Dievs nav saldumu automāts. Saruna krīzes laikā ar mācītāju Kasparu Simanoviču
Mūsu līdzšinējais dzīvesveids ir salīdzināms ar lakas kārtu, ar kuru pārklājām kādu satrupējušu laiviņu, bet apakšā ir visādas neglītas lietas. Tā saka mācītājs Kaspars Simanovičs. Krīzes brīdis cilvēka briedumam esot ļoti svarīgs – mēs iemācīsimies domāt par nāvi un priecāties par dzīvi.
– Psihiatrs Taube izsaka bažas par pašnāvību skaita palielināšanos.
– Jebkurās nopietnās sabiedrības krīzēs neizbēgami izlien uz āru neatrisinātie jautājumi, kas mūsos ir. Mūsu līdzšinējais dzīvesveids ir salīdzināms ar lakas kārtu, ar kuru pārklājām kādu satrupējušu mēbeli vai laiviņu. Bet apakšā ir visādas neglītas lietas. Domāju, būsim spiesti individuālā un sabiedrības līmenī ar neatrisinātajiem jautājumiem konfrontēties.
Un lielai daļai cilvēku pietrūks iekšējo resursu, spējas tikt ar šiem pārbaudījumiem galā. Ziņās dzirdam, ka Vācijas pavalsts finanšu ministrs izdarījis pašnāvību, apjauzdams to nenormālo spriedzi un slodzi, ko prasīs viņa amats un pozīcija, un apzinādamies savu nespēju tikt ar to galā.
– Vai jūtat tādu trauksmi arī savos līdzcilvēkos, draudzes locekļos?
– Neapšaubāmi. Un ne tikai līdzcilvēkos, arī pats sevī. Galvenais trauksmes iemesls ir neziņa. Pirmkārt, individuāli – man ir vīruss vai nav. Iesnas vai jebkuras pēkšņas pārmaiņas ķermenī liek domāt – paga, varbūt tā nav tikai saaukstēšanās, varbūt tas nav savējais vīruss, bet svešais? Šāda neziņa, protams, rada spriedzi. Tāpat neziņa, būs darbs vai ne, cik ilgi tas vilksies, kam jāgatavojas....
Ilgstoši piedzīvojot spriedzi, mūsos sāk atraisīties nejaukas cilvēciskas īpašības, un viens no riebīgākajiem ir tā saucamais grēkāža mehānisms. Instinktīvi sākam meklēt – paga, kurš ir atbildīgs? Kurš vainīgs? Kurš jāsoda par to visu? Šis mehānisms paredz, ka jebkurā cilvēku kolektīvā, mazā vai lielā, grēkāža kandidāts numur viens ir no vidusmēra atšķirīgākais.
Austrālieši, kas iestrēguši Indijā, stāsta, ka baltajam cilvēkam tagad ir ļoti bīstami iziet uz ielas, jo tie, kas ir tumšākas ādas krāsas, viņus vaino par vīrusa ievazāšanu. Stereotipi, rasistiski aizspriedumi, ksenofobija – tās ir, jāsaka, slimības, kas mūsos snauž. Kā herpes vīruss, kad imūnsistēma kļūst vājāka, pēkšņi izsitas lūpu kaktiņā. Tas pats notiek sabiedrības līmenī – kad kopējā imunitāte tiek pavājināta, pēkšņi kāds ksenofobisks vai rasistisks vīrusiņš pamostas un sāk līst laukā. Un mēs to redzēsim arvien vairāk un vairāk.
– Esat pieminējis, ka krīzes brīžos sabiedrība nolaižas it kā reptilajā līmenī.
– Mūsu smadzenes vairāk vai mazāk ir attīstījušās trīs līmeņos. Jaunākais ir neokortekss, kas atbild par racionalitāti, gribu, loģiskiem spriedumiem. Tad ir lingvistiskais līmenis, kurā notiek emocionālā dzīve. Sākotnējais ir reptilais līmenis, kas atbild par instinktiem, automātiskām reakcijām.
Cilvēkam krīzes brīžos ir raksturīgi regresēt, tāpēc saku – mēs vēl to piedzīvosim… Varbūt vispirms jutīsim paši pie sevis – tie, kas domājām, ka esam visnotaļ izglītoti, solīdi, mirklī, kad būs jāsāk cīnīties par izdzīvošanu, vārda burtiskā nozīmē pazaudēsim visu savu pieklājību, inteliģenci, un mūsos pamodīsies tumšākie, dziļākie instinkti.
