Vaira Vīķe-Freiberga: "Mani par daudz interesē dzīve…"
Kādas ir saknes cilvēku neapmierinātībai? Vai mazā cilvēka traģēdija ir tikpat vērā ņemama kā diženā? Kādai būt nākotnes izglītības sistēmai? Tie ir daži no jautājumiem, kas nodarbina eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. Vasarā viņa ar vīru Imantu svinēs 60. kāzu jubileju, ārvalstu braucienos bieži dodas kopā, bet randiņos pie mājas Kurzemē viņus aicina sunīte Bella.
– Vienmēr esat vērtēta kā elegances paraugs. Apzinājāties, ka tas nepieciešams tēla spodrināšanai, vai tas bija jūsu iekšējās nepieciešamības diktēts?
– Manā gadījumā tas bija tikai personīgās gaumes un, protams, arī ērtības, pašcieņas elements. Lielu daļu mūža nevarēju atļauties tieši tādas drēbes, kādas es labprāt būtu valkājusi, jo tās bija pārāk dārgas manai rocībai, tamdēļ ļoti rūpīgi meklēju to labāko starp tām, ko varēju atļauties.
Piemēram, jaunībā nevarēju domāt par kašmira mēteli, bija jāizvēlas lētāks audums. Vienmēr gan skatījos, lai drēbes labi izskatītos, lai tām būtu labs griezums, laikmetīgs, bet ne kliedzošs pēc pēdējās modes. Reiz, kad modē nāca tulpes veida kleitas, ieguldīju tādā un pēc tam rūgti nožēloju, jo jau pēc gada tā izskatījās smieklīgi vecmodīga.
– Melnbaltos kadros no sešdesmitajiem gadiem, kur vedat pastaigāties savus mazos bērnus, jūs izskatāties, atļaušos teikt, ļoti stilīgi.
– Domāju, ka visumā es biju stilīga, jā (smejas). Godīgi sakot, tā bija daļa mana paštēla.
– Tagad sešdesmito gadu mode ir pat aktuāla, varētu ņemt paraugu.
– Ziniet, ja cilvēks varētu saglabāt to pašu figūru, kā dažs labs lielās, ka vēl aizvien savu laulības dienas fraku var uzvilkt, tad jau skaisti. Bet nāk tās modes atpakaļ, pilnīgi noteikti. Vintage – visi, kas pirka dārgās markas, tās tagad izsolēs var par milzu summām pārdot, pircēju netrūks.
– Pagājušogad piedalījāties ekskluzīvu rotu kolekcijas izstrādē.
– Protams, man nekādu pretenziju uz dizaina kompetencēm nav, bet te atkal ir gaumes lieta, es vismaz spēju novērtēt, kā kaut kas izskatās kā potenciālai patērētājai. Un arī kā cilvēkam, kas pazīst latviešu rakstus, tautisko stilu. Kopīgi meklējām, kas labi izskatās modernai sievietei, ko viņa būtu gatava sev spraust pie krūts un kas arī stilistiski saskan ar garu, kāds ir mūsu tradicionālajām tautas rotām. Tām tomēr ir īpašs stils. Gala rezultātam vajadzēja būt reizē modernam, bet atpazīstami latviskam, un tas mani šim projektam piesaistīja. Beigās bija apmierinājums, jo dizaineru komandas sniegtais rezultāts man šķita ļoti skaists.
– Vai jums ir kāds dzimtas vai pašas stāsts par īpašu rotu jūsu dzīvē?
– Diemžēl nekā īpaša. Mamma man gan atdāvināja savu Nameja gredzenu, kad iestājos universitātē. Pēc kara bēgļu nometnēs invalīdiem, kas bija kājas zaudējuši, sniedza rotu kalšanas kursus. Tautieši no viņiem pirka Nameja gredzenus gandrīz kā slepenu atpazīšanas zīmi. Brauc tramvajā, viens pielicis roku pie stangas, un, skaties, viņam Nameja gredzens. Sveiks, latvieti! Tā viens otru var atrast tālā, svešā pasaulē.
Mammas Nameju valkāju, līdz tas gandrīz izdila. Kad apprecējos, sev nopirku tā saukto Aļaskas melno dimantu, hematītu, gredzenu ar melnu aci, ko valkāju ilgi. Agrā jaunībā man nekādu rotu nebija. Nebija arī pieņemts jaunām meitenēm īpaši daudz rotu valkāt.
– Esat stāstījusi arī par dimanta saderināšanās gredzenu, ar kuru Imants gāja pie jūsu mammas, kad gribējāt pateikt, ka precēsieties…
– Totāla katastrofa, ko lai saka (smejas). Tā nu var iznākt ar vēlmi izpatikt vecākiem. Tā sagadījies, ka pēdējā laikā lasu vairākas grāmatas no 18. gadsimta beigām, 19. gadsimta sākuma, klasiskus franču un angļu autorus. Tajā laikmetā vecāku vārds bija kā Dieva vārds un pavēle, it sevišķi jau laulības partnera izvēlē. Ko tēvs un māte vēlējuši, bija svēts pienākums, kam akli jāklausa. No moderna viedokļa – tīrs narcisms un savtība no vecāku puses!
Teikšu jums godīgi, es jau diezgan agrā bērnībā sāku manīt, ka ne vienmēr mamma un paps man dod to labāko padomu, bet raugās uz lietām tikai no savas puses. Varēju būt vienīgi pateicīga, ka visā visumā viņi nemīlēja palīdzēt atšķetināt manus dzīves sarežģījumus, teica – tiec pati galā! Paps it īpaši. Tolaik dažreiz nodomāju – nē, citiem bērniem gan mamma un paps skrien palīgā…
Vēl 16 gadu vecumā biju spiesta viņiem klausīt, bet, jo vecāka kļuvu, jo neatkarīgāka, un vīru noteikti izvēlējos pēc sava prāta. Jo tad pats zini, ko esi izdarījis. Izdari kļūdu, nākamreiz atcerēsies tā vairs nedarīt. Nebūs jātērē enerģija, sakot – redz, kā man pāri izdarīja, nepareizi pateica...
