Patiesība par leģendāro Kaupēnu: brutāls lielceļa laupītājs, nevis romantiķis
1927. gada pavasarī teju visas Latvijas avīzes vēstīja par sensacionālu tiesas procesu – uz apsūdzētā sola sēdēja ilgi meklētais laupītājs un slepkavnieks Ansis Kaupēns. Laika gaitā viņa vārds tika apvīts ar romantiskām leģendām un dziesmām, lai gan nekāds romantiķis viņš nebija. Kaupēns bija brutāls lielceļa laupītājs, kas ar savu pārdrošību bija iedzinis bailes daudzos Zemgales iedzīvotājos.
Kaupēna tiesa sākās 1927. gada 21. martā, un tās gaitai prese un sabiedrība sekoja ar neatslābstošu interesi. Galveno varoņu fotogrāfijas bija redzamas avīžu slejās, un apraksti par tiesas gaitu bija vai ikkatra laikraksta galvenā ziņa. Kopā ar Kaupēnu tiesāja arī viņa līdzzinātājus: Voldemāru Piebalgu, Jāni Vālodzi, Jāni Rubeni un Kaupēna māsu Aneti Bubelti. Process notika Jelgavas 8. kājnieku pulka virsnieku kluba zālē, kas speciāli bija iekārtota tiesas vajadzībām. Uz skatuves bija novietots tiesnešu galds, pa labi atradās apsūdzēto sols un galds aizstāvjiem, pa kreisi bija rezervētas vietas žurnālistiem. Zālē bija vieta 300 klausītāju. Jau pirms tiesas ap žurnālistu galdu pulcējās preses pārstāvji gan no vietējiem, gan Rīgas laikrakstiem.
Procesa sākumā Kaupēns izskatījās možs un pašpārliecināts. Dienu iepriekš, kad žurnālisti bija taujājuši par gaidāmo tiesu, viņš atbildējis: “Ko man, spēkavīram, var padarīt tiesa!” Viņš vēl piebildis, ka kopš apsūdzības raksta saņemšanas esot rūpīgi gatavojis aizstāvības runu.
Tiesā atklājās, ka Kaupēns daudzus gadus bija dzīvojis dubultu dzīvi. Viņš strādāja kādā Jelgavas mēbeļu veikalā par tapsētāju, turklāt strādāja diezgan kārtīgi un centīgi, pret viņu nebija nekādu pretenziju. Laiku pa laikam, sakot, ka jābrauc palīgā tēvam, viņš darbā paņēma brīvdienas un, kā izrādījās, šajā laikā laupīja un slepkavoja. Bieži vien nedēļas nogalēs, tērpies elegantā uzvalkā, viņš apmeklēja saviesīgus pasākumus, ballītes un kafejnīcas, labprāt izmaksāja dāmām un stāstīja, ka nodarbojas ar zemes un meža tirdzniecību.
Pārdrošība Kaupēnā sadzīvoja ar piesardzību – viņš prata glabāt noslēpumus. Kaupēna dzīvokļa saimniece atklāja, ka no sarunām viņš parasti izvairījies, iesaistījies vienīgi tad, kad bijis iereibis. Teicis, ka viņa dzīves tuvākais mērķis esot iespējami drīzāk apprecēties un nodibināt kārtīgu dzīvi. Sievu jau esot izraudzījies – viņam apnicis uzturēt attiecības ar daudzām pielūdzējām.
Pirmā laupīšana tika paveikta 1920. gada 29. janvārī uz Jelgavas–Līvbērzes ceļa – tad Kaupēns aplaupīja Džūkstes pagasta iedzīvotāju Frici Osi, atņemot viņam 20 latu, zirgu un ragavas. Veicot savas brutālās un pārdrošās laupīšanas, viņš parasti apstādināja uz ceļa pajūgus un braucējiem atņēma visu, kas tiem bija. Reizēm Kaupēna guvums bija tikai pārtika. Skaistkalnes mežā viņš nogalināja kādu avīžu pārdevēju un tika vien pie sviesta un olām.
Izmeklēšanas gaitā, pārbaudot Kaupēna teikto, tika uzklausīti cietušie, kuru skaits tuvojās diviem simtiem. Laupītāja norādītajās slēptuvēs tika atrasti ieroči, tērpi, maskas un citas lietas. Laupīšanas epizožu skaits pārsniedza trīs desmitus, pavisam bija noslepkavoti 19 cilvēki. Apsūdzētais nosauca arī savus līdzdalībniekus. Viens no viņiem bija Kaupēna kara biedrs Voldemārs Piebalgs, kurš bija uzrādījis bagātos upurus un piepalīdzējis laupīšanās. Savukārt amatnieks Jānis Vālodze apsūdzēto bija apgādājis ar karabīni un pieņēmis nolaupītos zirgus. Ieroču meistars Jānis Rubenis laupītājam bija pārdevis revolveri un munīciju, reizēm nopircis kādu no viņa atnestajiem ieročiem.
Apsūdzēts tika arī zeltkalis Jēkabs Butte, kurš no Kaupēna bija iegādājies zelta laulības gredzenus, un Kaupēna māsa Anete Bubelte, kura palīdzējusi brālim, slēpjot nolaupīto mantu.
Kaupēns mežā bija iekārtojis sev mitekli. Tiesā viņš atklāja: “Zaru un sūnu būda bija mans galvenais dzīvoklis, no kura taisīju savus uzbrukumus. Mainīdams uzturēšanās vietas, cēlu jaunas būdas. Es laupīju visus, kas nāca priekšā. Nebija laika izvēlēties. Bagāts vai nabags, ķēros pie katra, kurš pagadījās. Kad biju pietiekami salaupījis, atmetu šo klaidoņa briesmu pilno dzīvi un braucu uzdzīvot. Kad aptrūkās nauda, es no jauna ķēros pie laupīšanas.”
Reizēm Kaupēna aukstasinība bija pārsteidzoša. Kādā laupīšana reizē viņš vienlaikus apturējis piecus pajūgus, sadzinis tos kopā un licis visiem izkāpt no ratiem, nostādījis braucējus rindā un citu pēc cita aplaupījis. Kā kuriozs pieminams atgadījums ar policijas kārtībnieku Jēkabu Franku, kurš bija nosūtīts gūstīt laupītāju, taču viss izvērsies otrādi. Kaupēns bija policistu sagūstījis un piespiedis līdzdarboties kārtējā laupīšanas uzbrukumā.
