Pazīstamais rīkstnieks Aldis Janševskis: "Āderu tīkli plešas visā pasaulē, tā nav tikai Latvijas "dīvainība""
Mūsdienās daļa sabiedrības rīkstnieku cunfti uzskata teju vai par šarlatāniem, un, ko tur liegties, šad un tad jau arī pa kādam neprašam gadās, bet tos ātri vien atkož. Savukārt īstam rīkstniekam spēja sajust āderes ir dabas dota, tomēr tas nav nekas pārdabisks. Rīkstnieks vienkārši ir ārkārtīgi jutīgs cilvēks, kura rokās rīkstīte danco, griežas vai pulsē – atkarībā no tā, ko tās pavēlnieks sajūt zemes dzīlēs, ūdenī vai gaisā.
– Cilvēks ir tā ieprogrammēts, ka no jebkuras bezizejas cenšas atrast izeju. Gan jau arī šajā gadījumā ir kāda iespēja, kā izvairīties no āderu kaitīgās iedarbības.
– Diemžēl pretēji izplatītajam uzskatam brīnumainie aizsardzības līdzekļi – līdakastes, akmeņi, papardes, aitādas – nespēj mazināt šīs enerģijas spēku; to nav iespējams ekranēt. Vēl vairāk – arī augstums nemazina starojumu. Daudzstāvu mājas divpadsmitajā stāvā ir tieši tāds pats starojums un āderes ir tajās pašās vietās kā pirmajā. Tā kā nav cita glābiņa kā pārvietot mēbeles vai... mainīt dzīvokli.
– Esat teicis, ka rīkstnieks pats ar sava biolauka spēku var likt āderei nedaudz mainīt virzienu, ja āderu ir pārāk daudz.
– Tas ir iespējams, ja darbojos nevis kā rīkstnieks, bet kā ekstrasenss. Ekstrasensorikā to sauc par personālo zonu enerģiju. Es stāvu uz āderes līnijas, kuru izloku tā, lai tā iet nevis istabai pa vidu, bet ārpus mājas. Tomēr ar laiku šī uzlāde dziest, tad ādere atgriežas atpakaļ vecajā vietā. Āderi var salīdzināt ar nospriegotu gumiju – pat ja izdodas to pabīdīt, tā pakāpeniski tiecas ieņemt savas agrākās pozīcijas.
Ja to gribētu saglabāt izlocītu, vajadzētu šo procedūru atkārtot gandrīz katru nedēļu. Tas atkarīgs no tā, kāda ir apkārtējā vide, cik daudz cilvēku tur apgrozās. Es to nepraktizēju. Galu galā tā arī būtu nostāšanās pret dabas likumiem, nemaz jau nerunājot par to, ka dažādās manipulācijās rīkstniekam jāizlaiž caur savu ķermeni spēcīgas un kaitīgas enerģijas, tā ka intensīvas dienas beigās jūtos visai saguris.
– Interesanti, kā jūs pats savā saimniecībā tiekat galā ar āderēm? Jums noteikti ir kāds īpašs stāsts.
– Ir gan. Varbūt kādam tas neizklausīsies pūļu vērts, bet es pats precīzi zinu, ko vēlējos panākt, tāpēc reiz atvedu uz savu lauku māju Aucē un novietoju dārzā piecas tonnas smagu laukakmeni. Ar jaudīgu celtni nolikām to dārzā, precīzi uz ļoti liela un spēcīga āderu krustpunkta – tā, lai caur to nākošais āderes starojums virzītos prom no mūsu teritorijas, lai nenāktu uz māju.
Tas man arī ļoti labi izdevās, bet kaut ko tādu daru tikai savā saimniecībā. Un vēl – ugunskura vieta pie mājas ierīkota augšupejošā avotā. Tam ir starojums velosipēda riteņa formā – no centra nāk ritenim līdzīgas radiālas līnijas, un apļi ir sakārtoti tā, ka tie nāk cits citam aizvien tuvāk, kamēr saplūst kopā.
