Ar atvērtu vīzu pasaules ostās. Latviešu jūrnieka Māra Ķempes piedzīvojumi
Daudzu paaudžu latviešu puikām lielākais sapnis bija tikt uz kuģa. Tur tik bija dzīve! Nu gluži kā dziesmās – jūra, saule un vējš. Arī krastā jūrnieks bija pirmais cilvēks ciemā – naudas kā spaļu, pasauli redzējis, turklāt skaists formastērps, kas tā vien pievelk meiteņu acis. Nav brīnums, ka Māris Ķempe, svaru kausos licis patiku uz dziedāšanu un jūras vilinājumu, jāvārdu deva jūrnieka dzīvei.
Vienu gadu Ķempe nostrādājis Irākā, kad tur pie varas bijis bēdīgi slavenais Sadams Huseins un sācies karš ar Irānu. “Huseins no Padomju Savienības bija iepircis kuģus, bet irākiešiem trūka speciālistu. Mēs tur bijām kā instruktori. Vispār manā vietā bija jābūt citam elektromehāniķim, taču viņam radās problēmas ar veselību, tāpēc šo iespēju piedāvāja man.
Protams, es piekritu, tur maksāja lielu naudu. Bija jāaizpilda dažnedažādas anketas un jāsaņem apstiprinājums Maskavā. Diezgan sarežģīta padarīšana, bet viss tika nokārtots. Noteiktā alga bija 2000 dolāru mēnesī, bet padomju jūrniekiem maksāja tikai ceturto daļu – 500 dolāru. Pārējā nauda nokļuva padomju valsts kasē. Taču arī 500 dolāru tolaik bija liela summa. Darba beigās savu algu izņēmu sertifikātos un nopirku automašīnu Volga. Ar to nedaudz pabraukāju un par labu naudu pārdevu.”
Kad 1979. gadā sācies Irākas karš ar Irānu, Māra kuģis atradies Irānas ostā. “Mūs nelaida ārā, turklāt vēl beidzās produkti un ūdens. Darbinājām sistēmu, kas jūras ūdeni taisīja par saldūdeni. Pēc kādām pāris nedēļām mūs palaida, un mēs atgriezāmies PSRS. Kara dēļ tā arī nenostrādājām līdz galam, kontrakts tika pārtraukts.”
Kad 1991. gadā augustā Padomju Savienībā notika pučs, Māris atradies Liverpūles ostā. “Man uz kuģa bija ļoti labs radio, kuru es regulāri klausījos. Katru rītu agri cēlos un klausījos ziņas, vienmēr biju lietas kursā, kas notiek pasaulē. Kad Maskavā notika apvērsums, es par to informēju kuģa komandu. Tajās dienās labi varēja redzēt, kas ir kas. Tie, kam tuvas bija krievu impērijas un interfrontes idejas, bija sajūsmā un priekā berzēja rokas. Vecākais mehāniķis paziņoja, ka tagad mani sapūdēs Sibīrijā. Viņam bija iemesls tā teikt, jo es biju aktīvs tautfrontietis. Tolaik Latvijas kuģniecībā latviešu bija tikai kādi pieci procenti, pārējie bija krievi vai krievu valodā runājošie.”
Uz kuģa bija vēl viens latvietis, ar kuru kopā Māris devies uz pilsētu. “Daudzviet veikalos bija televizori, kur rādīja un stāstīja par procesiem Maskavā. Rietumu mediji vēstīja, ka tiek atkonservēti lēģeri un gatavoti vagoni. Es teicu Rolandam, ka atpakaļ nebraukšu. Viņš svārstījās, taču es lēmumu jau biju pieņēmis. Mūsu kuģim bija ieplānots doties uz Bilbao, pēc tam – uz Ventspili. Es nospriedu – ja nekas nemainās, Bilbao es kāpju nost no kuģa. Taču apvērsums noturējās vien trīs dienas, un es atgriezos Latvijā. Pēc puča izgāšanās brašie interfrontieši, kuri gatavojās mani sūtīt uz Sibīriju, izskatījās diezgan nožēlojami.”
