Dita Lūriņa: "Jādzīvo nost. Arī tad, ja ir bail"

– Parasti tevi apsveic ar pirmizrādēm, nu ar grāmatu. Kā līdz tam nonāci?

– Savas dullības dēļ, protams! (Smejas.)

– Dzejas dullības?

– Nē, tā ir teikt jā dažādiem neprātīgiem piedāvājumiem.

– Tevi uzrunāja izdevniecība Aminor?

– Konkrēti Sandra Dambiniece. Tā bija viņu ideja. Man tas likās kaut kas pārsteidzošs, interesants, jutos pagodināta, kas esmu ienākusi prātā kā pirmā kandidatūra. Mēdzu teikt – no tādiem piedāvājumiem neatsakās, ir jābūt lieliem iemesliem, kāpēc nedarīt. Pirmā sajūta bija, ka man droši vien ir kādi 20–30 svarīgi dzejoļi. Kad sāku atlasīt, izrādījās, ka to ir krietni vairāk, ap 130. Lielākā daļa grāmatā neiegāja. Tagad spriežu ļoti egoistiski – varu neņemt uz pasākumiem desmit dzejas grāmatu, pietiek ar vienu, pašai savu (smejas).

– Tajā ir esence?

– Jā. Bija tādi dzejoļi, kas palikuši manās smadzeņu rievās, grāmatiņas sen pazudušas. Tāds bija Ingunas Jansones dzejolis, kas šajā grāmatā ir pirmais, ar to stājos aktieros Kultūras akadēmijā. Paldies Sandrai, ka atrada oriģinālu, jo tas manī jau bija folklorizējies, izveidojusies sava versija. Tas bija vesels ceļojums sevī, dzejā un laikā. Grāmatā ir ļoti daudz dzejoļu, kas liecina par manām padsmitnieces sajūtām, pirmajām mīlas sāpēm, kas jau citā dzīves posmā manī vairs tā neatbalsojas.

Man bija ārkārtīgi interesanti tajā atgriezties, un es nevarēju tos neiekļaut, jo tie liecina par mani, par posmu, kuram ir iets cauri. Lai gan, domāju, arī lasītājs, kuru neinteresē mana dzīve, nebūs iegrožots vai apdalīts; tā ir brīnišķīga dzeja. Bet – jā, katrā manas dzīves posmā tā bijusi personiska. Kā Mārtiņš (Ditas vīrs, aktieris Mārtiņš Egliens – S. L.) teica grāmatas atklāšanā – šajā steidzīgajā pasaulē, kurā sevi iepazīstam no virspuses, šī ir iespēja iet dziļumā. Ja kādam gribas par Ditu uzzināt ko vairāk, tad ir tāda iespēja, bet ne obligāta. Var intereses pēc pašķirstīt, varbūt atklāt sev kādu garām paslīdējušu dzejoli – redz, kur tas ir!

– Vai tev tuvākie cilvēki nesaka, ka ir ko jaunu par tevi uzzinājuši?

– Neviens vēl nav atzinies. Būs interesanti parunāt ar Kristīni Klētnieci, viņai grāmatā ierakstīju: “Tur ir daudz no mūsu kopīgās dzīves.”

– Viņa ir tava studiju laika draudzene?

– Gan studiju biedrene, gan klasesbiedrene no pirmās klases. Mūsu mammas strādāja vienā teātrī, līdz ar to pazināmies jau pirms skolas.

– Jūs bijāt draudzenes?

– Jā, labākās. Un esam joprojām. Lai gan tagad ļoti reti tiekamies. Liels vainas smagums jāuzņemas man. Paldies Kristīnei, ka tajās retajās reizēs, kad satiekamies pie tējas tases, mēs turpinām no vietas, kur iepriekšējo reizi apstājāmies (smejas).

– Meitenes skolas laikā, vismaz agrāk, kladēs izrakstīja mīļus dzejoļus. Tā bija tāda dvēseles dienasgrāmata.

– Man ir bijis daudz mazu blociņu. Tie ir dažādos plauktos, kaut ko kārtojot, atklāju – ā, re kur šis! Bet, kad man to vajag, lai pārliecinātos, vai atceros precīzi, protams, atrast nav iespējams. Bet es to daru joprojām – izrakstu. To darot ar roku, vislabāk var iegaumēt.

– Var saskaņot dvēseles stāvokļus ar draugu – izlasi, kādu dzejoli viņš izvēlējies, un tas lēnām kļūst arī par tavējo.

– Protams, bet brīnums ir tajā, ka mēs katrs to izlasām pilnīgi citādi, nevaram kā otrs.

– Tāpēc tavas pārdomas pie dzejoļiem ir ļoti svarīgas.

– Droši vien. Protams, bija brīdis, kad likās – mani paskaidrojumi ir lieki. Biju izsvītrojusi pilnīgi visu, atstādama vien pāris teikumu. Mums bija dziļas, garas sarunas, un paldies Sandrai par to. Tā ir – jāapstājas, jārunā ilgi, kamēr izrunā ārā...