Man nav jāatklāj, kāpēc es nedzeru. 30 gadu vecas sievietes stāsts
Žurnāliste Kacija Maina atklāj savas pretrunīgās attiecības ar alkoholu. Viņai nācās nodoties pašanalīzei, lai nonāktu pie īstā iemesla, kāpēc viņa lieto alkoholu, vēsta portāls popsugar.co.uk. Lūk, viņas stāsts.
Man ir pretrunīgas jūtas pret alkoholu. No vienas puses man tas patīk, bet no otras - riebjas. Esmu to samērā daudz lietojusi, bet ir bijuši ilgāki laika posmi atturībniekos, no 30 dienu ilga posma līdz 9 mēnešiem (bet nē, es nebiju stāvoklī). Ir interesanti pamanīt, kā es fiziski un emocionāli jūtos, ilgstoši nelietojot alkoholu, taču pats aizraujošākais ir pētīt cilvēku reakciju un neizpratni, kad pasaku, ka esmu atturībniece.
Es pieņemu, ka cilvēki alkst saņemt īsu un skaidru atbildi. Tādu, kas liks viņiem pamāt ar galvu un līdzjūtīgi piekrist manai izvēlei. Pateikt, ka nedzeru visu janvāri vai 30 dienas pēc kārtas - to cilvēkiem ir vieglāk saprast, taču man pašai šķiet interesanti apjaust, ka īstais iemesls, kāpēc nelietoju grādīgo dziru, ir daudz dziļāks.
Kā vairums cilvēku, es sāku lietot alkoholu vidusskolas laikā. Augstskolā tas jau kļuva par ieradumu un pat zināmā mērā dzīves prioritāti. Es ar to biju aizrāvusies, vienmēr piekritu iet iedzert, vienmēr piekritu iedzert vēl vienu glāzi. Taču līdz 30 gadu vecumam visā tajā baigi neiedziļinājos, man pat bija izstrādājusies sava veida brīvdienu dzeršanas tradīcija. Ar bāru un krogu apmeklējumiem piektdienās un sestdienās un nekā nedarīšanu nākamajā dienā, kad ļāvu sev visu dienu gulšņāt un skatīties filmas.
Taču, sasniedzot 30 gadu vecumu, kaut kas mainījās. Pirmkārt –paģiras, tās kļuva daudz nežēlīgākas un grūtāk paciešamas. Bet vēl mani sāka interesēt manas attiecības ar alkoholu. Kāpēc to lietot ir normāli? Kāpēc man vajag alkoholu, lai izklaidētos? Kāpēc es vispār to lietoju?
Manā ģimenē un draugu lokā bieži tika lietots alkohols, bet es sāku domāt, cik lielā mērā izvēle dzert nāca no manis pašas. Es to lietoju, jo pati gribēju, vai tāpēc, ka cilvēki man apkārt dzēra?
Vai es to darīju, lai atraisītos, vai man tas bija vajadzīgs, lai izklaidētos? Vai alkohols man palīdzēja mazināt stresu vai aizbēgt no realitātes? Man kļuva svarīgi saprast īsto iemeslu.
Man nebija viegli pieņemt patiesību, vairums iemeslu, kāpēc es lietoju grādīgos dzērienus, bija saistīti ar nedrošību un nepārliecinātību par sevi, vēlmi būt “stilīgai”, iepriecināt citus un arī tāpēc, lai izbēgtu no savām domām un jūtām. Man bija daudz ar sevi jāstrādā, lai novirzītu alkohola lietošanu no ikdienišķa paraduma, līdz tam, ka varēju to iedzert tad, kad patiešām gribējās, bija svētki vai patiess iemesls, nevis, ka atkal ir nedēļas nogale.
Tagad, kad jūtu, ka esmu pazaudējusi iemeslu to darīt, es atpūšos no alkohola lietošanas. Tiklīdz jūtu, ka vēlos iedzert, jo jūtos nepārliecināta, vai vēlos izbēgt no savām emocijām, es cenšos sevi apturēt. Šādas emocijas es vairs nemēģinu risināt ar alkohola palīdzību. Tāpēc visi tie, kas ziņkārīgi jautā, kāpēc es nedzeru, tad sagatavojieties garai un emocionālai atbildei. Bet, ja neesat tam gatavi - tad labāk nemaz nejautājiet!
