"Putnos" maģiski dzied vējš. Ciemos pie Agra Daņiļeviča ģimenes viņu lauku mājās

Vai, skatoties atpakaļ, tev nešķiet, ka mājas būvēšana mazliet bija avantūra?

Agris: – Nu, avantūra tā likās sievai, man galīgi ne!

Biji to jau galvā uzbūvējis? Zināji, ka vari?

Agris: – Es nezināju, ka varu! (Smejas.) Avantūra bija jau zemes iegādāšanās. Kad spiedu roku īpašniekam, solīdams, ka pēc trim dienām samaksāšu pirmo naudu (un tā nebija maza), man pie dvēseles nebija nekā. Tad palīgā nāca visi draugi.

Tu laikam esi labs cilvēks, ka tev tā uzticas.

(Agris smejas un vedina aplūkot kokus.)

Zināms, ka apses ir koki ar īpašu enerģētiku. Vai āderu meklētājus nevedi?

Agris: – Vedu, paklausījos, ko viņi stāsta, bet nenoticēju. Atbrauca, izstaigāja ar rīkstēm un pateica, ka viss krustu šķērsu esot izvagots ar āderēm, īsti pat neesot, kur māju likt... Bet mēs dzīvojam, un nekādas vainas! Ko tad es – ja esmu nopircis zemi pie ezera, taisīšu māju kaut kur ellē ratā? Vasarā būs sešpadsmit gadi, kopš šeit dzīvojam.

Vai jūti, ka šī vieta jūs pieņem un sargā?

Agris: – Protams! Kad te vēl nebija ne mājas, ne arī kā cita, dažreiz izrāvos no Rīgas, no darbiem un cilvēku gūzmas, atskrēju šurp; ja auksts – vienkārši nomazgāju ezerā muti, ja silts – nopeldējos, un pilnīgi ar citu enerģiju varēju mesties darbos tālāk. Bijis pat tā, ka man ir tikai 15 minūtes laika, bet ar to pietiek, lai uzlādētu baterijas. Man gribējās kontrastu. Lai varu atbraukt uz tādu vietu, kur neviena nav, no rīta iznākt pliks uz lieveņa un aiziet nopeldēties.

Singita: – Bieži vien jau astoņos no rīta startēju uz Rīgu un tikai deviņos vakarā esmu atpakaļ. Ikreiz, iebraucot pagalmā, sasveicinos, bet izbraucot atvados – lai tā mūs sagaida. Man liekas, ka māja ir tik gudra, prātīga un mīļa... Šī vieta mums dod spēku.

Jums ar iepriekšējo dzīvesvietu bijusi ne visai laba pieredze...

Agris: – Dzīvokli Raganā pārdevām, lai nomaksātu parādus par Maugļa izrādi Ķīpsalas hallē. O, tas bija forši! Bilance aizgāja galīgi ne tajā virzienā.

Singita: – Cilvēki bija nepareizi saskaitījuši, un beigās, lai visiem samaksātu, bija jāpārdod dzīvoklis.

Agris: – Tā ir, bet es nevienu mirkli to nenožēloju. Šādās reizēs vienmēr citēju Uģi Brikmani: “Es ļoti sen neesmu sev labojis zobus.” Katram jādara tas, ko viņš prot. Man jāsacer dejas, grāmatvežiem jāskaita cipari un jāzina likumi.

 Vai dzīvnieku mīlestība sadalīta jums abiem līdzīgi?

Singita: – Suns Agri vienkārši dievina. Es uzskatu, ka dzīvniekiem istabās nav ko darīt (šo principu gan acīmredzami ignorē kaķene Puķe – Red.). Reizēm, kad ziemā pirmā aizeju gulēt, dzirdu, ka Agris lejā ar kādu klusītēm komunicē; skaidrs, sirds nav izturējusi un ieaicinājis Maksi iekšā. Pat suņu būdu Agris ziemā pievilka tuvāk mājas galvenajām durvīm – lai suņagabalam nav tik vientuļi. Pavasarī gan nolikām to atpakaļ vietā – Putnos vajag lielu suni, lai zagļi baidās kāpt ārā no mašīnas.

Agri, tas, ka tava lielā kaislība ir koki, top skaidrs jau pirmajās minūtēs.

Agris: – Tā ir taisnība. Daudzi koki ir draugu dāvināti – Ilonas Matvejevas eglīte un Baibas Šteinas pīlādzis. Daudz ko iegādājos pats, mazākajiem kociņiem klāt piesēju zīmītes, lai atcerētos, kas šis jaunulis īsti ir – dižskābardis, zelta sietiņš vai vilkābele. Man ir pat parūkkoks – tam ziedi būšot kā kuplas galvas. Tas gan katru gadu mēdz apsalt, tāpēc līdz krāšņumam netiek. Bet, redz, cik smuks vītoliņš pie mazā dīķa – rozīgs!

Kā tev izdevās lielo egli aprīkot ar lampiņām?

Agris: – Tā bija vesela epopeja, kā es šoziem līdu tur augšā!

Uzkāpi līdz pašai galotnei?!

Agris: – Jā, un ar kārti uzstutēju lampiņas spicē... Tagad ir smuki, zaļi čiekuriņi, tā skatos.

Vai tu visu stādi, vadoties pēc intuīcijas?

Agris: – (Smejas.) Naudu konsultantiem netērējam. Kā paši mākam, tā darām. Un skatāmies, kas izdzīvo. Zelta sietiņu iestādīju tikai aizvakar. Jānoņem cenu zīme, kamēr sieva nav pamanījusi. Viņa saka, ka es visur visu ko pļekāju iekšā... Bet, redz, tos trīs ozolus, kas nu jau gandrīz mājas augstumā, mēs ar Rūdi stādījām. Atvedām no meža.

Raug, kāda interesanta goba, červeļainām lapām. Auga ļoti negribīgi. Kurmji izraka alas, un mitrums pa tām gāja prom. Cilvēki zina, ka man var visādus kokus dāvināt. Tikai pīlādžus gan vairāk nevajag, labāk kaut ko citu. Varbūt pēc gadiem te būs Agra Daņiļeviča dendroloģiskais parks.

Singita, ko tu par to visu saki?

Singita: – Esmu dzimusi un augusi laukos, brīvībā, mežā – līdz pat septiņu gadu vecumam. Laikam tāpēc spēju tikt galā ar darbiem. Man visa šī situācija nebija pārsteigums, tad jau drīzāk Agrim, kurš ir īsts pilsētnieks, no Siguldas. Viņa vectētiņam gan bija māja un dārziņš, bet te ir cita lauku realitāte – plašums, rūpes par mājas ekspluatāciju, visu laiku jādomā – jāiztīra skurstenis vai notekas...

Negribu neko idealizēt. Kad sākām būvēt, tāpat bija atbildība par skolu un izrādēm, nesen bija piedzimis Rūdis. Mana attieksme bija – daru un neanalizēju. Jāiekārto māja un apkārtne, es to lietišķumu izbaudīju. Arī to laiku. Ja gadījās brīvāks brīdis, palīdzēju vīriem celt ārā no zemes celmus. Tagad zinu, kā tas ir jādara. Nekad neesmu baidījusies no darba, es mēģinu tam pieiet ar prieku.

Tev izdodas?

Singita: – Vislielāko emociju pacēlumu jūtu pavasarī. Mācību gada beigās darbi iekrīt virpuļiem, un neiespējamais auglis ir tik salds – maijpuķītes, pirmie lakši ezera krastā – ļoti gribas to visu satvert, bet tas paskrien tik ātri. Šobrīd mums ezera malā zied vaivariņi un lācenes (parasti gan, pirms attopos, ka vajadzētu kādu ķocīti salasīt, kaimiņu tantes ar lielajiem groziem jau tur bijušas...).

Cenšos, lai visa šī vide – jasmīni, peonijas, ezers, ūdensrozes – būtu sakārtota. Lai, izkāpis no mašīnas, vari baudīt, nevis skatīties uz to visu kā uz nepadarāmu darbu. Ar dārzu palīdz vecāki, bet puķudobes (nopūšas)... Tās jau es pati izdomāju. Tad nu iespītējos un pierādu, ka spēju arī izravēt.

Jūsu dēls Rūdolfs ir uzaudzis Putnos – gluži kā Mauglis.

Singita: – Kad sākām te dzīvot, viņam bija četri gadi. Viņam patika meža dzīve, bet gribējās arī draugus. Nu jau viņam ir deviņpadsmit gadu, kārto tiesības, bet pagaidām joprojām ir atkarīgs no mūsu labvēlības – ja vien viņš nav gatavs piecus kilometrus līdz šosejai iet kājām, mums Rūdolfs jāvadā uz Siguldu un atpakaļ.

Emīlija Putnos dzīvo no savām pirmajām dienām?

Singita: – Jā, Emīlija ir ļoti dzīvīga, bet šī ir viņas vide. Mūsu ritms ir jaudīgs, skrienam, bet viņa vairāk grib mājās. Ja nav cilvēku, tad komunicē ar puķēm, gliemežiem, kokiem un putniem. Pašpietiekama, ar visu tiek galā pati.

Agris: – Es Emīlijai parādīju zalkti, viņa tam pieskārās un teica, ka no čūskām nebaidās. Man gan reiz gadījās noķert arī vienu odzi – ar koku piespiedu pie zemes, paņēmu aiz žaunām, ieliku spainī un aizvedu prom.

Singita: – Visā, kas attiecas uz drošību, biju ļoti stingra, neizlaidu bērnus no acīm, jo ezers mani biedēja. Un mums joprojām ir stingri noteikumi, Emīlijai vienai iet uz ezeru ir aizliegts. Ziemā dodamies slidot tikai tad, kad tētis ir pārbaudījis ledu. Taču man ikreiz, kad pasaucu: “Emīlij!”, ir iekšēja trauksme. Vajag, lai momentāni atsaucas. Tas nav viegli. Ir bijis, ka Emīlija aizspēlējusies dārza otrā pusē, man iestājas panika, un, protams, es tūlīt metos uz ezeru.

Agri, tu esi teicis, ka šī vieta ir maģiska un te pūš maģisks vējš.

Agris: – Jā, kā filmā Saldā indes garša, kur Anužītes varone kliedza kā dzērve.

Singita: – Mēs ieklausāmies mežā. Ir ziemas skaņas, kad jūti – vējš smagi pūš priedēs. Tas nozīmē, ka gaidāms atkusnis. Vēlos rudeņos ir vējš, kurš, ticis kailajos bērza zaros, dzied it kā makšķeru auklās – tā smalki un asi, griež. Tad mums liekas, ka tie ir mūsu elfi, rūķi...

Kas gan būtu Putni bez putniem...

Agris: – Gadās visādi pārsteigumi. Pirms trim nedēļām pēkšņi atlidoja Kanādas zoss, dzīvo pa ezeru un draudzējas ar divām mājas zosīm. Tagad peld smuka zviedru ģimenīte – Baltvaidzīte, Kings II un Dora III. Nespējam izdomāt tik daudz jaunu vārdu, rudeņos parasti viņas aiznes lapsas.

Singita: – Nē, viņas pie tēta pārziemo!

Agris: – (Neklausās.) Kings I bija ļoti kolorīta zoss! Piecus gadus nodzīvoja. Man liekas, pat vairāk. Ja viņš te būtu, jūs nemaz te tā nevarētu stāvēt. Viņam ezera malā bija sava teritorija. Ļoti respektēja mani, nāca klāt... Uģis Brikmanis veidoja sižetu deju svētkiem, man Kings bija jālidina pa gaisu, un tad viņu nofilmēja. Jaudīgs, liels putns, ar riktīgu raksturu. Šie ir ļoti miermīlīgi.

Kā ar saimniecisko pusi – olas dēj?

Singita: – Kādas trīs olas izdēja, varbūt ir vēl, tikai kaut kur paslēptas, mēs jau nespējam viņu daiļradei izsekot. Visumā mūsējie ir viesmīlīgi, bet, kad maizi dod, tad gan to kanādieti padzenā, jo tā ir daudz ātrāka, drošāka, ēd no rokas. Mūsējie ne, īsti latvieši.

Agri, Singita teica, ka tev ļoti patīk dziedāt. Tu esi zavoģila, kurš pirmais sāk?

Agris: – Nu, ja esmu iedzēris, tad arī zavoģila...

Singita: – Jāņos viesi sadalās bariņos, vieni gavilē uz plosta ezerā, citi – krastā. Ja pagadījušies slapjie Jāņi, tad uz terases ir karaoke. Tur pie durvīm stāv divas Agra paša gatavotas velna bungas – Agra mūzikas instrumenti. Katrai ir sava skaņa, var piesist takti.

Jums esot bijušas interesantas kāzas, turklāt tajās (kā paši vēlāk atzinās) esot sadziedājušies Jānis Vimba (tagad Nacionālā teātra direktors) ar sievu Lieni, abi Dzirnu dejotāji.

Singita: – Mums bija četrgadīgs dēls, tikko uzcelta, bet vēl nepabeigta māja, kad Agris teica – jānokārto attiecības. Es pat tās negribu saukt par kāzām, tā bija mājas un ģimenes iesvētīšana. Mācītājs Ivars Jēkabsons mūs salaulāja Brīvdabas muzeja Usmas baznīcā. Ziedēja ievas. Mums bija ļoti kristīgi pagāniskas kāzas.

Kad Ivars novilka mantiju un kļuva par laicīgu viesi, pusnaktī notika saimnieka un saimnieces iesvētīšana. Spēlēja grupa no Lēdurgas Delve. Lauka vidū bija ugunskurs, ap to – vīru un sievu dejas, graudi un medus, piens un ūdens, ziedi un nešana, celšana, vīšana, buršana. Kad uz ezeru lāpu gājienā devās vairāk nekā simts cilvēku, rituāls nevarēja notikt, jo kāds pārītis bija izdomājis ar mūsu laivu aizirties uz otru krastu.

Agris: – Tad ieradās Kaspars Zvīgulis ar grupu, pēc tam viņš teltī dziedāja A nam vsjo ravno, mūs svētīja laivā, bet kādi draugi šāva salūtu. Pacēlu rokas un teicu: te viss notiek tā, kā notiek!

Kā šobrīd klājas Dzirnām?

Agris: – Meitenes mums ir fantastiskas un daudz, bet tādi gatavi puiši, dejotāji, uz Dzirnām nenāk. Man liekas, ka baidās. Bet tas ir velti – visu var iemācīties! Un pie mums ir tiešām interesanti – tāda amplitūda – puiši pie Gorky Park mūzikas dejo ar riepām, bet pie oratorijas Carmina Burana ar Nacionālo simfonisko orķestri un Igaunijas Valsts vīru kori jūnija beigās dejoja manu horeogrāfiju par godu Cēsu kaujām, kurās piedalījās arī skolēnieku rota.

Starp citu – internetā ir video, kur Jānis Vimba, vēl puika būdams, kādā uzvedumā noveļas no zirga. Tas bija tiešām smieklīgi. Es ceru, ka puiši tomēr atsauksies. Ja kādu zināt – aiciniet piebiedroties! Mums visi ir savējie – brauc šurp uz Putniem gan talkot, gan atpūsties.