Dzejniece Austra Skujiņa salūza gluži kā trausls zieds
Austra Skujiņa – meitene ar skumjajām, grūtsirdīgajām acīm. Ne tikai pati, bet arī viņas dzeja ir pilna skumju, nepiepildītu ilgu un traģikas. 1932. gada 5. septembra naktī viņa pielika punktu savai dzīvei – noslīcinājās, ielecot Daugavā pie AB dambja. Viņai bija tikai 23 gadi.
Runājot par Austras Skujiņas ģimeni, tika vilktas paralēles viņas brāli Arvīdu, kurš trīs gadus agrāk bija izdarījis pašnāvību. Viņš bijis gudrs, talantīgs un erudīts puisis, daudz lasījis, interesējis par matemātiku un ķīmiju. Bija iestājies Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē, rakstījis dzejoļus un filozofiskas esejas. Beidzot Kara akadēmiju, bija 7. Siguldas kājnieku pulka leitnants.
Radi stāstīja, ka Arvīds pēc rakstura bijis līdzīgs savai māsai Austrai – noslēdzies sevī un vientuļš. Savas problēmas nevienam nav atklājis, tāpēc daudziem viņa pašnāvība bijusi ļoti negaidīta. Pirms tam šķitis, ka Arvīds ar dzīvi ir apmierināts; viņš uz mājām rakstījis priecīgas un humora pilnas vēstules. Vēlāk izrādījās, ka savus pārdzīvojumus viņš bija slēpis dziļi sevī. Arī Arvīds neatstāja nekādas vēstules, kas varētu atklāt pašnāvības iemeslus. Nespējot turpināt šo dzīvi, viņš nošāvās.
Arī Austras māsas atstāja paliekošas pēdas Latvijas vēstures līkločos. Māsa Herta bija precējusies ar ietekmīgā politiķa un premjerministra Voldemāra Zāmuēla dēlu. Otra māsa Rūta, kura zināma arī kā dzejniece un prozaiķe, 1932. gadā apprecējās ar Dailes teātra aktieri Artūru Filipsonu, no kura izšķīrās, bet dažus gadus vēlāk – ar žurnālistu un rakstnieku Jūliju Lāci, kurš pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā kļuva par labklājības ministru. 1941. gada sākumā Lāci apcietināja par pretpadomju darbību, viņš nomira Astrahaņas cietumā. Abas māsas pēc kara emigrēja un dzīvoja ASV.
Tomēr vislielāko rezonējumu no Skujiņu ģimenes ieguva tieši Austra, kuras dzejai sabiedrība pastiprinātu uzmanību pievērsa jau pēc viņas nāves. Arī viņas pirmais dzejoļu krājums tika izdots pēc dzejnieces aiziešanas mūžībā.
Aleksandrs Čaks savulaik rakstīja: “Austra Skujiņa bija ļoti jauna, savā dvēselē sievišķīga, bet, no otras puses, viņā mita arī ass un ātrs prāts. Tā, blakus stiprām jūtām dzejniecē mājoja spēcīgs intelekts. Šāds psīhisks satvars deva liriku, kas bija spilgta, labi izjusta, trauksmaina, domu un gleznu bagāta un dažbrīd formai pāri kūsājoša – Austra Skujiņa bija savrupe, nesaskaņas ar sastingušo latviešu sabiedrību darīja viņu pat lepnu.”
Skumjas, ilgas un vilšanās – tas viss dziļi caurstrāvo un ievibrē Austras Skujiņas dzeju, kura nav zaudējusi aktualitāti arī šodien.
Tā, nu no visa brīvots,
Nu vari atkal just
Šo smago laimi – dzīvot
un mūžam neizzust.
Ars trūdi zārka vāku,
un virši lūpās plauks.
Tu mežos klejot nāksi,
Es sniegšos pretī, draugs.
Krīt lietus lāses smalkas,
tumst mākons violets.
Dzer rūgto sāpju kausu,
Varbūt, ka mazliet līdz.
