Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Rojs Maizītis

Viktors Freibergs atklāti par veselību un kino: "Es atgriezos pie dzīves"

Intervijas
28. jūnijā 05:03 2020. gada 28. jūnijā 05:03
 
Sandra
Landorfa
| "Patiesā Dzīve"
Gan ārsta kabinetā, gan tekstos cilvēks ir neaizsargāts un kails. Kinozinātnieks Viktors Freibergs savā "Kinomāna slimības vēsturē" neslēpjas, jo rakstīšana ir terapija, teksti – ticība, filmas – aizbēgšana. Viņā ir programma, kas ļauj ikdienā fiksēt kinematogrāfiskas lietas: ēnas, skatienus, trokšņus un situācijas. Tā ir kā spēle, kā tīrs mākslas kodols, kā iespēja izdzīvot…

Šo izdevniecības Aminori sīko grāmatiņu droši varētu saukt par kabatas formāta, ja vien tajā nebūtu tik lielas traģēdijas, tik daudz mīlestības uz dzīvi, tik liela un balta ekrāna, uz kura projicējas pats lielākais, kas var būt – viena cilvēka iekšējā pasaule. Bailes, sapņojumi, žēlums, dusmas, izmisums un mīlestība. Tu esi labticīgs skatītājs kinozāles tumsā, un tev atliek tikai ļauties. Būt filmas nolaupītam.

Kas ir šie cilvēki?

– Šķiet, ikdienā bieži velkat paralēles ar ainām no kinofilmām: sajūtās, priekšmetos, cilvēkos, sarunās… Tā ir interesantāk dzīvot, vai arī tas ir kā tiks – mazliet kaitinošs, neapzināts paradums?

– Varbūt savā ziņā tas ir neapzināti. Citreiz dīvaina sajūta – par kādu cilvēku liekas, ka esmu viņu kaut kur redzējis, pazīstu varbūt, bet tad atceros, ka tas ir aktieris no kādas filmas. Vai, teiksim, braucot vilcienā, cilvēki parasti ir vieni un tie paši, un veidojas gandrīz stāsti, filmiņas.

Kāpēc tā meitene krāsojas, varbūt pēdējā brīdī izskrējusi no mājām? Un kāpēc šie divi nekad nesarunājas? Kas viņi ir – tēvs un meita vai kādas citas attiecības? Tad sāku konstruēt visādas lietas. Ja vilcienā lasu, varu atzīties – uzreiz aizmiegu, un tas ir slikti. Bet nav tā, ka es speciāli meklētu šīs paralēles. Tās uzpeld pašas – pēkšņi kāda smarža vai skaņa man negaidīti atgādina kādu filmu.

– Jums bieži jautā – kāpēc šī filma nav pietiekami novērtēta, netiek iekļauta prestižos sarakstos? Neesmu dzirdējusi, ka jūs kā skaidrojumu piesauktu mākslas fakta neesamību. Vai tāpēc, ka tas ir pārāk netverams, vai negribat uzsvērt savu subjektīvo vērtējumu?

– Acīmredzot man jābūt kategoriskākam savos spriedumos. Vienmēr esmu par to runājis un uzskatīšu līdz mūža beigām – ir filmas kā māksla un filmas kā izklaide. Tas nenozīmē, ka nevar būt pārklājumi. Arī filma kā māksla var būt ar piedzīvojumu vai fantastikas žanra elementiem. Es skatos ļoti dažādas filmas. Reiz kāda studente gaitenī mani sagrāba aiz rokas – nu pasakiet, kas ir laba filma! Es nevaru tā pateikt.

Visi zinām kanonus – Antonioni ir izcils, Bergmans arī, Luijs Mals ir viens no izcilākajiem. Kad iznāk jauna filma, ir daudz grūtāk novērtēt tās māksliniecisko vērtību. Dienvidkorejas Parazīts man likās absolūti izcila, starp citu, atgādināja Bunjuela Viridiānu. Arī tur klaidoņi uz brīdi ieperinās aristokrātu namā un pārņem viņu lomas. Lai gan šādas asociācijas ir ļoti subjektīvas.

– Jūsu grāmatā ir daudz bērnības atmiņu. Lasot kinorežisoru autobiogrāfijas, esmu ievērojusi, ka viņiem mazotnē ir bijuši šausmīgi pieredzējumi. Rožē Vadims Sātana memuāros kaulus kārto maisos, svešus zobus liek zem spilvena… Ingmara Bergmana Laterna magica pieredzējumi morgā... Kā domājat, vai no tādiem rodas labs kinorežisors, vai arī viņi ir piedzimuši ar īpašu redzi, ka ir ko tādu fiksējuši?

– Domāju, visiem jau šādas pieredzes nav, bet varbūt tā cilvēku padara par daudz nobriedušāku, tādu, kurš šausmas spēj pārvērst vizuālā stāstījumā – filmā. Bet neuzskatu, ka tas ir priekšnosacījums. Man bērnībā tādu šausmu nav bijis, izņemot to, ka nenormāli bija bail no potēm. Vienmēr slēpos dārzā, kad ieraudzīju māsiņu tuvojamies mājai. Liekas, netālu bija poliklīnika. Bet tās īsti nav šausmas.

Piemēram, Hemingvejs apgalvo – ja viņš Parīzes periodā būtu dzīvojis milzīgā pārticībā un nebūtu mocījies ar izdzīvošanu, viņš nekad nevarētu neko labu uzrakstīt. Savukārt britu rakstnieks Oldess Hakslijs ir minējis, ka visskaistākais zieds aug uz mēslu čupas.

Nedomāju, ka tas vienmēr ir izšķirošais. Nedomāju, ka Viskonti bija drausmīgi apstākļi. Viņš bija īsts aristokrāts, dzīvoja pārtikušu dzīvi. Noteikti bija arī nelaimes, katrā ģimenē ir drāmas, traģēdijas, neesmu viņa dzīvi tā pētījis. Briesmīgie piedzīvojumi ne obligāti ir tas, kas garantē tapšanu par labu režisoru.

Bergmanam aina pirmajā filmā Persona acīmredzot ir bērnības iespaidota. Viņš ir arī rakstījis par savām vīzijām, viesojoties pie tantes. Filmā Fanija un Aleksandrs ir epizode, kur puika paslēpjas zem galda, un pēkšņi parādās nāve, vilkdama cirvi. Bergmans apgalvoja, ka viņam neesot ne mazāko šaubu – tā tiešām notika. Arī man ir bērnības atmiņas, kas liekas pilnīgi neiespējamas. Tas varbūt kultivē iztēli. Bet es jau neesmu režisors, ko man tur spriest. Tikai vienu grāmatu esmu uzrakstījis (smejas).

Kur upe nes

– Starp citu, vai tas, ka tikāt novērtēts ar Dzintara Soduma balvu, jums nelika pārdomāt, ka vajadzēja rakstīt jau agrāk?

– Godīgi sakot, jau sen gribēju, bet kaut kā nevarēju, domāju – ko es, par ko? Varbūt pakāpeniski man būtu izveidojušās rakstniecības spējas vai talants. Šī grāmata nāca ļoti dabiski, ne apzināti. Protams, man gribējās, lai tā patīk cilvēkiem. Romānus es negribētu… nemācētu uzrakstīt. Stāstu varbūt. Arī turpmāk gribu rakstīt mazliet līdzīgi.

Nākamā grāmata, ko atbalstīja Kultūrkapitāla fonds, būs par kino. Tā nebūs akadēmiska, sadalīšu tēlos, teiksim, Upe – aplūkoju, kurās filmās tā ir ar simbolisku nozīmi. Starp citu, arī Viestura Kairiša filmā, kas tika nozākāta kā vēstures falsifikācija un vēl sliktākiem vārdiem apsaukāta, tā ir. Nu, dievs ar viņiem! Katram savs skats, var būt dažādas vēsturiskas filmas, viņš izvēlējās simbolisku stāstījumu.

Foto: Rojs Maizītis

– Jūs par kinozinātnieku nemācījāties, studējāt angļu filoloģiju.

– Jā, es beidzu angļu filologus, pasniedzu literatūras teoriju un modernismu, postmodernismu, tad vienā brīdī ļoti sailgojos pēc filmām. Kinogalerijā Vecrīgā darbojās Britu kinoklubs. Desmit gadus katru nedēļu Britu padome tur sūtīja 16 mm filmu, un es tās tulkoju. Tad sāku domāt – kaut kas ar to ir jādara! Britu padome izdomāja, ka vajadzīgs kurss par britu studijām, savējo izveidoju par britu romānu ekranizācijām.

Tas mani ne pārāk saistīja, bet es vismaz dabūju literatūru. Tad sāku domāt par brīvās izvēles kursiem, bet patlaban tādu ir tik daudz, ka nav apmeklētāju... Starp citu, tagad Sociālo zinātņu fakultātē atsāku mācīt angļu valodu. Vajadzēja pasniedzēju, teicu – manā diplomā rakstīts “angļu filologs, pasniedzējs, tulks”, tad kāpēc gan ne? Šis ir pirmais semestris, neklātniekiem, mazāk nodarbību, bet tas ir labi, jo varu ieiet vecajās sliedēs, no kurām būtībā esmu nācis.

– Jūs ļāvāties straumei un mīlestībai uz kino, un tagad jau ilgus gadus tiekat uzskatīts par kinozinātnieku, studenti jūs mīl…

– Tā sanāca, jo mīlestība ir sena. Atceros, man jau bērnībā ļoti patika iet uz kino. Mācījos poļu valodu, lai šad tad, kad dabūju žurnālu Ekran, varētu ko palasīt. Nevaru izskaidrot, kāpēc, kad uz ekrāniem vēl padomju laikos parādījās Antonioni filma Profesija – reportieris, es uz to aizgāju trīsreiz vienā nedēļā.

Apzinājos, ka tā līdz galam nesaprotu, tikai tagad beidzot man tā filma sāka atvērties. Man ļoti patīk kino, kas nemēģina sevi izskaidrot. Tāds ir Linčs, Tarkovskis un virkne režisoru, kuri nav didaktiski. Lai gan negribu teikt, ka tas ir vienīgais labais kino. Viena no manām mīlestībām ir Hičkoks, absolūts perfekcionists, un Kubriks ar mākslas kino, ārkārtīgi sarežģīts. Viņa filmā Mirdzums noslēguma epizode ir viena no visgrūtāk izskaidrojamām kino vēsturē. Versijas par to ir dažādas. Tāda kino atvērtība man ļoti patīk. Bet skatos arī viegla žanra filmas, labu komēdiju nav nemaz tik daudz, daļa ir diezgan muļķīgas, tās man nepatīk.

Sliktas filmas uzdzen depresiju

– Rakstāt, ka katru vakaru centāties noskatīties pa filmai. Sajutu, ka tā zināmā mērā arī bija jūsu terapija, tāpat kā rakstīšana. Daudzas no jūsu pieminētajām filmām nav viegls izklaides žanrs, kur varētu meklēt patvērumu. Vai jums ir radies secinājums, kāpēc arī smagas un sarežģītas filmas spēj mūs pacilāt?

– Jā, manā grāmatā, šķiet, nebija pieminēts Dreiers, viņa filmas Dusmu diena un Vārds. Citi to dēvētu par ļoti depresīvu kino, bet man, godīgi sakot, daudz lielāku depresiju uzdzen tas, ja noskatos sliktu filmu. Taču labā, lai cik smaga, rada pacilātības izjūtu, ka esi pieredzējis ko tādu, kas ir tā vērts, nav velti izšķiests laiks. Arī mūzikā ļoti skumja dziesma rada kādu sajūtu… pretēju.

Džārmuša filmā Nakts uz Zemes Toms Veits dzied it kā jau no tās pasaules – vienīgais, kas man palicis, ir sauja ziedu uz mana kapa… Tas it kā ir bēdīgi, bet tajā pašā laikā tik dzīvi apstiprinoši. Kā Amenabara filma Prom jūrā. Uz to gāju ar diezgan lielām bažām – stāsts par vīrieti, kurš negadījumā ticis paralizēts, un viņam piesakās advokāte, kura, cik var saprast, slimo ar izkaisīto sklerozi. Ja pastāsta, par ko ir filma, varētu likties – kam man to vajag? Kad noskaties, tā dzīvotgriba, vitalitāte – ar mūziku, kadrējumu, atmiņām, sapņiem, iedomām… Tas viss kopā kompensē situācijas traģismu. Traģiskais jau vienmēr ir bijis saistīts ar cildeno.

– Arī ar katarsi.

– To iegūsti noskatoties. Kad šermuļi iet pār kauliem, tiešām vari aizmirst pilnīgi visu. Nav tā, ka filmas, kas ir ar skumju vai pat traģisku noskaņu, rada depresiju. Vismaz man tā nav.

– Jūsu grāmatas notikumus acu priekšā redzēju kā filmu – gan to, ko rakstāt par slimnīcu, gan Londonas parkiem… Varbūt jūsu redze ir tik izkopta, ka spējat uzburt tādas ainas?

– Tas man liekas milzīgs kompliments. Man tā bijis vienmēr… Šogad, protams, uz Londonu neaizbraukšu, bet arī Rīgā reizēm skaties, kā cilvēki uzvedas, un rodas maza filmiņa prātā, gandrīz scenārijs. Ne gluži filmai, bet etīdei. Nepārspīlēšu, filmas nekad mūžā neuzņemšu, to es neprotu.

Bet, kā jau teicu, man gribas kombinēt – savienot kinematogrāfisko vēstījumu ar vārdisko. Man patika jaunības drauga ieraksts feisbukā – izlasīju to tavu grāmatu un tā arī nesaprotu, vai esmu noskatījies filmu vai tomēr izlasījis grāmatu. Tas bija tas, ko intuitīvi gribēju izdarīt. Pēcāk – jau apzināti.

– Man etīde ir acu priekšā, ka sēžat Cukurfabrikas stacijā, lai gan neesmu tur bijusi, pat nezināju, ka tāda eksistē. Iedomājos, ka tā varētu būt kā Tukums 2, bet arī tur es neesmu bijusi…

– Nu, ar to Cukurfabrikas staciju jūs neko neesat zaudējusi (smejas). Bet vienalga, reizēm skaties, tādas ēnas krīt, un pēkšņi tā liekas kā blāvā krusta ēna Dreiera filmā… Es tur neko nevaru darīt – ja ko tādu ieraugu, man nāk filmas prātā. Tas ir ļoti būtiski, lai izdzīvotu, jo ar neprātu, kas man bija jāpieredz, tikai tā es tiku galā. Bez iepriekšēja nolūka apsēdos un sāku rakstīt, kādas desmit lappuses. Pēc tam jau gāja lēnāk.

Šo es nedrīkstu aizmirst

– Jūs tiešām sākāt rakstīt kā grāmatā – ar notikumiem vilcienā, ka paģībstat?

– Sāku ar to notikumu, jo viss bija, teikšu, ļoti kinematogrāfiski. Vilciens stāvēja minūtes četrdesmit.

– Jūsu dēļ?

– Jā, jo ātrā palīdzība piebrauca no nepareizās puses, nevarēja tikt klāt. Cilvēki man likās… Negribu teikt, ka mani eņģeļi vilcienā, vairs nekad neesmu viņus redzējis. Sieviete, kas sēdēja man pretī, teica – jūs noģībāt. Atbildēju – nē, es aizmigu… Nē, noģībāt… Bija jauns cilvēks, kurš mani vēdināja ar mapīti, novilka drēbes, ne jau visas – mēteli un žaketi, es biju balts un slapjš. Viņš izdzenāja cilvēkus, lai iet prom, atver logus.

Līdzcietība bija diezgan apbrīnojama. Viens pasažieris iebrēcās: “Cik ilgi stāvēsim, man mājās vajag!” Kāds viņam uzbļāva: “Ja kas nepatīk, ej kājām!” Protams, viņu sapratu, es arī, iespējams, būtu neapmierināts, ka tik ilgi jāsēž. Un tad stundām ilgā gaidīšana slimnīcā. Sāka šķist, ka viss atgādina savādu filmu, un apņēmos, ka šo es nedrīkstu aizmirst, ka no tā ir kaut kas jāsataisa.

Momentā bija asociācijas ar 8 ½ un Klaudiju Kardināli. Nekādas Klaudijas gan tur nebija, tikai datortomogrāfija, analīzes, knapi varēju paiet, cik šausmīgi sāpēja. Bet neko viņi nevarēja atrast, palaida mājās. Ar lielām grūtībām aizsteberēju līdz mašīnai, meita ar savu draugu bija atbraukusi pretī. Tad sākās tāda epopeja. Kā neredzamā, bet dzirdamā tenisa bumbiņa filmas Fotopalielinājums beigās – mani spārdīja no viena pie otra, no viena pie otra. Beigās nonācu pie īstā. Lai nu kā, tas kaut kā man palīdzēja pie rakstīšanas. Soduma balva vispār likās… sapnis. Pamodīšos un sapratīšu, ka nekas tāds nav noticis. Bet laikam taču bija.

Foto: Rojs Maizītis

– Jums bija svarīgs novērtējums no cilvēkiem, kas žūrijā – Roalda Dobrovenska, piemēram?

– Žūrija bija ļoti respektabla. Izrādījās, žūrija par to nobalsoja vienbalsīgi, tikai par vienu, vismazāko, kuru knapi varēja pamanīt uz galda. Negāju skatīties, kas ir citi nominanti, domāju – sanāks tā, ka priecājos… Bet tā nav, domāju, jebkurš bija pelnījis. Grūti teikt… Cik saprotu, Sodums vēlējās novitāti. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc grāmata netika nominēta Latvijas Literatūras gada balvai. Viņi teica – nav žanra, kur varam to ielikt.

– Tā nav dokumentālā proza?

– Jā, bet tik daudz ir piedomāts… Tā nav dienasgrāmata klasiskajā izpratnē. Arī Dobrovenskis rakstīja, ka patiesībā nav īsti žanra, kurā to ievietot. Dokumentālajā prozā es varbūt mazāk pievērstos dažādām asociācijām. Grūti spriest.

– Lai gan tas, kas notiek mūsu galvās, ir tikpat reāli kā ūdeni padzerties.

– Tam gan es pilnīgi piekrītu. Viss, ko iedomājamies, nosapņojam, ir daļa no mums. Mēs jau nevaram no tā atsvešināties. Reizēm pamostoties ir tik grūti aptvert, ka esi to tikai nosapņojis. Paiet laiks, un atjēdzies, ka tas ir vien sapnis, jāsaka – paldies dievam (smejas). Visādi murgi arī nāk, domāju, katram. Protams.

– Mani pārsteidza, ka gaidāt nakti, kurā paglābties sapnī, lai gan nevar jau zināt, kādu redzēsiet – gaišu vai murgainu. Jums patīk arī murgu klātbūtne?

– Nu jā, kaut kas uz to pusi sanāca. Es gan vairāk rakstīju par to, ka pasaule bieži vien to dublē. Kaut kādā veidā cilvēks sapņojot apjēdz, ka tas ir sapnis. Bet ir reizes, kad ne. Man ir sajūta, ka reiz jau esmu to nosapņojis, tādi seriāli veidojas. Vienalga, kaut kā jau mēģinu… Vienkārši jāizguļas.

– Vai jutāt atbalstu no savējiem – ģimenes un draugiem –, kad cīnījāties ar slimību, gājāt cauri slimnīcām un operācijām, rehabilitācijai?

– Protams. Meita pirmā pie manis parādījās, kad pamodos no narkozes. Nezinu, kā viņa bija tikusi reanimācijā.

– Par to es arī brīnījos – parasti nelaiž.

– Bet viņa bija izlauzusies. Visi bija diezgan nobijušies, ieskaitot mani. Beigās biju tik ļoti noguris no nebeidzamajiem izmeklējumiem, ārstiem… no tā, ka mani pasūta trīs mājas tālāk… Meitai ir spēja ekstremālās situācijās savākties. Viņa nevis krīt panikā, bet – gluži pretēji – kļūst ļoti racionāla, uzstājīga, apņēmīga.

Vienu vakaru pēc operācijas man šausmīgi sāka sāpēt vēders, viņa zvana, saku – nevaru parunāt, jo sāp. Vēl nebiju paguvis māsiņai pateikt, meita jau sazvanījusi reanimāciju, atnāca dakteris, saka – jums nevajag zvanīt sievai, bet teikt māsiņai. Viņš nesaprata manu melno humoru, kad teicu – mana sieva diemžēl jau daudzus gadus ir mirusi, es zvanīju meitai.

Dežūrārsts bija ļoti dusmīgs. Par laimi, es pārāk ilgi tai slimnīcā nesabiju, deviņas dienas. Operācija bija ļoti veiksmīga, kaut varēja beigties ar to, ka neko vairs nevar darīt. Bija varianti – vai nu pavisam viegli izņemam, vai nu saaudzis ar zarnām, un tad ņemam ar zarnas gabalu. Dakteris teica – jums to zarnu, kā jau visiem cilvēkiem, ir tik daudz, tāpat nav kur likt. Bet, ja būs saaudzis ar asinsvadiem, neko nevarēsim darīt, tikai izdomāt terapiju, kā paildzināt dzīvošanu. Bet tas nebūtu ļoti komfortabli. Par laimi, bija otrais variants. Ārstam esmu ļoti pateicīgs, protams.

Vēlmes un iekāres

– Grāmata zināmā mērā ir ļoti atkailinoša – vai tuvākie saprata, ka tā par sevi rakstāt?

– Es nevienam neteicu.

– Bet, kad iznāca, kādas bija atsauksmes?

– Vienā brīdī ieminējos, ka man tāda grāmata iznākusi, būs atvēršanas pasākums. Bet nedzirdēju – kam tev to vajag?! Gluži pretēji. Atklāšanas pasākumā bija tik nenormāli daudz cilvēku, trīs stundas ņēmāmies ar parakstīšanu. Es nekad mūžā nebūtu tik atklāti rakstījis, ja to būtu darījis pēc pasūtījuma. Tad es noteikti visu ko noslēptu un nepateiktu.

– Sakāt, ka rakstīšana nav tik nevainīga, atklāj vēlmes un iekāres. Varbūt tādēļ daudzi sevi nobremzē un neraksta tik personīgus pārdzīvojumus. Lai nomāktu bailes atklāties, ir jānāk kādām citām bailēm, ko jūsos izraisīja slimība. Var teikt, ka vienas bailes pārmāca otras?

– Nu, tā bija. Tas man bija jau otrais vēzis. Jau biju apradis ar pirmo, un tad pēkšņi nāca tas šoks. Ja ir onkoloģiskas slimības, vajadzīgas regulāras pārbaudes. Man bija šausmīgi bail no sāpēm. Likās, ka esmu ļoti izturīgs, bet nekā tamlīdzīga. Savā ziņā pat varētu teikt – bija dusmas, ka cilvēki man negrib palīdzēt.

Neminēšu slimnīcas un ārstus, negribu sākt tādas ņemšanās, bet, kad tev, cilvēkam, ir slikti un pasaka – tas vienkārši ir iepriekšējās slimības turpinājums, neko nevajag darīt, vienīgi pēc pusgada nākt kādu poti taisīt... Pēc pusgada es nekur vairs nebūtu aizgājis, tas skaidrāks par skaidru. Ārsts, pie kura veiksmīgi nonācu, vispār gribēja, lai nākamajā dienā eju slimnīcā…

Biju dusmīgs, ka pret mani tā izturas, dažās slimnīcās māsiņas kliedz uz pacientiem, arī tās, kas strādā rezonansē. Tur taču cilvēki nāk ar savām bažām, bailēm, sāpēm, un uz viņiem auro… Tad man vēl vairāk likās, ka to vajag izlikt uz papīra. Bet apzināti nevienu vārdā nesaucu, jo nevienā brīdī negribēju rakstīt apsūdzību konkrētiem cilvēkiem.

Ja vajadzēja vārdu, izdomāju burtu, kā dakteris K – jo Kafkas Procesā galveno varoni sauc K. Kāpēc tik atklāti? Man nelikās, ka ir kas jāslēpj, jo es jau nekādus noziegumus neesmu darījis. Zinu, ir cilvēki, kas uzskata – ja piemetas ļauna slimība, tas ir sods. Es tā nedomāju, vienkārši neticu, galīgi garām. Kāpēc tā notiek, tas ir neizskaidrojami. Rītā, kad braucu mājās no Onkoloģijas centra, bariem cilvēku ar čemodāniņiem devās iekšā slimnīcā. Domāju – lai Dievs dod viņiem tāpat kā man no turienes izkļūt laukā un pēc tam lai viņu dzīve atkal ir sakārtota. Tas ir nesaprotami, kāpēc cits aiziet ātri, cits ne…

Foto: Rojs Maizītis

Nevajag mocīties

– Jūs pieminat arī depresiju – tā radās kā onkoloģijas sekas?

– Liekas, tā problēma sākās ar pirmo onkoloģisko slimību. Ar otro gadījumu bija citādi – man bija bailes, bet vairs ne dzīvnieciskas. Pirmoreiz likās, ka dzīve ir cauri, beidzas, nekā vairs nebūs. Neesmu antidepresantu atbalstītājs, ir šādi tādi trankvilizatori, kas jālieto. Visu laiku ir trauksmes izjūta, tā pēkšņi pārņem, ļoti smaga, un ar to ir ļoti grūti sadzīvot.

Dakteri saka – nevajag mocīties, ir zāles. Protams, negribu pārspīlēt, tāpēc neaizraujos ar nez cik dažādām tabletēm, tad labāk pastaiga… Kaut arī tās laikā reizēm uznāk nemiers – nezinu, kāpēc. To grūti izskaidrot. Liekas, tas vairāk saistīts ar onkoloģisko problēmu, arī slodze darbā. Kaut darbs man patīk.

Par laimi, ir programmatūras, lekcijas lasu, mājās sēžot pie datora. Līdz ar to nekas nav pārtrūcis, nav bezizejas izjūtas, ka esi palicis bez darba, bez nekā. Varbūt ir dažādi faktori, arī kas iedzimts. Katrā ziņā mēģinu ar to tikt galā (smejas).

– Šādās atmiņu grāmatās cilvēki raksta ne tikai par šausmām, bet arī mīlestību. Es izlasīju tikai simpātijas pret aktrisēm. Apzināti izvairījāties?

– Nujā…

– Man mīlas aina likās bērnības vīzija, kur mammas jaka ar tēta žaketi pa nakti sadodas rokās.

– Godīgi sakot, nezinu, vai es to tiešām redzēju vai nosapņoju. Bet atceros pilnīgi skaidri – pamodos naktī un ieraudzīju… Vēl šodien redzu – mēness spīd pa logu iekšā, aizkari mums bija mežģīņu, es gulēju tajā pašā istabā, kur viņi. Varbūt tās ir tikai manas atmiņas, kuras esmu safabricējis neapzināti, bet es tiešām to redzu joprojām.

– Tas var labu pamatu dzīvei dot – ka no mīlestības esat nācis.

– Noteikti! Mātei ļoti agri nācās sākt strādāt, bet bija tēva māte, vecāmamma, man ārkārtīgi tuvs cilvēks, ļoti svarīgs. Visādi mums gāja, arī saķērāmies, bet nebija naida. Mani vecāki nodzīvoja kopā ārprātīgi ilgu laiku. Māte bija paralizēta pēc insulta un infarkta, bet brīnumainā kārtā izķepurojās, palika ratiņkrēslā. Kad viņa aizgāja, tieši pēc 40 dienām aizgāja arī tēvs. Tāda sajūta, ka viņa ir pasaukusi pie sevis. Tā mēs ģimenē runājām, bet nu… tad jau manīs, kas notiks pēc tam. Kad aizies kaut kur (smejas). Pagaidām nav iespējas noskaidrot.

Nejaukais Es

– Kad tiku līdz grāmatas beigām, tur rakstīts Happy End, atcerējos kādu savu pieredzējumu kinozālē. Festivāla Arsenāls laikā rādīja filmu Vēnu griezēji. Mīlasstāsts – diezgan smaga, par pasauli, kurā nonāk pašnāvnieki. Filmas beigās jutu atvieglojumu, pagriezos pret zāli, un visi, ņemot nost austiņas, klusi pie sevis smaida. Domāju – cik skaists darbs, caur sarežģītu tēmu izveda, bet beigās iedeva apsolījumu. Par jūsu grāmatu man ir līdzīga sajūta – to lasot, piedzīvoju daudz šausminoša, biedējoša , bet beigās jūs brīnumainā kārtā uzbūrāt kādu cerību.

– Tāds bija mans nolūks… Diemžēl es neizdomāju to Happy End, bet Marika no izdevniecības Aminori. Sākumā bija Fin, kā filmas beigas franciski, bet nolēmām, ka tas ir pārāk fatāli. Lai dotu mājienu, ka, iespējams, būs turpinājums… Es viņai piekritu.

Principā noskaņojumam bija paredzēts būt visai gaišam, ne nomācošam, par kādu bezcerīgu gadījumu. Tad man prieks, ka tā ir sanācis, jo gribu, lai tā to grāmatu saskata, nevis kā stāstu par parastu vēža slimnieku. Varbūt kādam tas palīdz – izlasīs un sāks domāt... Jo cilvēki jūtas vientuļi, kad viņiem ir kāda smaga slimība. Lai arī radi un draugi ir apkārt, viņiem tāpat ir izolētības sajūta. Arī man sākumā bija, bet pamazām pagaisa, un es atgriezos pie dzīves.

– Kā jums šķiet, vai kāds varētu iedvesmoties no šīs grāmatas? Ne tikai kā pārvarēt kaut ko ļoti smagu, bet izrakstīt filmas, ko esat pieminējis, un mēģināt tādu listi noskatīties?

– Ceru, ka jā. Feisbukā bija vairāki komentāri – es to grāmatu izlasīju, tagad jāskatās filmas, kas pieminētas.

– Vai esat kļuvis par labāku cilvēku visa šā desmit gadu ilgā ceļojuma laikā?

– Nezinu, vai esmu kļuvis par labāku cilvēku vai vienkārši citādu. Nē, kāds es esmu, tāds esmu. Neslēpšu, man arī ir sliktas īpašības, kā jau jebkuram. Negribu sevi idealizēt. Bet viens gan jāpiemin – pieredzi, kas gūta pa šiem gadiem, es pieņemu, tā man ļauj uz pasauli raudzīties mazliet citādi. Mazliet vieglāk.

Vismaz ceru, ka tā. Kaut arī tas nav viegli, sevišķi šajā situācijā. Domāju, esmu ieguvis jaunu pieredzi, bez kuras es būtu pavisam cits cilvēks. Varbūt ciniskāks. Nezinu, iespējams, ka esmu ciniķis (smejas). Par to lai spriež citi.

– Atvainojos par vērojumu, bet varbūt līdz šim likās, ka esat tāds, mazliet Nejaukais Es – no animācijas filmiņas. Grāmatā parādās daudz cilvēcības...

– Varbūt (smejas). Varbūt, ka manī ir arī kaut kas no Nejaukā Es. Bet viņš jau arī beigās tās meitenītes izglāba, pirmajā daļā vismaz…

– Protams! Viņš tikai par tādu izlikās, tā bija viņa poza.

– Nujā – lai atsvešinātos no citiem.

– Sakāt, ka rakstāt nākamo grāmatu?

– Būs jāpaātrina tempi. Šodien bija ļoti daudz sarunu internetā, tāpēc diez vai ko izdarīšu, bet rīt gribētos vismaz divas trīs lappuses pierakstīt, lai katru dienu nāk mazliet klāt. Teksts rodas tad, kad raksta, iepriekš nevar izdomāt. Vismaz ar mani tā nenotiek.

Saistītās ziņas

Dita Rietuma: "Nevajag ēst popkornu kinoteātrī. Nu, pacietieties pusotru stundu..."
Dzintara Soduma balva literatūrā piešķirta kinozinātniekam Viktoram Freibergam
VIDEO: kino students bildina meiteni videozvana laikā, iesaistot pasaulslaveno režisoru Āronu Sorkinu

Citi šobrīd lasa

11 gadus pēc traģēdijas naktsklubā viņa dzīvoja paralizēta un nomira vienatnē Covid-19 dēļ
FOTO: Ukrainas lielāko dabisko krūšu īpašniece, 31 gadu vecā Mila, apbalvota svinīgā ceremonijā Kijevā 3
Latgalietis nofilmē "varoņdarbu", kā Kuldīgā uz ielas "izslēdz" nevēlamu garāmgājēju (necenzēta leksika: 18+) 28

За 3 часа до трагедии: опубликованы кадры, на которых пропавшую звезду сериала «Хор» в последний раз видели живой

Выяснилось, почему сын герцогини Меган и принца Гарри не общается с другими детьми