Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
"Mēs nebijām domājuši par lielām kāzām. Gribējām tikai pašu tuvāko radinieku lokā salaulāties. Pat "Putnu ballē" par kāzām nebija izstāstīts nevienam. Līdz ar to ir cilvēks vai cilvēki, kas uzskata, ka mūsu plānoto kāzu stāsts ir izdomāts," tagad saka Kristīne. (Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva)

Mantojuma strīdi, tiesu darbi - Valtera Frīdenberga radi apšauba, ka viņš tiešām gribējis precēt Kristīni

Attiecības
18. septembrī 05:38 2019. gada 18. septembrī 05:38
Inta Mengiša | Žurnāls "Kas Jauns"
Policija, sūdzības un apvainojumi – ar virkni nepatīkamu lietu līgavaiņa atstātā mantojuma sakarā tagad nākas saskarties pērn no smagas slimības mirušā mūziķa Valtera Frīdenberga līgavai Kristīnei Paeglei (32). Viņa atzīst, ka šī pieredze dod lielu rūdījumu, taču joprojām uzskata - šis vēl nav īstais laiks runāt par to, kur īsti palikuši Valtera pīšļi.

Drīz būs apritējis jau gads, kopš Valtera vairs nav šaisaulē. Kā mainījusies tava dzīve, kā jūties?

Manī vēl aizvien ir sajūta, ka viss, kas ir bijis un pagājis, aizvien ir tepat. Ja kāds skaita un apgalvo, ka tūliņ būs apritējis gads, man nav iespaida, ka ir aizritējis tik ilgs laiks. Viss vēl tā ļoti stipri stāv blakus.

Vai nemēģini mērķtiecīgi novirzīt domas, piemēram, noliekot tālāk skatienam lietas, priekšmetus, kas atgādina par Valteru?

Man blakus ir bijuši brīnišķīgi padomdevēji, kas ir zinoši par enerģētiskām lietām un tuvu cilvēku aiziešanu. Šie cilvēki mani sagatavoja vēl pirms Valtera aiziešanas, un es ticu šīm enerģiju lietām – ka ir lietas, no kurām ir jāatbrīvojas, un ir tādas, kuras jāatstāj ar laiku. Katram ir savs stāsts. Ir jāpalaiž šīs aizejošās dvēseles tālāk. Bet tā lielā gaisma un mīlestība ar mani ir joprojām, visu laiku. Sajūtu viņu blakus, un tas spēcina un iedrošina.

Izjūtas ir transformējušās? Nav vairs to skumju, kas iztukšo un piespiež pie zemes, un vietā ir nācis spēks, ko saņem no augšas?

Jā. Man liekas, ka ir tā klātesamības sajūta un liela mīlestība, kas ceļ. Ir pat sajūta, ka tieši Valters mani vada uz ko jaunu. Tie, kas ir piedzīvojuši tuva cilvēka aiziešanu, noteikti saprot, ka nav jocīgi runāt ar to otru cilvēku un dzīvē ienāk tādas kā neticamas sagadīšanās... Bet tās nav sagadīšanās. Tās ir zīmes, ko mums dod mūsu mīļie. Tās ir jāprot saskatīt, un tām jāklausa. Tas ir tas brīnišķīgais, kas notiek šobrīd. Es eju ar smaidu, redzot, kā mani pavada un vada...

Vari minēt kādu piemēru?

Ir gadījumi, kad pilnīgi bez jebkāda konteksta prātā ienāk kāda dziesma, ko neesi ne nesen klausījies, ne kā citādi par to domājis. Un, kad ieklausies vārdos, tie liek aizdomāties. Ja mēs prastu šajos brīžos apstāties un ieklausīties, kas pie mums ir atnācis… Varbūt tas ir kas tāds, kas mums vienmēr ir bijis blakus, bet vienkārši šajā brīdī tikai pievērs tam uzmanību. Ticu, ka cilvēkam ir jākoncentrējas uz impulsiem, kas viņu vada, un tiem ir jāseko.

Nav tā, ka no kādām Valtera lietām būtu centusies mērķtiecīgi atbrīvoties. Es nēsāju mūsu lietas, bet manī nav tādu baiļu, kā, piemēram, tās pazaudēt. Vismaz tagad man tā ir labi, lai gan pieļauju, ka ar laiku viss mainīsies. Neesmu paniski kaut kam pieķērusies. Tā nevajadzētu darīt, tas būtu aplami. Tā būtu apzināta sevis iebloķēšana.

Jūsu iecerētos laulību gredzenus aizvien nēsā ķēdītē kaklā?

Jā, mūsu gredzenus nēsāju. Tie man dod spēku, nevis uzjundī skumjas par to, ka mums nesanāca, ka nepietika tam laika. Jā, bet tas nav sērīgi, tas ir spēcinoši.

Telpu neesi pārkārtojusi, pārmainījusi, lai vidē, kur kādreiz dzīvojāt divatā, atvairītu domas, ka tagad te esi viena?

Manī nav sajūtas, ka mani biedētu tas, ka esmu viena. Nav gluži tā, ka mājokļa iekārtojums ir atstāts pilnīgi viens pret viens, kā bija. Bet tas nav darīts ar domu kaut ko mainīt. Vienkārši praktiski apsvērumi un gaumes jautājums.

Kristīne atzīst, ka laiks sāpes mazinājis. Nu līgava tic, ka Valters viņu spēcina no augšas, un ik uz soļa Kristīne sajūt viņa klātbūtni un atbalstu. (Foto: no privātā arhīva)

Ir jādzīvo tālāk.

Jā, es esmu kļuvusi krietni dzīvespriecīgāka. Domāju, ka šādi dzīves pavērsieni cilvēku dara tikai spēcīgāku. Uz nāvi vajag skatīties kaut kā citādi. Protams, visu laiku tāpat nāk līdzi skumjas un ilgošanās, bet savā ziņā arī tas ir skaisti. Es daudz lasu par psiholoģiju un garīgām lietām.

Šīm tēmām pievērsies pēc Valtera nāves vai jau iepriekš lasīji šāda satura literatūru?

Nekad iepriekš nebiju interesējusies par reliģijām, dvēselēm un aiziešanu. Par to tieši tagad esmu daudz lasījusi, un tas man ir palīdzējis. Bet filozofiska esmu bijusi vienmēr, esmu bijusi cilvēku tipu izzinātāja, man ļoti patīk analizēt lietas un rīcības. Ir vairāki cilvēki, ar kuriem runāju un kuri arī ikdienā saskaras ar nāvi. Piemēram, cilvēki no medicīnas jomas.

Tā ir cilvēcīga parunāšanās vai arī apmeklē psihoterapeitu?

Personiskas sarunas. Šie cilvēki arī manā dzīvē ir uzradušies tikai tagad, kopš Valtera aiziešanas. Viņi ir ar nesavtīgu vēlmi palīdzēt, un esmu neizsakāmi pateicīga, ka dzīve man ir piespēlējusi iespēju tikties ar tik viediem ļaudīm, kas ir atvērti un uzņemas rūpes par mani, kaut vai ik pa laikam apvaicājoties, kā man iet.

Valters šajā nepilna gada laikā ir pie tevis kādreiz atnācis sapnī?

Nē.

Kā to skaidro?

Jo viņš visādi citādi arvien ir man blakus. Esmu lasījusi daudz grāmatu par to pusi, aizgājēji sapņos nāk pie tiem, kam ir kas kārtojams, vai tamlīdzīgi. Man daudzi draugi stāsta, ka sapņos redz savus mīļos, kas aizgājuši. Tas ir interesanti, piemēram, vai viņus tas mierina, saviļņo vai uztrauc. Katram jau ir savas attiecības.

Kādas ir tavas izjūtas, kad skaties Valtera fotogrāfijas vai dzirdi viņa balsi dziesmās?

Ar dziesmām ir grūtāk, tad apraudos. Bet bildes man ir mājās, un caur tām es ar viņu katru reizi sasveicinos – saku „čau” vai dodu buču, un tamlīdzīgi. Mums iet labi! (Sirsnīgi iesmejas.)

Varbūt esi devusi paspārni kādam mājdzīvniekam, ko apčubināt?

Nē, man tādu nav un nekad arī nav bijuši. Īsti neesmu mājdzīvnieku cilvēks. Man liekas, ka mājdzīvniekiem ir jānāk līdz ar ģimeni, jo tā ir liela atbildība. Kad bērni sāk prasīt, tad varbūt ir tas īstais laiks.

Tagad man pašai sava dzīve jākārto, jāskatās, kādā virzienā tālāk iet. Runājot par darbu... Tas, ko līdz šim visu mūžu esmu darījusi, – viesmīlība –, protams, man sagādā prieku, bet jūtu, ka turpmāk vairs nesajūtu šajā jomā sevi kā īstajā vietā. Gribas darīt ko nozīmīgāku, paliekošu, ar pievienoto vērtību. Gribu atrast citu jomu, kurā darbojoties es varētu gūt piepildījumu. Jo vienkārši negribas tā noskriet dzīvi.

Tātad pievērsies savai profesionālajai izaugsmei un meklē jaunu darbības lauku?

Esmu studējusi uzņēmējdarbību, projektu vadību, izmācījusies par fitnesa treneri, bet īsti nevaru saprast, uz kuru pusi iet. Pašlaik piedalos jau trešajā Eiropas ERASMUS projektā. Tas man ir kas jauns, īsts atklājums. Lūk, tas manā izpratnē ir jēdzīgi! Zinu, ka citi to dara jau kopš 15 gadu vecuma, bet es tikai tagad, kad ir vēl pēdējais iekšālēciens. Priecājos, ka mana ikdiena ir citāda, es apgūstu jaunus apvāršņus. Nupat biju Norvēģijā, pirms mēneša pabiju Zviedrijā. Ķeru šīs iespējas. Bet tie diemžēl ir tikai tādi projekti nedēļas garumā.

Ko tajos apgūsti?

Ir dažādas tēmas, kas ir saistītas ar Eiropas mēroga problēmjautājumiem. Tie ir tādi treniņu kursi, kuros dalāmies pieredzē.

Jūtu, ka man patīk, gribētos strādāt ar jauniešiem, nodot viņiem jēdzīgu informāciju un iedrošināt uz kaut kādām lietām. Jā, tas, manuprāt, ir jēdzīgi – ieguldīt jauniešos. Bet man ir jāsaprot, kādā formā es to varētu darīt, ir vēl vairāk jāinteresējas par šīm lietām. Jo tas man ir kas pilnīgi svešs, taču vilinošs.

Varbūt laiks sākt savu biznesu?

Tam ir nepieciešama liela uzdrīkstēšanās, un šis, manuprāt, nav īsti piemērots laiks tik lielam riskam. Mums valstī vajadzētu vēl daudz ko sakārtot.

Vai vari atklāt – Valtera pelnus kopā ar grupu "Putnu balle" esat izkaisījuši Atlantijas okeānā, kā plānots?

Par šo tēmu es šoreiz nerunāšu. Gan jau kādreiz – vēlāk, kad pienāks laiks par to runāt. Tas ir pārāk ass jautājums šim brīdim.

Dzirdēts, ka mantojuma lietas vēl nav sakārtotas.

Diemžēl ir cilvēki, kas iet kā dzīvnieki pāri visam, bet ir cilvēki, kam ir arī kas svēts. Līdz ar to attiecīgi paies laiks, kamēr kas pamainīsies...

Tu pati emocionālu apsvērumu dēļ pašlaik nespēj šo lietu risināt?

Nav jau izvēles – risināt vai nerisināt. Mantojuma lietās ir procesi, kas rit savu gaitu.

Šīs lietas notiek tādā tempā, kādā tās notiek. Ir citi cilvēki, kuri konkrēto situāciju redz citādi un, kā noprotu, taisa brēku.

Ar Valtera tuviniekiem un pārējiem mantiniekiem, kuru vārds bija testamentā, tu nekontaktējies?

Savā veidā kontaktējos. Nevar jau nekontaktēties.

Juridiskā ceļā?

Jā. Mantojuma lietas tiek kārtotas, un viss ir procesā. Viss iet juridisku ceļu. Pēc manām sajūtām, viss ir pārāk sasteigts, ir jāļauj paiet laikam, lai noplok emocijas. Protams, ne vienmēr mēs to varam izvēlēties. Tas, kam ir svarīgas emocionālās lietas, tās tikai saskatīs. Kam priekšplānā ir materiālas lietas, tas skries ātrāk un stums visu uz priekšu. Tāpēc tas disbalanss veidojas, aug komunikācijas barjeras ar cilvēkiem, kuri nedzird vai nemāk lasīt... Tas, kā no savas puses redzu un rīkojos, – es mēģinu nesteigties. Manuprāt, visam ir savs laiks. Mēģinu būt godīga, nespert nevienu soli ar ļaunu nodomu.

Mums, visiem tuvajiem, aizvien ir sajūta, ka Valters vēl ir tepat. Mēs satiekamies, bet, kad varēsim tā ar vēl vēsāku prātu sanākt kopā un par to parunāt, tad būs brīnišķīgi.

Tagad tas nav iespējams, jo tiec uztverta par „pašpasludināto līgaviņu”?

Jā, viņi tiešām tā runā! To izdomāja cilvēki, kuri nebija ielūgti uz kāzām, bet kuri bija acīmredzot pārliecināti, ka tad, kad Valters precēsies, viņi obligāti būs viesu sarakstā... Bet mēs nebijām domājuši par lielām kāzām. Gribējām tikai pašu tuvāko radinieku lokā salaulāties. Pat "Putnu ballē" par kāzām nebija izstāstīts nevienam. Līdz ar to ir cilvēks vai cilvēki, kas uzskata, ka mūsu plānoto kāzu stāsts ir izdomāts. Bet man, protams, nav par to jādomā – kas kādam liekas vai neliekas.

Šāds apzīmējums kā „pašpasludinātā” izklausās pēc kaut kādas greizsirdības vai skaudības.

Jā, esmu dzirdējusi, ka mani tā dēvē, mūsu sarunās, pirmajās tikšanās reizēs man pat acīs to pateica, ka pati sevi esmu pasludinājusi par Valtera līgavu. Viņiem acīmredzot bija vēlme mani pazemot vai likt justies nepiederīgai. Ko lai dara, ka cilvēkiem ir tāds mērķis un tāda ir viņu maizīte? Bet lai viņiem laba veselība. Gan jau viss sakārtosies.

Viņi – tie ir Valtera tuvinieki vai draugi?

Gan tuvinieki, gan draugi. Viņi tur tādā vienā katlā. Sačupojušies.

Turēties pretī – es to jūtu kā tādu lielu uzdevumu, kas man ir jāizpilda. Te īsti nav izvēles. Ir grūti, patiesībā ir supergrūti, un tas pašlaik ir mans lielais uzdevums – noturēties.

Saistītās ziņas

Valda neziņa, kas īsti noticis ar Valtera Frīdenberga pīšļiem 8
Frīdenberga un Freimaņa tik līdzīgie likteņi: auga bez vecākiem, nomira jauni, un mistiskas sakritības
FOTO: cilvēku simti pēdējā gaitā pavada Valteru Frīdenbergu 17

Vai taisnība, ka Valtera tēvs un arī brālis ir vērsušies policijā it kā par tevis nozagtajiem pelniem?

Tā ir taisnība. Un tas vēl nav viss! Man visa aizvadītā ziema bija ļoti „jautra”. Viņi ir vērsušies ne tikai policijā, turklāt ne tikai vienu reizi vien. Tur kreativitāte ir ļoti augstā līmenī, un es katru šo lietu uztveru ar izbrīnu – ohoo, kāds atkal sitiens! Likās – nu ko vēl cilvēki izdomās?

Kur vēl tālāk par policiju? Pie tiesībsarga?

Jā, jā, jā, viņi ir sūdzējušies visur! Pat negribu dalīties. Lai viņi paši lepojas ar šīm lietām. Varu teikt vienīgi to, ka tie izgājieni dažkārt ir pat tik intīmi, ka izraisa apbrīnu, kur gan cilvēki neizdomā aiziet vai kā izdomā kaut ko pieprasīt, vai kam rakstīt sūdzību vēstules. Katru reizi, protams, sašokējos, bet kopumā man jau ir mierīgs prāts, jo man nav neviena iemesla, par ko justies kaut kā slikti vai nepareizi. Es esmu pilnīgi pārliecināta par savu dzīves ceļu.

Tā kā tavs vārds ir minēts testamentā, tad jau par to daļu vismaz vari būt droša.

Bet tur jau tāpat citiem cilvēkiem ir savas idejas... Un savas metodes. Tajā frontē fantāzija ir ļoti augstā līmenī. Kādreiz es pat varbūt par šo pieredzi varētu uzrakstīt grāmatu. Tā ir apbrīnojama pieredze. Ko tik būšu iemācījusies! Īstenībā esmu ļoti pateicīga par šo rūdījumu. Jau uzreiz pēc Valtera aiziešanas šis viss sākās, pret mani izturējās bez mazākajām cieņas paliekām. Tad domāju – kā tas ir iespējams, man ko tādu ir grūti sagremot. Bet šodien jau es ar mierīgu prātu varu teikt paldies! Paldies, es kļūstu tikai stiprāka, pateicoties jums! Brīnišķīgi.

Pašlaik nevēlos dalīties ar detaļām, bet neslēpšu – notiek īstas "Hameleonu rotaļas"! Ir diezgan interesanti, man būtu vērts sākt veidot pierakstus. Bet visam jau kādreiz pienāk savs laiks. Mani ik pa laikam kāds sapurina un saka: „Nepadodies! Valters gribēja par tevi parūpēties, un tagad tev par to ir jācīnās!”

Ir bijušas reizes, kad esmu teikusi – nu nevajag man šo visu, kāpēc man laist sev klāt tik daudz negatīvās enerģijas? Bet, ja pagriežu to citādi, tad notiekošo uztveru kā tādu fitnesa skolu, domas par atkāpšanos aiziet. Jā, tad es varu iet tam cauri. Protams, viens ir likumu panti, bet ir arī kaut kādas svētas lietas.

Visvairāk žēl, ka tagad šīs naidīgās attiecības ir tieši starp Valtera tuvākajiem un mīļākajiem cilvēkiem, kas, sanāk, ir sadalījušies divās pretējās frontēs.

Jā, bet pēc Valtera aiziešanas ļoti daudzas lietas ir atklājušās par cilvēkiem, kas viņam bijuši riņķī. Kādam jau bija licies, ka tā tas būs. Mēs visi zinām, ka arī Valters daudzas lietas vērtēja citādi. Viņš daudz uzticējās cilvēkiem, viņš daudz ko redzēja citādi, tos cilvēkus redzēja citādi. Žēl, ka cilvēkiem nav cieņas, žēl, ka nav vērtību, ka var pateikt, piemēram, ka tas, ko Valters teica pirms savas nāves, šobrīd nevienu neinteresē... Ļoti, ļoti sāpīgi ko tādu dzirdēt. Bet cenšos to neattiecināt uz sevi, jo tās ir viņu problēmas, kas viņus grauž.

Valters kādreiz stāstīja, ka ar savu mammu viņš nekontaktējas. Savukārt tu kādā intervijā atklāji, ka gribēji palīdzēt viņiem šo kontaktu atjaunot, bet tad Valters no tā atteicās. Saki, vai pēc Valtera nāves tev ir bijusi vēlme šo sievieti satikt?

Nē, es Valtera mammu nekad neesmu satikusi. Man arī īsti nav iemesla viņu censties sastapt. Arī, no otras puses, nav bijis tādas vēlmes. Protams, pamatā ir arī Valtera paša nostāja par to, kas ir viņa ģimene...

Vecvecāki bija Valtera dieviņi...

Jā. Un tagad Valters ir ar viņiem kopā... Tas skan skaisti.

Savukārt otras puses viedokli - to, kas sakāms Frīdenberga ģimenes un tuvāko radinieku pārstāvei -  lasiet šīs nedēļas žurnālā "Kas Jauns"!

Citi šobrīd lasa

Kādi legingi ir modē šoruden? 4
Tolaik viņus zināja vien retais - Linda Leen, Intars Busulis, Dons un citi "Cabaret" vēsturē 2
VIDEO: māte dēla gultiņā pamanīja spokainu seju, bet atrisinājums viņai lika smieties

«Спасибо Алле Борисовне за вкуснейший обед и ужин»: известный продюсер показал Пугачеву в домашней обстановке

Миллионы на банковских счетах: герцогиня Кэтрин оказалась богаче герцогини Меган