Dievs nav saldumu automāts. Saruna krīzes laikā ar mācītāju Kasparu Simanoviču
Mūsu līdzšinējais dzīvesveids ir salīdzināms ar lakas kārtu, ar kuru pārklājām kādu satrupējušu laiviņu, bet apakšā ir visādas neglītas lietas. Tā saka mācītājs Kaspars Simanovičs. Krīzes brīdis cilvēka briedumam esot ļoti svarīgs – mēs iemācīsimies domāt par nāvi un priecāties par dzīvi.
– Vai esat kolektīvās lūgšanas piekritējs?
– Dievkalpojumā, protams, ir kolektīvas lūgšanas… Ir aizlūgšanas, kurās daudzi vienojas par kādu tēmu vai kāda cilvēka vajadzībām veselības problēmās vai citādi. Tāda prakse mums pastāv.
– Lūgšana kā instruments darbojas?
– Redziet, par to man ir mazliet piesardzīgs viedoklis. Es noteikti negribētu iedomāties lūgšanu kā manipulatīvu līdzekli, lai kaut kā piespiestu, piemēram, Dievu (smejas) kaut ko izdarīt vai neizdarīt. Saprotiet, tad momentā ir problēma ar Dieva priekšstatu. Jūs zināt automātus, kuros pārdod kolu un tamlīdzīgas lietas. Tev jāiemet monētiņas, jānospiež pareizā ciparu kombinācija, jānospiež poga, un ārā izkrīt tas, ko gribēji.
Domāju, ļoti daudziem, kad viņi domā par lūgšanu un attiecībām ar Dievu, ir līdzīgs priekšstats – ļoti gribu šokolādīti, veselību, jaunu darbu, bet nevaru to dabūt pats saviem līdzekļiem. Ko daru? Meklēju līdzekli, kā pie tā tikt. Ā, ir taču lūgšana! Kas jādara? Jānoskaita – tik bieži un ar tik cilvēkiem, svecīte jānoliek vai vēl kas jāizdara. Citiem vārdiem, nospiedīšu vajadzīgo kombināciju, iemetīšu monētiņas, un ko – man garantēti izkritīs šokolādīte?
Dievs nav automāts, no kura, nospiežot vajadzīgās pogas, garantēti dabūjam rezultātu. Es sacītu, ka aizlūgšanas drīzāk darbojas iedrošinošā veidā – ja mums ir kopīga vai individuāla problēma, mēs vienojamies, atbalstām cits citu, apliecinām klātbūtni, Dieva labvēlību un tā iedrošinām, ka dzīve ir dzīvojama, dzīve ir iespējama – par spīti mūsu nepilnībām, par spīti tam, ka mums nav tā, ko vajag vai ko mēs gribētu.
Rezultātā mēs uzticamies Dievam, nevis garantēti izspiedīsim no viņa atbildi. Mēs šo problēmu esam nesuši Dieva priekšā, kāda būs atbilde, mums nav ne jausmas, bet zinām, ka esam Viņa radīti, esam Viņa rokās. Zinām, ka beigu beigās viss būs labi.
– Varbūt tā ir paļaušanās, ka notiek sinhronizācija?
– Jebkurā gadījumā mēs paļaujamies, ka lielākā realitāte, ko saucam par Dievu, mūs aizvien nes uz savām rokām.
