Vecmātes profesijā - vīrietis. Vai sabiedrība un vīri tam ir gatavi?

Vācijā izteikti tradicionālo sieviešu profesiju - vecmātes darbu, sāk apgūt arvien vairāk jaunu vīriešu, raksta Vācijas laikraksts "Badische Zeitung".

Sabiedrībā izskan ļoti atšķirīgi viedokļi par to, šajā profesijā vajadzētu ielaist vīriešus. Tobiasam Rihteram (20) bija jāsastopas ar savas mātes skepsi attiecībā uz neparasto profesijas izvēli. Kad puisis 17 gadu vecumā paziņoja, ka vēlas kļūt par vecmāti dzemdību zālē, mamma pareģoja: "To tu neizturēsi nevienu dienu!". Viņa neapšaubīja sava dēla kompetences un spējas, bet gan raizējās par viņu pašu. Rihtera mamma pati ir vecmāte un zina gan šīs profesijas ēnas puses, kolēģu nostāju šajā jautājumā.

Šobrīd Vācijā tikai astoņi no aptuveni 24 000 vecmāšu ir vīrieši, vēl četri mācās. Izglītības ceļā uz sapņu profesiju un tās pienākumu pildīšanā vīriešu kārtas pionieriem bieži vien jāpeld pret straumi. Sabiedrībā valda aizspriedumi un skepse attiecībā uz “vīriešu ielaušanos pēdējā sieviešu bastionā”.

"Tas ir nepieņemami!", savu sašutumu pauž Zuzanna Rinne-Volfa, kura divus amata periodus bija Berlīnes Vecmāšu apvienības priekšsēdētāja, un ir dzirdējusi pietiekami daudz pieredzes stāstus par šo tēmu. Vācijas 15. Vecmāšu kongresā Brēmenē viņa moderēja atklātu diskusiju par un pret vīriešiem dzemdniecībā. Šajā diskusijā piedalās arī abi jaunie vīrieši, kas cenšas atbildēt uz neskaitāmiem jautājumiem par profesijas izvēli.

Interese personīgi iepazīties ar šo vēl reto parādību vecmāte-vīrietis ir liela. Lai arī paralēli notiek svarīga paneļdiskusija par gaidāmo vecmāšu akademizāciju, aptuveni 300 vecmātes drūzmējās cieši viena pie otras, kad abi pionieri stāstīja par savu ērkšķaino startu droši vien pēdējā tipiskajā sieviešu profesijā.

Dzemdību pieņemšanas vietā - sanitāres pienākumi

Savās pirmajās pārrunās par prakses vietu kāda katoļu iestāde Konstantīnu Vroblevski noraidīja ar vārdiem: "Mēs uzskatām, ka vīriešiem dzemdniecībā nav ko darīt.” Lai to dzirdētu, viņš mēroja 500 kilometru garu ceļu. Jaunajam vīrietim tā bija “dziļi pazemojoša pieredze”.  Murgam līdzinājās arī vecmāšu skolas prakses pirmā daļa: "Pēcdzemdību nodaļas vadītāja man lika divpadsmit nedēļu garumā tikai tīrīt dzemdību zāli. Pēc tam es lūdzu mani pārcelt darbā citā klīnikā."

Pašreizējā slimnīcā viņš netiek diskriminēts sava dzimuma dēļ. Vecmāte ir Konstantīna Vroblevska otrā izglītība. Vispirms viņš apguva klasisku vīriešu arodu un izmācījās par galdnieku, taču ātri vien saprata, ka labprātāk gribētu strādāt ar cilvēkiem. Pēc prakses bērnu slimnīcā un veco ļaužu aprūpes centrā viņš savu īsto aicinājumu atrada dzemdību zālē. Vroblevskis saka: "Ja es varu būt klāt un palīdzēt topošajai mātei un tēvam kļūt par stipru ģimeni, tas mani dara laimīgu."

Vai ir kaut kas, ko viņš var labāk nekā viņa sieviešu kārtas kolēģes? Aci pret aci ar 300 sievietēm tas ir kutelīgs jautājums. Viņš atbild piesardzīgi: "Man šķiet, man īpaši labi izdodas iesaistīt dzemdībās tēvus.” Kāda jauna vecmāte piekrītoši bilst: “Vecākas kolēģes ar tradicionāliem priekštatiem par lomu sadalījumu bieži vien pret topošajiem tēviem izturas neiecietīgi.

Ja kāds dzemdību zālē stāv nedrošs un bāls, nereti viņam nākas dzirdēt dzēlīgas piezīmes vai arī suģestīvu jautājumu “Vai jūs nevēlaties labāk pagaidīt ārā?” Taču ārā aiz durvīm partneris topošajai mātei maz ko var līdzēt.

Vai profesija izvēlēta seksuālas intereses dēļ?

Arī Tobiass Rihters savu izglītošanās laiku Erfurtē izjuta kā smagu pārbaudījumu: "Bieži vien es tiku personīgi dziļi aizvainots." Absolūti zemākais punkts bija pieņēmums, ka vīrieši-vecmātes šādu profesiju izvēlējušies, vienīgi savu seksuālo interešu vadīti. "Tādas muļķības! Sievietēm dzemdniecībā taču arī neviens nejautā, vai viņas ir lesbietes.”

Šobrīd jaunais vīrietis strādā kādas Berlīnes klīnikas dzemdību zālē un paralēli kā pašnodarbinātais vada dzemdību sagatavošanās kursus. Pateicoties savai atvērtajai un laipnajai dabai, viņš ātri vien iemanto grūtnieču un māmiņu uzticību.

Klīnikas ikdienā jauneklīgā izskata vīrietis zaļajā halātā bieži tiek uzrunāts kā slimnieku kopējs jeb sanitārs. Sākotnēji tas viņu kaitināja, tagad viņš par to vien pasmaida.

Vecmāte-vīrietis - šī loma visām iesaistītajām pusēm ir jauna. Rihters to veido ar lielu atbildības sajūtu. Piemēram, lai klīnikas ikdienā izvairītos no pārpratumu pilnām situācijām, viņš katrai grūtniecei pirms vaginālās izmeklēšanas pajautā, vai viņa ir ar mieru, ka viņš to veic viens vai viņa vēlas, lai tiktu pieaicināta vēl kāda cita persona.

Jaunais dzemdību asistents, šķiet, ir iejūtīgs un saprotošs. Taču vajadzības gadījumā viņš runā arī skaidru valodu: nesen kādos dzemdību sagatavošanas kursos kādam topošajam tēvam šķita, ka jaunais pasniedzējs pietuvojies viņa sievai pārāk tuvu, un greizsirdīgi piedraudēja: "Es parūpēšos par to, lai tu nedrīkstētu spert kāju dzemdību zālē!” Rihters atbildēja bez vilcināšanās un skaidri: “Vai arī es gādāšu, lai tu paliec aiz durvīm!”

Vīrietis spēj saprast sievieti dzemdībās

Galvenais aizspriedums pret vīriešu kārtas dzemdību asistentiem ir tas, ka vīrieši varētu nesaprast sievietes sajūtas un vajadzības dzemdību laikā. Zuzanna Rinne - Volfa šo argumentu uzskata par nepamatotu. Pirmkārt, ne katra vecmāte pati ir māte. Otrkārt, tas var drīzāk traucēt nekā palīdzēt, ja tiek izdarīti secinājumi par tipisku dzemdību norisi citām sievietēm, vadoties no personīgās dzemdību pieredzes. "Labas vecmātes svarīgākā īpašība – neatkarīgi no dzimuma – ir iejūtība."

Moderatore lūdz arī publiku izteikt savu viedokli, abi dzemdību asistenti - pionieri nedroši raugās visapkārt. Taču pretestības vietā tiek pausts atbalsts – no kādas iesācējas šajā profesijā: "Mēs, jaunās vecmātes, uzskatām, ka tas ir forši, ka jūs, puiši, esat ar mums! Jūs esat īsts bagātinājums." Zālē atskan aplausi.

Kāda cita kolēģe paškritiski piebilst: "Mēs taču nevaram no vienas puses sūdzēties par vecmāšu trūkumu un no otras puses – diskriminēt vīriešus." Skaļi aplausi. Kāda vecmāte, kura šajā profesijā strādā jau 35 gadus, stāsta par izcilo atmosfēru viņas darbavietā dzemdību klīnikā Grankanārijā, kurā viena trešdaļa kolēģu ir vīrieši, un sauc: "Es atbalstu jūs, puiši! Tā turpināt!"

Kongresa atvērtā sarunu gaisotne iedrošina izteikties arī pretinieces. Anja Valtere, jau 32 gadus aktīva vecmāte, atzīst, ka viņa šurp nākusi ļoti skeptiski noskaņota, taču savu nostāju mainījusi. "Paldies par to, ka jūs abi stiprināt mūsu aroda rindas un ka jūs paplašinājāt manu pasaules skatījumu!” Ar lepnumā piesarkušām ausīm jaunie vīrieši pieņem viņas izteikto komplimentu.

Kāda vecmāte no Berlīnes “vecmātei Tobijam” vēl velta īpaši saldus atzinības vārdus. "Man ir tas gods ar Tevi tagad iepazīties pesonīgi." Divas no viņas aprūpētajām nedēļniecēm bija jūsmojušas par viņa laipno attieksmi: "Kad Tobijs ienāk pa durvīm, pie debesīm iemirdzas zvaigzne." Un viņu partneru attieksmē fakts, ka vecmāte bija vīrietis, nespēlēja nekādu lomu, jo viņš esot izturējies tik ļoti dabiski.

Pat sensiblās situācijās, kuras Zuzanna Rinne - Volfa dēvē par “iespējams, vīriešu kārtas vecmātēm nepiemērotām”, Vroblevskis un Rihters līdz šim ir guvuši pozitīvu pieredzi – gan ar grūtniecēm, kurām ir traumatiska pieredze, gan ar atšķirīgu reliģiju un kultūru pārstāvēm. Tā, piemēram, Rihters pieņēma dzemdības kādai jaunai sievietei, kura pieredzējusi vardarbību. Viņa spēja atbrīvoti un bez bailēm pieņemt viņa atbalstu.

Vroblevskis klāsta savu pieredzi klīnikā Bādenē-Virtembergā, kur sievietes no arābu valstīm un viņu vīri viņu kā vīrieti - vecmāti visnotaļ akceptē. Iespējams, uzticēšanās avanss nākot no tā, ka viņu izcelsmes zemēs vīrieši tradicionāli bauda lielāku uzticēšanos nekā sievietes. Dažs labs tēvs arī aplami notur muskuļoto praktikantu-vecmāti par ginekologu. Kamēr vien dzemdību zāles gaisotnē nerodas spriedze, Vroblevskis šādus starpkultūru pārpratumus necenšas par katru cenu izskaidrot.

"Labas vecmātes svarīgākā īpašība – neatkarīgi no dzimuma – ir iejūtība." Zuzanna Rinne - Volfa, vecmāte Berlīnē.

Visticamāk, ka noskaņojums pret vīriešu kārtas vecmātēm kādu laiku vēl saglabāsies tik pretrunīgs, kā to raksturo Konstantīns Vroblevskis šādi: "Ir liela interese par vīriešu pārstāvju pieaugumu šajā specialitātē un vienlaikus milzīgas bailes nonākt kontaktā ar viņiem". Taču ziņkāre ņem virsroku: "Es bieži tieku iztaujāts par savu neparasto profesiju, jo īpaši no vīriešu kārtas draugiem. Viņi vēlas sīki un smalki zināt, kas viss notiek dzemdībās." Tas izklausās pēc nākamajiem tēviem, kuri vēlas aktīvi pildīt savu lomu dzemdību zālē. Un vīrieši-vecmātes šajā procesā varētu rādīt ceļu – ja sievietes viņiem ļautu.

Zuzanna Rinne - Volfa aicina savas profesijas kolēģes atvērto noskaņu, kas valda kongresā, ienest arī dzemdību zālēs un namos: "Akceptējot vīriešus, mēs, sievietes, varam parādīt, ka esam tolerantas un spējīgas mācīties - saskarsmē ar citām kultūrām un ar pretējo dzimumu."