Dzejniece Austra Skujiņa salūza gluži kā trausls zieds

Interesanti, ka Austras Skujiņas pašnāvības lietai bija arī turpinājums, kas pievērsa lielu sabiedrības uzmanību. 1932. gada 9. septembrī Jaunākās Ziņas publicēja rakstu ar virsrakstu Dzejnieces Skujiņas dēļ pag. naktī Daugavā noslīcinājies Fricis Erlats. Kas tad īsti bija noticis?

Laikraksts vēstīja, ka iepriekšējās dienas pēcpusdienā Erlats bijis dzejnieces Austras Skujiņas bērēs Meža kapos un mājās pārnācis drūms un sagrauzts. Vakarā viņš aizgājis ciemos pie paziņas Pārdaugavā, bet ap pusnakti nolēmis doties atpakaļ uz centru. Pontona tilta tuvumā abi draugi atvadījušies. Taču Erlats neizprotamā kārtā nav gājis pāri tiltam, bet devies jūrmalas virzienā. Nojauzdams kaut ko ļaunu, Erlata paziņa pēc laiciņa gājis atpakaļ, bet nav draugu atradis. Vēlāk, iesaistot policiju, pārmeklēts AB dambja rajons un dambja malā atrasta Erlata žakete, kur bijusi jaunekļa pase, citi dokumenti un nedaudz naudas. Piezīmju grāmatiņā atrastas divas vēstules – viena policijai, otra kādam draugam. Tur bijis rakstīts, ka viņš labprātīgi dodas nāvē. Pēc dzejnieces Austras Skujiņas nāves viņam dzīve kļuvusi tukša un bezvērtīga. Jauneklis arī norādījis, ka starp viņu un Skujiņu ilgāku laiku pastāvējusi klusa mīla, tāpēc viņš dodas nāvē tajā pašā tumšajā dzelmē, kur galu ņēmusi dzejniece.  

Par šo pašnāvību ziņoja arī citi laikraksti; notikušais izraisīja lielu rezonansi. Žurnālisti noskaidroja, ka Erlats bijis jauns literāts, kurš publicējis dažus savu dzejoļus ar pseidonīmu Straume. Rīgā bija ieradusies arī bojāgājušā Erlata māte – bēdu sagrauzta, vienās asarās. Līķi meklēja AB dambja rajonā, Daugavas gultni pārmeklēja vairāki zvejnieki, taču slīkoni neatrada. Jaunekļa dzīvesvietā Merķeļa ielā 2–9 policijas pārstāvji veica apskati, lai noformētu aktu par bojāgājušā atstāto mantību. Kad apskate gāja uz beigām, notika kas pārsteidzošs – pēkšņi atvērās durvis un ienāca… slīkonis Erlats!

Viņš stāstīja, ka tiešām vēlējies padarīt sev galu, taču vēlāk pārdomājis. Visu laiku, kamēr skaitījies pazudis, viņš klīdis pa Rīgu un pārnakšņojis pie kādas paziņas, aīzes neesot lasījis, tāpēc par sacelto ažiotāžu neko nezinot.

Vēlāk noskaidrojās, ka viņš nemaz nav bijis pazīstams ar Austru Skujiņu. Žurnālisti sprieda, ka Erlats ar saviem draugiem šo izrādi sarīkojis, lai piesaistītu sabiedrības uzmanību. Visticamāk, jauneklis gribējis tikt pie publicitātes, kas noderētai tālākajai karjeras veidošanai un viņa jaunā romāna popularizēšanai. Lai vai kā, viņš savu bija panācis – jaunekli intervēja daudzi laikraksti. Avīzei Segodnja viņš stāstīja: “Es gribēju darīt sev galu izmisuma brīdī, bet tas ir pagājis, un, man šķiet, uz visiem laikiem. Tagad man vajag sevišķi daudz strādāt. Jo bez literārā darba man vēl ir dienesta pienākumi Latvijas Telegrāfa aģentūrā. Bet, galvenais, esmu pabeidzis savu jauno romānu Ivars – sērkociņu karalis, kurš drīz tiks iespiests.”