Klauvēt pie sirds. Saruna ar ārstu Uģi Gruntmani

Ilgus gadus Uģis bija Teksasas Universitātes profesors un strādāja slimnīcā, un Terēzei piederēja veiksmīgs apģērbu zīmols Zaza Couture. Nu viņi sāk visu no jauna Latvijā, cīnās ar birokrātiju, uzbur pasakainas ainavas lauku mājās pie Saldus un atklāti vēršas pret sociālo netaisnību.

Interesanti, ka cilvēki jūs uztver kā ārzemju latvieti, lai gan esat dzimis, audzis un skolojies Padomju Latvijā.

Jā, kad komentāros lasu “tas ārzemju latvietis, ko viņš vispār zina”, no sirds cenšos paskaidrot – man nav nekas pret ārzemju latviešiem, bet sevi ir grūti par tādu uzskatīt. Es aizbraucu divdesmit sešu, bet atgriezos piecdesmit gadu vecumā. Mani ir veidojuši tās valsts ieradumi, kultūra, sarunas, atvērtība, kurā dzīvoju. Angļi amerikāņus apsmej, arī man ir teikts, ka esmu diezgan tiešs. Tādu sevi atceros no bērnības.

Tāpat kā tagad, arī toreiz tas izsauca ne to labāko reakciju, bet es negribu nevienu aizvainot – man tikai nepatīk runāt riņķī apkārt. Esmu centies uzturēt ciešus kontaktus, lasījis un domājis par Latviju. Jaunie ārsti ir braukuši pie manis uz Ameriku, esmu braucis šurp, esmu iedziļinājies. Tā kā esmu šajā valstī audzis, man aptuveni ir skaidrs, kādi ir zemūdens akmeņi.

Uzaugāt Saldū?

Jā. Diemžēl nepazinu Mārtiņu Ķibildu, bet, izrādās, esam dzīvojuši vienā mājā. Viņš bija piecus gadus jaunāks.

Jūs kopā ar tēti, kurš bija tālbraucējs šoferis, dabūjāt izceļoties pa visu Padomju Savienību...

Tālākie punkti, šķiet, bija Karpati un Batumi Gruzijā. Tēti interesēja viss jaunais, viņš bija gudrs cilvēks, šoferim netipiski daudz lasījis. Viņš mani pārliecināja kļūt par ārstu.

Viņam bija milzu sirds, tēvs visu darīja ar vērienu. Iebraucam Tallinā, viņš saka: “Paņemam kasti marmelādes konfekšu un kasti Pepsikolas, tad braucam!” Tagad tas šķiet ārprāts, bet toreiz bērnam tas bija fenomenāli. Latvijā nebija ne apelsīnu, ne banānu, Maskavā paņēmām kasti un ēdām visu ceļu. Vienmēr gājām uz Tautas saimniecības sasniegumu izstādi – tur varēja uzzināt jaunumus par kosmosu, dažādiem atklājumiem. Lielākais piedzīvojums bija trakie braucieni ar karuseļiem – tos nekad nelaidām garām.

Vai tētis veidoja jūsu pasaules uzskatu?

Nezinu. Armijā viņš bija dienējis desantniekos, vecaistēvs un mamma teica – viņš esot pārnācis tāds... Ticēja padomijai. Kad Latvija atguva brīvību ar 30. gadu Čikāgas modeli, kur visu pērk un pārdod, viņš tajā visā likās iekšā. Kā liels runātājs viņš bija veiksmīgs, bet diemžēl tēvam bija problēma – viņš dažkārt neturēja doto vārdu. Ne tikai biznesā, arī ģimenē. Katram cilvēkam ir ne tikai pozitīvās, bet arī negatīvās īpašības. Domāju, bērns mācās no abām, varbūt pat vairāk no negatīvā – saprotot, ka tā nav pareizi.

Jūs spējāt to novērtēt kā sliktu piemēru?

Protams! Nedomāju, ka tēvs ietekmēja manu pasaules uzskatu tādās kategorijās kā godīgums, demokrātija, liberālisms... To paveica mans Amerikas periods. Daudz lasīju, domāju.

Izvēloties medicīnu, jūs vairāk vadīja humānisma idejas vai interese par zinātni?

Mani tiešām interesēja viss, ļoti patika ķīmija, bioloģija. Paskatījos, kādi ir iestājeksāmeni, turklāt man šie priekšmeti padevās.

Jūs mērķtiecīgi gatavojāties?

To parasti uzsver mana sieva un arī pārējie. Ja izlemju, ka tas ir svarīgi, tad darīšu. Daudz deva mūzikas skola, kuru pabeidzu kā trompetists. Man joprojām patīk dažāda mūzika, arī klasiskā. Skolotāji mēģināja mani pierunāt mācīties tālāk. Man ļoti nepatika solfedžo, bet tas, ka bērna vecumā liek klausīties un aprakstīt sajūtas, gan bija aizraujoši. Dziedāju korī, spēlēju pūtēju orķestrī, dejoju tautas deju ansamblī, gāju sporta skolā, un neviens mani nespieda.

Bija Gorbačova laiks,1986. gads. No vecvecākiem biju pārmantojis riebumu pret padomju valsti. Viņiem atņēma mājas un zemi, salika cietumos... Biju pārliecināts, ka Padomju Latvijā nepalikšu, un sportu redzēju kā vienīgo iespēju no šejienes aizmukt.

 Piemēram, pēc kādām sacensībām palikt ārzemēs?

Jā, man bija plāns, tāpēc iesaistījos bobslejā. Pirmos divus kursus institūtā darbojos, bet... Saldū tev šķiet, ka esi labs sportists, bet, kad sastopies ar cilvēkiem, kuri ir izlasēs... Man bija gribasspēks, es trenējos ar sirdi un dvēseli, bet redzēju, ka daudziem ir lielāks talants, viņi skrien ātrāk un spēj izdarīt vairāk.

Ķīmijas zināšanas palīdzēja izprast, ka tiek lietoti dažādi stimulatori, lai būtu labāki rezultāti. Ja neesi gatavs to darīt, no sistēmas izkrīti diezgan ātri. Tu skrien samērā līdzīgi citiem čaļiem, bet, kad nāk testu laiks, viņi pēkšņi sāk skriet daudz ātrāk. Biju jaunākais, 17–18 gadus vecs, viņiem jau 23–24, bet sapratu, ka kaut kas nav īsti kārtībā.

Jums kā topošajam dakterim lietot dopingu nebija pieņemami?

Šaubas man radās, bet tik tālu vēl nebiju ticis, lai saprastu, cik kaitīgi tas ir. Zēni stāstīja, ka palīdzot, bet man kaut kas nostrādāja zemapziņā. Varbūt arī tas, ka redzēju – neesmu pietiekami talantīgs – un ka sportu bija grūti apvienot ar studijām. Braucienos ņēmu līdzi galvaskausu un kaulus, mācījos, pārējiem bija jautri. Tuvojās brīvības laiks, un bija sajūta, ka kļūst vieglāk. Lai gan 88. gadā, kad pārtraucu sportot, vēl nebija skaidrs, vai Latvija būs brīva.

Esat teicis, ka Amerikā iestājeksāmenos medicīnas skolās pārbauda arī attieksmi pret cilvēkiem. Esat domājis – vai jūs kā jaunietis būtu tos izturējis...?

Nebūtu! Noteikti. Amerikā medicīnas izglītība ir citādāka, tur pēc vidusskolas jābeidz koledža, jāiegūst bakalaura grāds. Pirmos četrus gadus neliek specializēties. Piemēram, Stīvs Džobss izvēlējās mācīties kaligrāfiju. Var arī reliģiju, psiholoģiju, filozofiju, valodas...

Cilvēks iegūst pamatu?

Tas ir vajadzīgs, lai jaunietis kļūtu par sabiedrības locekli, kurš izprot, kā virzījusies pasaule, kādi ir labie un sliktie spēki. Vari izvēlēties mācīties arī sporta fizioloģiju, politisko zinātni, viduslaiku, jauno laiku vēsturi vai arī Francijas vēsturi pēdējo divdesmit gadu laikā. Protams, ja zini, ka gribēsi apgūt medicīnu, ir noteikti kritēriji, kas jāizpilda, – bioķīmija, fizika, lai, kad aiziesi uz Medicīnas fakultāti, tas jau būtu izdarīts.

Konkurss ir liels, tāpēc no katra tiek sagaidīts, ka viņš parādīs arī cilvēcību; piemēram, tu esi bijis brīvprātīgais slimnīcā, dzīvnieku patversmē vai veco ļaužu pansionātā. Vai arī veicis pētījumus sociālajā jomā – teiksim, pētījis, kāpēc tiem, kam ir zemāki ienākumi, arī veselība ir sliktāka. Augstskolai jāsaprot, ka tu neesi robots. Man ir bail no tā, ka Eiropas medicīnas sistēmā tu uzreiz pēc 12. klases mācies anatomiju, bioķīmiju, bet ļoti maza loma ir iedalīta...

 ... psiholoģijai?

Psiholoģija it kā ir, bet, runājot ar studentiem un jaunajiem ārstiem, saprotu – daudz par ātru, kad vēl īsti neizproti, kā to pielietot. Amerikas medicīnas izglītība ir pārgājusi uz modulāro apmācību. Ja māca par smadzeņu funkcijām, atmiņu, jūtām, slimībām, tas viss tiek sakārtots longitudinālā blokā, lai veidotos reāla sapratne. Diemžēl pie mums vismaz pirmos divus gadus cilvēks mācās, īsti nesaprotot, kāpēc.

Man vienmēr bijis problemātiski mācīties tikai atzīmes dēļ; bijis grūti, neredzot lielo bildi, kaut ko bezjēdzīgi iekalt. Kad mūsu meitas atbrauca uz Latvijas skolu, atkal tas pats – eksāmenam jāatceras noteikti datumi bez dziļākas izpratnes, kas noticis tajā periodā. Svarīgi ir ne tikai zināt, ka bija karš, bet arī to, kāda mūzika tajā laikā tika radīta, kādi bija lielie rakstnieki...

... kādas idejas.

Tieši tā! Un kā mēs attīstījāmies kā sabiedrība – un tas paliek prātā. Nevis tas, kurš konkrētā datumā nomira vai piedzima; tā, manuprāt, ir nervu šūnu izniekošana!

Deviņdesmitajos gados jums radās iespēja aizbraukt uz Ameriku?

Profesors Kristaps Keggi bija ortopēdiskais ķirurgs Jeilas universitātē – viņu es uzskatu par savas dzīves mainītāju. Viņš bija manā korporācijā Letonia un teica, ka gribētu ņemt pie sevis trīs jaunos ārstus. Es patrāpījos tajā barā un pieteicos. Ar milzīgu kaunu jāatzīstas... Kristaps prasīja, vai protu angļu valodu, un es atbildēju, ka protu. Bet tobrīd angliski nezināju ne vārda, tāpēc teicu, ka gribu braukt pēdējais, un gadu ņēmu privātskolotāju. Man bija milzīga motivācija.

Profesors Keggi Latvijas medicīnai ir devis ļoti daudz – turp brauca desmitiem ārstu, Kristaps pretī slimnīcai bija noīrējis mazu mājiņu, viņš trīs mēnešus par visu maksāja, kamēr tu tur dzīvoji, ēdi... Tas bija fenomenāls laiks. Es nokļuvu iekšķīgo slimību rezidentūrā un uzreiz sapratu, kā man ir pietrūcis – šīs brīvās domu apmaiņas, kad profesors var mierīgi pateikt: “Es nezinu, bet paskatīšos.”

Nokopēju visu Harisona grāmatu, tā ir kā medicīnas Bībele, visas 3000 lapas, un pilnu somu atvedu uz Latviju. Tas laiks radīja fenomenālas izmaiņas manā domāšanā – sāku saprast, kāda ir ārsta vieta sabiedrībā. Gribēju mācīties viņu eksāmeniem, sacensties... Jēla Universitāte ir Ivy League (Efeju līga) – supergudri, iedvesmojoši cilvēki. Es sapratu, ka gribu tur būt.

Jūs Terēzi jau bijāt saticis?

Jā, satikāmies 1989. gadā, kad biju 3. kursa students. Viņa vēl mācījās lietišķajos, biju uz izlaidumu, pēc tam viņa iestājās Mākslas akadēmijā gleznotājos. Apprecējāmies, pieteicās meitiņa. Martai jūnijā būs trīsdesmit, un tūlīt pašai būs meitiņa.

Terēze bija ļoti aktīva, darbojās Burdā. Viņa vienmēr intervijās saka, ka esmu viņu aizvedis uz mazu strādnieku pilsētiņu pie Jeilas, kur varējām atļauties noīrēt dzīvoklīti. Strādāju simts stundu nedēļā, nekad nebiju mājās. Marta neprata angļu valodu. Skolotājs teica: “Mammīt, līdz Ziemassvētkiem viņa pratīs valodu labāk nekā jūs.” Tā arī bija.

Terēzei nācās pārtapt par bīstamo mājsaimnieci?

Domāju, mājsaimniece viņa pēc savas mentalitātes nav bijusi nekad. Par visgrūtāko viņa uzskata pirmo gadu. Tas bija pārdomu laiks – kas esi, ko darīsi? Kad pārvācāmies uz Losandželosu, viņa kā modes māksliniece Holivudā strādāja pie vairākām neatkarīgām filmām, tas viņai ļoti patika.

Kā viņa tur tika? Tāda konkurence...

Tās nebija lielās multimiljonu filmas. Neatkarīgie režisori meklē komandas. Avīzē Hollywood Reporter ir piedāvājumi, var pieteikties. Ja filmu paņems, tad kaut ko samaksās.

Ar Lolitu Ritmani iepazināties?

Viņa dzīvoja mājā 100 metru attālumā. Mums bija mazs dzīvoklītis. Ar Lolitu, protams, iepazināmies, jo Losandželosā Latviešu māja ir diezgan aktīva, un viņas bērni bija līdzīgā vecumā. Kad Losandželosā visu pabeidzu un meklēju darbu, man vislabāk patika Teksasas Universitāte. Sākumā bija doma, ka Terēze paliks Losandželosā, bet es dzīvošu Dalasā, kaut kā lidosim.

Tad Dalasas slimnīca aicināja uz interviju arī manu sievu, veda uz dārgiem restorāniem un mēģināja pārliecināt, cik jauka ir tā vieta (smejas). Un tā arī bija. Losandželosā lielākā daļa māju ir celtas 60., 70., 80. gados, un viss ir tik dārgs, ka neko jaunu tur nebūvē. Bet Dalasā bija viss modernais – slavenu arhitektu celtnes, Opera, teātris, mākslas muzejs. Tas ir milzīgs pacilājuma brīdis, kad redzi – pilsēta attīstās, un cilvēki pārceļas uz turieni. Nodzīvojām tur septiņpadsmit gadu. Kad pārcēlāmies, Luīzei bija divi gadi. Teodors piedzima Dalasā.

Terēze ir teikusi – nopērc man audeklu vai auduma baķi, lai varu kaut ko darīt mājās?

Nē, Terēze ātri saprata, ka jāsāk savs bizness, un nodibināja bērnu drēbju kompāniju Zaza Couture, un tā bija fenomenāli veiksmīga, labajos gados no viņas ņēma preci 400–500 veikalu visā Amerikā.

Raiņa bulvārī ir mazs Zaza veikaliņš, domāju – nez kā tam iet, varbūt dažas dāmītes saviem bērniem kaut ko nopērk...

Latvijas daļa tiešām tāda bija. Terēzes mamma vadīja to veikalu, viņai bija darbs, kas patika, bet naudas pelnīšana, bizness bija Amerikā.

Terēze zīmēja kleitas savām meitenēm un to arī realizēja...

Jā, Marta bija modele, pēc tam Luīze, vēlāk arī Teodors. Viņas līnija tika pārdota arī Īrijā, Anglijā, Abū Dabī, Austrālijā. Krīze Amerikā sākās 2008. gadā – Amazon lēnām un pakāpeniski iznīcināja mazos veikaliņus. Terēze atzina, ka septiņpadsmit gadi ir pietiekami, vairs negribēja ar to nodarboties un uzdāvināja kompāniju saviem darbiniekiem.

Viņa ir jūsu stiliste?

Terēzei, šķiet, man nekad neko nav pirkusi... Nē, reiz tomēr viņa man nopirka oranžu kreklu un oranžu šlipsi, teicu: “Es to nevalkāšu, galīgi nav mans stils.”

Jums ir pielipusi viņas labā gaume?

Tā var būt, ja dzīvo kopā ar cilvēku, kuram piemīt laba gaume. Man ir tā laime dzīvot mājā, ko iekārtojusi Terēze, viņai ir milzīgs talants noformēt telpas – bez milzīgiem līdzekļiem, bet tā, ka ir patīkami tajās dzīvot. Terēzei patīk arī fotografēt un iepriecināt cilvēkus. Aizvadītā vasara bija fenomenāla, brauca draugi, mākslinieki, bija interesantas sarunas. Tāpēc jau atbraucām uz Latviju – mums tā visa pietrūka.

Septiņpadsmit gadu laikā Amerikā taču jums arī izveidojās draugu loks?

Tā draudzība ir citādāka. Latvijā, ja tu dzīvo Rīgā, ir maza iespēja, ka pārvāksies uz Saldu vai Cēsīm. Protams, ir cilvēki, kuri sāk kaut ko jaunu, bet tādu ir maz. Amerikā Dalasa, Čikāga, Hjūstona, Losandželosa, Sanfrancisko, Maiami tiek uzskatītas par līdzvērtīgām pilsētām, un tu pārcelies turp, kur piedāvā paaugstinājumu, lielāku algu.

Pārvākšanās notiek bieži, tāpēc arī cilvēki mainās?

Tieši tā, tāpēc tuvas draudzības nav. Lai gan arī pārvākšanās, protams, prasa līdzekļus. Ir interesanti pētījumi – ja tev nav pietiekami daudz līdzekļu, lai algotu kādu, kas tīra māju vai palīdz ar bērniem, tad esi atkarīgs no ģimenes – vecmammas un pārējiem. Ja piederi pie slāņa, kas pelna salīdzinoši daudz, visu vari nopirkt.

Jūs tā darījāt?

Jā. Mums pļāva mauriņu, palīdzēja ar bērniem. Varbūt izklausīšos pēc seksista, bet strādājošai sievietei ir grūti, nevar no viena cilvēka prasīt visu. Tāpat arī es nevarētu to visu izdarīt, strādājot pilnu darba laiku. Kad bērni bija mazi, palīgā brauca mana mamma.

Jūs bijāt mācībspēks universitātē vai strādājāt slimnīcā?

Visas modernās Amerikas augstskolas ir tā sauktie kampusi – blakus universitātei atrodas slimnīca. Piemēram ziemā Minesotā, kur ir Mayo klīnika, ir nenormāli auksti, mīnus 30, mīnus 40, lai nebūtu katru reizi jāģērbjas, ēkas ir savienotas ar gaiteņiem. Vasarā Dalasā savukārt ir nenormāli karsts plus 45–48 grādi... Nav jāiet ārā un jāsvīst starp universitāti un slimnīcu.

Vienmēr bijuši ārsti, kuri pārkāpj profesionālajam rāmim un runā ar sabiedrību par humānisma idejām; rakstnieki Bulgakovs, Čehovs, Alberts Šveicers... Arī jūs.

Nevaru sevi pielīdzināt viņiem...

Taču jūs nevarat vienaldzīgi noskatīties uz to, kas notiek sabiedrībā.

Protams! Ja domā un iedziļinies, tad gan Amerikā, gan Latvijā slimnīcā redzi sabiedrības šķērsgriezumu. To nevar ieraudzīt privātpraksē, bet universitātes slimnīcā – gan prezidentu, gan bezpajumtnieku. Lai gan tu gribētu viņus ārstēt vienādi, naudas tam nav. Vari izrakstīt zāles un procedūras, bet saproti, ka tavā priekšā ir cilvēks, kurš nevar to atļauties. Lai gan gribam būt līdzināties Ziemeļeiropas valstīm, pēdējos 30 gadus esam mērķtiecīgi gājuši Amerikas virzienā – attīstot milzīgu nevienlīdzību.

Tāds modelis nāk no Čikāgas ekonomiskās skolas, tāda bija Argentīna, un tāda tagad ir Latvija un Lietuva. Mēs bijām eksperiments, lai noskaidrotu, kāda sabiedrība veidojas pie šāda, biznesam tik labvēlīga, modeļa – kur pārtikušiem cilvēkiem nav jāmaksā vairāk nekā tiem, kuri pelna salīdzinoši maz. Latvijas Banka vienmēr ir teikusi, ka mēs esam liela ienākuma nodokļa valsts cilvēkiem, kuri pelna maz, un maza ienākuma nodokļa valsts tiem, kuri pelna daudz.

Tas rada nevienlīdzību, kādas nav nekur citur Eiropā. Pasaules medicīnas apmaksas modeļus sāku pētīt jau pirms desmit gadiem Teksasas Universitātē. Amerikā ir daudz neapdrošināto, arī mūsu iepriekšējā valdība gribēja izveidot divu grozu modeli.

Kādas idejas savos bērnos esat ielicis?

Nesen bija tikšanās Teodora skolā. Skolotāja teica, ka viņš runājot par politiku (smejas).

Par nevienlīdzību?

Jā – par to, cik labs bija Obama un cik slikts ir Tramps. Skolotāja saka, ka desmitgadniekam tās neesot ierastas tēmas. Pie mums nāk draugi, mēs par to runājam, un arī Teodors apzinās, ka tas ir svarīgi. Terēze ir iestājusies Progresīvo partijā, jo tā domā par 95, ne tikai 5 procentiem sabiedrības. Kad meitas auga, strādāju tā, ka melns gar acīm metas, nebija daudz laika... Lai gan, protams, runājām, un domas bija līdzīgas.

Marta strādāja Obamas vēlēšanu kampaņā, zvanīja pie durvīm, prasīja, ko cilvēki domā. Interesanti – mēs dzīvojām ļoti pārtikušā rajonā, Marta gāja labākajā meiteņu skolā, bet viņai bija radies iespaids, ka esam samērā trūcīgi. Blakus dzīvoja milzīgu kompāniju vadītāji, piemēram, American Airlines, un viņu bērni bija Martas draugi...

Kuri dzīvoja tādās villās, kurās viens otru nevar atrast?

Mums bija ļoti jauka māja, bet ne pils. Kad Marta strādāja Obamas kampaņā, atceros, viņa teica: “Esmu ieraudzījusi īsto Ameriku.”

Arī strādājoši cilvēki nevar atļauties nepieciešamo. Signe Baumane nav slēpusi savas smagās diagnozes, bet saka, ka viņas psihoterapeits esot galvā, jo īsto nevarot atļauties. Atzīts cilvēks, kura filmas uzvar festivālos, strādā sešas dienas nedēļā...

Amerikas medicīnas apmaksas sistēmā ir izveidojušās anomālijas. Tāpēc aktīvi iebildu pret divu grozu sistēmu Latvijā, jo gadiem ilgi esmu noskatījies, kādas šausmas tas sagādā cilvēkiem. Kad jāizvēlas – pārdot māju vai ārstēt vēzi.

Labi, ja ir māja, ko pārdot. Cilvēki ņem kredītus, lai salabotu zobus. Students, ja viņam nav turīgu vecāku, nevar atļauties 3D rentgenu un ārstēšanu.

Protams! Padomijā mācījos kopā ar zēniem, kuru vecāki bija ārsti Rīgā, un redzēju, ka viņi dzīvo daudz labāk nekā mēs ar mammu (viņi ar tēvu bija šķīrušies). Arī tagad studentiem ir grūti, ja vecākiem nav iespēju atbalstīt. Daļa brauc prom, Dānijā izglītība ir par brīvu, un mums nav valstisku ideju, kā viņus dabūt atpakaļ. Islandes parlaments jau astoņdesmitajos gados pieņēma likumu, ka islandiešu studentiem, kas tikuši pasaules labākajās universitātēs, atmaksās visu mācību summu, ja viņi piecus gadus nostrādās Islandē. Atgriezās 85 procenti.

Mēs jaunajiem ārstiem piemērojam soda sistēmu – viņš ir mācījies par rezidentu, par garām darba stundām saņēmis 900 eiro, nav apmierināts ar apstākļiem, aizbrauc uz Zviedriju, Vāciju vai Angliju, un Veselības ministrija viņam izraksta rēķinu, ka jāatmaksā rezidentūras apmācību nauda. Lai gan es zinu, ka nekāda apmācība, izņemot dažās specialitātēs, realitātē nenotiek. Tas ir reāls darbs slimnīcā! Tad šiem cilvēkiem rodas pamatots aizvainojums.

Vai ārsts sevi un ģimeni pieskata vairāk? Zinādams, ko var nodarīt dzīvesveids, slikti ieradumi...

Protams, mēs par to runājam, bet ne jau vienmēr bērni ieklausās, neatkarīgi no tā, esi ārsts vai ne. Man patīk angļu teiciens – walk the walk, talk the talk – dari to pašu, ko saki jeb runā. Tu nevari teikt bērnam, ka jāēd āboli, bet pats katru dienu ēst Cielaviņu.

Var teikt, ka esat atgriezušies pie saviem jaunības draugiem?

Pilnīgi noteikti! Mani divi labākie draugi ir no Saldus laikiem. Intereses ir dažādas, ne tikai medicīna vai māksla, tāpēc paziņu loks ir plašs. Aktīvi, atvērti cilvēki, kuri grib diskutēt. Ir ļoti interesanti.

Šobrīd strādājat slimnīcā?

Nē, jo vēl tiek strādāts pie mana diploma atzīšanas. Ja esi strādājis Amerikā, Kanādā, Austrālijā, to neieskaita, bet tiek strādāts pie izmaiņām Ministru kabineta noteikumos, lai visiem, kas atgriežas, būtu vieglāk. Par to paldies Latvijas Ārstu biedrībai.

Kurā datumā jūs atgriezāties?

No Dalasas izbraucām 2018. gada 1. novembrī. Mēnesi nodzīvojām pie Martas un viņas vīra Kolorādo štatā, tad četrus mēnešus ceļojām pa pasauli.

Teodoram paņēmāt brīvu gadu?

Abi ar Terēzi kļuvām par mājskolotājiem. Vadījāmies pēc Latvijas programmas, lietojām arī drusciņ Khan Academy (bezmaksas kursi internetā). Neesmu datoru guru, bet viņš mācījās arī programmēšanu. Gandrīz mēnesi nodzīvojām Havaju salās, pēc tam bijām Japānā, Vjetnamā, Kambodžā, Bali, Indonēzijā. Tad ar kuģi no Singapūras trīs nedēļas braucām uz Itāliju. Teodors reizēm ieminējās, ka esam viņu aizrāvuši no draugiem un sistēmas, bet ceļojums bija labs – paskatījāmies, kā cilvēki dzīvo. Iebraucot Vjetnamā, šoks bija liels.

Kā esat iekārtojušies Latvijā? Jūtaties komfortabli?

Lielās līnijās – absolūti komfortabli. Ir forši būt ģimenes dzimšanas dienās, ko neesam apmeklējuši divdesmit gadus, būt kopā ar mammu, krustvecākiem, brālēniem. Tas ir ārkārtīgi jauki, mums tā pietrūka.

Esat iegādājušies dzīvokli, māju...?

Jau pirms gadiem desmit teicu Terēzei, ka jādomā par atgriešanos Latvijā. Nolēmām – kamēr Teodors vēl šajā vecumā, ir pareizais laiks. Arī dzīvokli nopirkām gandrīz pirms desmit gadiem. Rīgā, Baznīcas ielā. Mums ir vieta arī Saldus Jaunlutriņos – Terēzes vecvecmammas māja.

Latvijas medicīnu uz savas ādas esat izbaudījuši?

Ar Terēzes mammu – pēc pilnas programmas. Pateicības nevienam nemaksāju, un, tā kā daudzus kolēģus pazīstu personīgi, slimnīcas posmā viss tika darīts pēc vislabākās sirdsapziņas, bet, kad sākās rehabilitācija, sapratu, ka tas nozīmē milzīgas problēmas. Protams, mēs spējam tikt ar tām galā – gan ar personīgajiem līdzekļiem, gan zināšanām. Taču, ja ģimenei nav sakara ar medicīnu un ir ierobežoti līdzekļi, būtībā jāpamet darbs, jo no valsts neko nevar gaidīt.

Daļai sabiedrības attiecības ar medicīnu ir... ezoteriskas. Cilvēks mēģina sarunāt ar kosmosu, lai ar viņu nekas nenotiek, jo saprot – ja viņš nav sabiedrībā pazīstams cilvēks, kuram koncertā savāks 100 tūkstošus zālēm, tad īsti nav uz ko paļauties. Jūs to saprotat?

Saprotu ļoti labi un saskaros ar to ikdienā – gan ar savu mammu, gan krustvecākiem. Redzot, cik lielas ir pensijas, un zinot, uz kādiem izmeklējumiem jābrauc – tas nav iespējams! Gudri cilvēki ir teikuši, ka valsts vērtību var noteikt pēc tā, kā tā rūpējas par neaizsargātajiem. Pārticis cilvēks tiks galā, bet trūcīgākie – mammas, kuras vienas audzina bērnu, pensionāri...

Tūkstošiem cilvēku saņem mazāk par 100 eiro mēnesi. To neesam sapratuši – lai cik arī tu iemaksā pensiju sistēmā, nevienā valstī, Vācijā, Nīderlandē, Itālijā, nevari saņemt sešus tūkstošus lielu pensiju. Terēze parēķināja – ja cilvēks četrdesmit gadus ir strādājis mazapmaksātu darbu, viņa pensija būs zem 150 eiro... Sevi pieskaitu pie pārtikušo grupas un varu teikt – mēs nemaksājam tik daudz, cik pienāktos maksāt par mašīnu, māju, dzīvokli.

Amerikā no trūcīgiem cilvēkiem norobežojas – uzceļ māju, apjož žogu, pie vārtiem stāv sargs, nevienu nelaiž iekšā... Un ir skandināvu variants, kurā cilvēks saprot – ja pelni vairāk, tad arī maksā vairāk un negaidi, ka visu, ko iemaksāsi, dabūsi atpakaļ pabalstos vai pensijā. Tas, ka tev klājas labāk, nav radies tukšā vietā. Bērnudārza audzinātājs, skolotājs, sporta treneris ir darījuši visu, lai tu būtu tas produktīvais.

Protams, tas atkarīgs arī no cilvēka, bet ļoti lielā mērā arī no tiem, kas bijuši apkārt. Mani iedvesmo cilvēki, kuri dara savu darbu un palīdz arī sabiedrībai. Piemēram, Losandželosas Simfoniskā orķestra diriģents Gustavo Dudamels – uzaudzis Venecuēlā, komunistiskā valstī, kur katrai skolai piešķīra instrumentus un organizēja orķestrus, un vienā no tiem pamanīja arī viņa talantu. Viņš nav aizmirsis, kas tas bija par spēku, un Losandželosas trūcīgajos rajonos, kur dzīvo bērni no Meksikas un Gvatemalas, veido skolās orķestrus, pērk instrumentus, diriģē...

Viņš varētu nedarīt neko – superstārs, dzīvo lielā mājā, viņam ir bagāti draugi. Viņš varētu izlikties, ka tādas pasaules daļas nemaz nav... Man patīk pirmā prezidenta Jāņa Čakstes teiktais, ka zināma daļa sava brīvā laika katram jānostrādā Latvijas labā. Tā var būt lapu grābšana, instrumentu pirkšana vai palīdzība kādam kaut kur aizbraukt – ir tūkstošiem variantu, kā iesaistīties.

Tā ir Maslova piramīda. Protams, no cilvēkiem, kas ir piramīdas apakšā un ik dienu cīnās par izdzīvošanu, to nevar prasīt. Lai gan pētījumi rāda, ka attiecībā pret saviem ienākumiem trūcīgie ziedo vairāk. Bieži vien tā nav nauda, bet kāds labs darbs, domas.

Mācītājs Krists Kalniņš teica, ka baznīcai labāk klājas krīzes laikos, kad cilvēkiem ir grūti.

Var piekrist. Kad cilvēkam ir grūti, viņš meklē kaut ko dziļāku, mēģinot saprast...

Kāda, ja drīkst vaicāt, ir jūsu attieksme pret baznīcu?

Amerikā četras ģimenes, tiešām tuvi draugi, piederēja pie tā sauktās unitāriešu universālistu baznīcas. Tā ir ļoti liberāla baznīca, kas pieņem visus. Ralfs Valdo Emersons, pazīstams rakstnieks, kļuva par mācītāju un sāka universālismu ieviest praksē. Viņš bija izcils runātājs, stāstīja, cik ierobežojošas baznīcas ir izpratnē par labo un slikto.

Kādās Lieldienās mūsu meita Luīze teica: “To baznīcu, kur jūs ejat, īsti nevar saprast. Kristus cēlās, necēlās...” Tad jautāju Danielam, mācītājam: “Nezinu, kā paskaidrot, uz ko šī baznīca turas, kas ir galvenais.” Viņš atbildēja: “Uģi, svarīgi nav fokusēties uz to, vai viņš nomira un kas notika pēc tam, bet gan uz to, ko viņš izdarīja, kad dzīvoja. Kāds bija viņa viedoklis, kā viņš pieņēma cilvēkus, kādi bija uzskati – melns, balts, slims, bagāts...”

Ar kādu sirdsapziņu dzīvoja?

Tieši tā. Nevis cīnīties par to, piecēlās vai nepiecēlās... Saprotu kristīgās baznīcas dogmu, trīsvienību, bet domāju – lai kam arī cilvēks tic, galvenais, lai tic pa īstam. Runājot ar cilvēkiem gan musulmaņu, gan Āzijas valstīs, saproti, ka visām reliģijām pamatidejas ir fantastiski labas – būt godīgam, nekrāpties, darīt labus darbus, palīdzēt citiem – tas viss ir gan budismā, gan kristietībā, gan islāmā.

Gadu mijā atbrauks visi, arī vecākā meita? (Saruna notika pirms Jaungada. - OK!)

Nē, viņai neļautu kāpt lidmašīnā, jo janvārī jādzimst bērniņam. Viņa gan prasīja: “Varbūt gribat atbraukt pie mums?” Bet visiem tas nav lēts prieks. Jau sarunājām, ka Terēze brauks palīgā, kad piedzims bērniņš. Bet Luīze būs šeit, viņa mācās Teksasas Universitātes 2. kursā. Marta ir izdomājusi, ka mācīsies par ārsta palīgu, bet Luīze vēlas apgūt politisko zinātni, papildus arī uzturzinātni un psiholoģiju. Nav īsti vēl izdomājusi, ko reāli grib darīt. Un tas ir okei.

Jūsu mīļākā dziesma ir Saldus saule?

Man tā ļoti patīk, bet nevar teikt, ka mīļākā. Pirms pieciem gadiem atklāju to, kuru dzied Andris Bērziņš, Raimonds Pauls pie klavierēm...

Svētvakars?

Jā! Tas gan ir kaut kas fenomenāls!