā, taču jūtas laimīgs par to, ko uzzinājis.

Viņa attiecības ar pusmāsu kļuvušas stiprākas. Viņš vēlas viņu iepazīstinās ar saviem bērniem un mazbērniem: "Esmu saticis savu pusmāsu, esmu sarakstījies ar otru pusmāsu Austrālijā. Ar nepacietību gaidu sava dēla un meitas iepazīstināšanu ar Šīnas ģimeni. Tas ievērojami uzlabos manu dzīvi."