Kristīne Zadovska atklāj, kāpēc vairs nevalkā laulības gredzenu
Operdziedātāja Kristīne Zadovska sarunā ar modes mākslinieku Dāvidu atklāj, kāpēc nevalkā laulību gredzenu un cik sirsnīgas sarunas ar publiku viņai raisās, braucot tramvajā.
Jūs abi ar vīru esat Latvijā ļoti slavena ģimene, bet katram ir savs uzvārds. Kad biju puika, man likās – ja vīram ir viens uzvārds un sievai cits, tad tas ir dikti smalki. Varbūt, ka daļa publikas nemaz nezina, ka viens no Latvijas skaistākajiem vīriešiem, aktieris Andris Keišs, ir tavs vīrs?!
Jā, Andris ir mans vīrs. Viņš ir arī viens no labākajiem aktieriem.
Cik gadu jau esat precējušies?
Šovasar nosvinējām desmito kāzu jubileju.
Kā atzīmējāt?
Mēs šo kāzu gadadienu nosvinējām kopā ar bērnu nokristīšanu. Dvīņiem Ādamam un Magdalēnai ir astoņi gadi, un tikai tagad viņus nokristījām, jo meita beidzot nebaidījās ieiet baznīcā. Agrāk vienmēr satraucās un kreņķējās, kad tuvojāmies...
Šī mums bija notikumiem bagāta vasara. Bērniem bija saviļņojums, un mums bija saviļņojums. Vecvecāki, draugi sanāca baznīcā, viss bija tik nopietni. No rīta stundu Magdalēnai taisīju lokas. Vesels piedzīvojums, un pēc tam, protams, bija kārtīga mājas ballīte. Pie svētku galda viens no mūsu draugiem cēlās kājās un teica tostu, visiem paziņojot, ka mums ar Andri aprit desmit gadi, kopš apprecējāmies.
Vai jūsu ģimenes svētkos piedalījās arī slavenais aktieru pāris Artūrs Skrastiņš un Ilze Ķuzule-Skrastiņa, kam savulaik bijāt vedēji?
Diemžēl viņi netika, kaut, protams, bija aicināti. Mums ar Skrastiņu ģimeni ir tādas interesantas paralēles – bijām viņu vedēji, mums ir dvīņi, un pēc tam arī viņiem piedzima dvīņi, turklāt arī puika un meitene. Vēl tagad atceros, kā Artūrs kādreiz mūsu dvīņus ucināja – viņam abi mazie tik ļoti patika. Ādamiņš sēdēja viņam uz viena ceļgala, Magdalēna – uz otra, un es viņam smejot sacīju: „Ucini, ucini, pats sev arī dvīņus pieucināsi!” Un pieucināja arī. Tas šķiet pilnīgi neticami.
Pēc dvīņu piedzimšanas man tas vienkārši vairs neder. Jātaisa jauni. Mums bija klasiski laulību gredzeni, bet tagad ir doma uztaisīt citādākus.
Andris Keišs ir ļoti populārs aktieris, turklāt simpātisks bez gala. Pastāsti, ar kādiem ārprātiem ir sanācis saskarties. Varbūt svešas sievietes nāk klauvēt pie durvīm un paziņo, ka gaida bērnu no tava vīra?
Dievs žēlīgs! (Smejas.)
Nu nāk taču pie aktieriem kaut kādas iedomu mīļākās!
Tik traki, goda vārds, nav bijis. Zinu, ka Andrim uz teātri ir rakstītas ļoti nopietnas vēstules, ir bijušas sievietes, kas iedomājas sevi par viņa līgavu esam, bet tādu zvanu pie durvīm nav bijis.
Cits laikmets? Kādreiz aktieri tika pielūgti ne tikai tad, kad ir uz skatuves.
Domāju, jā. Kādreiz ar Andri esam par to runājuši. Padomju laikos visi lielie mākslinieki brauca volgās, visiem bija dāčas. Mums nekā tāda nav. Krievijā vārds arķist ir gandrīz vai svēts. Viņi aktierus dievina, pielūdz.
Kādreiz taču spēlēju Dailes teātrī, pat biju nominēta balvai. Četras sezonas spēlēju Mihaila Gruzdova izrādē Siseņi. Atveidoju ļoti nopietnu, skaistu, interesantu, grūtu, daudzpusīgu sievietes lomu. Biju Dada, Artūra Skrastiņa varoņa māsa. Tā bija ļoti noderīga pieredze. Vēl esmu spēlējusi arī Jaunajā Rīgas teātrī.
Operzvaigznes uz skatuves tomēr izskatās dikti krāšņi, un tas atšķiras no tā, kādā tēlā dziedātājas sastopamas uz ielas. Vai pilsētā cilvēki tevi atpazīst?
Ikdienā bieži pārvietojos ar tramvaju, jo man nav autovadītāja apliecības. Tāpēc – vai nu esmu kādam uz astes, vai eju kājām, braucu ar tramvaju, vai arī izsaucu taksīti. Pēdējā laikā mainu frizūras, un cilvēki laikam no tā samulst.
Kāpēc vispār nogriezi matus?
Pēc grūtniecības manus matus paņēma mazuļi – pazuda to krāšņais biezums, un tad man ierosināja nogriezt īsus. Griezu vienreiz, otrreiz, tā kādas septiņas reizes, bet mati kā nebija, tā nebija agrākajā kuplumā. Pēkšņi vienā reizē Pēriņš (frizieris Pērs Bogomazovs – red.) man saka, ka ir. Un bija arī! Uzreiz to sajutu. Dēliņam īsie mati dikti patika. Bet tagad man ļoti tīk, ka mati ir paaugušies un tie ir tikpat skaisti un kupli kā agrāk.
Atgriežoties pie jautājuma, vai cilvēki manī sazīmē Kristīni Zadovsku no Operas skatuves, varu teikt, ka tad, kad man bija īsi mati, pat ļoti atpazina. Pirms pāris nedēļām pieturā man pienāk klāt viena kundze un saka tā: „Es nezinu, Kristīne, bet man liekas, ka tie īsie mati jums tomēr bija labāki.” Es teicu: „Varbūt...” „Nu jā, no vienas puses, koncertā skatījos, tie gludie arī nebija slikti,” viņa turpina un kopā ar mani iekāpj tramvajā, un runā līdz pat pieturai, kurā man jāizkāpj. Patiešām samulsu, jo šī sieviete izturējās tā, it kā mēs gadiem būtu bijušas pazīstamas. Turklāt tā saruna bija interesanta un jauka.
Bet visjautrāk man ir pie dakteriem. Tur vienmēr visi mani atpazīst! Piemēram, reiz pēc mazas narkozītes mani ved ratiņos uz palātu, un pēkšņi dzirdu satrauktu balsi, ka vajag ātri sameklēt kartīti, lai es iedotu autogrāfu. Turklāt tā nebija vienīgā reize. Slimnīcas koridoros mani vienmēr kāds grib pavadīt, ar dažādiem profesoriem dabūju izrunāties. (Smaida.)
Es jau arī tagad varētu iet izdienas pensijā. Tādi likumi ir mūsu valstī. Paldies Dievam, man balss ir. Kamēr ir, tikmēr dziedu.
Nav tā, ka triec prom?
Gluži jau tā nav. Visus jau netriec.
Kāda atmosfēra tagad valda Operā? Nu jau kāds laiks pagājis, kopš nomainījās vadība.
Citi laiki. Protams, ir jūtams, ka mājās ir citi saimnieki... Ir citāda lietu kārtība. Galvenais, ka ir kārtība mājās. Daudzās lietās daudz kas ir mainījies. Labi vai slikti – par to, lai spriež cilvēki, skatoties jauniestudējumus. Arī Žagara ēra bija vērā ņemama, tajā bija daudz labu lietu.
Kādreiz bija skandāls, ka cukurs ir pārtērēts...
Nezinu, kas un cik bija pārtērēts. Zinu tikai, ka man nekā nebija, ko pārtērēt. Man ir vienalga, kas ar tiem cukuriem un kafijām bija.
Tev ir sapnis par laimīgām, ideālām vecumdienām?
Man gribētos būt savās lauku mājās Jaunpilī, rosīties savā saimniecībā. Tā ir enerģētiski ļoti spēcīga vieta. Ne velti Jaunpilī ir uzbūvēts cietoksnis. Jaunpils pils ir ar apaļu pagalmu, patiesībā sākotnēji tas bija viduslaiku cietoksnis, kas celts 13., 14. gadsimtā. Mana draudzene Baibiņa (TV seja Baiba Sipeniece-Gavare – red.) arī ir no Jaunpils.
Kādi lauku darbi tev patīk? Kazu slaukt jau diez vai?
Nē, esmu kārtīga ravētāja. Kad ravēju, tad tā riktīgi, ar nokantēšanām. Rožu dobītes ravējot, vienmēr novelku striķi, lai ir taisni. Tāpat ar pļaušanu. Mamma vienmēr saka: „Redzams, ka Kristīne te pāri gājusi!” (Smejas.)
Gan jau tāpat kaut ko paravēšu, bet pamatā intuīcija mani ved uz vēlēšanos kādreiz darīt darbu saistībā ar bērniem ar īpašām vajadzībām. Gribētos rast iespēju izglītoties šajā jautājumā. Vēl nevaru pateikt, kādā formā tieši es šai ziņā varētu izpausties. Bet vēl jau uzdziedu. Diriģents un direktors mani ir uzrunājuši arī uz nākamo sezonu, tā ka pašlaik dzīvoju dziedamo dzīvi. Jā, tā ir – dzīvi. Kā kādreiz man teica profesore Brauna: „Ja gribi dziedāt uz skatuves, tev nav tiesību iet pirtī, jāt ar zirgiem un slidot...”
Tātad drīksti tikai dziedāt! Mājās arī dziedi?
Varētu teikt, ka nemaz. Bērni man kategoriski aizliedza dziedāt mājās. Dēlu gan interesē mūzika. Viņš mūzikas skolā apgūst klavierspēli un mācās spēlēt trompeti.
