Politiķu padomniece Sandra Sondore: "Kopš man ir atklājies Dievs, esmu daudz laimīgāka"

Sandra Sondore tiek dēvēta par vienu no pašmāju politiskās dzīves sievišķīgākajām un simpātiskākajām daiļā dzimuma pārstāvēm. To, ka viņa ir ne tikai gudra un erudīta, bet arī valdzinoša un, ko tur liegties, seksīga, apliecina vairākas viņas fotosesijas. Sondore 1998. gadā piedalījās skaistumkonkursā Misis Latvija, kur ieguva titulu Skatītāju simpātija. Tāpat savulaik viņas foto rotāja žurnāla Playboy Latvijas izdevuma vāku.

Erudītā blondīne, pēc profesijas juriste, 1999. gadā kļuva par Latvijas prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas padomnieci, bet pēc Vīķes-Freibergas prezidenta amata termiņa beigām kļuva par nākamā prezidenta – Valda Zatlera – padomnieci likumdošanas jautājumos. 2011. gadā Sandra Sondore-Kukule bija viena no Zatlera Reformu partijas dibinātājām, kļuva par vienu no partijas valdes loceklēm, bet 2011. gada beigās – par ārlietu ministra Edgara Rinkēviča padomnieci. Brīvajā laikā viņa jau daudzus gadus aizraujas ar indiešu seno filozofiju vēdām, kā arī nodarbojas ar jogu un jāšanas sportu.

Par dzīvi politikā

„Kad atnācu pirmo reizi strādāt pie Vairas Vīķes-Freibergas, man bija 28 gadi. Rīgas pilī kopumā nostrādāju divpadsmit nozīmīgus darba gadus. Interesanti – kad sāku strādāt pie prezidentes, tad, ierodoties darbā, apsargs sekretārei jautāja: „Vai šī ir mūsu jaunā frizierīte?”

Vairums cilvēku joprojām ir stereotipiska domāšana – redzot blondu, jaunu sievieti, nespēj iedomāties, ka arī viņa var būt izglītota un spējīga strādāt atbildīgos amatos. Kad beidzās Zatlera prezidentūras termiņš, iestājos Zatlera Reformu partijā un kādu laiku darbojos aktīvajā politikā, taču arī tai dabiskā veidā tika likts punkts – Edgars Rinkēvičs mani uzaicināja savā komandā. Rinkēviča kungs ir ļoti kompetents savā jomā, un atzīšos, ka ļoti daudz padomu ārlietās viņam nesniedzu. Tas, kur varu palīdzēt, ir specifiski juridiski jautājumi, kuri vairāk ir saistīti ar iekšpolitiku.”

Par dzīves lielajiem jautājumiem

„Jebkura cilvēka dzīvē pienāk tāds brīdis, kad viņam sāk rasties „lielie jautājumi”. Par dzīves jēgu vispār, par to, kāda jēga ir tieši manai dzīvei, kas ir dvēsele, kas ir Dievs, kādas ir manas attiecības ar Dievu, kas notiks ar mani, kad dzīve beigsies. Kāpēc ir tik daudz reliģiju? Kāpēc ir tik daudz ceļu pie Dieva? Principā jau cilvēki meklē vienu un to pašu, tikai ceļi ir dažādi. Šobrīd, ar savu līdzšinējo pieredzi, varu teikt, ka ceļš pie Dieva katram ir savs, atkarīgs no cilvēka apziņas attīstības līmeņa un tās attiecību „garšas”, pēc kuras mēs tiecamies attiecībās ar Augstāko.

Mūsos ir kaut kāda svarīga balss, un katrās tradīcijās to sauc citādi. Latviski tā varētu būt sirdsbalss. Indiāņi to sauc par Lielo Garu jeb Lielo Dvēseli. Vēdiskās tradīcijās to sauc par Param Atmu – Augstāko Apziņu jeb Augstāko Dvēseli. Par to Dieva aspektu, kurš vienmēr ir kopā ar mums kā individuālām dzīvām būtnēm jeb dvēselēm, kamēr vien mēs esam fiziskos ķermeņos šajā laicīgajā pasaulē. Param Atma ir tā, kas visu laiku mūs mudina apzināties savu patieso būtību – to, ka mēs neesam šie ķermeņi, bet gan mūžīgas, nemirstīgas garīgas būtnes – dvēseles, kuru patiesā daba ir būt absolūti laimīgām Mīlestības attiecībās ar Dievu.

Katram no mums dzīvē ir bijuši dažādi krīzes momenti. Attiecību krīzes, brīži karjerā, kad, šķiet, viss sagrūst. Tāpat cilvēki atbildes uz lielajiem dzīves jautājumiem sāk meklēt brīžos, kad ir nopietnas veselības problēmas. Parasti tikai tad cilvēki sāk apzināties, ka ir kaut kāds laika limits tam mūsu uzturēšanās periodam uz šīs zemes. Un tad rodas jautājums – kāda ir manas dzīves jēga, misija? Kādu piepildījumu, gandarījumu es varu sasniegt savā dzīvē, ko dot citiem?”

Atbilžu meklēšanas ceļš

„Man tas meklējumu laiks sākās ap trīsdesmit gadu vecumu. Tas bija iekšējs dzinulis, iekšēja balss, kas mani pamudināja meklēt. Sapratu, ka pastāv citas realitātes, ka ne viss ir tā, kā tas izskatās. Ka ir ne tikai tas, ko redzam, dzirdam, varam aptaustīt, vienlaikus pastāv arī citi spēki – smalkās enerģijas, eksistē daudz smalkāki realitātes līmeņi.

Laikam Lao Dzi teica: kad skolnieks ir gatavs, Skolotājs uzrodas. Tā arī manā dzīvē sāka uzrasties cilvēki, kuri dalījās ar savām garīgām, mistiskām, ezoteriskām zināšanām un pieredzēm, pamazām nonācu dažādās jogas skolās. Starp citu, Latvijā ir ļoti daudz labu jogas speciālistu, kas lauž stereotipu, ka jābrauc ir tikai uz Indiju, jo tur ir „garīguma centrs”.”

Izveido vietu, kur dziedināties

„Beidzamo gadu laikā man ļoti īpaša vieta ir Latgales pusē mūsu ģimenes lauku mājā izlolotie Laimavoti, kas arī veidojas kā garīgās izaugsmes un retrītu vieta. Mēs abi ar vīru esam no Latgales, un vīrs savulaik ļoti vēlējās tur iegādāties kādu īpašumu. Nopirka aizaugušu zemi pasakaini skaistā vietā, uz kuru pat ceļa nebija. Pēc ilga laika un liela darba vīrs izveidoja Laimavotus.

Kāpēc šāds nosaukums? Viņš vēlējās, lai cilvēki, te nonākuši, kļūtu laimīgi un dotos mājup iedvesmoti. Uz Laimavotiem cilvēki dodas rast atbildes uz „lielajiem jautājumiem”, kā arī dziedināties, smelties spēkus un kopā svinēt draudzību. Dziedināšanās notiek gan ar pirts rituāliem, gan gongu meditācijās, elpošanas praksēs, saskarsmē ar Mātes Dabas skaistumu un mijiedarbībā ar tās pirmelementiem – uguni, ūdeni, zemi, gaisu.

Seko aicinājumam

„Latviešu senajā kultūrā ir daudz garīgu un universālu metožu. Viena no unikālākajām ir pirts. Latviešiem pirts ir templis, un latvieši ir tauta, kura pirtī aicina Dievu. Mums tas ir sakrāls process, nevis vienkārši nomazgāšanās. Ja pareizi visu dara, tad pirtī dziedināšanās process notiek visos līmeņos – gan fiziskajā, gan emocionālajā, gan garīgajā.

Skaidrs, ka mūsu psihoemocionālās traumas ir uzkrājušās arī mūsu fiziskajā ķermenī. Pamatproblēma ir tā, ka mūsdienās esam atrauti no dabas, no dabiskā dziedināšanās resursa. Mūsdienu medicīna cīnās ar sekām. Esam pazaudējuši saikni un zināšanas, kā sevi izdziedināt ar Mātes Dabas palīdzību.

Ņemot vērā, ka esmu mācījusies ājurvēdu un šobrīd profesionālā līmenī apgūstu jogu, retrīti Laimavotos būs daudz biežāk. Tas ir mans aicinājums! Kopā būšanas pasākumos mēs pieaicinām līdzdarboties cilvēkus, kuri ir apveltīti ar unikālām zināšanām, spējām un pieredzi šajos jautājumos. Mēs esam sadraudzējušies ar citu zemju un kultūru cilvēkiem, kas strādā ar līdzīgām metodēm. Šovasar, piemēram, iemācījāmies Amerikas indiāņu seno sakrālo dziedināšanu ar uguni, ūdeni, ziediem un skaņu.

Mācos no visiem, ar ko ceļi krustojas. Visās senajās kultūrās un tradīcijās ir unikālas zināšanu pērles un viedums, ko varam izmantot un pareizi integrēt. Nav tā, ka pareizs ir tikai viens vai otrs ceļš. Mums jāmācās cienīt daudzveidība un jāprot ieraudzīt arī kopīgo, vienojošo. Piemēram, viens no veidiem, kas noder sevis dziedināšanas procesos, ir Amazones indiāņu sakrālais augu maisījums Hapè. Tas ir dažādu ārstniecisko augu maisījums, kas palīdz reģenerēties gan fiziskā, gan smalkā līmenī.

Šī tradīcija sasaucas arī ar mūsu senču dziedināšanas metodēm, kurās tiek izmantoti augi. Hapè palīdz atbrīvoties no ikdienā uzkrātā stresa, noskaņoties dziļai meditācijai, kurā mēs varam sasniegt dziļos sevis apzināšanās stāvokļus. Piemēram, kad cilvēks sajūt, ka viņš nav tikai fiziskais ķermenis. Hapè veidi ir dažādi – stiprāki, vājāki –, un tos var nopirkt arī specializētos interneta veikalos.”

Par piepildītiem sapņiem

„Pirms sešiem gadiem – 42 gadu vecumā – es sāku nodarboties ar jāšanas sportu. Jau kopš bērnības ļoti mīlēju zirgus un suņus. Kad biju pusaudze, stājos Kleistu jāšanas skolā, bet mani izbrāķēja, jo man bija slikta redze, es nēsāju brilles. Tolaik nebija kontaktlēcu un ar brillēm jāt nedrīkstēja. Mans lielais bērnības sapnis sagruva. Bet 42 gadu vecumā tomēr ļāvos jāšanas aicinājumam un kāpu zirga mugurā. Tā bija tik organiska sajūta – it kā visu dzīvi būtu jājusi. Un arī tas ir tāds dziedināšanās process.”

Par saspringto ikdienu

„Kā man izdodas visu apvienot? Smejos, ka dzīvoju mašīnā. Tur man ir drēbes visiem dzīves gadījumiem – kostīms ofisam, daži apavu pāri, kosmētikas maks, dvielis. Bagāžniekā ir jāšanas zābaki un ķivere. Arī mājās viss ir tā salikts, lai būtu pa rokai, jo es ļoti daudz pārvietojos. Uz darbu, uz jāšanas sporta treniņiem, uz jogas nodarbībām...

Mūs, sievietes, Dievs ir radījis kā Dievietes – apveltītas ar dievišķām kvalitātēm. Mūsu galvenais uzdevums ir nenozaudēt, neizdedzināt šo resursu. Ko tas nozīmē? Līdzībās runājot, sieviete piedzimst kā „pilna baterija” – viņa ir piepildīta ar savu smalko, bet ļoti spēcīgo mentālo enerģiju jau no dzimšanas. Tāpēc sievietei ir ļoti svarīgi uzturēt šo „bateriju”.

Sievietes iekšējais spēks saglabājas un aug, ja viņa kopj un pilnveido sevī augstākās kvalitātes, tādas kā labestība, līdzcietība, pateicība, sirsnība, maigums, pazemība, tīrība šā jēdziena visās nozīmēs. Vēdās teikts, ka vispilnīgākajā veidā sieviete šādas kvalitātes var izkopt tad, kad viņa kļūst par māti.

Mēs visi zinām, ka Mātes Mīlestība ir visspēcīgākā, visnesavtīgākā un ir vistuvāk Dieva Beznosacījuma Mīlestībai. Arī mēs Laimavotos piedāvājam stiprināt šo sievietes smalkā spēka resursu. Kā zināms, mūsu galvenais spēks nav muskuļos, un vēdās teikts, ka sieviete ir deviņas reizes spēcīgāka par vīrieti. Emocionāli. Psiholoģiski. Arī fiziskās izturības ziņā. Mūsu svarīgais uzdevums ir neizšķērdēt to un sadziedēt, atjaunot, ja tas zūd.”