Nākot no dušas, vecākiem jāpiesedzas ar dvieli, lai bērni neredz kailumu? Saruna ar attiecību speciālisti Kristīni Balodi

Kā tu to redzi – vai vecākiem ir problēma veikt savu bērnu seksuālo audzināšanu?
Manuprāt, izaicinājums ir tajā, ka, pasakot vārdus “seksuālā audzināšana”, vecākiem savā ziņā liekas, ka bērni ir jāaudzina, kā nodarboties ar dzimumaktu. Un tas rada problēmu. Pati izpratne par to, kas ir seksualitāte, ir miglā tīta un neskaidra. Līdz ar to tas ir izaicinošs jautājums, īpaši, ja pats nesaprotu, kāda tad ir mana seksualitāte, seksuālā identitāte. Protams, tas automātiski pārnesas komunikācijā ar bērnu – apjukums ir tikpat liels. Jo cilvēkam ir lielāka skaidrība ar sevi, jo īstāka ir komunikācija ar bērnu.

Ja runājam par bērnudārzniekiem, mazā vecumposma bērniem, tā nav saruna par seksu. Tā vairāk ir saruna par identitāti, par seksuālo identitāti – kā bērns jūtas savā fiziskajā ķermenī, kā apzinās ķermeņa robežas, kā pats ar sevi komunicē, kā notiek komunikācija uz ārpusi, kā bērnam veicas ar dzimumpiederības konceptu, kā viņš jūtas ar būšanu par puiku vai meiteni?

Un tikai ar gadiem šis iegūst erotiski seksualizētu saturu un attiecību kontekstu. Sākumā iepazīstam paši sevi šajā pamatlīmenī, ieliekam pamatus, lai kā pieaugušajam ir skaidrs, kas ir ar manu identitāti, un nav jautājumu, piemēram, vai es esmu sievišķīga sieviete. 

Kā praktiski šos pamatus var ielikt? 
Visa sākums ir ķermenis. Es piedzimu sievietes ķermenī. Tas ir mans bāziskais dotums. Un tad es pamazām sāku atklāt, ko nozīmē sievietes ķermenis – izrādās, tas atšķiras no vīrieša ķermeņa un tas ietekmē manu dzīvi. Mazai meitenītei tā būs, piemēram, atšķirīga podiņkultūra. Bērns mācās iepazīt dzimumpazīmes, vēro mammu un tēti – esmu maziņš un izskatos šādi. Jo augšu lielāks, jo mans ķermenis vizuāli mainīsies. Meitenēm izaug krūtis, visiem parādās apmatojums. Arī dzimumorgāni mainās. 

Ejot laikam, atšķirsies dzimumorgānu primārā aprūpe, bet, vēlams, tie saglabā dabisku vietu visā ķermenī un par to aprūpi, higiēnu, nozīmi un labklājību tiek runāts. Kam un kas ir paredzēts, ko ar ko dara. Pārsvarā bērns to mācās novērojot un uzdodot jautājumus. Bērni skatās, un videi vajadzētu jābūt tādai, kur ķermeni var redzēt, vēlams arī kailu, nevis visu laiku nopakotu dvielī, halātā, naktskreklā, ar krūšturi, apakšveļu. Citādi sanāk – bērns aug un ķermeņa dinamiku tā arī neizprot, jo tā nav novērojama.

Šis vecāku vidū ir bieži uzdots jautājums – vai, ejot no dušas, mammai un tētim ir jāsatinas dvielī, lai bērns neredzētu kailumu.
Jautājums ir – ko mēs bērnam gribam iemācīt? Ka ķermenis ir slēpjams, kaut kas tāds, par ko es kautrējos, vai arī – ka ķermenis ir pieņemams, veselīgs un dzīve bez tā nebūtu iespējama. Nav jākautrējas rādīt, ka man ir ķermenis. Ar gadiem es izvēlos, kuriem cilvēkiem to rādīt un kādā formā. Taču tā noteikti nav maza bērna aktualitāte – kuram drīkst un kuram nedrīkst rādīt. 

Par vecāku vērošanu – domāju, ka katrs vecāks ir piedzīvojis to, ka bērns, redzot, ka mamma ar tēti skūpstās, ar interesi to vēro un arī mēģina grozīt savu galvu, skūpstu atdarinot. Vecāka pienākums ir skaidrot, kāda atšķirība ir tajā, kā to dara mamma un tētis, un kā to varētu darīt mamma vai tētis ar bērnu. 

Uzreiz vecākiem parasti gribas precizēt – nu kā tieši ko tādu paskaidrot?
Verbāli (smejas). Es neņemos spriest, ar kādiem vārdiem kurā ģimenē to vislabāk pateikt, kas kuram ir un nav pieņemams. Jebkurā gadījumā par to, ka ar katru cilvēku buča ir atšķirīga un kā to formulēt teikumos, vecākiem ir jādomā. Tas ir treniņa jautājums, kā būvēt bērnam saprotamus teikumus, kā saprotami pamatot bērnam savas pārliecības un stiprināt bērnā arī turpmāku atvērtību jautāt.

Piekrītu, ka verbālajam ir nozīme. Bieži ir novērots, ka vecāks bērnu, ja viņš, piemēram, aiztiek savas intīmās vietas, apsauc ar: “Fui, nedari tā!” 
Ja mēs vienu vietu pasludinām par intīmāku nekā citu, tad ar to, visticamāk, mums būs vislielākie izaicinājumi. Bet būtībā viss ķermenis ir intīms. Nezinu, kā citiem vecākiem, taču man nepatīk, ja sveši cilvēki pieskaras jebkādām manām ķermeņa daļām, šādos brīžos mēdzu justies intīmi aizskarta. Varbūt cilvēks man nesimpatizē, viņš man nav pajautājis, vai es to gribu.

Pašas intīmās zonas formulējums ir izaicinošs, iestagnējis un izkropļots, un neļauj cilvēkam dzimumorgānus uztvert tikpat intīmus, kā jebkuru citu ķermeņa daļu. Ķermenis mums ir vienots. Dzimumorgāni ir dzimumorgāni, tie nav intīmāki kā deguns, roka vai kāja. Savukārt dzimumorgāni ir dzimumorgāni, un vecākiem iesaku tos arī saukt tieši un saprotami, nevis izvēloties kādu tēlainu apzīmējumu – strīpiņas, krustiņi, vāverītes, krāniņi. Jāmāca dzimumorgānu leksika, kāda tā ir.

Cilvēkam jau no mazām dienām vajadzētu zināt, kā anatomiski viņš ir veidots, kura ķermeņa daļa kā funkcionē, kādi ir tās uzdevumu. Dzimumorgāni ir jāiepazīst kā daļa no ķermeņa, tikai tad būs iespējama to labklājība un labesamība kopumā. 

Dabiskā vajadzība iepazīt savus dzimumorgānus veidojas tikpat dabiska, kā iepazīt sejas vaibstus, rokas, kājas un pārējo ķermeni. Tur nav nekā nepiedienīga, nav nekāds “fui” vai tamlīdzīgi. Kolīdz mēs nosaucam kādu vietu par intīmāku, tas uzliek par pienākumu šo vietu iepazīt kādā īpašākā vai citādākā veidā. Nē! Tā pieredze ir gūstama tādā pašā veidā.

Tāpat bērniem dabiski ir skraidīt plikiem pa māju. Tomēr no vecākiem esmu dzirdējusi pārmetošas norādes, ka bērns jau paaudzies, bet tēvs joprojām pa māju mēdz staigāt pliks. 
Mēs savā ģimenē to formulējam kā kailumu cienošu, tolerējošu un godājošu kultūru, un nevienā vecumā kailumam nevajadzētu būt izslēgtam. Vecumam nav saistības ar to, kad drīkstam vai nedrīkstam būt kaili. Par mūsu briedumu liecina mūsu pieņemšana, sniegtā atļauja ķermenim vienkārši būt, vienalga, kādām pieredzēm viņš iet cauri, kādam dzimumam viņš pieder. Cilvēks galu galā piedzimst kails. Esam mazlietiņ aizgājuši prom no savas dabiskās būtības. 

Pirmsākums visai sarežģītībai tur arī sākas – ka mums negribas būt tādā ķermenī, kāds tas ir. Mēs sākam to pārveidot un sprauga starp reālo un iztēloto sāk veidoties bīstami liela. Pieņemam par pašsaprotamu, ka mums jābūt noteiktā ietērpā, noteiktā matu sakārtojumā un ar noteiktu kosmētikas daudzumu. Kad šo pārveidoto sevi atbrīvo no visām pārvērtībām, reizēm jau ir aizmirsies, kā es izskatos un tā izveidojam tos  “melnos kvadrātus”, kas mūsu acīm nav pietiekami labi, tāpēc slēpjami. 

Vai nav tā, ka šī sava ķermeņa nemīlēšana rodas, jo vecāks, tieši bērnam mazam esot, kaut ko ir “nošāvis greizi”? Un savu ķermeni bērns sāk nemīlēt, atsevišķām ķermeņa vietām uzliek melnos kvadrātus, kā tu tos sauc.
Jā, un pirmie melnie kvadrāti tiek uzlikti dzimumorgāniem. Pirmā slēpjamā vieta, par ko ir pastiprināta reakcija, ir dzimumorgāni. It kā ar tiem kaut kas nav kārtībā. Pēc tam pamazām seko pārējais ķermenis, kas pēc kādām pārvērtībām vai noteiktā vecumā vairs nedrīkst tikt redzēts vai socializēts.

Soli pa solim mēs izkāpjam no sava ķermeņa un sākam veidot tēlu, priekšstatu par to, kā mēs izskatāmies un kam vairs nav saistības ar mūsu ķermenisko dzīvi. Bet vairāk ar to, kā mēs sevi estētiski pozicionējam. Piemēram, 19 gadu vecumā es svēru 54kg un tā biju es. Bet nu jau kādus gadus sešus pēc bērniņu nākšanas pasaulē es sveru 67kg. Tā neesmu es, situācija tūdaļ mainīsies un es savā ķermenī kā es būšu atkal tad, kad svēršu 54kg. 

Vai tev pašai kādā vecumposmā nekad nav bijis tā, ka – ui, šādā tērpā neizskatos labi, tā vieta man neizskatās labi?
Esmu tāds pats parasts cilvēks, kuram ir bijuši dažādi jautājumi, ko drīkst un ko ne, esmu gājusi cauri vairākām grūtniecībām, un, protams, ķermenis mainās. Viens no maniem personīgiem pārdzīvojumiem ir bijis par to, līdz kādam vecumam es drīkstu vilkt šortus. Par šo tēmu ar sievietēm man pat ir bijušas diskusijas! Jo viņām ir konkrēti cipari nosaucami, līdz kādam šortus drīkst vilkt.

Man vienmēr licies – ja runa ir par mini, tad šorti ir ērtāks apģērba gabals nekā mini svārki. Vasaras laikā komforts ir šortos! Nedod, Dievs, man tur vēl būs celulīts, strijas vai kājas ne tādā apmērā, kādā vajadzētu būt. Un vai tik kāds netiks traumēts, redzot, kā es tajos šortos izskatos! Ja kādā apģērbā es jūtos ērti ar krūšturi, tad to lieku, ja nejūtos ērti, nelieku. Es nesaredzu, kāpēc man vajadzētu staigāt ar krūšturi, ja es tajā nejūtos ērti.

Citas mammas šeit tev iebilstu – viegli tai Kristīnei runāt, viņa taču tik tieva!
Un vēl es varētu piebilst, ka man ir izcili mazas krūtis, kas nevienam nelec acīs. Visticamāk, es ar tām neeju pa priekšu, un ierauga mani, nevis manas krūtis (smejas). 

Protams, mums katrai ir jāvar izvērtēt, cik mēs jūtamies ērti vai komfortabli ar ķermeni, kāds mums tas ir, un kā mēs to komunicējam, un cik mums pietiek dūšas savu ķermeni aizstāvēt. Arī krūšturis ir mans pārliecības jautājums – kāpēc sievietei nepārtraukti būtu jāstaigā ar stieņiem un polsteriem?

Paldies Dievam, esmu izaugusi līdz tādam briedumam, lai atļautos nedarīt to, ko nosaka izdomāti standarti. Es labāk pielāgoju sev tādu apģērbu, kas man netraucē brīvi dzīvot savā ķermenī. Ja man vairāk rūp estētika un kā tas izskatās, vai atbilst sabiedrības normai, tad es vienmēr būšu upuris, jo sabiedrības normas mainās, estētikas kodi mainās. 

Sanāk tā – ko gan tu vari savam bērnam par seksualitāti un sava ķermeņa pieņemšanu iemācīt, ja pats ar savējo regulāri esi neapmierināts?
Tā arī ir! Šobrīd to mēs varam novērot, piemēram, mazajās meitenēs. Četrgadniecēm par jautājumu jau kļūst, vai viņas brokastīs drīkst ēst pankūkas? Jo mamma brokastīs tendenciozi nekam neskaras klāt. Kā mans vīrs smejas – sieviešu svētā trīsvienība ir citrons, ananass un salātlapas. Citrons visu izvada ārā, ananass visu sadedzina, arī pats sevi. Protams, esmu parasta sieviete, kas arī ir šā visa skarta.

Tomēr nedrīkstētu būt tā, ka vienīgais teksts, ko bērns no mammas vai tēta par ēdienu dzird, ir – vai, esmu apēdis par daudz! Šis gan bija neveselīgi! Vai arī – tūlīt palikšu resns uz līdzenas vietas. Ko bērns šādos apstākļos var iemācīties? Ka ēdiens ir ienaidnieks. Un ka estētika vai ķermeņa apkārtmērs, izejot tur, uz ielas, ir ārkārtīgi svarīgi.

Jo kāpēc gan vecāki tik daudz par to ņemas un peras? Acīmredzot tā ir tik milzīga vērtība, kas man ir jāiemācās. Tad nu bērns jau 4. klasē sāk iztikt bez pusdienām vai vismaz nošmaukt brokastis. Attiecības ar ēdienu daudzās ģimenēs ir nestabilas – skatās uz to nevis caur veselības, bet gan caur estētikas prizmu. Un tas nav pareizi. 

Atgriežoties pie ķermeņa iepazīšanas. Liels jautājumu bloks, par ko vecāki runā arī portālā “Mammamuntetiem.lv”, ir par bērnu masturbāciju. Vecāki jūtas apjukuši – nezina, kā reaģēt. Nesens jautājums, kas portālā tika uzdots, – meitai ir 10 gadi, viņa masturbē. Kā to pārtraukt?
Man nav saprotams, kāpēc ir vajadzīgs pārtraukt. Jo būtībā bērns iepazīst ķermeni, veselīgā ziņā tas ir veids, kā veidot un attīstīt attiecības ar baudu, un tas ir dabiski. Un es nesaredzu, kādēļ to pārraukt, jo, ja pārtrauks, viņa šo iepazīšanu tā arī neizdarīs. Pēc tam šīs meitenes izaug par sievietēm, kuras neapzinās savus orgānus, to nozīmi viņu dzīvē un orgānu vadītspēju. Caur tiem viņas varētu sev radīt zināmus pārdzīvojumus, bet nerada, jo to neprot. 

Viens aspekts, caur kuru paskatīties uz jautājumu par bērnu un masturbēšanu, – lai bērns pats sev ar šo nenodara pāri fiziskā veidā. Vai nedara kaut ko, kas ir nepatīkami. Veidojas bērna attiecības ar baudu, un ar baudu ir tā – tai ir talants mūs maigi un prasmīgi ieaicināt. Mēs taču zinām, ka nevajag aprīt visu kūku, bet atjēdzamies, kad ir gandrīz vai slikti, bet kūka vēl iet iekšā. Tā notiek ar jebkura veida baudu.

Ir jāiemācās līdzsvarot, cik daudz un kurā brīdī tā iet plusiņos un kurā brīdī uz mana ķermeņa rēķina sāk iet mīnusiņos. Ļoti bieži var novērot, ka pieaugušas sievietes pašas patērē savu ķermeni, iet, piemēram, uz seksuālas tuvības pieredzi pret savu labsajūtu.

Kādā ziņā?
Piemēram, vienu vietu tu vari sev berzēt tik ilgi, kamēr tomēr izspiedīsi orgasmu. Par daudz un negausīgi berzējot, tiek sakairināta arī gļotāda. Tā nepacietība un vajadzība no ķermeņa izdabūt ārā kaut ko – tas pats attiecas, piemēram, arī uz fiziskajām aktivitātēm. Neiedziļināšanās, ko tas pēc būtības nodara manam ķermenim, – es noskriešu to maratonu, peldēšu ziemā tai aukstajā ezerā, pacelšu to svara bumbu. Tas nekas, ka, neprotot kustību nokoordinēt vai neiedziļinoties, dzemde sāk noslīdēt, parādās urīna nesaturēšana un vēl citas lietas. Nezināšana un neiedziļināšanās ir tā, uz kuru es vērstu uzmanību. 

Šis notikums – mazas meitenes masturbēšana – ir notikums un iespēja sākt mācīt. Ja tu masturbē, kā tu to dari, kā tu rūpējies par saviem dzimumorgāniem, lai arī tiem ir patīkami? Lai tu nevis lieto savus dzimumorgānus kā objektu, bet saproti, ka šis ķermenis ir tas, ar kuru tu dzīvosi visu savu atlikušo dzīvi.

Caur šo ir jāiemācās, kad kaut kas ir par daudz, kur parādās sāpes, kur iekaist, ja netiek aprūpēts. Tas ir dzīvs ķermenis! Dzīvības forma, caur kuru šo dzīvi piedzīvoju, un nekā cita jau man nav. 

Masturbēšana ir arī viens no veidiem, kā cilvēks sevi nomierina – spēlēšanās ar simpātisko un parasimpātisko nervu sistēmu, kuru mijiedarbības rezultātā rodas bauda. Tas ir atslābināšanās un nomierināšanās instruments. Arī bērnu dzīvē. Tas ir arī iemesls, kāpēc bērni pastiprinātos nelabvēlīgos un spriedzes apstākļos masturbē – lai nomierinātos un sajustu kontroli pār situāciju, kurā viņi jūtas bezspēcīgi. Tad savukārt tas nav aizrādījums bērnam, bet vecākiem - ir jāpaskatās, kādā vidē bērns dzīvo un kāpēc viņam ir nepieciešams tik ārkārtīgi sevi mierināt. Iet alternatīvā pašregulētās baudas pasaulē prom no visiem citiem, lai sevi pasargātu. 

Vai ir kāds vecums, kad vecāki var skatīties savā virzienā, un vecums, kad notiek attiecību veidošana ar baudu? Ja runā, piemēram, par trīsgadnieku – vai arī tad jau ir iespējama attiecību veidošanu ar baudu? 
Tas var notikt arī šādi – bērns spēlējas, sēž uz spilvena. Viņš parīvējas, ir patīkami – tā ir attiecību veidošana ar baudu. Tajā pašā brīdī, ja apkārt istabā auro vecāki un bērns ir pārbijies, lai sajustu labas sajūtas, viņš sāk regulēt savas sajūtas ar to, ka dīdās uz spilvena. Šādi bērns var justies vairāk spējīgs šo trauksmaino situāciju izturēt nekā tad, ja vienkārši statiski sēž un noskatās notiekošajā. Stress aug, bailes aug. Baudas meklēšanā var tikt izreaģēts arī uzkrātais stress un trauksme. Šis vairāk ir jautājums pieaugušajiem pašiem sev, jo mēs taču zinām, kādu vidi mēs bērniem radām vai kāda vide bērnam ir ārpus mājas. 

Pēc būtības arī šī pašregulācija nav nekas slikts, jo mūsu seksualitātei viena no funkcijām ir palīdzēt mums izreaģēt pārdzīvojumu. Būtībā tā ir orgasma funkcija - uzkrāto pārdzīvojumu izreaģēšana. Turklāt mums tam ir nepārtraukta pieeja! Vai mēs to izmantojam vai nē, ir paša izvēles jautājums. Cilvēks, atšķirībā no lielākās daļas dzīvnieku, jūt baudu un spēj ar tās palīdzību regulēt labklājības sajūtu savā dzīvē – ar seksu cilvēks nenodarbojas tikai reprodukcijas nolūkos. 

Par konkrētiem vecumiem šobrīd vairs nerunā, var runāt par vecumposmiem. Turklāt ir bērni, kam ilgi tas nebūs aktuāli un tad vienā mirklī intensīvi aktualizēsies. Ko dos spriešana, vai ir īstais periods? Drīzāk parūpējamies par drošību, labklājību, atbalstu un tad nebūs jāspriež. Jo ja notiek, tad tam ir nozīme. Mēģinām skatīties, kāda šī nozīme ir un kā tā tiek piedzīvota, un ko mēs varam darīt, lai šī pieredze tiktu gūta pēc iespējas humānāk un jēgpilnāk.

Ja vecāks redz, ka bērns masturbē, vai mēģināt bērnu uzrunāt un pārrunāt to vai arī izlikties neredzam līdz brīdim, kad rodas aizdomas, ka kaut kas nav labi?
Man personīgi liekas jocīgi izlikties, ka neredzu, – tas attiecas uz jebko. Ja reiz ko redzu, es jau esmu situācijas liecinieks!

Pieļauju, ka lielai daļai no mums pašiem ir šīs jocīgās pieredzes, ka esam noignorēti. Dažādās situācijās. Esam pamanīti, bet izliekas mūs neredzam. Piemēram, tu ej pa ielu, skaidri zini, ka biji redzams, bet kāds aizgriežas, sāk skatīties telefonā un izliekas tevi neredzam. Mēs uzreiz radām neadekvātu situāciju, kurā nepalaižam spriedzi vaļā, bet savācam sevī un domājam – diez, kā būs nākamreiz? Tāda neveiklības kultivēšana. Pat ja samulstam, paelpojam, iedodam sev laiku pareflektēt, pārdomāt, ko vajadzētu darīt, vai man pašam vajadzētu kādu atbalstu. Bet es teiktu – vajag iet šajā vai citās pieredzēs iekšā. Saudzīgi, ar pieņemšanu. To mūsu bērniem arī vajag – lai pieņemam viņus, nevis ignorējam, jo pats tiks galā! 

Nosodīšana laikam ir tas, ko vecāki šādā situācijā visbiežāk izdara.
Ja mēs gribam ļaut augt nepilnvērtīgam cilvēkam, kurš būs iestagnējis savā seksuālajā pašpieredzē, tad, protams, varam aizliegt un kaunināt. Tas ir tas, ar ko mēs paši esam auguši, un te nu mēs esam. Reizēm neprotam nokomunicēt svarīgas lietas, nezinām, ko ar sevi darīt, un tikai kaut kad ap pusmūžu atjēdzamies pie dažādiem izaicinājumiem, kādiem teorētiski nevajadzētu būt, ja mums būtu ielikti elementāri, droši pamati.

Vecākiem ir daudz dažādu atbildību, un acīmredzot jāsaprot, jānotic, ka vecāku atbildība lielā mērā ir arī par to, kāda būs bērna seksuālā dzīve, bērnam pieaugot.
Seksualitāte ir cilvēka identitātes pamatkomponente. Kā es jutīšos, kā jutīšos kā sieviete savā ķermenī, kā sevi realizēšu – arī baudas aspektā. To ietekmē arī tas, kā mana seksualitāte ir cienīta no pašiem pirmsākumiem. Cilvēks ir seksuāla būtne, viņš piedzimst kā seksuāla būtne! Tāda tā ir, pat pirms pats cilvēks to apzinās.

Cilvēki piedzimst kā atkarīgas būtnes, atkarīgas no citu attieksmes. Tāpēc ir būtiska primāro aprūpētāju attieksme pret bērna seksualitāti – bērns tāds ir piedzimis, nevis ar viņu ir atgadījies kas nepatīkams, netīrs un nepieņemams. 

Vēl vienas vecāku šausmas ir – ko darīt, ja bērns ienāk un ierauga vecākus mīlējamies?
Runāties. Ka tā ir cilvēku raksturojoša, normāla mijiedarbības forma. Un tad ir jautājums – no kāda vecuma tevi tas sāks skart? Tas nebūs no 18 gadiem! Tas var notikt krietni agrāk, tāpēc ir tik svarīgi komunicēt – ar kādiem cilvēkiem tu iesaisties attiecībās, ar kādu mērķi, kā tu proti sevi pasargāt un citi daudz būtiskāki jautājumi par biedēšanu. Nav jautājuma par to, vai bērnam sekss būs vai nebūs – būs. Un cerams, ka viņa labklājību veicinošs. 

Man patīk, ka tu par visiem jautājumiem, kas daudzu domas un prātus satrauc, runā, visu tik ļoti normalizējot.
Ja padomājam, tad padomju laikos daudzas ģimenes dzīvoja lielā šaurībā. Jā, tajos laikos tika piedzīvotas arī daudzas emocionālas, fiziskas, seksuālas traumas, vardarbība. Un, jā, ir daudzi tagad jau pieaugušu cilvēku stāsti, kur viņi atceras vecāku tuvības brīžus, kam nebūtu gribējuši būt liecinieki. Ja mums bērns jau ir pietiekoši liels, saprātīgs, tāds, kurš ir vērot spējīgs, un ir kļuvis par vecāku seksuālās tuvības liecinieku – vecāku tālākajai rīcībai vajadzētu būt atkarīgai no tā, kāds tas sekss nupat bija.

Viena lieta ir, ja tas ir klusiņš puk-puk-puk. Bet ja tur gājušas vaļā nez kādas ārijas, tad bērns vienkārši var sabīties. To varu teikt no savas darba pieredzes - daudziem bērnībā ir iesēdusies un visu dzīvi dzīvo līdzi tā bilde, ka tēvs kā varmāka kaut ko dara – viņa ķermenis ir liels un spēcīgs – un mamma apakšā pīkst vai rada citas skaņas. Tumsā. Bērna acīs tie ir divi spoki.

Mazāku bērnu šāda pieredze var vienkārši sabiedēt un tam nebūs tieša sakara ar seksualitāti. Tā var būt traumatiska pieredze pēc būtības. Ja attopamies, ka bērns ko tādu ir piedzīvojis, tad pirmais, ar ko varētu sākt, atbrīvot bērnu no šaubām un satraukuma par to, ka kāds redzētajā ir ticis iesaistīts pret savu gribu, ticis spīdzināts vai mocīts. Ja vien tiešām nebija pretējais. 

Daudzām sievietēm un arī vīriešiem, šāda pieredze ir veidojusi sava veida bloku, kurš rezultējas nespējā ļauties, jo bērnībā ir dzirdētas skaņas, skati, alkoholisms un vardarbība, kurai daļa mūsu mammu un vecmammu ir gājušas cauri. Šīs traumatiskās pieredzes joprojām dzīvo mūsos un rada pastiprināto bažu, ka ar seksuālu tuvību kaut kādā veidā varam satraumēt savu bērnu. 

Nevajag bērnus turēt neziņā un gaidīt, ka pieaugot pār viņiem pēkšņi nāks apgaismība. Ja tas tā būtu, mums pašiem reizēm nebūtu tik grūti. Mums jāvar savas pieredzes bērniem “tulkot”. Nosēsties bērna līmenī un paskaidrot. Jo pieaugušais šim reiz jau ir gājis cauri un bērna līmenī spēj atgriezties.

Kā tas – arī seksuālā tuvība – varētu izskatīties no četrgadnieka vai sešgadnieka skatupunkta. Skaidrošanas procesā riskanti arī teikt – sapratīsi, kad būsi pieaudzis. Ko, šo sakot, vecāks vispār domā? Statistika liecina, ka Latvijā daudziem pusaudžiem seksuālā pieredze ir ļoti agrīna. Ko tad nozīmē – kad būsi pieaudzis?

Vecākiem gribas domāt, ka bērns visu laiku ir mazs.
Savās ilgās vai nespējā atvadīties no maza bērna aprūpes patīkamās daļas ir viegli apmaldīties, tomēr nevajadzētu savu bērnu visu laiku infantilizēt! Un tikai tāpēc, ka neprotu vai nevaru uzņemties atbildību par cita līmeņa uzdevumiem, kurus viņš man izvirza kā pieaugušajam, pavērst atbildību bērna virzienā.

Kāpēc tu joprojām nevarētu būt maziņš? Tu biji tik jauks bēbītis, kāpēc izaugi? (Runā teatrāli.) Mēs par vecākiem nepiedzimstam, mēs par tādiem kļūstam pieredzes rezultātā. Un ir tikai cilvēciski lūgt cita pieaugušā palīdzību, ja jūtam, ka vecāka loma kļuvusi pārāk izaicinoša.

Šo klausoties, man tev jāpajautā – kāpēc no psiholoģijas izvēlies tieši attiecību un seksualitātes tēmu?
Es risinu savu impulsu. Man nekas šajā dzīvē neliekas interesantāks par attiecībām. Ar vīru nupat runājām par ceļojumiem. Ja man būtu jāizvēlas kādā pasaules nostūrī redzēt vulkānu vai būt kopā ar vīru, es izvēlētos būt kopā ar vīru, un pilnīgi mierīgi varētu nodzīvot visu dzīvi, neredzot nevienu vulkānu, nevienu jūru, neko!

Šajā pasaulē man nekas neliekas interesantāks, kā mēģinājumi pajust, piedzīvot vairāk cilvēcisko attiecību. Manuprāt, šī ir visjaudīgākā pieredze, ko ir vērts piedzīvot, izdzīvot pēc iespējas vairāk foršu cilvēcisko attiecību. 

Netipiski padomju gadiem, es augu ģimenē, kurā bija kailums, sekss, flirts un pietiekami daudz košu momentu, to skaitā arī vardarbība. Tas viss kopā man mācījis, ka attiecībās ir savienojamas reizēm neticamas pretstatu pieredzes un tās ir kaut kas tik vērtīgs, ka to dēļ cilvēciskie resursi spēj iegūt vēl neticamākus apmērus. Mani vecāki ir plēsušies jaudīgi! Vēl šodien, uz viņiem skatoties, man ir nesaprotams, kā var dzīvot šādā faitā, kā var būt tik daudz enerģijas?

Tomēr aizvien skaidrāk izkristalizējas arī apjausma, ka  šis viņu faits ir arī kā tāda kaisles spēle, kura viņiem ļāvusi piedzīvot katram pašam sevi savas dzimtas pērļu virtenē. Viņi ir atļāvušies izkliegt, izplēst, izārdīt, izciest un izturēt. Tas man ir licies un joprojām liekas fascinējoši. Esmu pateicīga par to, jo tas ir bruģējis man ceļu uz iespēju dzīvot mierā. 

Kad visiem bija aseksuālās ģimenes, kur it kā nekas nebija, manējie deva vaļā lambadu pa istabu un mēs gorījāmies līdzi. Izaugu tādā kā dienvidnieku kultūrā. Bērnībā esmu atradusi prezervatīvus, kuri netika slēpti, esmu redzējusi mammas paketes, visu dzimumu un vecumu kailumu. Tas man ir palīdzējis izaugt kā brīvam cilvēkam brīvā ķermenī. Mana mamma – tāpat kā manas omas –  nav nodarbojusies ar sava ķermeņa apšaubīšanu. Abas omas ir bijušas jautrītes, tētis bijis aktīvs – viņam vienmēr apkārt bijušas dāmas, mamma ļoti radoša, pacietīga un varoša. Esmu augusi tādā vidē, un redzējusi to pusi, kuru lielai daļai tolaik nav bijis redzēt lemts, un man gribas kliegt par to.

Tas būtiski atšķir manu kapacitāti. Es spēju vīrietim lūgt un arī no viņa pieņemt un mazāk šaustīt sevi kompleksos vai nodarbināt ar to, ka man vīrieti vajadzētu apmierināt aiz pienākuma.  Man ir bērni, kas nav nobijušies no dzīves, viņi dauzās. Acīmredzot man gēnos libido enerģija ir tāda košāka - reizēm aizmirstam, ka liela nozīme ir arī fizioloģijai. Katrā gadījumā savu dzīvi nevaru iedomāties aseksuālu. 

Daudziem trūkst piemēru, no kā mācīties. Viena mana oma bija ļoti šerpa. Viņa nebija ne dīva, ne skaistule, viņa ļoti ātri palika krunkaina (līdz ar to man nav problēmu ar krunkām), tajā pašā laikā viņa bija ļoti pozitīva un vitāla. Tik vitāla, ka kaimiņš viņa paša sievas bērēs mūsu omai piedāvāja mesties abiem kopā.

Viņa joprojām ir koša dāma! Atceros – padomju laikos sievietēm bija lielās bumbierenes un krūšturi. Pie mājām sētas priekšā visur bija dobes. Un mana oma ar tām savām bumbierenēm gaisā regulāri ravēja. Pusaudžu gados man taču bija kauns mājās nākt! Lūdzu visus svētos, lai atkal tur tā oma ar savām caurspīdīgajām bumbierenēm ielas malā neravē dobi.

Arī es esmu ķērusi galvu, kāpēc nevarēju piedzimt normāliem cilvēkiem. Tagad saprotu, ka mūžā es citus cilvēkus negribētu, lai kā mums tur ir gājis, un tur ir bijis daudz sāpju, ciešanu un pāridarījumu, un pa bišķītim ir joprojām. Bet es nekad neizvēlētos citu vidi, jo tur ir bijusi vitalitāte un brīvība, pašpieņemšana, kas citiem tik ļoti trūkusi.

Es gribu foršas attiecības, es gribu saprast, kā dabūt gatavu “ilgi un laimīgi”. Bez seksuālās komponentes, manuprāt, tas nav iespējams. 

Vai ir kaut kas, ko no savas bērnības esi paņēmusi, saprotot – šo ar saviem bērniem darīšu citādi?
Mēģinu pēc iespējas mazāk kliegt. Esmu augusi aurojošā ģimenē. Vīrs man ir baigais miera mika, un domāju, ka tas man ir ļoti palīdzējis – ka viņš nekliedz pretī. Ņemot vērā manu nestabilo nervu sistēmu, kas aiziet augstos toņos nevis tāpēc, ka es gribētu, bet tāpēc, ka tā strādā mana nervu sistēma, esmu iemācījusi bērniem, kā ar mani apieties, kad es kliedzu (smejas).

Ka tas nav par viņiem. Mamma brīžiem taurē, bet vienalga viņa jūs ļoti mīl un jūs esat paši labākie. Nogaidām, paskatāmies. Es negribu to turpināt, esmu palikusi līdzsvarotāka, man ar šo iet labāk. 

Tāpat es nekad nedzīvošu bērnu dēļ, bet esmu neprātīgi laimīga, ka man viņi ir. Man ir jādzīvo sevis dēļ, lai viņiem nav jādzīvo manis dēļ. 

Manas mammas un tēta attiecības bija uz sevi ļoti fiksētas, mēs kā bērni tur vairāk vienkārši bijām. Bieži dzirdējām vārdus, ka tas ir mūsu dēļ, un, ticu, ka viņi to tā arī redzēja, bet būtībā, bieži jutāmies neredzētas. Mana jaunības apņemšanās bija, ka es nepieļaušu, ka bērni cieš vīrieša dēļ. Ja vajadzēs, arī nostāšos pret vīrieti - ja redzēšu, ka tas sāpina manus bērnus.

Gadiem ejot un attiecības piedzīvojot, esmu atradusi sev nogriežņa otru galu – tas man ir iemācījis jēdzīgo hierarhiju ģimenē. Manā ģimenē fokusētība vienam uz otru, iespējams, bija stipri par daudz. Bet šobrīd skatoties, redzu plusu, kas man iemācīts – paļauties uz savu partneri kā uz bāziski nozīmīgāko cilvēku manā dzīvē.

Un bērni nāk pēc tam, un viņi ir atkarīgi no tā, ko mēs izdarām ar savām attiecībām. Ja nejēdzam parūpēties par savām attiecībām, mēs nejēgsim parūpēties par saviem bērniem.

Mums viņiem ir jānoņem tas slogs, ka viņiem ir jārisina mūsu attiecības. Tas ir būtiskākais reverss, kur esmu atgriezusies. Iepriekš domāju, ka būšu par bērniem, bet tagad, kad paskatos uz savu dzīvi, saprotu, ka dzīvoju tā, kā mani un mani vīra vecāki. Viņi ir dzīvojuši viens otram. Vienīgi es pieļauju, ka mūsu dzīvē ir mazāk sāpju un bērniem atbildība risināt mūsu dzīves arī ir krietni mazāk. 

Cauri laikmetiem būvējam jaunu ģimenes konceptu, kur arī bērniem ir cita loma ģimenes kopējā struktūrā.