"Jūtos kā Grinčs..." Kā Covid-19 karantīnas laikā pieklājīgi atteikties no video tikšanās?

Tāpat kā visi šobrīd, es daudz runāju video tiešsaistē, Skype, FaceTime, Zoom.com. Darba sapulces, tikšanās ar draugiem, attālināta vakariņošana ar ģimeni. Esmu diezgan ekstraverta un man patīk, ka mēs visi varam bieži sazināties, taču man ir sarežģīti pateikt nē, kad es nevēlos pavadīt vēl vienu vakaru datora ekrāna priekšā.

Es īsti nezinu, kāpēc, bet jūtos kā totāls Grinčs, ka es nevēlos tik bieži runāt ar kādu Skype. Ar citiem draugiem mēs nekad nebūtu tik regulāri tikušies pirmskoronas dzīvē. Tad kāpēc tagad mums vajag virtuāli tikties katru nedēļu? Bet nav nekāda attaisnojuma, lai netiktos un teiktu, ka esmu aizņemta ar darbiem, ja visi zina, ka tā nav.

Manam dzīvokļa kaimiņam ir līdzīga problēma. Viņa mamma zvana viņam katru dienu, ja pirms pandēmijas viņš varētu sarunu pārtraukt, sakot, ka viņš ir aizņemts vai gatavojas sapulcei ar kolēģiem, tad tagad viņš ir sprukās. Kāds ir sociālās dzīves pārvaldīšanas protokols šajos Covid-19 laikos? Kā mēs varētu pieklājīgi pateikt cilvēkiem, ka mēs nevēlamies visu laiku pavadīt virtuālā komunikācijā?

Kad es sāku uzstāties publiskos pasākumos, es atklāju sava veida nogurumu, ar kuru līdz šim vēl nebiju saskārusies. Pēc runāšanas auditorijas priekšā es gulēju uz viesnīcas gultas, nespējot novilkt kurpes, par drēbēm nemaz nerunājot. Es jūtos iztukšota un bezspēcīga, tā, kā nejūtos pat pēc smaga fiziska darba.

Mans draugs terapeits skaidroja, ka dažiem cilvēkiem situācijas, kurās viņus vēro citi cilvēki, ir daudz grūtākas nekā citiem. Arī video tikšanās ir šādas, jūs skatāties caur savām acīm un to cilvēku acīm, kuri jūs vēro. Jūs redzat sevi vērojam un redzat, kā citi vēro jūs. Tā nav ierasta situācija! Padomājiet par tiem, kuri mulst, ja viņus fotografē vai filmē, kā viņiem justies Zoom sapulcē?

Tagad, kad katru dienu esmu kādā videokonferencē, sapulcē vai Zoom tikšanās, salīdzinu to ar digitālo narcistu, kurš skatās uz to, kā pats skatās uz sevi. Man pietrūkst tās sajūtas, kad sarunā es aizmirstu, kur es esmu, kā izskatos, un nedomāju par to, ka mani redz citi cilvēki, tā visa, ko datora vebkamera man neļauj izdarīt.

Labā ziņa, ka neesat viens, ja negribat videočatot un vēlaties kādu laiku atrasties prom no ekrāna un citiem cilvēkiem. Video nogurums ir reāls. Un krīzes nogurums ir reāls. Šajā laikā vairāk nekā iepriekš ir jāmāk par sevi parūpēties. Ir jābūt vaļsirdīgam attiecībā uz emocionālām vajadzībām. Jums saviem mīļajiem jāpaskaidro, ka jūs necenšaties ignorēt viņus, bet vēlaties parūpēties par sevi. “Man ļoti patīk redzēt jūs, draugi, bet man šovakar ir nepieciešams nedaudz laika pavadīt ārpus ekrāna,” ir teikums, kuru vērts paturēt prātā. Un neapvainoties, ja kāds to saka jums!

Nekādā gadījumā nevajag melot, izdomāt kādu attaisnojumu. Ir dabiski rūpēties par savām vajadzībām un neignorēt savas prasības. Pat māte varētu saprast argumentu - “Es tevi mīlu, bet man kādu laiku ir jālasa grāmata vienatnē”. Un varbūt kāds cits arī aizdomāsies par savām vajadzībām un jutīsies atvieglots, nevis vīlies. Nav nedz nepieklājīgi, nedz egoistiski veltīt laiku sev, tā ir mana galvenā pandēmijas atziņa.