Karina Sotnika – optimiste Silīcija ielejā: "Es dzelžaini ticu, ka uz pārmaiņām jāraugās pozitīvi"

Bija plānots, ka tiksimies starptautiskajā tehnoloģiju konferencē Deep Tech Atelier Rīgā, Hanzas peronā. Par ko bijāt plānojusi runāt?

Vienā uzstāšanās reizē biju plānojusi runāt par to, kā pārbaudīt, vai produkts ir gatavs tirgum. Daudzi uzņēmēji kaut ko izdomā, var teikt, iemīlas savā izgudrojumā, iztērē ļoti daudz naudas un laika tā attīstīšanai, cenšas to ieviest tirgū, bet tad izrādās, ka tas nevienam nav vajadzīgs. Tā notiek ļoti bieži, pat pašās labākajās kompānijās. Zinām, ka Coca-Cola bija tāds nederīgs produkts, arī Google... Taču biežāk tā gadās jauniem uzņēmējiem.

Tāpēc konferencē gribēju izstāstīt, kā ātri, netērējot daudz laika un naudas, pārbaudīt, vai kādam šāds produkts vispār būs vajadzīgs. Tehniku, kā to noteikt, studenti mācās Stenfordas Biznesa skolā, es to pasniedzu Pensilvānijas Universitātē, Dubaijā, Grieķijā un citur pasaulē. Likās, ka arī Latvijas auditorijai tas varētu būt interesanti.

Esat dzimusi Rīgā. Kā nokļuvāt Amerikā?

Ceļš uz Ameriku bija visai dīvains... Jā, es piedzimu, uzaugu un dzīvoju Rīgā, arī mani vecāki, vecmāmiņas un vectētiņi, kā arī visi vecvecvecāki no mammas puses ir no Latvijas. 1979. gadā mana vecmāmiņa emigrēja uz Sanfrancisko. Tolaik vēl bija Padomju Savienība, un es domāju, ka nekad vairs viņu neredzēšu – esmu pateikusi ardievas, un viss!

1988. gadā, pabeigusi Rīgas Politehnisko institūtu, strādāju Elektronikas institūtā, kurš atradās Teikā. Pie varas bija Gorbačovs, un izkļūt no PSRS bija mazliet vieglāk. Tad mamma man teica: “Lido pie vecmāmiņas un paskaties – ja tev iepatiksies, emigrēsim arī mēs.” 1988. gadā es biju viena no pirmajām padomju tūristēm... Sākumā aizlidoju uz Ņujorku, kur mani sagaidīja un aizveda uz Braitonbīču.

Atceros, kā visi gribēja man pieskarties – es viņu acīs biju kaut kas eksotisks, no Padomju Savienības. Tad aizlidoju uz Sanfrancisko, satiku vecmāmiņu. Godīgi sakot, sākumā man tā pilsēta nemaz nepatika. Biju no Rīgas, Eiropas cilvēks, bet tur nokļuvu emigrantu vidū, kuri veco kultūru bija pazaudējuši, bet jauno tā arī nebija apguvuši. Un arī pati pilsēta man šķita provinciāla, divstāvīga. Tagad es Sanfrancisko dievinu, bet tolaik, pēc Rīgas, tā nepavisam nešķita tāda, kurā gribētos dzīvot. Turklāt – lai arī man bija tikai divdesmit trīs gadi, jutu lielu sabiedrības spiedienu, ka man steidzami jāapprecas (smejas).

Tur – Amerikā?!

Jā, maniem bērniem tagad ir deviņpadsmit un divdesmit gadu, un es viņiem saku: “Nekādas precēšanās, kamēr nebūs uzrakstīta disertācija!” (Smejas.) Bet tolaik spiediens bija tiešām liels. Visas draudzenes jau sen bija precētas, ar bērniem, man jau divdesmit trīs, tika doti mājieni, ka mani neviens vairs neņems... Un tad es Sanfrancisko apprecējos. Neveiksmīgi. Pēc tam izšķīros, bet paliku Amerikā.

Bija interesanti – astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā Silīcija ielejā strauji attīstījās industrija. Nevaru teikt, ka es būtu bijusi laba inženiere, patiesībā – biju briesmīga inženiere, un ne jau tāpēc, ka mūsu Politehniskais institūts būtu slikts, bet es biju bijusi slikta studente. Taču Silīcija ieleja bija skola, kas deva iespēju ļoti ātri profesionāli augt. Es spēju apgūt visu, un to man bija devusi padomju augstskola – dotumus, lai ātri mācītos. Ziniet, neviens taču negāja uz lekcijām, bet pirms eksāmeniem tāpat ātri visu iemācījās. Lūk, tas Silīcija ielejā man ļoti palīdzēja.

Kā jūs vispār tur nokļuvāt? Ir priekšstats, ka tur var strādāt tikai paši labākie.

Neapšaubāmi. Bet zem spiediena, šķiet, spējam paveikt jebko. Man gan bija milzīga vēlme tur strādāt, taču valodas galīgi nebija. Bet es biju jauna, un acīmredzot smadzenes tomēr darbojās – kaut kā izgrozījos. Turklāt ļoti ātri. Tā kā tiešām esmu ne visai laba inženiere, ātri pārmetos uz to, ko te sauc par business development – biznesa attīstību. Nodarbojos ar amerikāņu kompāniju ievešanu starptautiskos tirgos.

1995. gadā sāku lidot pa visu pasauli, dibināt partneruzņēmumus, un tā, protams, bija neaizmirstama, interesanta pieredze. Reiz pat lidoju ar biļeti, kuru sauca “Apkārt pasaulei”. Ja ar to lido tikai uz rietumiem vai tikai uz austrumiem, var izmantot astoņas pieturas. 2000. gadā, kad man bija 35 gadi, piedzima mana pirmā meita, 2002. gadā – otra, un mēs ar ģimeni pārcēlāmies uz Filadelfiju. Daudzi nezina, ka tā ir pirmā Amerikas galvaspilsēta, tikai pusotras stundas brauciena attālumā no Ņujorkas. Iznāca, ka no Sanfrancisko, kas atrodas rietumu piekrastē, esam pārcēlušies uz pretējo, austrumu krastu.

Nevienu te nepazinām. Manam vīram piedāvāja ļoti labu darbu, un nu jau viņš daudzus gadus ir profesors Pensilvānijas Universitātē, kas ir viena no labākajām pasaulē. Bet es pēc Silīcija ielejas, augstākā punkta savā karjerā, ar diviem maziem bērniem biju nokļuvusi pilsētā, kurā nezināju neko. Tas bija laiks, kad mazliet novirzījos no savas karjeras. Sākām katru vasaru ar bērniem lidot uz Latviju, jo Filadelfijā ir ļoti karsti, un es kā cilvēks no Baltijas to nevaru paciest. Vienīgā vieta, kuru zināju kā vasarai piemērotu, bija Jūrmala. Atgriezusies Latvijā, es no jauna iemīlējos linā un keramikā, pirkām dāvanas.

Kad atgriezāmies Amerikā, teicu: “Es atveru savu veikalu!” Sāku no Baltijas importēt linu, sadarbojāmies gan ar Latvijas, gan Lietuvas uzņēmējiem, izstrādāju pat savu bērnu lina gultasveļas līniju. Bija arī vācu keramika un itāļu juvelierizstrādājumi, mans salonveikals bija ļoti interesants un tika atzīts par labāko Filadelfijā, reiz pat biju uz vietējā žurnāla vāka. Tas bija ļoti interesants bizness!

Taču pienāca 2008. gads, krīze. Manā piedāvājumā bija luksusa preces, un tās ir pirmās, no kurām cilvēki tādos apstākļos atsakās. Skaidrs – tās uzlabo dzīvi, bet nav pirmās nepieciešamības. Tāpēc savu biznesu slēdzu un sāku strādāt par konsultanti. 2011. gadā ar ģimeni uz vienu gadu bijām aizbraukuši uz Sanktpēterburgu, manam vīram bija radošais atvaļinājums, viņš strādāja pie grāmatas. Es tur lasīju lekcijas tā sauktajā biznesa skolas inkubatorā, kur sagatavo jaunos uzņēmējus, un man ļoti iepatikās. Tad man izteica piedāvājumu mūsu pašu Amerikas universitāte, un, kad atgriezāmies, sāku strādāt tur – palīdzēju profesoriem veidot savus uzņēmumus.

Paši profesori vēlējās veidot uzņēmumus?

Jā! Tā ir otra tēma, par kuru vēlējos runāt konferencē Rīgā – kā praktiskajā dzīvē ieviest arvien vairāk inovāciju, kas radušās universitātēs. Zinu, ka Latvijā tādu ir daudz, taču pasniedzēji sēž augstskolās, ierakušies grāmatu kaudzēs... Taču tā nav tikai Latvijas problēma. Kad braucu pa pasauli ar lekcijām, redzu, ka tā ir visur – profesori, zinātnieki uzskata, ka zinātne ir kaut kas ļoti augsts un svarīgs, bet bizness – kaut kas netīrs un zems.

Neredz, kā tos savienot...?

Jā! Bet Amerikā ir otrādi – šāds modelis kļuvis ļoti populārs un tiek arvien attīstīts. Piemēram, es strādāju komandā, kura universitātē ir izveidojusi 180 uzņēmumu, un daudzi no tiem ir ļoti veiksmīgi. Tiklīdz profesori redz, ka tas ir iespējams, viņi sajūt garšu un vairs nespēj apstāties – dibina vienu uzņēmumu pēc otra.

Tas ir lieliski, jo inovācijām tieši no akadēmijām un universitātēm arī būtu jānāk. Izveidojām ļoti labu programmu, kas ļauj profesoriem neiet prom no darba universitātē, bet turpināt darīt to, ko viņi zina un mīl. Iepazīstinājām viņus ar cilvēkiem no biznesa vides un smējāmies, ka esam kā savedēji, laulību kantoris. Skaidrs – starp abām pusēm jābūt ļoti labai savienojamībai. Šādas kompānijas ir ļoti nepieciešamas vispārējai attīstībai, un tieši par to es gatavojos runāt Rīgā.

Kuriem produktiem esat palīdzējusi ieraudzīt dienasgaismu?

Uzņēmumi ir visdažādākie, pārsvarā saistīti ar medicīnu, jo mūsu universitātē ir ļoti spēcīga medicīnas skola, arī robotu tehnoloģiju joma. Es, piemēram, izveidoju programmu, kurā profesori iesniedz savas idejas, un tad mēs tās attīstām tālāk. No vienas izveidojās ļoti labs uzņēmums – bērnu slimnīcas profesors oftalmologs pēta, kā saprast, vai bērnam ir redzes problēmas, kad viņš vēl ir tik mazs, kad ar parasto pārbaudi nevar noteikt, vai viņš redz kuģīti vai mājiņu.

To, ka mazais cilvēks ir pavisam akls, var noteikt uzreiz, bet to, vai viņam ir kādas redzes problēmas, – ne. Tā nereti palaižam garām pirmos trīs četrus gadus, kad bērns strauji attīstās un ļoti daudz kas ir atkarīgs no redzes. Šeit pat labākajās slimnīcās ārsti izmantoja kartonu ar izgrieztām josliņām, kuru kustināja mazuļu acu priekšā, vērojot, kā acis kustas... Vārdu sakot – 19. gadsimts. Tad to piedāvāja izvietot planšetē un rādīt mazulim noteiktas bildītes, kamēr algoritms skaita acu kustības, un beigās programma paziņo ārstiem, vai bērnam ir problēmas ar redzi.

Daudzas kompānijas, ar kurām strādāju, nodarbojas ar vēža ārstniecību, daudzas saistītas ar medicīniskā aprīkojuma ražošanu, piemēram, ķirurgiem. Kādas kompānijas produkts ir saistīts ar virtuālo realitāti – kā apmācīt cilvēkus sniegt pirmo palīdzību. Parasti tie ir manekeni, uz kuriem mācās veikt sirds masāžu. Bet, ja cilvēks pēkšņi pakrīt uz ielas, tā ir pavisam cita situācija – drāžas mašīnas, steidzas cilvēki... Tāpēc tika izveidota virtuālā realitāte – ar īstiem pilsētas trokšņiem un visu, kas apkārt notiek. Jums jāsniedz pirmā palīdzība, kādam no klātesošajiem jūs sakāt: “Piezvaniet ātrajiem!”, citam: “Atnesiet ūdeni!” un veicat visas vajadzīgās darbības...

Ir daudz lielāka iespēja, ka, izmantojot virtuālās realitātes sniegtās priekšrocības, jūs to iemācīsieties un atcerēsieties daudz labāk, nekā apgūstot uz manekena. Amerikā pirmās palīdzības sniegšana ir nopietna problēma, lai gan to bērniem māca jau skolā. Kad braucām šo produktu rādīt citur pasaulē, izrādījās, ka, piemēram, Ķīnā tikai 1% cilvēku prot sniegt pirmo palīdzību, tāpēc esam pārliecināti, ka tas būs nepieciešams daudzviet. Kādu uzņēmumu, ar kuru strādāju šobrīd, izveidojuši divi jauni cilvēki. Tas ražo pasaulē pirmo mammogrāfu, kas ir tik mazs, ka to var turēt rokā. Parasti tās ir lielas mašīnas, bet ar šo var braukt uz pašiem dziļākajiem lauku apvidiem, pie sievietēm, kurām nekad mūžā nav veikta mamogrāfija, Indijā, Ķīnā, Āfrikā... Tātad – dažādas kompānijas un dažādi produkti.

 Latvijā daudzi tikai šogad uzzināja par Theranos un Elizabeti Holmsu... (Režisors Alvis Hermanis ir iestudējis izrādi “Svaigās asinis” par Elizabeti Holmsu un viņas uzņēmumu “Theranos”, kas, piesaistījis miljonu investīcijas, maldināja sabiedrību, ka esot radījis portatīvu, mājās lietojamu asins analīžu aparātu – Red.)

Jā, ļoti žēl, ka kaut kas tāds varēja notikt... Tagad strādāju ar vēl kādu uzņēmumu, kuru arī ir nodibinājusi jauna meitene, ļoti gudra. Viņa ir atklājusi iespēju ātri veikt asins analīzes. Un viņai ilgi nācās pierādīt investoriem, ka viņa nav Elizabete Holmsa – ka viņas produkts tiešām darbojas un var kalpot cilvēcei. Jā... Reti gadās, ka uzņēmums aiziet tik tālu, ka neattaisno to cilvēku cerības, kuri tajā ieguldījuši lielu naudu.

Parasti investori ir ļoti gudri un vēlas pierādījumus. Pirms atļaut produktu izmantot tirgū, industrijas cilvēki to pamatīgi pēta, lai varētu teikt – jā, tas tiešām darbojas. Tas ir ļoti nopietns process. Tirgū ir maz produktu, kuri nedarbojas, tāpēc arī skandāls ap Theranos bija tik liels.

Vai tajā saredzat arī mārketinga lomu – kā produkts tika pasniegts, stāsts, personība...?

Kompānijas līdera harisma neapšaubāmi spēlē ļoti lielu lomu. Holmsa izveidoja iespaidīgu komandu un spēja direktoru padomē sapulcēt ļoti daudz pazīstamu cilvēku. Starp viņiem bija senatori, ārsti (arī ģenerāļi, politikas smagsvari, izcili advokāti – Red.)... Kad redzi, ka kompānijas direktoru padomē sēž tik izcilas personības, iespējams, sarūk atbildības izjūta un vēlme pārliecināties, vai produkts tiešām iztur kritiku.

Vai Silīcija ielejā tādi skandāli gadās bieži? Varbūt mēs vienkārši par tiem neuzzinām...

Šis bija liels skandāls, jo Holmsa aizgāja ļoti tālu, viņas produkts jau bija klīnikās, laboratorijās, cilvēki tika testēti... Tā gadās reti. Parasti – ja jūsu produkts ir pieprasīts tirgū, tad jūsu uzņēmums attīstās. Ja ne, tas beidz pastāvēt. Tas ir apbrīnojami, ka Holmsa varēja darboties tik ilgi, līdz kāds pateica, ka viņas piedāvājums nedarbojas. Tāpēc arī skandāls bija tik liels.

Patlaban zinātnieki Latvijā, tāpat kā citur pasaulē, strādā pie Covid-19 vakcīnas izstrādes. Esat dzirdējusi, kā tas notiek pie jums?

Jā, ļoti daudzi strādā gan pie diagnostikas, gan vakcīnas izstrādes. Esmu ne tikai dzirdējusi, bet arī pati strādāju ar zinātnes centru, kas sadarbojas ar 30 universitātēm. Esmu programmas direktore, kas palīdz ārvalstu kompānijām ienākt Amerikas tirgū. Tā ir saistīta ar valsts fondiem un darbojas federālā līmenī, sniedzot finansējumu diagnostikas un vakcīnu izstrādei. Parasti šie zinātnieki strādā ar sepses un gripas apkarošanu, bet šobrīd visi spēki ir orientēti uz Covid-19.

Mans uzdevums ir tos, kuri nodarbojas ar vakcīnu vai diagnostikas izstrādi, iepazīstināt ar šo valsts programmu, lai tā varētu viņu pētījumus atbalstīt. Tā ir pieejama ne tikai Amerikas kompānijām. Tāpēc varu teikt – ja Latvijā ir kāds uzņēmums, kurš pie tā strādā un ir nonācis pie kaut kā tiešām jauna un interesanta, ir iespēja, ka Amerika varētu to finansēt. Viņiem būtu jāvēršas pie manis, un es ar prieku viņus ar šo programmu iepazīstināšu. Jau ir sākts dialogs ar Beļģijas un Anglijas uzņēmumiem, un varu teikt – tas tiešām darbojas.

Kāda ir situācija pie jums – vai esat pašizolācijā?

Jau astoto nedēļu. Kompāniju pārstāvjiem, kuras vēlas ienākt Amerikas tirgū, bija jālido šurp, lai piedalītos ļoti intensīvā programmā ar mentoriem, bet tagad viss notiks tiešsaistes režīmā. Programma sāksies 8. jūnijā un ilgs nevis vienu nedēļu no astoņiem līdz pieciem, kā bija iecerēts, bet 10 online sesijās. Ceru, ka viss noritēs labi.

Mans vīrs studentiem lekcijas lasa datorā, viena meita ir universitātes studente, otra beidz skolu – arī viņas mācās attālināti. Tāpat strādāju arī es. Mums ir liela māja, katrs var atrast savu kaktu, kur darboties. Ir dienas, kad viens otru tikpat kā neredzam un tikai vakarā satiekamies virtuvē. Diemžēl Filadelfijā joprojām pieaug ar Covid-19 saslimušo skaits, un domājam, ka arī mūsu meita to tikko pārslimoja. Arī mana kolēģe...

Testu neveicāt?

Veicām, bet tests uzrādīja, ka meita nav slima. Visi gan saka, ka testu precizitāte ir tikai 60%, tāpēc slimnīcās tos vienam cilvēkam veic divas vai trīs reizes. Mēs atkārtoti neveicām.

Meita jutās pietiekami labi?

Jutās pietiekami briesmīgi, bet nevaru teikt, ka tā bija smagākā slimība viņas dzīvē. Tā līdzinājās smagai gripai – temperatūra, ķermeni it kā lauž visās malās, no jauna bija tas, ka viņai sāpēja krūtīs. Bet nu viss ir labi.

Vai jūsu ģimenes valoda ir krievu?

Mans vīrs ir amerikānis, bet krievu literatūras profesors. Kad bērni piedzima, atradām brīnišķīgu auklīti Angelinu no Klaipēdas, un gan viņa, gan mēs ar bērniem runājām krieviski.

Tā bija mūsu meitu pirmā valoda. Mana vīra vecāki uz mums par to bija ļoti apvainojušies (smejas). Kad bērni sāka iet skolā, par galveno, protams, kļuva angļu valoda. Taču meitenes joprojām runā arī krieviski – ar manu mammu, piemēram. Viņas sevi uzskata par latvian americans, jo pēdējos 19 gadus katru vasaru pavadām Latvijā. Mans vīrs un jaunākā meita nākamgad pošas uz Ventspili, lai padziļināti apgūtu latviešu valodu. Un tad man būs pavisam liels kauns, ka viņi runās latviski, bet es ne.

Kādus vārdus devāt savām meitām?

Pirmā ir Darja, otra – Poļina. Mums ir arī divi kaķi – Puškins un Zaks... Tā kā mēs 19 gadus braucam uz Latviju, es katru ziemu ģimenei jautāju: “Varbūt šovasar brauksim uz Toskānu? Vai Provansu?” Un katru reizi viņi man atbild: “Bet vai tur būs bulciņas ar magonēm? Vai tur būs žāvētas zivis? Vai tur mēs varēsim sēņot?” (Smejas.) Un tā nu mēs katru vasaru atgriežamies Latvijā.

Vai jums ir bijusi sadarbība arī ar Latvijas zinātniekiem, uzņēmējiem?

Jā, es iepazinos ar Tomu Šmitu, kurš Latvijā ir Biznesa skolas pasniedzējs. Kopīgi centāmies palīdzēt Latvijas kompānijām nonākt starptautiskos tirgos, bet nevar teikt, ka mums labi veicās. Latvija kustas lēnām – to visi zinām. Es ļoti gribētu palīdzēt savas dzimtenes kompānijām, tāpat kā palīdzu Beļģijai, Anglijai, Īrijai, Austrālijai un tagad pat Korejai.

Man liekas, Latvijā notiek ļoti daudz interesanta – gan medicīnā, gan citās zinātnēs. Zinu, ka Stradiņa universitātē strādā pie daudzām inovācijām, arī Rīgas Tehniskajā universitātē, bet tas notiek tikai akadēmiskajās aprindās, tāpēc būtu ļoti interesanti izvest tās pasaulē. Kad Amerikā stāstu par Igauniju, visi to pazīst, pateicoties Skype un arī citām inovācijām, kas spējušas pārkāpt savas valsts robežām. Gribētos, lai līdzīgi notiktu arī ar Latviju.

Kāds Rīgas Tehniskās universitātes pasniedzējs stāstīja, ka gan viņam, gan kolēģiem esot daudz izgudrojumu, bet tos nevarot attīstīt, jo kāds no viņiem pārpērk patentus, bet tos nerealizē. Viņš, piemēram, ir izgudrojis, kā ar modernajām tehnoloģijām var it kā notamborēt ļoti izturīgus asinsvadu implantus. Varbūt tā ir pasaules prakse, ka ar mazu valstu zinātnieku atklājumiem tā notiek? Viņiem droši vien palīdzētu jūsu zināšanas.

Jā, tieši par to vēlējos runāt konferencē – viss, kas tiek atklāts universitātēs, kā intelektuālais īpašums pieder tām. Amerikā universitātes savus izgudrojumus vēlas vai nu nodot kādai lielai industrijai kā licenci, vai nodibināt uzņēmumu. Sākumā iet abus ceļus, jo nekad nevar zināt, kurš no tiem būs veiksmīgāks. Jāizveido sistēma, kas dotu iespēju šādām kompānijām rasties un augt.

Ļoti svarīgi piesaistīt zinošu un varošu cilvēku no biznesa vides, jo profesors, izgudrojuma autors, pats nevar tāds būt. Viņam vienkārši nav zināšanu, kā šo inovāciju attīstīt tirgū. Tāpēc ir svarīgi radīt apstākļus, lai cilvēki, kuriem ir pieredze kompāniju veidošanā, varētu ķerties klāt jaunajai idejai. Ja kompānija sāk augt, ekskluzīvu intelektuālā īpašuma licenci iegūst tieši zinātnieki, nevis kādas lielas rūpnīcas.

 Varbūt tāda konference, kāda bija plānota aprīlī, tomēr notiks, un tad jūs ieradīsieties Rīgā un par to visu pastāstīsiet?

Jā, tāda pati konference tiek plānota nākamā gada aprīlī, esmu jau piekritusi piedalīties un ar prieku ieradīšos Rīgā. Ceru, ka varbūt tas notiks vēl ātrāk... Šī būs pirmā vasara, kad nelidosim uz Latviju, jo plosās koronavīruss. Mēs visi to ļoti pārdzīvojam!

Vai jūs pati uz savu personību esat skatījusies no mārketinga redzes punkta, un vai esat kaut ko tajā apzināti mainījusi, lai būtu veiksmīgāka...?

Teikšu jums tā: skatos uz savu karjeru – un dzīvi vispār – un domāju, cik daudz reižu man ir nācies pielāgoties jaunai situācijai un izveidot no tās kaut ko brīnišķīgu... To tagad saku arī saviem bērniem: “Jā, esam pilnīgi citā situācijā, viss ir mainījies – gan darbs, gan mācības notiek no mājām, bet arī tajā vajag atrast kaut ko brīnišķīgu.”

Ja paskatos uz savu dzīvi – mans brauciens uz Ameriku, karjeras veidošanās, pilnīgi sveša biznesa vide, jauni apstākļi Filadelfijā... Katru reizi bija jāatrod tas, kas interesē un patīk. Nezinu, tas ir mārketings vai ne, bet es dzelžaini ticu, ka uz pārmaiņām jāraugās pozitīvi. Neatkarīgi no apstākļiem tā vienmēr ir pieaugšana.

Varbūt jums palīdzēja mentalitāte, no ģimenes mantotas rakstura īpašības?

Kad strādāju Elektronikas institūtā, mana padzīvojusī kolēģe smējās, ka man katrs otrais vārds esot “brīnišķīgi”. Un es tiešām to ļoti mīlu! (Smejas.) Domāju – varbūt ar visu tikt galā palīdz dabas dotais optimisms, kas manī sēž...

Tas ļaus pārdzīvot arī šo krīzi... Ja tāda būs.

Diemžēl pie mums krīze tiešām jau ir. Bet, ja skatās no uzņēmējdarbības viedokļa, tad paši labākie izgudrojumi vienmēr ir tapuši tieši krīzes apstākļos. Tāpēc – šis ir iespēju laiks.

Un cerību...?

Jā, noteikti!