Linda Mūrniece: "Domāju, risināju, izraudājos... Mēs cīnījāmies līdz galam"
Pēc nedēļu ilgas cerēšanas un risinājumu meklēšanas Linda Mūrniece tomēr pieņēmusi lēmumu slēgt viņas vadīto Vecrīgas viesnīcu Hotel Roma un restorānu Mazais Otto.
Globālā pandēmija smagi skar arī biznesu un ekonomiku, bet jo īpaši sāpīgs trieciens tas ir tūrisma nozarei. Valsts robežu slēgšana vīrusa Covid-19 izplatības mazināšanai ir pilnībā apstādinājusi tūristu plūsmu, arī vietējie iedzīvotāji cenšas ievērot valdības norādes un lieki ārpus mājas neuzturēties, piemēram, biroju darbinieki iespēju robežās strādā attālināti. Līdz ar to Vecrīgā vairumam apģērbu veikalu, kafejnīcu, salonu, restorānu durvis ir slēgtas; ielas ir tukšas.
Tukšās Rīgas ielas Covid-19 izplatības ierobežošanas laikā
Pēc valstī izsludinātās ārkārtējās situācijas saistībā ar Covid-19 izplatību Rīgas ielas kļuvušas tukšas, un galvaspilsētas ritms ir pieklusis.
Centos saglabāt savus darbiniekus
„Atmiņā ataust 2011. gads, kad biju valdībā un rakstīju demisijas rakstu. Tas bija smagi, bet, lai arī cik grūti bija, es piecēlos, nodevu savu demisijas rakstu, saņēmu pabalstu un aizgāju. Viss. Bet pa īstam smagi ir tagad, jo nu no manis ir atkarīgi 50 cilvēki – viesnīcas darbinieki –, es nevaru piecelties un aiziet, atstājot aiz sevis visu. Centos turēties pie pārliecības, ka ir jābūt radošam, lai varētu risināt šo nestandarta, ekstrēmo situāciju. Domāju, risināju, izraudājos, turpināju kaldināt glābšanas plānu... Primāri centos saglabāt savus darbiniekus, viņus neatlaižot, un līdz pat aizvadītās nedēļas izskaņai visi kopā centāmies uzturēt ne tikai restorāna, bet pat viesnīcas darbību.
Bijām atvēruši vienu viesnīcas stāvu, piedāvājot vietējai publikai, cilvēkiem, kas vēlas pašizolēties un kam, piemēram, ir atbraukuši radi no ārzemēm. Skaidrs, ka ikviens šajā laikā uz Latviju atbraukušais var būt potenciāls vīrusa nēsātājs, tādēļ, lai netiktu apdraudēti tuvinieki, viņiem piedāvājām pat uz ilgstošu laiku par pašu nosauktu cenu apmesties viesnīcā.
Bija cilvēki, kurus šis piedāvājums interesēja; devām iespēju nakšņot pat par 15 eiro diennaktī, piedāvājot arī ēdināšanu, ko piegādātu līdz numura durvīm un atstātu uz paplātes, ievērojot mediķu ieteikto bezkontakta pakalpojumu sniegšanu. Bija cilvēki, kas priecājās par iespēju padzīvot Vecrīgā, numurā, no kura paveras skats uz Brīvības pieminekli; bija pāri, kas novērtēja šo kā lielisku iespēju pabūt prom no mājām un jau lielajiem bērniem. Tomēr maksimālais aizņemto numuru skaits bija pieci, līdz ar to sapratām, ka pēc šīm rezervācijām jaunas tomēr vairs nepieņemsim, līdz situācija sāks stabilizēties,” atzīst Mūrniece.
No 20. marta apmeklētājus neuzņem arī restorāns Mazais Otto, lai gan tā personāls vēl nedēļas vidū cītīgi strādāja pie ēdienkartes un cenu politikas mainīšanas. „Slēdzām, jo nevienam uz pieres nav rakstīts, vai viņš ir slims vai vesels. Uzņemot svešus cilvēkus, par kuru veselības stāvokli nav drošības, kas tagad masveidā ir atgriezušies Latvijā no ārzemēm un neievēro karantīnu, mēs apdraudētu paši sevi un citus, ar ko ir saskare, tostarp tuviniekus un pārējos viesus. Izlēmām likteni neizaicināt, tāpēc pašlaik pavadām beidzamos nakšņotājus un dodamies brīvdienās, līdz varēsim atsākt darboties,” situāciju ieskicē viesnīcas Hotel Roma vadītāja, kādreizējā iekšlietu ministre Linda Mūrniece.
Nakšņoja viesnīcā kopā ar darbiniekiem
Viņa atzīst, ka šajā ārkārtas situācijā viņu līdz sirds dziļumiem aizkustinājusi līdzcilvēku attieksme un atbalsts. „Bija draugi, kas zvanīja, sakot: „Man nav daudz naudas, bet es varu iedot tev 100 eiro, ja tas palīdzēs noturēt uzņēmumu. Bija draugi, kas piedāvāja nakšņot viesnīcā un par to samaksāt vismaz puscenu, kāds uzrakstīja sirsnīgu īsziņu, ka tur īkšķus un, ja vajag, palīdzēs, cik nu viņa spēkos. Pastāvīgie klienti no apkārtējiem birojiem līdz pēdējam brīdim nāca uz biznesa pusdienām. Uzradās cilvēki, pilnīgi no malas, kas piedāvāja: „Mēs atnāksim iedzert kafiju, lai tevi atbalstītu!”
Bet visvairāk mani saviļņoja darbinieku, manas komandas pamatkodola, attieksme. Viņi, kādi 15 kopskaitā, ar ko kopā strādājam jau astoņus gadus, man pateica: „Mēs te paliekam un paliksim, neatkarīgi no tā, kas būs.” Viņi bija gatavi nākt uz darbu, likt kopā galvas, „štukot”, ko darīt un kā strādāt, ja ir, ko strādāt. Protams, bija daļa, kas paņēma atvaļinājumu, daži uzrakstīja atlūgumu. Bet, jā, šī saliedētība ir lielākais ieguvums visā šajā ārprāta situācijā. Pati viesnīcā uzturējos 24 stundas diennaktī; nakšņot piedāvāju arī darbiniekiem. Tagad dodamies mājās, gaidīsim, kad viss trakums beigsies un varēsim droši atkal atgriezties pie darāmā,” cerību pilna un optimistiski noskaņota ir Linda Mūrniece.
