Krievijas imperatore Katrīna Lielā - ķeizariene, ap kuru kaislības nerimst joprojām

Visu laiku ietekmīgākās Krievijas ķeizarienes epopeja būtībā sākās ar Pēteri I un, protams, viņa sievu Katrīnu I jeb Martu Skavronsku (kuras iespējamā latviskā izcelšanās un mīts par palīgmācītāju Gliku kā Martas audžutēvu ir leģenda pati par sevi). Jo, proti, viņu abu meita Anna, kuru aizprecināja uz Vāciju, laida pasaulē Kārli Pēteri Ulrihu – vēlāko Krievijas imperatoru Pēteri III.

Annas māsa, Pētera I un Katrīnas I otrā meita, kļuva par Krievijas imperatori Elizabeti – no viņas tad arī Kārlim Pēterim Ulriham bija lemts mantot troni.

Imperatores Elizabetes māsasdēls

Jāteic, troņmantnieka bērnība bija visai skarba – viņa māte Anna nomira divdesmit gadu vecumā, neilgi pēc viņa dzimšanas. Audzinātāji zēnu par mazāko nepaklausību pēra un dažādi sodīja, bet ar mācībām viņam gāja kā pa celmiem (pēc audzinātāja teiktā – nevis apmācāmā neattapības, bet slinkuma dēļ). Pirmo reizi ieraudzījusi no Vācijas atvesto māsasdēlu, imperatore Elizabete bija šokā – slimīgs, noliesējis, neveselīgu sejas krāsu un piedevām absolūti nemācīts. Tante centās glābt, kas glābjams. Jauniņajam troņmantniekam obligātā kārtā vajadzēja līgavu – kuru, protams, izvēlējās Elizabete (tolaik laulības slēdza politisku apsvērumu dēļ un eventuālajiem dzīvesbiedriem nebija nekādu balsstiesību).

Apsteidzot notikumus, jāsaka, ka vēsture Pēteri III viņa dīvainību dēļ traktē lielākoties kā nepilnvērtīgu – arī būdams pieaudzis, viņš labprātāk esot spēlējies ar zaldātiņiem, nekā piedalījies galma saietos, kā arī nodevies savādām nodarbēm – piemēram, viņam paticis tvarstīt un kārt žurkas.

Tāpat kuluāros spriež: ja ar Pēteri III viss būtu kārtībā, viņu diez vai izprecinātu izcelsmes ziņā maznozīmīgajai Sofijai, un vēl – ja imperators būtu riktīgs, maz ticams, ka vācu meitene (lai ar kādu intelektu, organizatora un valdzināšanas spējām apveltīta) spētu pret ķeizaru noskaņot viņa paša spēkus un veikt apvērsumu.

Patiesībā Pētera III personība joprojām ir miglā tīta, jo, piemēram, vēsturnieks Karamzins jau 1797. gadā rakstīja, ka “piekrāptā Eiropa par šo valdnieku spriež, pamatojoties tikai uz viņa ienaidnieku un viņu līdzskrējēju izteikumiem”. Jāpiebilst, ka Krievijas vēsturnieki ir ķērušies pie Pētera III dzīves un darbības vētīšanas, jo līdz šim dominējusi Katrīnas II pakalpiņu radītā propagandas versija – saprotams, ka ķeizariene bija ieinteresēta attēlot Pēteri III kā infantilu un garīgi nepilnvērtīgu valsts interešu nodevēju.

No Frederikas līdz Katrīnai. Laulība un ārlaulība

Sofija Frederika Augusta Anhalte-Cerbsta Dornburga nāca pasaulē 1729. gada 2. maijā Štetinā (tagad Ščecina Polijā, tolaik Vācijas sastāvdaļas Pomerānijas galvaspilsēta). Mājās meiteni sauca par Frederiku. Viņa bija izglītota, uzņēmīga, aktīva un droša, turklāt visu aptvēra zibens ātrumā.

Frederikas tēvs Kristiāns Augusts bijis Štetinas komandants un vēlāk gubernators, māte Johanna Elizabete bija Pētera III otrās pakāpes tante.

1744. gadā Elizabete piecpadsmitgadīgo Frederiku uzaicināja uz Krieviju, lai salaulātu ar nākamo imperatoru. Meiteni garajā ceļā pavadīja māte. Uzreiz pēc ierašanās Frederika sāka apgūt krievu valodu, vēsturi, tradīcijas un pareizticības likumus, tā izpelnoties galma cieņu. 1744. gada 28. jūnijā viņa pārgāja pareizticībā un pieņēma vārdu Katrīna Aleksejevna. Nākamajā dienā viņu saderināja ar troņmantnieku Pēteri. Abus salaulāja 1745. gadā (būtība Krievijas troņa interesēs tika saprecināti divi Vācijā uzauguši bērni; Pēteris bija septiņpadsmit, Katrīna – sešpadsmit gadu veca). Uz troni Pēterim nācās gaidīt vēl sešpadsmit gadu.

Visu šo laiku Katrīnai neklājās viegli – gan imperatores Elizabetes, gan pašas vīra attieksmes dēļ. Jaunlaulāto attiecības bija visai dīvainas – Pēteris par sievu nelikās ne zinis. Pieņem, ka fiziskā tuvība viņu starpā sākusies tikai pēc sešiem gadiem.

Diemžēl pirmā grūtniecība beidzās ar spontāno abortu. Veiksmīga bija tikai trešā grūtniecība, un pasaulē nāca Pāvels (1754–1801). Katrīna memuāros gan devusi mājienu, ka dēla tēvs patiesībā bija Saltikovs, Katrīnas pirmais mīļākais, tomēr gleznās jaušama nenoliedzama zēna līdzība ar Pēteri III (un tikpat labi gleznotājiem varēja pavēlēt šādu līdzību radīt...). Visu šo laiku viņas vīrs Pēteris turpināja aizrautīgi rotaļāties ar zaldātiņiem un izklaidēties ar galma dāmām.

To vērodams, kambarkungs un galma intrigants Ļevs Nariškins izlēma ņemt lietu savās rokās un sagādāja Katrīnai jaunu mīļāko – poli Staņislavu Poņatovski (pateicoties šim sakaram, Poņatovskis vēlāk kļuva par Polijas karali). Taču pēc gada romāns bija cauri. Nākamā Katrīnas mīlestība bija Izmailovskas gvardes leitnants Grigorijs Orlovs, un šīm attiecībām, kas ilga daudzus gadus, bija milzīga nozīme arī Katrīnas politiskajā liktenī.

Kad Katrīna bija stāvoklī un bija vairāk nekā skaidrs, ka tas nevar būt Pētera bērns, viņa grūtniecību rūpīgi slēpa, bet, kad sākās dzemdības, viņas uzticamais kambarsulainis Vasilijs Škurins pēc iepriekšējas vienošanās aizdedzināja savu māju. Viss galms ar Pēteri III priekšgalā metās skatīties ugunsgrēku, bet Katrīna tikmēr laida pasaulē dēlu Alekseju (Aleksejs Bobrinskis, 1762–1813).

Jāpiebilst, ka folklorizējušies stāsti par Katrīnas II visai vaļīgo intīmo dzīvi ir izpušķoti un pārspīlēti līdz nejēdzībai – kā jau parasti mēdz būt ar tik pateicīgām tēmām. Viens piemērs – līdz viņas lielajai mīlestībai Potjomkinam (Katrīnai tobrīd bija 45 gadi), viņas dzīvē, ieskaitot Pēteri, bija bijuši pieci vīrieši. Gluži neaptverama izvirtība, vai ne? Interesanti, ka galvenais Katrīnas kā izlaidīgas sievietes reputācijas kultivētājs esot bijis Voltērs, kurš, neraugoties uz abu draudzību un ķeizarienes dāsnumu, rakstīja par Katrīnu dažnedažādas riebeklības, uzdodams tās par faktiem.

Pēc Grigorija Orlova aizbraukšanas un maznozīmīgas aizraušanās ar kambarjunkuru Vasiļčikovu Katrīnas dzīvē ienāca nozīmīgākais viņas mūža vīrietis Grigorijs Potjomkins, ar kuru Katrīna pat esot slepeni apprecējusies. Par Potjomkinu, ārkārtīgi daudzšķautņainu personību ar milzīgu ietekmi, ir sarakstīts daudz literāru un vēsturisku darbu (populārākais ir rīdzinieka Valentīna Pikuļa romāns Favorīts, kas bijušajā PSRS sacēla veselu furoru). Viņš bija galvenais ķeizarienes sabiedrotais un balsts ilgus gadus – gan pirms, gan pēc viņu romāna.

Potjomkins bija spējīgs, apķērīgs, ar lielisku atmiņu, stiprs matemātikā un lieliski spēlēja šahu; viņš izcili paukojās, rakstīja mūziku, dzejoja un piedevām bija apveltīts ar lielisku dziedamo balsi, bet pāri visam – talantīgs stratēģis un karavadonis (ienaidnieki viņu zaudētas acs dēļ aiz muguras saukāja par Ciklopu). Kad 1787. gada pirmajā pusē ķeizariene Katrīna II kopā ar ķeizaru Jozefu II brauca apciemot gubernatoru Potjomkinu Hersonā (kuru nodibināja pats Potjomkins), viņš pavēlējis plānotajā maršrutā gar ceļa malu redzamības attālumā izbūvēt šķietamus ciemus ar māju fasādes sienām. Tā radās apzīmējums Potjomkina sādža.

Apvērsums jeb kā Katrīna kļuva par ķeizarieni

Kad 1761. gada decembrī nomira imperatore Elizabete, troni ieguva Pēteris III. Viņš tūlīt sāka atklāti dzīvot kopā ar savu favorīti Elizabeti Voroncovu, bet oficiālo sievu pārvietoja uz visattālākajām Ziemas pils telpām.

Jau kopš 1756. gada, īpaši Elizabetes slimošanas laikā, Katrīna sāka perināt plānus par vīra atbīdīšanu no troņa. Vēlāk viņa atzinusies, ka par galma apvērsuma plānu zinājis arī kanclers Bestuževs, kurš bijis gatavs Katrīnu atbalstīt. Viņas sabiedrotie – brāļi Aleksejs un Grigorijs Orlovi, Potjomkins un citi – sāka aktīvu aģitāciju gvardes pulkos, lai tos pārvilinātu savā pusē.

Taisnības labad jāteic, ka valdnieka interese par vienkāršās tautas dzīvi un Pētera I iedibinātā diktatoriskā režīma sāktā likvidēšana padarīja Pēteri III ļoti populāru. Taču, nonācis pie varas, Pēteris pieņēma arī vairākus Krievijai neizdevīgus lēmumus; par liktenīgu ķeizaram pašam uzskata viņa mēģinājumu likvidēt gvardi, jo viņš uzskatīja gvardus par liekēžiem (lielai daļai tiešām nebija ne jausmas, kas ietilpst viņu dienesta pienākumos, daļa pat nezināja, kur atrodas kazarmas). Gvardi sašuta ne pa jokam.

1762. gada 28. jūnija rītā Pēteris III, kurš tobrīd uzturējās ārpuspilsētas rezidencē Orenburgā, uzzināja, ka viņa sieva pulcē gvardi, lai gāztu viņu no troņa un sevi pasludinātu par ķeizarieni. Par formālo apvērsuma ieganstu kļuva baumu izplatīšana par iespējamo Katrīnas arestēšanu. Ja Pēteris būtu devis pavēli, dumpi likvidētu dažu stundu laikā, taču imperators šādu pavēli nedeva. Kad ieradās Katrīnas atsūtītie gvardi, sapratis situācijas neizbēgamību, Pēteris III nepretojās un oficiāli atteicās no troņa.

6. jūlijā Pēteris III šķīrās no dzīves nenoskaidrotos apstākļos. Izplatītākais pieņēmums – viņu nogalinājis Katrīnas mīļākā Grigorija Orlova brālis Aleksejs Orlovs, lai gan vairāk nekā simts gadus (līdz 19. gadsimta beigām) Krievijā valdīja oficiālā versija par “hemoroidālo koliku” izraisītu dabisku nāvi. Tomēr īstas skaidrības par Pētera II nāves apstākļiem nav līdz pat šai dienai.

Tomēr viss nenoritēja tik gludi. Izmailovas un Semjonovas gvardes pulki gan bija izlēmuši atbalstīt Katrīnas organizēto apvērsumu, bet Preobraženskas pulks atteicās lauzt Pēterim III doto zvērestu. Tikai pēc tam, kad pučisti arestēja lielu daļu Preobraženskas pulka virsnieku, pulku izdevās izvest no kazarmām. Francijas vēstnieka sekretārs Ruljērs memuāros raksta, ka pats redzējis, kā matroži krogos uzbrūk gvardiem, jo tie “par alus kausu pārdevuši imperatoru”.

Pēc Pētera III oficiālās atteikšanās no troņa Katrīna pasludināja sevi par Krievijas ķeizarieni, pieņemot Katrīnas II titulu. Viņa izdeva manifestu, kurā kā pamatojumu Pētera gāšanai minēja viņa nesaprātīgos centienus mainīt valsts reliģiju un apkaunojošo miera līgumu ar Prūsiju.

Saņēmis Katrīnas manifestu, Maskavas gubernators to nolasīja laukumā, garnizona un sapulcējušos iedzīvotāju priekšā. Runu beidzis, viņš noskandēja: “Urā Katrīnai!” Iestājās kapa klusums. Tikai pēc trešā uzaicinājuma urravām pievienojās virsnieki, kuri atradās gubernatoram blakus, kamēr garnizons un tauta turpināja klusēt.

Katrīnu II kronēja 1762. gada 22. septembrī Maskavā. Viņa kļuva par bagātas un varenas impērijas valdnieci.

Favorītisms un izšķērdība

Pēc nostāstiem, visu ķeizarienes romānu pamatā esot bijušas patiesas jūtas, un attiecību sākumā Katrīna ikvienu jauno favorītu nekritiski slavinājusi. Attiecības Katrīna parasti pārtrauca mīļāko neizglītotības, rakstura īpašību vai nepieņemamas rīcības dēļ. Pēc šķiršanās viņa vienmēr bija nomākta un ieslīga apātijā, dažkārt pat atstājot pašplūsmā valsts lietas. Taču nevienam izbijušajam favorītam – arī tad, ja viņa izturēšanās Katrīnai bija sagādājusi ciešanas – viņa neatriebās. Visbiežāk viņus nometināja ārpus galvaspilsētas, piešķirot īpašumu un dāsni apdāvinot.

Jāteic, ka baumas par Katrīnas it kā hormonu izraisīto nepiesātinātību klīdušas jau tolaik. Katrīnas galma ārsts Melhiors Ādams Veikharts atklāti raksta: “Precēties ar viņu nozīmētu parādīt ārkārtīgu drosmi.” Potjomkins viņas prasīgumu esot spējis izturēt tikai pāris gadu, bet Lanskis esot nomiris no afrodiziaku pārdozēšanas... Pēc abu romāna beigām Potjomkins, lai Katrīna hormonu dēļ nesastrādātu muļķības, nākamos favorītus (izņemot Zubovu) esot gādājis pats personīgi.

Kopš tā laika par Katrīnas mīluļiem kļuva tikai gados jauni vīrieši, kuriem galmā nebija nekādas ietekmes. Piemēram, divdesmit trīs gadus vecais kapteinis Platons Zubovs bijis imperatores favorīts, kad Katrīnai bija sešdesmit gadu (dažos avotos gan apšaubīts, vai viņiem vispār bijušas seksuālas attiecības). Ja kāds atļāvies pieminēt viņas cienījamos gadus un favorīta jaunību, Katrīna nikni atcirtusi, ka, rau, sešdesmit gadus veci vīrieši ar divdesmitgadīgām mīļākajām lepojoties – kāpēc lai sievietes būtu sliktākas?

Stāsti par Katrīnas izlaidību ir krietni pārspīlēti, taču to pašu nevar teikt par favorītisma raisīto izšķērdību. Laikabiedri aprēķinājuši, ka vienpadsmit Katrīnas favorīti valstij izmaksājuši 92 miljonus 820 tūkstošus rubļu, kas vairākas reizes pārsniedz valsts pārvaldes gada tēriņus. Saprotams, favorītiem tika arī ordeņi, apbalvojumi un tituli.

Tikai pāris piemēru. Jauniņais Aleksandrs Lanskis dažu gadu laikā saņēma Aleksandra Ņevska, Svētās Annas un vēl daudzus citus ordeņus, ģenerālporučika un ģenerāladjutanta pakāpi, kā arī tika pie septiņus miljonus vērta kapitāla.

Franču diplomāts Mesons rakstījis, ka Katrīnas favorītam Platonam Zubovam, kuru viņa faktiski bez militāriem nopelniem iecēla par ģenerāli, bijis tik daudz apbalvojumu, ka, ar tiem visiem apkāries (ko viņš regulāri darījis), viņš atgādinājis “lenti un skārda preču tirgoni”. Zubovs bijis tukšs, plātīgs pūslis, bet Katrīna novecojot zaudēja pārliecību par sevi un visiem spēkiem centās noturēt spilgto skaistuli.

Katrīna bija ļoti dāsna arī pret citām pietuvinātām personām un viņu radiem. Piemēram, kādas Potjomkina radinieces uzturēšanai viņa katru gadu atvēlējusi 100 000 rubļu. Valdīšanas laikā Katrīna tādā pašā garā aizdāvinājusi prom arī gandrīz miljonu dzimtļaužu.

Katrīnas II politika

Katrīna bija agresīvas ārpolitikas piekritēja un uzskatīja, ka Krievijai jāturpina Pētera I sāktā līnija. Viņas laikā Krievijas sastāvā iekļāva Melnās jūras piekrastes ziemeļdaļu, Azovas jūras piekrastes teritorijas, Krimu, Jaunkrieviju, zemes starp Dņestru un Bugu, Baltkrieviju, Kurzemi un Lietuvu.

Klātpienākušo pavalstnieku skaits sasniedza septiņus miljonus, vienlaikus impērijā saasinājās tautu savstarpējās attiecības. Piemēram, vācu kolonisti bija pilnībā atbrīvoti no nodokļu maksāšanas; no pievienotajām ukraiņu un baltkrievu tautām iekasēja pusi nodokļu; ebrejiem bija jādzīvo tikai viņiem ierādītajās vietās.

Tas izraisīja kāzusu – daļa krievu muižnieku 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā kā atalgojumu par labu kalpošanu lūdza, lai viņus “pieraksta vāciešos”.

Katrīnas valdīšanas laikā vismaz 90% iedzīvotāju bija dzimtļaudis (muižnieki veidoja 1 procentu, pārējās šķiras – 9 procentus), kuru stāvoklis Katrīnas laikā bija smagākais visā Krievijas vēsturē, praktiski viņi bija vergi. Muižnieki, ieskaitot pašu Katrīnu, viņus tā arī dēvēja. Zemniekus ne tikai pārdeva tirgos, bet arī iemainīja, dāvināja, paspēlēja kārtīs un piespiedu kārtā izprecināja.

Muižniekam nebija tiesību dzimtcilvēku nogalināt, bet viņš drīkstēja pielietot miesas sodus un nomocīt zemnieku līdz nāvei (likums par to nesodīja). Dažiem muižniekiem bija dzimtcilvēku harēmi un pat moku kambari ar moku rīkiem un bendēm.

Smago un nežēlīgo dzīves apstākļu dēļ notika vairāki dumpji. Katrīnas mieru visnopietnāk apgrūtināja zemnieku kazaku sacelšanās Jemeļjana Pugačova vadībā, kas sākās 1773. gadā. Pugačova dumpinieki nogalināja aptuveni 1600 muižnieku, arī sievietes un bērnus, līdz beidzot 1774. gada 12. septembrī Potjomkina sūtītajām vienībām izdevās Pugačovu sagūstīt. Pēc sacelšanās apspiešanas Katrīna apturēja liberālākās reformas un konservatīvismu vēl pastiprināja.

Apgaismības valdniece

Katrīna II uzskatīja sevi par apgaismības valdnieci un centās ieviest Krievijā Eiropas apgaismības idejas. Viņa pati pārstrādāja Krievijas likumdošanu, paralēli skolu dibināšanai ieviesa Krievijā potēšanos pret bakām, ielika pamatus meiteņu izglītībai, turklāt aktīvi komunicēja gan ar pavalstniekiem, gan ārvalstīm, rakstot manifestus, instrukcijas, polemiskus (arī satīriskus) rakstus un daudz ko citu. “Nevaru noskatīties uz tīru rakstāmspalvu, man ir nepārvarama vēlme to nekavējoties iemērkt tintē.” Šo teikumu no ķeizarienes memuāriem obligātā kārtā citē visi Katrīnas aprakstnieki.

Katrīna arī sacerēja fabulas, pasakas, esejas, lugas un operu libretus (daži pētnieki gan domā, ka daļu no tekstiem – arī vēstules – nav rakstījusi viņa pati). Kritika par ķeizarienes literārās darbības augļiem praktiski neizskanēja, jo bija vispārzināms, cik slikti Katrīna to panes; par sev adresētu kritiku viņa nekautrējās asi uzbrukt pat Eiropas slavenībām (piemēram, Didro).

Ar Katrīnu Lielo sākās Ermitāžas kolekcijas vēsture; viņa atbalstīja māksliniekus un visa mūža garumā iegādājās gleznas. Tā kā viņas padomdevēji šajā jomā bija Didro un Voltērs (starp citu, pēc filozofa Voltēra nāves Katrīnai izdevās nopirkt viņa bibliotēku un pārvest to uz Pēterburgu), augstvērtīgos mākslas darbus spēja novērtēt tikai neliels cilvēku loks. Tā arī radās muzeja nosaukums, jo Katrīna savu kolekciju nosauca Hermitage (eremīta mītne – franču val.).

Ķeizarienes dienas kārtība

Katrīna Lielā visās lietās paģērēja īsti vācisku kārtību. Viņas diena bija saplānota pa stundām, un viņai ļoti nepatika neparedzēti traucēkļi. Ķeizariene cēlās sešos no rīta, nomazgājās aukstā ūdenī ar ledus gabaliņiem, iztīrīja zobus ar kaltētu mārsilu un kokogli (baltumam). Tad devās uz kabinetu, kur pati iekurināja krāsni. Kabinetā viņai pasniedza kafiju ar saldo krējumu, cukuru un mandeļu cepumiem. Kafija tolaik bija izredzēto dzēriens, ko katrs nemaz nevarēja atļauties. Ķeizariene dzēra ļoti stipru kafiju.

Mārciņu tikko samaltu pupiņu aplēja ar piecām tasītēm ūdens, ļāva uzvārīties, tad noņēma no uguns, pagaidīja, līdz nosēžas biezumi, tad lika uz uguns vēlreiz.
Tā esot bijusi tik stipra, ka uz tās biezumiem sev kafiju vārījuši sulaiņi, pēc viņiem – vēl trešo reizi – pils kuriķi.

Pēc tam Katrīna rakstīja vēstules vai papildināja ierakstus dienasgrāmatā. Deviņos pienāca kārta valsts lietām – tikšanās ar ministriem, sekretāriem un citiem augstākā līmeņa ierēdņiem. Uz pieņemšanu bija jāierodas precīzi laikā, kavēšana varēja beigties ar atlaišanu.

Kad audiences bija galā, Katrīna devās uz baznīcu, pēc tam – pusdienoja. Katrīna nebija izvēlīga, viņai ļoti garšoja krāsnī podiņā sautēta liellopa gaļa ar skābētiem gurķiem un vārītiem kartupeļiem piedevās. Vīnu Katrīna dzēra reti, pat vakaros biežāk izvēloties ūdeni vai jāņogu morsu, kas viņai ļoti garšoja.

Protams, par viesību galdiem ir pavisam cits stāsts – ēdienu uzskaitījums un apraksts vien aizņemtu vairākas lappuses.
Pirmajos valdīšanas gados pēc pusdienām Katrīna personīgi pārskatīja korespondenci un rakstīja ziņojumus sūtņiem. Vēlāk viņa to deleģēja preses sekretāram un tikai apstiprināja rezultātu, bet izbrīvēto pēcpusdienu parasti veltīja izšūšanai, gravēšanai, adīšanai (ķeizariene bijusi izcila rokdarbniece) un grāmatām. Viņai patika gan lasīt pašai, gan klausīties, kā galminieki lasa priekšā. Katrīna gan varēja noskaisties par slikti izvēlētu grāmatu.

Vakaros pilī notika dažādi teatralizēti uzvedumi vai viesības. Vakarēšanas laikā Katrīna atļāva neievērot subordināciju, visi sarunājās kā līdzīgi. Pasākums parasti beidzās ap desmitiem vienpadsmitiem, tad ķeizariene devās pie miera.

Priekškars

Katrīna Lielā pilnvērtīgi valdīja līdz savai pēdējai stundiņai. Nāve pienāca pēkšņi, nebija nekādas ieilgušas slimošanas. Arī ķeizarienes nāvi apvij dažādi sadomāti stāsti, bet nopietni pētnieki tos pat neuzskata par izskatīšanas vērtiem. Tiek uzskatīts, ka nāves iemesls ir insults, aneirisma vai atrāvies trombs.

1796. gada 16. novembra rītā Katrīna, padzērusi kafiju, devās uz vannasistabu, kur uzkavējās krietni ilgāk, nekā ierasts. Viņas kambarsulainis Zotovs, nojauzdams ko nelabu, uzdrīkstējās atvērt durvis. Ķeizariene gulēja uz grīdas. Zotovs uz karstām pēdām saaicināja lieciniekus, starp kuriem bija arī Katrīnas mazdēls. Iedabūt smagnējo Katrīnu gultā neizdevās, tāpēc viņai izveidoja guļvietu uz grīdas un tūlīt pat izsauca mācītāju un ārstu, kurš konstatēja insulta izraisītu pirmsnāves agoniju.

Atbrauca Pāvels Petrovičs ar sievu. Abi lūdza Katrīnas svētību kāpt tronī, taču viņa vairs nespēja parunāt (Katrīna pati bija gribējusi, lai troni mantotu mazdēls, tomēr troni mantoja Pāvels).
Katrīna Lielā šķīrās no dzīves 1796. gada 17. novembrī desmitos no rīta sešdesmit septiņu gadu vecumā.
Ķeizariene ir apglabāta Petropavlovskas cietoksnī, Svētā Pētera un Pāvela katedrālē. Pēc viņas dēla Pāvela rīkojuma – blakus Pēterim III.

Interesanti fakti

* Katrīnas dzīvē bijis trīspadsmit vīrieši (ieskaitot vīru), ar kuriem attiecības ir oficiāli dokumentētas.

* Katrīnas II laikā tika izpildīts tikai viens nāvessods – Jemeļjanam Pugačovam.

* Viņas valdīšanas laikā – no 1762. līdz 1796. gadam – Krievijas iedzīvotāju skaits pieauga no 30 līdz 44 miljoniem.

* Katrīnas II valdīšanas laikā Krievijā sāka drukāt papīra naudu.

* Ķeizariene bijusi ātras dabas, taču spējusi savaldīties un nekad nav pieņēmusi lēmumus emociju uzplūdā.

* Katrīnas II laikā radās 216 jaunas pilsētas un impērijas teritorijā divkārt palielinājās ražošanas uzņēmumu skaits.

* Lai rādītu paraugu, Katrīna viena no pirmajām atļāva sevi potēt pret bakām.

* Katrīnai bija pilnīgi vienalga, kas ir modē. Viņa vai nu nepievērsa modei uzmanību, vai to apzināti ignorēja.

* Lai iekarotu popularitāti Rietumeiropā, Katrīna materiāli atbalstīja filozofu Didro – par 15 000 livriem nopirka filozofa bibliotēku, kuru atstāja viņa rīcībā un maksāja Didro algu kā bibliotekāram, bet Krievijas sūtniecībai lika to papildināt ar jaunām grāmatām.

* Katrīna draudzējās ar mistisko gaišreģi grāfu Senžermēnu, kura pakalpojumus izmantoja arī ķeizarienes favorīti Potjomkins un Orlovs.

* Pabažu jūrmalā, kur Katrīna II atpūtusies savas vizītes laikā Baltijā, viņa esot iestādījusi divas liepas, kuras tur augot vēl tagad. Vēlāk šī vieta nosaukta par Katrīnbādi.

* Katrīnas II ceļojumā uz Krimu karavānu veidojušas 14 uz sliecēm un 124 uz ragavām uzliktas milzīgas karietes un 40 rezerves karietes. Pašas ķeizarienes karietē bijusi guļamistaba, viesistaba, kabinets un bibliotēka, un to vilkuši 30 zirgi. Katrā pasta stacijā gaidījuši 560 zirgi.

* Lai gan Katrīna sevi uzskatīja ar apgaismības laikmeta valdnieci, kad 1790. gadā iznāca Radiščeva grāmata Ceļojums no Maskavas uz Sanktpēterburgu, kurā kritizēta Krievijas valdība, dzimtbūšana un Katrīna, autoram piesprieda nāvessodu, ko vēlāk gan mīkstināja ar izsūtījumu.

* Katrīnai bija divi dēli – Pāvels (oficiāli – Pētera II dēls) un Aleksejs Bobrinskis (Grigorija Orlova dēls) – un meita Anna (1757–1759), kuras tēvs, iespējams, bija nākamais Polijas karalis Staņislavs Poņatovskis.

* Vēl tagad aptaujās 25% respondentu par Krievijas gudrāko sievieti nosauc Katrīnu II.

* Vecais Stenders savu “Augstas gudrības grāmatu no pasaules un dabas” latviešu valodā izdeva Katrīnas II valdīšanas laikā.

* 1764. gadā Katrīna II devās ceļojumā pa Baltijas guberņām. Rīgā viņai par godu izveidoja strūklaku no sarkanvīna un baltvīna, sagādāja izmeklētus ēdienus un vīnus, bet ķeizariene deva priekšroku vietējam balzamam, ko saslavēja tā, ka balzamu sāka ražot fabrikā (līdz tam gatavoja aptiekās).

* Par Katrīnu II līdz šai dienai turpina rakstīt grāmatas un uzņemt filmas. Pēdējā – oktobra sākumā uz ekrāniem iznākušais HBO miniseriāls Katrīna II Lielā ar Helēnu Mirrenu Katrīnas lomā, kas filmēts arī Rundāles pilī.