Ojārs Rubenis par aktieriem deputātiem un teātri: "Uz Straupes narkoloģisko slimnīcu esmu vedis kādus četrus"

Studējot bibliogrāfos, kādā jaukā dienā Ojārs uzzinājis, ka Operas teātrim ir nepieciešami statisti jeb – kā viņus tolaik sauca – mīmisti. “Tā kā man bija liela vēlēšanās redzēt, kā tās lietas notiek Operā, es pieteicos. Operā iepazinos ar lieliem māksliniekiem un fantastiskiem cilvēkiem, par kuriem varu stāstīt un stāstīt.

Piemēram, leģendārais tenors Kārlis Zariņš uz skatuves savas ārijas dziedāja tikai noteiktās vietās, kur labi skanēja. Kad Operu pārbūvēja, Zariņš atklāšanas koncertā bija lielā izmisumā, jo viņa izraudzītajās vietās vairs neskanēja. Kā izrādās, agrāk Operas grīdā bija salikti sasmalcināti pudeļu stikli, bet, kad veica pārbūvi, stiklus izņēma, un mainījās akustika. Kārlis izmisis staigāja pa skatuvi un vairs nevarēja atrast labi skanošās vietas.”

Rubenis stāsta, ka spožais operdziedātājs Miķelis Fišers labprāt apmeklējis baleta izrādes. “Viņš bieži sēdēja labajā pusē pie skatuves, kur atradās izrāžu vadītāja būda. Viņš sēdēja uz kāpnītēm un raudzījās, kā Gulbja ezerā dejotājas taisa arabeskas. Kad tur kādas piecpadsmit balerīnas pacēla kājas, Fišers ar sajūsmu skaļi sauca, ka labprāt viņām iekniebtu dibenā.”

Kad operas izrāžu vadītājam Guntim Gailītim piedāvāja kļūt par režisora asistentu un režisēt izrādes, viņš savā vietā ieteicis Ojāru: “Gailītis zināja, ka es labi orientējos mūzikā un spēju lasīt partitūru. Un tā – veselus piecpadsmit gadus es nostrādāju par izrāžu vadītāju. Tas notika paralēli darbam Televīzijā. Vēl raidījuma Labvakar laikā es skrēju uz Operu un vadīju izrādes. Kad vairs nekādi nespēju savienot šos darbus, no Operas aizgāju.”

Viņš atceras, ka izrāžu vadītāja praksē notikuši arī dažādi pārpratumi un negadījumi. Tolaik sazināšanās notikusi ar speciālu pogu palīdzību, kad attiecīgi iedegusies zaļa vai sarkana lampiņa. Reiz vadījis izrādi Žizele, kuras pēdējā skatā slavenajai balerīnai Zitai Errs bija jāuztaisa arabeska, bet pēc tam ar lūku jānolaižas lejā.

“Es to mūziku zināju no galvas, turklāt labi zināju, bet... to pogu nospiedu trīs sekundes par agru. Skatuves strādnieks sāka griezt vinču, un lūka laidās lejā. Bet Zita stāvēja arabeskā – viena kāja uz zemes, otra gaisā. Tajā brīdī es pamatīgi nosvīdu, jo likās – viņu pārraus uz pusēm. Taču Zita lunkani un meistarīgi to kāju ieritināja lūkā. Tobrīd nodomāju, ka tagad viņa nodos man lielu sutu. Taču ne – viņa bija ļoti toleranta. “Oicīt, neuztraucies! Tā gadās. Viss kārtībā,” viņa mierināja.