Aina Poiša par savu ģimenes dzīvi: "Nekas vairs nebūs, kā bija"
Psihoterapeite Aina Poiša uzskata – cilvēkiem iespējams palīdzēt, ja esi godīgs, stāstot arī par savu dzīvi. Pērn sabiedrība kā sensāciju uztvēra krīzi viņas ģimenē, lai gan sarežģījumus Aina nebija slēpusi nekad.
– Gadu iesāki ar emocionālo grāmatvedību par iepriekšējo?
– Pagājušais gads manās atmiņās tinas kā filma, labāk paskatos ar distanci, nekā vēlreiz pieskaros tām lietām. Ir bijis daudz patīkama, spilgti notikumi, kas pacilājuši dvēseli, interesantas tikšanās, piedzīvojumi, bet bijušas arī daudzas sāpīgas epizodes. Ja būtu manos spēkos, es labprāt tās izmontētu no filmas.
Gribas uzkāpt uz augsta plaukta, šūpot kājas, redzēt visu, kas lejā, un palaist – lai iet! Ciparu 2020 kombinācija man likās viscerīgākā, drusciņ brīnuma gaidas. 20 ir arī mans dzimšanas datums. Liekas, jābūt pavērsienam... Par sabiedrību kopumā domājot – mūsu smadzenes izdeg no tempa, kādā dzīvojam. Mazliet vajag atvēlēt arī emocionālajai pašaprūpei, lai nav tā, ka visu laiku tikai skrienam, jo tad sākas atražošana.
– Cilvēki lasa grāmatas, dalās ar citātiem, bet par emocionālo slow food ikdienā nedomā?
– Lēnās dzīvošanas māksla kļūst populāra caur apzinātības praksēm, kur to piedāvā apgūt ar dažādām tehnikām, taču tās zināšanas mums ir deguna galā. Nav jāmaksā 500 eiro par semināru, kurā saka – jūs varat iemācīties apstāties, novērtēt šo mirkli... Domāju, ir labi, ja parāda plašāk, kā vari savu trauksmi nomierināt. Ja esi domājošs, ikdienā vari saredzēt stopkadrus. Kaut tā – atstāj telefonu teātra garderobē, neviens to nenozags, ieej zālē un paskaties uz cilvēkiem, priecājies, ka viņi nesēž mājās kā ezīši.
– Stāstīji, ka tev uz divām dienām bija noplīsis telefons – arī juties kā no laivas izmesta.
– Jūra apēda manu telefonu. Aizvadītajā vasarā ar draudzeni pastaigājos, un telefons bija speciālā vēdersomiņā. Aizrautīgi pļāpājām, saulriets, viss skaisti, un vienā brīdī noliecos, lai mestu kociņu sunim. Atnākam mājās, pēc stundas attopos – nav! Metamies atpakaļ tumsā, ar kājām kā grābeklīšiem meklēdamas. Sīkragā jau vispār nav cilvēku, bet telefons kā akā pazudis. Draudzene uz to zvana, bet klusums. Sacēlu kājās meklētāja satelītprogrammu, nākamajā dienā iesaistīju vēl astoņus cilvēkus – kā akā. Droši vien kāds vilnis apēda.
– Tas bija tavs ziedojums.
– Jā, jūrai. Adjē! Bet kreņķis drausmīgs.
– Tik daudz esi runājusi, ka esam atkarīgi no tehnoloģijām, un te kā ar pirkstu acī...
– Tā tu pats sevi pieķer. Liekas – kāda velna pēc... Stāsts ir par to, ka, ejot pastaigāties, man telefons nemaz nebija vajadzīgs. Bet tas ir kā pagarinājums – lai kur tu pārvietotos, kā ar bēbīti, piesietu pie krūtīm. Citreiz cilvēki ir dusmīgi, ka neatbildi, it kā tev nebūtu tiesību uz brīdi būt nepieejamam.
– Esam tendēti uz pārāk lielu atsaucību?
– Jā. Rakstām un runājam par privāto telpu... Laiks jāaptur skaistiem mirkļiem, lai ne tikai prātam, bet arī dvēselei kas tiek. Mēs visi zinām, kā jābūt, bet, redz, ikdiena ir tik viltīga. Kā mīkla, kā svaigs asfalts – viegli ielipt.
