Gongu meditācija un izziņas ceļš. Pirms 20 gadiem Māris Liede bija policijas meklēšanā: nebija pateicis, ka devies sevis meklējumos
Pirms gadiem divdesmit Māris Liede skaitījās bezvēsts pazudis un atradās policijas meklēšanā. Viņš bija devies plašajā pasaulē, nevienu nepabrīdinot. Viņa ekstrēmie ceļojumi nu ir beigušies, taču turpinās sevis izzināšanas ceļš. Par to arī mūsu saruna – par ceļošanu, sevis izzināšanu un gongu meditāciju.
– Jūs tomēr atgriezāties Latvijā.
– Pēdējos desmit gadus gandrīz nekur neesmu devies, ja neskaita pavisam īsus izbraucienus. Un es vairs nekur nedodos, lai kaut ko izzinātu. Es nebraucu kaut ko pētīt. Man ir ģimene, mēs dzīvojam Siguldas novadā. Braucieni galvenokārt ir saistīti ar šīs dzīves materiālo pusi. Nepieciešama nauda, lai uzturētu ģimeni.
– Pirms intervijas teicāt, ka dodaties uz Ēģipti, kur būsiet vairākus mēnešus.
– Runa ir par kādu projektu, kuru taisu kopā ar amerikāņiem. Tas saistīts ar tūrismu un, ja tā var izteikties, ir ar ezoterisku ievirzi. Kad cilvēks izbrauc no ierastās vides, viņam ir vieglāk pievērsties saviem iekšējiem procesiem. Protams, tas jau neizslēdz ēģiptiešu svētvietu apmeklēšanu un kuģošanu pa Nīlu. Arī tas ir forši. Bet vispār meditēt tu vari jebkurā vietā. Un esi apmierināts ar visu, kas ar tevi notiek.
– Vai pārstāvat kādu konkrētu mācību, kaut ko praktizējat?
– Esmu to darījis. Šobrīd mana garīgā prakse ir dzīvošana, jo dzīve piedāvā visas iespējamās garīgās prakses. Protams, kad garīgais ceļš sākas, nepieciešams kaut ko praktizēt.
Es jau nesaku, ka mans garīgais ceļš ir kaut kur nonācis. Nekur tas nav nonācis. Tas ir tajā pašā vietā, kur bija, tikai mainījušās manas izpausmes. Jo prakse – tā tomēr ir izpausme. Parasti ir tā – cilvēks iet kādas reliģijas nosacītu ceļu, pielūdz kādus ārējus dievus vai arī orientējas uz sevi iekšienē un meditē. Mans ceļš vairāk vai mazāk ir tāds, kā ieteikts grāmatā Joga Vasišta, ko es iztulkoju no angļu valodas.
Tā ir sena indiešu vēdu sastāvdaļas nodaļa. Grāmatā rakstīts, ko riši Vasišta stāstīja savam skolniekam Rāmam pirms daudziem, daudziem gadu tūkstošiem. Kāds indiešu viedais to pagājušā gadsimtā pārtulkoja angļu valodā, bet es no angļu valodas pārtulkoju latviski. Ne gluži visu, tas ir tāds īsais variants – ikdienas lietošanai. Apjoms ir pilnīgi pietiekams, lai kāds ar to sāktu, bet kāds cits varbūt beigtu. Katrai dienai paredzēta viena lappuse. Es domāju, to izlasīt var katrs, kurš vēlas izzināt sevi. Nepieciešams tikai būt konsekventam un darīt to katru dienu visa gada garumā.
– Vai varat pāris teikumos atklāt grāmatas galveno pamatdomu?
– Runa ir par Advaitas mācību. Dvaita – tā ir dualitāte, bet Advaita – tas, kas ir pirms dualitātes. Nav jēdzienu, kas varētu aprakstīt Advaitu. Advaitas pamats ir uzskats, ka mēs visi un viss pārējais – gan tuvais, ko redzam, gan viss tālais, ko neredzam – ir ilūzija. Un nevis tāpēc, ka tas neeksistē, jo nosacīti viss eksistē, bet tāpēc, ka tam visam ir viens pamats, kas ir nemainīgs.
Tam nav nekādu īpašību, tas nesākas un nebeidzas. Un pašā pamatu pamatā mēs arī esam tas pamats. Tikai mēs to neapzināmies. Kad cilvēks sāk šaubīties, vai viņš tiešām ir tikai ķermenis un prāts, viņš iesāk savu ceļu uz mājām. Mājas – tā ir vieta, kur mēs visi esam viens. Ceļš uz mājām ir iekšējs ceļojums, kad nekas vairs nav jāmeklē ārpusē. Cilvēks sāk lūkoties iekšpusē un izzināt, kas viņš īsti ir.
Ļaudis savos uzskatos un ticībā ir dažādi. Katrs vēlas būt laimīgs, drošs un neaizskarams, taču šajā dzīvē cilvēks nevar būt drošs ne par ko. Kā māca viedi skolotāji, vienīgais drošais stāvoklis, ja to vispār var nosaukt par stāvokli, ir tāds, kad vairs neuzskati sevi par ķermeni un prātu. Kad šīs lietas ir skaidras un nokārtotas, tad vairs nav, par ko uztraukties, turklāt dzīve iegūst pavisam citas krāsas. Tad ir forši dzīvot.
– Viena lieta ir teorētiski pieņemt, ka neesi ķermenis, bet pavisam cita – to reāli sajust.
– Kamēr tas nekļūst par cilvēka paša pieredzi, tas nedarbojas. Daļa cilvēku tik tiešām tic, ka viņš ir ķermenis, kas radās ar piedzimšanu un izbeigsies ar nomiršanu, daļa šaubās, bet citiem ir pārliecība, ka viņi jau bija pirms piedzimšanas un eksistēs arī pēc nāves. Tomēr viss sākas ar teoriju. Tu izlasi kādu grāmatu, sāc domāt un šaubīties. Bet pēc tam to pieņem un sāc ticēt.
– Ticībai ir dažādi līmeņi. Tā var būt kā 100 gramu vai arī plaša kā okeāns.
– Jā, protams. Sākumā ticība nav liela, bet ar laiku tā var izplesties kā okeāns. Kad esi sasniedzis okeāna līmeni, tad arī ticība atkrīt. Iekšēja sajūta pārvērtusies okeānā – tā ir tava pieredze. Un tikai tava pieredze ir patiesība. Viss pārējais… Piemēram, šodien viens kaut ko stāsta, un es viņam ticu, bet rīt viņš savāra ziepes – un es viņam vairs neticu.
