Diāna Zande: "Neviens nav solījis, ka dzīvē vienmēr viss būs baigi forši"

– Caur izglītību esi augusi arī kā cilvēks?

– Ļoti. Esmu ārkārtīgi augusi arī caur savu pirmo terapiju, to vadīja Dace Cerava.

– Kāds tevi aizveda aiz rociņas vai bija tik slikti?

– Šķiet, mans brālis pie viņas bija bijis pāris reižu. Deviņdesmito gadu vidū Latvijā bija tikai trīspadsmit terapeiti. Biju tikko izšķīrusies, nesapratu, ko ar to iesākt, nevarēju īsti pieņemt, ka mana ģimenes dzīve ir izgāzusies, jutos ļoti vainīga, atbildīga. Un zāģēju partneri, ka viņš vainīgs... Tāds līdzatkarīgs kokteilis.

Kad pie Daces aizgāju, atceros pirmo iespaidu, ka man priekšā sēž liela sieviete. Pēc dažām reizēm sapratu, ka viņa ir sīka un smalka, bet cik milzīga viņa bija manā emocionālajā dzīvē, ka redzēju garu un dūšīgu. Pagājuši tik daudzi gadi, bet joprojām daudzas lietas no tām sesijām atceros. Studēt psiholoģiju negāju, lai sakārtotu savu dzīvi; es gāju, lai strādātu. Man ir funktieris – varu gan ļoti plaši skatīties, gan ļoti šauri. Tā ir terapeita prasme – redzēt kontekstu un arī šo mirkli. Arī uz savu dzīvi – mēģinu izkāpt no krēsla un palūrēt no sāniem.

– Izdodas?

– Saprotu, ka tas nevar izdoties pilnībā. Dejotājs pats sevi dejojam neredz. Piemēram, suni mācu, saku – blakus! Trenere saka – o, ideāli viņš iet! Bet es to neredzu, jo esmu ar viņu pārī. Viņa saka – jāiemācās bolīties, šķielēt. Protams, šad tad izdodas kaut ko mainīt, bet ir dažas lietas, ko zinu par sevi, taču man ir slinkums tās mainīt.

– Tādas, par kurām neiespringsti?

– Nu… Es, piemēram, esmu kašķene. Bet, ja pēkšņi kļūšu bizbizmārīte, tad vairs nebūšu es. Taču tagad varu daudz īsāk kašķēties nekā kādreiz. Un vēl – es dažreiz pārtraucu. Patiesībā bieži (smejas). To gan es pietrenēju.

– Noklausīties cilvēku līdz galam?

– Jā. Jo sevišķi bērnus un partneri. Es ļoti ātri domāju. Reizēm Juris saka – Diāna, noklausies līdz galam, jo cilvēks nezina, ka esi jau sapratusi, ko viņš saka. Zināšanas ļoti palīdz, bet ķeza tāda, ka arī traucē. Es bieži redzu, ka cilvēki neizmanto racionālu domāšanu un pieņem šausmīgi glupus lēmumus. Tad man ir grūti. Saprotu, bet nesaku.

Domu lasīšana, nākotnes pareģošana, dažādas heiristikas – kā mēs aplami pieņemam lēmumus… Tā ir sociālā psiholoģija. Kā neanalizējam situācijas, kā vēlamo pieņemam par esošo – to es redzu. Trenēta acs. Reiz kliente teica, un tas man bija liels kompliments, ceru, nebūs pret konfidencialitāti. Viņa teica – kopš nāku pie tevis, saprotu, ka augu, bet kļūst mazāk cilvēku, ar kuriem varu sarunāties. Es kļūstu tā kā vientuļāka, jo vairs nerunāju kā viņi. Es vairāk saprotu, redzu abas puses.

– Vajag, lai otrs domā līdzi, citādi sarunā kļūst garlaicīgi vai tukši.

– Tā ir. Tāpēc esmu priecīga, ka Juris ir izmācījies, esam attīstījušies paralēli. Man ir ļoti maz draugu, bet prieks, ka tie ir cilvēki, ar kuriem kopējā pieredze ir liela, viens otru pazīstam līdz mielēm, visi domājoši, sakarīgi. Jā, zināšanas palīdz un ierobežo. Psiholoģija ir joma, par kuru cilvēki labprāt diskutē, jo uzskata, ka zina. Es taču lasu grāmatas! Atbildu – es lasu par lidošanu, vai sēdīsies ar mani lidmašīnā? Negribu teikt, ka esmu augstprātīga, tikai to, ka tas ir drusku vientulīgi. Man pat bimbiens nāk. Ir lietas, kuras es vienkārši nevaru neredzēt. Es gribētu pievērt acis, bet nevaru.

– Vai ap Jāņu laiku te pulcējas draugi, ir mazs sabats?

– Teikšu to, ko varbūt nožēlošu… Jo labāk dzīvojam, jo vairāk brauc ciemiņi, bet es nezinu, vai man tas ļoti patīk. Jo man vajag daudz būt vienai.

– Gluži katru nedēļas nogali negribi ciemiņus?

– Jā, bet ir! Taču man patīk, ka esam divi vien, no rīta sēžam pie kafijas. Kad sīkie, jau trīsdesmitgadnieki, atbrauc, nav tā, ka obligāti jāsēž visiem kopā. Bet Jāņos mierīgi varu iet gulēt vienpadsmitos. Ja nāk miegs, varu filmas vidū piecelties – viss! Jāņos ugunskuru iededzam, kādu desu uzcepam, bet es drīzāk tās uztveru kā brīvas dienas, ne saulgriežus. Varbūt neesmu audzināta tajās tradīcijās. Ziemassvētki ir manējie. Jāņi – smaržo, ir uguns…

Protams, domāju, ka varētu kādreiz plika apjoņot ap saviem divpadsmit hektāriem (smejas). Pīlādžus simboliski esam vilkuši ap trim dobēm. Esmu sapratusi – es negribu organizēt. Ja kāds te atnāktu, es labprāt lēktu līdzi, bet negribu būt tā, kas uzsāk. Kad māja būs savesta kārtībā, uzrīkosim šampanieša degustāciju vakarkleitās, kurpēs uz papēdīti un frizūrās.

Domājam, būs arī kinovakari – ārā uz sienas, ar vīnu… Domāju, ka es nekādā rāmī neietilpstu. Skatos, kā man, kā mums ar Juri vajag… Nesekoju standartiem, vien tam, cikos sesija sākas. Darbā – jā, bet privātajā dzīvē… Tāpēc tā ir manējā, ka to dzīvoju tā, kā man patīk.