Dzejniece Austra Skujiņa salūza gluži kā trausls zieds
Austra Skujiņa – meitene ar skumjajām, grūtsirdīgajām acīm. Ne tikai pati, bet arī viņas dzeja ir pilna skumju, nepiepildītu ilgu un traģikas. 1932. gada 5. septembra naktī viņa pielika punktu savai dzīvei – noslīcinājās, ielecot Daugavā pie AB dambja. Viņai bija tikai 23 gadi.
Diemžēl savus romantisko ideālus dzejniece realitātē nespēja atrast, un viņa pati arī labi apzinājās savu sapņu neatbilstību reālajai dzīvei, tāpēc reizēm sevi ironiski dēvēja par gaisa piļu inženieri. Viņa bija dzejniece no galvas līdz kājām – ar mūžīgu nemieru un trauksmi, ar neizdzēšamām skumjām sejā un dzejas pantos. Skumjas bija viņas pastāvīgās pavadones. Turklāt dzejniece mūžīgi sala. Pat karstākajās vasaras dienās, kad citi svīda, viņa drebinājās, ietinusies savā vecajā mētelī.
Atceroties Austru Skujiņu, rakstniece Elīna Zālīte teica: “Pirmo reizi viņu redzēju pirms gada rakstnieku un žurnālistu sapulcē. Viņa sēdēja nomaļus viena un klusēja, bet acis raudzījās tālumā. Nezinu, vai šīs acis bija tumšas vai gaišas, bet bālajā tumšu, īsu matu ierāmētā sejā tās izskatījās ļoti lielas un dziļas, viņās dusēja grūtsirdība. Citi pulcējās grupās, sprieda, aprunājās, tikai viņa sēdēja viena.
Grūtsirdības apdvestu viņu redzēju arī kafejnīcā, priekšlasījumos, teātros. Un vienmēr viņa bija viena. Bet viņai bija vēl tikai 20 gadu. Tas ir laikmets, kad asinis verd visstraujāk, kad dzīve aicina un sauc, kad acīm tik ļoti piestāv smaidi un lūpām vārdi. Ap viņas lūpām bija tikai sāpju līnija, un acīs ēnas.
Tik skaisti Skujiņa dzejoja par tumšajiem ūdeņiem, kuros nogrimst kuģi. Un arī pati nogrima dzelmē, kā kuģis, kas tumšā naktī atsities pret asu klinti – cieto un nežēlīgo dzīvi.”
Skujiņas pēdējā dzīvesvieta bija istabiņa Klostera ielā 19. 1932. gada 6. septembrī laikraksts Pēdējā Brīdī vēstīja: “Dzejnieces puritāniski iekārtotā istabā pie sienas spožs Latvijas armijas virsnieka zobens, pie kā nokarājās pāris sārtas, vītušas rozītes. Tas izrādās viņas brāļa Arvīda kādreizējais piederums, kurš, līdzīgi kā pati Austra Skujiņa, arī dzīvi noslēdza traģiski. Virs kušetes, kur dzejniece gulējusi, istabā pie sienas kāds vērtīgs Madonnas tēls, bet pie pretējās sienas somu duncītis un atkal kaltuši ziedi. Istabas stūrī uz postamenta zem sakaltušiem viršu ziediem novietots mazs Budas tēls un Tokanagas romāns vācu valodā Iela bez saules. Uz palodzes tikai viens neliels puķu pods ar kaktusu.”
Pēc dzejnieces nāves daudzi literāti veltīja viņai atzinīgus vārdus, taču ne visi kolēģi bija labvēlīgi noskaņoti. Izdevniecības Mansards izdotajā un Jāņa Zālīša sastādītajā grāmatā Krizantēmu sniegs: Austra Skujiņa atcerēs, apcerēs, versijās varam izlasīt arī skarbākas rindas. Piemēram, prozaiķis Kārlis Fimbers savās atmiņās atsaucas uz savu draugu stāstīto: “Viņi apstiprināja, ka Skujiņa patiešām dzīvojot pusbadā, bet jūtami iespaidojoties no narkotiskām vielām. Jā, pēc narkotiķes viņa patiešām arī izskatījās, un es vēl teikšu: viņas uzvešanās Šīrona restorānā neko neatšķīrās no ielasmeitas izturēšanās.”
Arī rakstnieks Pāvils Gruzna saka kritiskus vārdus: “Spītīga un untumaina, mazizglītota, mūžam drūma meitenīte, tikai 24. dzīves gadā. Narkotiķe un daudzmīlētāja, allaž netīrās kurpēs, nobrāztās zeķēs un netīriem, nemazgātiem pirkstu galiem. Trūkumu viņa necieta, bet uz visu raudzījās ar dusmām un caur pieri.”
