Diāna Zande: "Neviens nav solījis, ka dzīvē vienmēr viss būs baigi forši"
Būs tādi, kas spēs augt, un tādi, kas paliks autiņbiksītēs, teic psihoterapeite Diāna Zande. Izgājusi cauri dažādām krīzēm, viņa sniedz reālus padomus. Tas ir pārsteidzoši, ka Diānā sadzīvo gan liels domu dziļums, gan pāri plūstošs kucēna prieks. Tas piestāv vietai, kur tiekamies – Mālpils pusē zem ābelēm.
– Dažādām krīzēm esi gājusi cauri?
– Jā, zinu, kā tas ir, kad tiešām nav nekā, ko ēst. Nu tiešām, tiešām nav.
– Vēl trakāk, ka nav, ko bērnam dot.
– Bija ziema, kad iztikām no humānās palīdzības pakām, sausā piena garšu un smaržu atceros visu mūžu. Tas bija ļoti labs laiks, jo iemācījos, ka varu izdzīvot, pārdzīvot visu ko. Nevis – cik šausmīgi, mana jaunība aizgāja! Jā, bija traki, ļoti traki. Tagad varam ieliet benzīnu mašīnā. Un vispār – mums ir mašīnas! Es noteikti nesaku, ka uz pasauli jāskatās tā – re, kā iet badacietējiem Somālijā! Tas ir ļoti abstrakti un tālu.
Bet mēs tiešām esam viena no tām pasaules daļām, kas dzīvo labi. Esmu ievērojusi, ka cilvēki, kuriem iet reāli grūti, nečīkst, viņi nezina, kā ir, kad ir laba dzīve. Tāpēc mani – ne kā profesionāli, bet Diānu – dažreiz tracina čīkstēšana, tad gribas teikt: “Nu ko tu sūdzies? Ej un dari kaut ko!”
– Tev ir izstrādājies savs krīzes menedžments?
– Jā, ļoti vienkārši – dari to, ko vari darīt šodien. Un arī profesionāli – krīzes laikā tālie sapņi uz kādu brīdi jāpietur, jo nezinām, kā būs rīt. Jānoliek īstermiņa mērķi – ko varu darīt tagad, lai būtu vesela, paēdusi, finansiāli stabila. Jāsaprot, kas ir manā ziņā. Šopavasar ar Juri spriedām – ja tiešām būs tā, ka visu aizvērs, nebūs nekā, stādīsim kartupeļus! Ģimenei teiksim – nāciet, visi bērniņi, katrs pie mums var dabūt zemes pleķi, stādām iekšā! Labi, tas nav noticis.
– Bet jums ir plāns B.
– Jā, drusku pieturēt tēriņus un domāt, kā nenonākt situācijā, kad tiešām naudiņas ienāk tik maz, ka kādu brīdi nepietiek nepieciešamajām lietām. Lai gan tagad tikai viens bērns dzīvo ar mani. Kad bija pieci, katru dienu bija jābūt plānam B – kā visus pabarot. Laikam esmu ļoti skarba, reāliste, redzu, par ko daži cilvēki mēdz kreņķēt… Un tie ir tādi sīkumi!
Vērtība ir ceļošanas brīvība, laba mašīna, kredīts, kuru var normāli maksāt, nevis vienkāršās dzīves lietas – veselība, tuvinieki, nepiecūkota pasaule. Bet ir baigi forši – varam mazāk iepirkties, urā! Drusku mazāk ražojam, mazāk smaksim savos mēslos. Varbūt drusku samazināsies patēriņš. Kaut gan saprotu, ka nē.
– No vienas puses, priecājāmies, ka nevajag tik daudz tērēt, no otras – priecājamies, ka veras vaļā viens iestādījums pēc otra, jo saprotam, ka arī restorānu īpašniekiem vajag pelnīt, visi esam vienā ķēdē.
– Protams, un vajag jau. Tas ir labi, ka cilvēki neizput, tomēr domāju, ka drusciņ vienkāršāk dzīvot nozīmē, ka mūsu bērniem būs labāk. Man nepatīk lielā muldēšana par zaļo domāšanu. Tā ir normāla dzīve – nepērc tik daudz, iztērē visu, ko nopirki. Šis galdauts ir pirkts humpaliņā, arī krūzītes. Tējkannu pirku Pēterburgā 1993. gadā. Nu nevajag man visu laiku jaunu! Saprotu, ka tas, ko saku, ir drusku radikāli, un nesaku to tāpēc, ka es nevarētu nopirkt. Es varu, bet uzskatu, ka nevajag, jo tas ir resurss.
