Zem Barona bārdas snapčatā. Skaudrs stāsts par to, kā jaunieši vairs nejēdz nolasīt dainās iekodēto

Katram latvietim esot sava tautasdziesma – viena no diviem miljoniem, kuras apkopojis Krišjānis Barons. Tautasdziesmas esot gan mūsu ētikas kodekss, gan reliģija, gan pasaules uzskats. Tās esot mūsu asinsritē, ģenētiskajā materiālā, kultūras pamatā, mentālajā pasaules izjūtā, iespējams, kādā vēl līdz galam nedefinētā pulsācijā, ritmā…

To jūtam Dziesmu un deju svētku kopkora savienībā ar to skatītāju kori, kas pretim, un folkloras ansambļu rituālajā skandēšanā, kad vienotība ar dabu un Kosmosu kļūst maģiska, it kā laika upe plūstu cauri mūsu dzīslām. No senām paaudzēm līdz mūsdienām un tālāk – tur, kur mūsu mazbērni dziedās šūpuļdziesmas saviem mazajiem…

Bet cik stipra ir šī izjūta? Koristiem un folkloristiem – noteikti stipra, bet pārējiem, īpaši jaunajai paaudzei? Šo tik pašsaprotamo apgalvojumu, ka “katram latvietim sava tautasdziesma”, apgāž realitāte. LNT raidījuma 900 sekundes sižetā uz ielas uzrunātie jaunieši nevarēja noskaitīt nevienu. Varbūt samulsa? Varbūt baidījās kļūdīties vai izskatīties muļķīgi?

Krišjāņa Barona muzeja vadītāji šo sabiedrības daļu vaigā skata vai ik dienas – ekskursijās, kuras organizē latviešu valodas un literatūras skolotāji. Muzeja darbiniecei Ditai Baronai pat esot radies priekšstats, ka jaunieši īsti nesaprot, kas tās ir. Nesaprot, ka tautasdziesma ir četrrinde (visbiežāk), nesaprot, ka arī vecāku dziedātais Aijā žūžū, lāča bērni un bērnudārzā skandētais Kur tu teci, gailīti ir tautasdziesma. Lūgti noskaitīt kaut vienu, viņi mēģina izlīdzēties ar Raiņa un citu autoru dzeju.

Kas par zvēru – mēms?

Kādā valodā ar jauniešiem jārunā, lai viņi saprastu? Varbūt pašu – tajā, kuru viņi lieto ikdienā, kurā peld kā zivis ūdenī, saprotas no pusvārda, nolasa nosacītību, asprātību? Tie paši jaunieši, kuri uz ielas nevarēja atcerēties nevienu tautasdziesmu, uz jautājumu, vai zina, kas ir mēmi, atbildēja apstiprinoši. Kurš gan to nezina? Vienkārši runājot, bildīte ar asprātīgu parakstu.

Tās viņi sūta cits citam, uzjautrinot vai nododot vēl kādu mesidžu. Tad nu Barona muzeja ļaudīm radās ideja – varbūt tā iespējams tuvināt jauniešus šai folkloras daļai, lai viņi tautasdziesmu tekstus izmanto mēmu radīšanā? Un viņi izsludināja konkursu. Visu maiju muzejā bija skatāmi jauniešu darbiņi – vienkārša izstādīte, A4 formāta izdrukas, kas daudzos izraisīja nopietnas pārdomas.

Tikai dažos darbos bija nolasāma izpratne par tautasdziesmu dziļāko slāni, un tas tika izmantots asprātīgi, kāda arī ir mēmu būtība. Daudzas bija ilustrējošas – ja vīramāte ir melna cūka, tad arī sameklējam bildi ar melnu cūku (nevis, teiksim, kundzīti, iespīlējušos melnā vakarkleitā). Tas būtu tāpat, ja pie Aijā žūžū rādītu lāčus, ne pārīti plenču pie divlitru alus pudeles, piemēram.

Hm, ar varu mīļš nebūsi… Tāpat kā ar varu labu humoru no otra neizsitīsi. Nesaprašanās radās jau pašā saknē. Konkursa rīkotāji vispirms uzrunāja latviešu valodas un literatūras skolotājus, bet viņi nezināja, kas ir mēmi. Tad aicinājumu atsaukties konkursam ievietoja feisbukā, bet, izrādās, ka no tā jaunieši lielākoties ir pazuduši un tagad dzīvo citās sociālajās vietnēs – snapčatā un instagramā.

Pie vainas tas, ka feisbuku ir okupējuši vecāki, bet jaunie grib savu telpu, kur netraucēti komunicēt. Kad beidzot dzirdīgas ausis tomēr tika atrastas, skolēni ķērās pie darba. Uzdevumu apgrūtināja tas, ka mēmu bildēm vajadzēja būt pašu uzņemtām (lai izvairītos no problēmām ar autortiesībām, skaidro Dita Barona).

Kāpēc jaunieši īsti netika galā ar uzdevumu? “Tautasdziesmas ir daudzslāņainas, tās vispirms ir jāatšķetina, jāsaprot to vēstījums, un tad var sākt meklēt piemērotu attēlu. Jaunieši bieži ir izvēlējušies tiešu tautasdziesmas attēlojumu bildē, bet tā nav mēma būtība; tā tad arī paliek kā bilde ar tautasdziesmu,” uzskata docente, sociālo mediju pētniece, Dr. Sc. comm. Līva Brice. “Izpaliek dekodēšanas process kā tāds, jo nav padomāts par dažādajām nozīmēm, ko tautasdziesmas nes, vai arī attēls izmantots kā tiešs vizuāls atainojums tekstā paustajam.”

Par to stāsta arī Dita Barona – runājoties ar jauniešiem muzejā, mēģinot viņiem demonstrēt, kā Krišjānis Barons klasificēja tautasdziesmas, nesaprašana ir liela. Viņu izpratnē, piemēram, Div’ dzelteni kumeliņi no jūriņas izpeldēja ir par dzīvniekiem, nevis kosmoloģiju – Sauli un Mēnesi. Kādreiz literatūrzinātniece Anda Līce par dzeju teica, ka tā sākoties tur, kur lielie A pārvēršas par Himalajiem. Varbūt arī tautas dzeju saprot vien nedaudzi?

Katrs pats savas dzīves reportieris

Labi, mēģināsim saprast, kas ir jauniešu valodas vēderā. Līva Brice skaidro: “Jauniešu saziņas formas nosaka un virza ātrums un ērtums – kā skaidrāk un pēc iespējas īsākā laikā nodot vēlamo ziņu. Tāpēc arī redzam, ka par galvenajiem komunikācijas līdzekļiem digitālajā vidē ir kļuvuši attēli un video, kas neprasa paskaidrojumus.

Gari ieraksti sociālajos tīklos nav parocīgi jauniešu dzīves ritmam, kuru raksturo kustība. Daudz vienkāršāk ir uzņemt bildi ar sevi pie Brīvības pieminekļa, nevis rakstīt, kur tieši atrodies. Tāpat noteikt sarunas toni, izmantojot emotikonas vai mēmus, nevis rakstīt “šis ir joks”. Vizuālā saziņa ienāk visās jomās – gan sociālajos tīklos, kur attēlus izmanto, lai sevi prezentētu, gan interpersonālajā komunikācijā čatos, kur tie ļauj paust attieksmi.

Attēls var pateikt vairāk nekā tūkstoš vārdu. Lai gan pēdējā laikā sava veida atgriešanos piedzīvo verbālā komunikācija fiksētā veidā – caur podkāstiem un, piemēram, Whatsapp aplikācijas iespēju ierakstīt balss ziņu, kuru jaunieši ļoti aktīvi izmanto savā saziņā. Šo virzību būs interesanti vērot – kā un vai tā attīstīsies plašāk.

Mēmi ir populāri ar savu vienkāršo, īso un visbiežāk asprātīgo formu. Nav nepieciešams gari rakstīt, skaidrot savu pozīciju, noskaņojumu. Ieliekot attēlu, tiek pateikts daudz vairāk nekā tikai “labi” vai “jā”. Mēma lietotājs pauž arī savu attieksmi pret jautājumu – ironiju, sarkasmu, patiesu prieku, naidu.

Rakstiskajā saziņā tas izpaliek. Varētu teikt, ka mēmi piešķir intonāciju, pilda neverbālās komunikācijas lomu. Tie arī ļauj pateikt daudz vairāk un vieglākā formā nekā vienkārši teksts. Mēmi var papildināt komunikāciju, bet tie var būt arī neatkarīgas vienības par aktuālām tēmām, kas raisa sarunas.

Mēmu klasifikācija un izmantojums ir ļoti plašs – sākot ar iekšējiem interneta jokiem, beidzot ar politisku un vēsturisku notikumu skaidrošanu caur šīm nenopietnajām bildītēm. Mēmu kontekstā ir jāatceras, ka to lietošana vienmēr ietver apslēptu nosacījumu, ka mēma patērētājs prot to dekodēt, – izprot, kas tas ir par attēlu un kā to papildina/paskaidro teksts. Ja vienai vai otrai pusei nav iespējas pilnvērtīgi dekodēt mēmu, izpaliek veiksmīga mēma tulkošana un lietošana.”

Par kaķiem un dižvīriem

Interesanti, ka asprātīgus mēmus var atrast feisbuka vietnē Dainu skapis, kura logo ir Krišjāņa Barona portrets no 100 latu naudaszīmes – kā mazliet iesmaidot par vietnes nenopietno dabu. Lai, piemēram, saprastu mēmu, kurā redzams Andrejs Pumpurs ar mazliet izbrīnītu, neapmierinātu skatienu un parakstu “Kad tevi uz ielas jauc ar Krišjāni Baronu”, tā lasītājam jāzina, ka garās bārdas abus latviešu dižvīrus dara līdzīgus un joks slēpjas tieši tajā.

Vai Krišjānis Barons, sagumis un noliecies virs darba lapas, un paraksts “Kad tavā vārdā nosauc sūdīgāko ielu Rīgā”. Mēma saņēmējam ir jāsaprot, ka attēlā redzamais vīrs ir Barons, kura vārdā nosauktā iela ir bēdīgi slavena ar neveiksmīgajiem remontdarbiem. Bet nekādu sīkāku paskaidrojumu nav – vai nu saproti, vai arī ne.

Spilgts piemērs iz dzīves. Astoņpadsmitgadīgā meita man atsūta mēmu – divi balti kaķi, liels un mazs, nopietni sēž aiz galda, paraksts: “Kad uz visiem ārsta uzdotajiem jautājumiem mamma atbild tavā vietā. Turklāt arī tad, kad tev ir jau 25.” Mums abām šis joks ir labi nolasāms – tā tiešām notiek. Tas skar arī emocionāli. Tā vietā, lai aizsūtītu smejošu sejiņu, es aizrakstu kāda vārda kļūdas labojumu. Meita atsūta sejiņu, kas smejas un raud; skaidrs, viņa nav sagaidījusi pareizo reakciju. Es turpinu: “Turklāt, kad mamma ir filoloģe.” Vai man izdevās iebraukt jauniešu saziņas nosacītībā? Vai viņa manu joku saprata? Meita teica, ka sūtītu man biežāk kādus mēmus, bet vai es tos angliskos jokus uztveršot…

Lūk. Visi Mārtiņdienas tirdziņi un ķekatās iešana, būsim godīgi, bērniem ir brīvprātīgā piespiedu kārtā, bet Helovīns un Valentīndiena gandrīz jau asinīs. Tāpat kā mēmi. Bet nekāda moralizēšana vai pirksta kratīšana te nelīdzēs. Jau tie, kuriem tagad trīsdesmit, ir uzauguši Harija Potera un Gredzenu pavēlnieka pasaulē, kur nu vēl jaunāka paaudze.

Bet varbūt tieši tas vieglums, ar kādu abi šo grāmatu autori, Roulinga un Tolkīns, piegāja indoeiropiešu senajiem priekšstatiem par maģiskajām pārvērtībām, ir labs piemērs, kā satuvināt mūsu jaunāko paaudzi ar folkloru? Tā uzskata folkloriste Janīna Kursīte. Ja nu tiešām nevis būvēt mūri starp ķekatām un Helovīnu, bet tos sapludināt, jo būtībā jau doma tā pati – Nāves maska iet visiem pa priekšu, turpat arī dzīvais mironis, un caur tēlotām šaušalām mēs tās īstās šausmas rituāli aizbaidām. Tā ir bijis un būs.

Ja nu mēs padauzītos

Janīna Kursīte rosina mēģināt pieiet dainu un folkloras lietai no otrā – šķietami aplamā – gala, piemēram, piedāvāt vecākajām klasēm kādu no erotiskajām tautasdziesmām ar nopietnu ģīmi un skatīties, kas tiek saprasts un kā tiek saprasts. Mēmi radīsies pēc tam paši no sevis, kad tiks izskaidrots, kāpēc kādi simboli lietoti, ko tie nozīmēja senāk. Nu, kaut vai:

Nāc, tautieti, lūkoties,
Kāda mana dzīvošana:
Sarkans ceplis melnu jumtu
Daugaviņas maliņā.

Interesanti, ka viens no mēmu konkursa žūrijas Kaspars Zalāns, kuram ir 24 gadi, atzīst – viņam patīkot tieši nerātnās dainas, piemēram:

Atjāja vagare
Lieliem pautiem,
No zirga lēkdams,
Nosita sivenu.

Janīna Kursīte piebilst: “Viens gan – no dažiem piemēriem nevar radīt mēmu. Radīt var, bet to nenolasīs. Lai nolasītu, plašākai kopai jāzina dainas pamatteksts un jāsaprot tajā ieliktā jēga. To nevar vienā dienā veikt. Tradīcija, ko zināja un kurā bija iekšā pirmskara paaudze, ir pārrauta. Jāmēģina iespējami atraktīvā veidā to atjaunot.”

Bet varbūt ar šo uzdevumu – izmantot tautasdziesmas kā mēmu tekstus – ir kā ar jebkuru radošu lietu, proti, tā izcili padodas tikai izredzētajiem, bet citi eksperimentē? Kursīte atzīst, ka “eksperimenti tikai tad dod labu rezultātu, ja tiek atkārtoti”. Protams, nozīme esot arī to veicējam – cik radošs, cik iedziļināties un analizēt gribošs viņš ir. Viņa piekrīt – galvenais no nesaprašanās iemesliem ir tas, ka jaunieši neizjūt tautasdziesmu slāņus, nosacītību.

“Nekas daudz nemainīsies, kamēr skolotāji dainām, plašāk – folklorai, paši nepieies radoši un ar dziļāku bagāžu, kas ļauj eksperimentēt,” uzskata folkloriste. Starp citu, taisnvirziena domāšana nereti vērojama arī konkursos, kuros jāmin latviešu tautas mīklas. “Tā tas ir,” piekrīt Kursīte, “mūsdienās daudzi dzīvo tā sauktajā profānajā mikropasaulē, kuru mēģina piepildīt ar materiālām lietām. Bet, ja tev nauda ir tikai mantu pirkšanai, tad tu nekad nesapratīsi un negribēsi saprast, ko nozīmē:

Es iesēju naudas sieku
Celmaiņā līdumā.
Trīs gadiņi audzināju,
Gāj' naudiņas aplūkot.

Pavaicāju putniņam,
Vai naudiņa uzdīguse.
Putniņš man atbildēja:
Jau otrās lapiņās.”

Paslēpties aiz ikonām?

Vai ir pamats bažām, ka steidzīgais laikmets un īsformu komunikācija ietekmēs pašu svarīgāko – cilvēku attiecības? Līva Brice saka: “Jau ikdienā redzam, kā tas ir ietekmējis izteikšanās veidus. Un te nav runa par to, ka kāds runātu 280 zīmēs (kā to ierobežo Twitter) vai nevarētu atbildēt uz jautājumu, vispirms to neiegūglējot.

Lielākās bažas varētu būt par to, ka ir grūti veidot attiecības ar cilvēkiem bez tehnoloģiju pastarpinājuma, kad nav iespējas apdomāt atbildi, uzlikt filtriņu, jo ir jākomunicē te un tagad, nevis sev ērtā vidē un laikā. Cilvēkam ir vieglāk uzfilmēt video ar sevi, nevis ierasties uz interviju klātienē, vieglāk pierakstīties pie ārsta, izmantojot internetu, nevis piezvanīt.

Aci pret aci komunikācijas forma mūsdienās jauniešiem šķiet nedaudz biedējoša, jo būs jāreaģē uzreiz, turklāt klātienes komunikācijā nebūs ne emotikonu, ne mēmu, aiz kā paslēpties, un papildus verbālajai ir jāpārvalda arī sava neverbālā komunikācija.”

Nereti novērojama aina – ģimene pusdieno restorānā, taču nevis sarunājas, bet katrs sēž savā telefonā: māte, tēvs un bērni… Vai arī vecāki cenšas uzturēt sarunu, taujā par skolu un citām gaitām, bet jaunietis atbild, neatraujot skatienu no ekrāna. Ir grūti saprast šo viņu krāšņo dzīvi virtuālajā pasaulē.

Cik lielu plaisu domāšanā, uztverē jaunie saziņas veidi rada starp paaudzēm? Līva Brice uzskata: “Internetam ienākot ikdienā, plaisa veidojās starp tiem, kas to lietoja un kas nelietoja.

Šobrīd tādu, kas nekādā veidā neizmanto internetu, ir maz, bet plaisa veidojas starp lietojuma intensitāti, veidiem, un tā kļūst aizvien plašāka, jo, ienākot jaunām platformām, tās ir jāapgūst. Jauniešiem tā ir ikdiena – izmēģināt, pieņemt. Savukārt konkrētām vecuma grupām uzturēt vairākus sociālo tīklu kontus kļūst par apgrūtinājumu, kur nu vēl apgūt jaunas platformas. Ļoti labs piemērs šīm plaisām ir platforma Snapchat, kuru ļoti dabiski sāka lietot pusaudži, bet pārējiem lietotājiem tās mērķis un izmantotās formas bija īpaši jāizprot. Tāpat ir ar stāstu (story) komunikācijas formu sociālajos tīklos, kas pazūd pēc 24 stundām.”

Uzdodot jautājumus dažādu vecumu cilvēkiem, ļoti spilgti iezīmējas atšķirības, jo vieni šādu formātu redz kā pamata saziņas veidu, kamēr otri uzskata par bezjēdzīgu. Piemēru paaudžu atšķirībām netrūkst. Arī mēmu pareizai lietošanai vajag zināšanas par to simbolisko nozīmi. Jaunajai paaudzei tā ir ikdiena un zināšanas, kas iegūtas un papildinātas ierastajā komunikācijā, kamēr vecākajām paaudzēm tas ja ne gluži jāapgūst no jauna, tad jāpievērš papildu uzmanība.

Cits īsums

Atšķirības starp jauniem komunikācijas veidiem ir bijušas vienmēr, un to lielums allaž ir ticis nedaudz pārspīlēts: televīzija, kas iznīcinās kino, vai avīzes, kas iznīcinās grāmatas. Lielākās pārmaiņas slēpjas tajā, ka viedtālruņi un datori iekļauj visus līdz šim izmantotos komunikācijas līdzekļus.

Mums ir televīzija internetā, e-žurnāli, interneta radio un mūzikas straumēšanas vietnes. Realitāte ir tāda, ka ar viedtālruni ir iespējams patērēt medijus, sazināties visos iespējamajos veidos un radīt arī pašam savu saturu. Tieši straujā attīstība ir tā, kas palielina atšķirības, jo ir nepieciešams visu laiku sekot līdzi jaunumiem. Nepietiek ar to, ka reģistrējies sociālajā tīklā, tas vēl ir pareizi jāizmanto.

Nav noliedzams, ka jaunieši jau no mazotnes bijuši iekšā angliskajā domāšanā. “Tāpat kā vecākā paaudze bija vācu domāšanā, mana paaudze un nedaudz vecāka – krieviskajā,” piekrīt Janīna Kursīte. “Kronvaldu Atis, viens no latviskuma lielākajiem izkopējiem, savu pamatdarbu Tautiskie centieni uzrakstīja vāciski, Krišjānis Valdemārs daudzus savus rakstus, tostarp par jūrniecības skolu nepieciešamību, rakstīja vāciski vai krieviski. Bet kā Kronvalds, tā Valdemārs deva ļoti daudz arī latviskuma patības veidošanā.”

Steidzīgais laikmets un īsformu komunikācija pilnā sparā ietekmē mūsu attiecības, piekrīt folkloriste. “Vienīgais, ko var darīt, ir mēģināt tradicionālās vērtības pārlikt īsvariantā. Ja iepazīs tajā, ir cerība, ka kādu ieinteresēs arī pamatvariants.”

Uz apgalvojumu, ka tautasdziesmas taču pašas par sevi ir īsformas komunikācijas veids – lakoniskas, precīzas, asprātīgas, tēlainas –, viņa atbild: “Jā, tāpēc tās ir parocīgas pārlikšanai jaunvalodā. Tas gan nenozīmē, ka viegli pārliekamas, jo ir īsums un ir īsums. Dainu īsums ir ļoti piepildīts, mūslaiku īsums bieži ir no tā, ka nav īsti, ko ielikt iekšā.”

Ietetovēt latvietību

Tādu bažu kā vecāko paaudžu vērtētājiem gan nav jaunajam žūrijas loceklim Kasparam Zalānam. “Kopumā ļoti iepriecināja lielais pieteikumu skaits – 118 darbu no vairāk nekā 25 Latvijas pilsētām un novadiem –, kā arī to dažādība izteiksmē un formā.

Konkurss vienlaikus parādīja gan to, ka tautasdziesmas nav kaut kas arhaisks un statisks, bet var arī tikt reinterpretētas un attiecinātas uz mūsdienām, gan arī to, ka jauniešus interesē arī šāda kultūra un viņi var to saistīt ar savu pieredzi un dzīvi. Pirmās vietas sevī iemieso gan humoristisku, gan laikmetīgu tautasdziesmu lietojumu. Ikdienā ar vienaudžiem es izmantoju mēmus, vairāk dažādu iekšējo joku vai arī, piemēram, filmu un seriālu kontekstā.”

Vai iedomājāties – kādu tautasdziesmu, uzrunāti uz ielas, noskaitītu jūs? Varat paredzēt, kādas zinātu jūsu draugi, vecāki, kaimiņi? Varbūt daudzas būtu tik ļoti standarta, kā Ziemsvētku pantiņi, kurus drillējam ik gadu? Tādos, ja arī ir dziļāki slāņi, pēc kuriem taujājam, tirpinot jauniešu darbus, tos tā arī nepamanām, jo būtībā tikai atskaitāmies.

Kaspars Zalāns, kurš maģistrantūrā studē literatūrzinātni Latvijas Universitātē un ir studējis žurnālistiku Glāzgovā, uzskata, ka viņa paaudze tautasdziesmas zina “tikpat daudz, ja ne vēl vairāk kā manu vecāku vai vecvecāku paaudze (lai viņi piedod man šo vīzdegunību). Tomēr padomju audzināšana darīja savu, kamēr šobrīd latviski etniskais – tautas deju kolektīvi, pērkonkrustu un Lielvārdes jostu tetovējumi, arī dainas – skaitās, latviski sakot, diezgan kruti. Neesmu gan drošs, vai tas tiek izjusts kā tautas mentalitātes nospiedums, kaut gan arī mans draugs un vienaudzis režisors Toms Treinis iestudēja izrādi Zilā Nacionālajā teātrī, kurā tieši dainas kā latviešu Bībele bija nozīmīgs simbols”.

Tautasdziesma – pļavā vai 3D

Progresīvākās klasēs jau tagad bioloģija, astronomija, mākslas vēsture tiek mācīta, izmantojot jaunās 3D tehnoloģijas. Vai būtu iespējams tā mācīt arī folkloru? “Ticu, ka jā. Nagi niez pamēģināt,” neslēpj Janīna Kursīte. G

alu galā sen ir tapis virtuālais Dainu skapis, Baronu dzimtas koks ir digitalizēts. Varbūt, iesaistot talantīgus IT speciālistus, kuru mums netrūkst, un mūsdienīgi domājošus filologus, varētu izstrādāt tādu programmu. Protams, daudz palīdz arī tādi darbi kā Rozes Stiebras jaunā animācijas filma Saule brauca debesīs ar grupas Dzelzs vilks tautasdziesmām.

Dita Barona uzskata, ka mīlestība uz tautasdziesmu, tās saprašana sākas ģimenē. Viņai ir divi dēli jauniešu vecumā, un ar viņu draugiem kopā ir svinēti Jāņi. “Atceros, reiz ārā bija vien +5 grādi, lija lietus, bet jaunieši vilka gumijniekus, un bridām pļavā pēc puķēm. Ja viņi jūt, ka tas nav teātris, bet patiesi, tad ņem pretī. Jo, lai arī viņu pasaules uztvere ir plašāka nekā būt latvietim, lietuvietim, igaunim, tā tomēr ir arī viņu identitāte.”

Ja tautasdziesmu daudzslāņainību un dziļāko būtību mēģināsim iemācīt kā ķīmijas formulu, īstu izjūtu jauniešos nepanāksim. Ja audzināšanas vai literatūras stundā, runājot par agresiju klasē, nepiesauksim Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu, tā paliks vien dziesmiņa par dabas aizsardzību. Bet mūsu Bībele, mūsu mentalitāte ir saplūsme ar dabu. Un katrā dvēselē ir tāda sudraba birzs.

Kamēr mēs te ņemamies ar gariem tekstiem, jaunieši rada brīnišķīgus darbus īsformā, mēmos asprātīgi iesmejot par Poruka ūsām, Barona bārdu un Čaka čilošanu. “Kas attiecas uz radošumu, es gribētu teikt, ka interneta un tehnoloģiju klātbūtne pat ir veicinājusi tā attīstību,” uzskata Līva Brice.

“Jaunieši eksperimentē, uzņem īsfilmas, mēģina rakstīt blogus, izsaka sevi caur visdažādākajām platformām un formām. Youtube ir burvīgs piemērs, kur redzam, cik daudzi ir gatavi pamēģināt sevi izteikt caur video formātu. Jā, iespējams, otrajā plānā paliek radošums bezsaistes vidē, bet tiešsaistes vide veicina arī šo darbu izrādīšanu un izplatīšanu. Nav jautājums, vai veids, kā komunicējam internetā, ietekmē mūsu bezsaistes dzīvi, jo tas ietekmē. Bet tās ietekmes ne vienmēr ir sliktas, gluži vienkārši jaunieši attīsta sevi citādā vidē, nekā sevi izteicām mēs. Ja pieprasām, lai viņi saprastu mūs, droši vien ir jāpapūlas saprast arī viņus.”