Kristīnes Luīzes Avotiņas un Kārļa Venta mīlestības stāsts: "Reizēm bez ģimenes tu vienkārši nevari būt"

Jūs apprecējāties pirms trīs gadiem, bet kāds bija jūsu iepazīšanās stāsts? Un kāds bija tas brīdis, kad notika trāpījums tieši sirdī?

Kristīne Luīze: – Tas notika pirms septiņiem gadiem kādā mājas ballītē, uz kuru nemaz negribēju braukt. Man tā bija ļoti īpaša satikšanās. Nekad agrāk nebiju neko tādu izjutusi. Ieraugu cilvēku, un viss apkārt kā tādā mēmajā kino – noklust. Un es redzu tikai vienu cilvēku. Kārli. Pēc ballītes Kārlis mani laipni piedāvājās aizvest uz mājām, jo tovakar biju bez mašīnas. Pēc tam es viņu uzaicināju draudzēties feisbukā...

Kārlis: – Sāksim ar to, ka tā vispār bija bērnu ballīte. Manas krustmeitas dzimšanas diena. Pasākums, kurā visi vecāki sēž pie galda, bet bērni spēlējas. Man ļoti patīk bērni, patīk ar viņiem komunicēt, tāpēc es, kā parasti, nevis sēdēju pie pieaugušo galda, bet spēlējos ar bērniem.

Kristīne Luīze: – Nu, bet tev toreiz bija klikšķis uz mani?

Kārlis: – Nebija tā, ka tevi nepamanīju. Biju atbraucis uz bērnu ballīti, nevis meklēt draudzeni. Tādos nolūkos brauc uz citām ballītēm. Jā, bet tad es Kristīni Luīzi ieraudzīju pirmo reizi. Starp citu, viņai tolaik bija blondi mati. Sākām sarunāties. Būdams džentlmenis, laipni piedāvāju aizvest viņu mājās uz Rīgu. Kristīne man pēc tam ir teikusi, ka šā brauciena laikā es ļoti aktīvi esmu sevi reklamējis.

Patiesībā jums ir tik dažādas nodarbes – gleznotāja un gandrīz sportists. Precīzāk, hokeja skolas direktors.

Kārlis: – Pēc izglītības esmu jurists. Hokeju sāku spēlēt pavisam maziņš. Līdz dabūju traumu – man sagrieza seju, un mamma pateica: “Hokejs ir beidzies!” Tad izvēlējos ko “maigāku” – regbiju. Iespējams, pat traumatiskāku sporta veidu nekā hokejs. Regbijs man padevās diezgan labi, spēlēju to arī Lielbritānijā, studējot sporta menedžmentu maģistrantūrā jau 30 gadu vecumā.

Kristīne Luīze: – Mēs esam tas gadījums, kad cilvēki viens otru ļoti pozitīvi ietekmē, kad katram izdodas īstenot savus sapņus. Ļoti iemīlējāmies, un tad mums arī sāka veikties profesionālajā dzīvē. Kaut kā viens otru ļoti iekustinājām. Kārlim bija sapnis vadīt sporta skolu, un nu viņš to vada jau sesto sezonu.

Es labi atceros to vakaru, kad ar draudzeni sēdējām Vīna studijā, piebrauca Kārlis un teica, ka viņam piedāvāts vadīt hokeja skolu Rīga. Es, pēc rakstura ļoti uzņēmīgs cilvēks, nešauboties teicu: “Protams, piekrīti!” Man nekas nešķiet neiespējams, toties viss – iespējams, bet, neslēpšu, ir bijušas reizes, kad esmu arī mazliet nožēlojusi šo ieteikumu, jo Kāris ir ļoti aizņemts darbā.

Jums bija ekspektācijas, kādam jābūt sportistam un kādam – māksliniekam?

Kristīne Luīze: – Kā mākslinieki lidinās pa gaisu, kā no rīta mostas ar šampanieti un cigareti...

Kārlis: – To nu gan esmu sapratis, ka cilvēki ir ļoti dažādi arī vienā profesijā. Varbūt mākslinieki ir brīvāki ģērbšanās stilā. Varbūt arī atvērtāki. Varbūt radošie publiski atļaujas vairāk nekā “vidējais” cilvēks, kurš gan arī tā gribētu, bet... saņemties nav nemaz tik viegli.

Kad pirmo reizi ieraudzīju Kristīni Luīzi, nezināju, kas viņa ir. Skatījos uz viņu kā uz cilvēku, nevis mākslinieci. Bet interesanti, ka reiz ar draugu mūsu trešajam draugam kāzās bijām uzdāvinājuši viņas gleznu. Es gan toreiz neaizbraucu to izvēlēties, man tikai sūtīja bildes ar gleznām.

Kristīne Luīze: – Domāju, viss jau bija tā savijies, ka mums bija jāsatiekas. Satikāmies salīdzinoši vēlu. Man bija 29, Kārlim – 33 gadi.

Kārlis: – Mākslinieka gēns Kristīnē Luīzē ir ļoti stiprs. Tas viņai ticis no vecākiem, un es to redzu arī mūsu meitā. To nevar atņemt, jo cilvēks dzīvo mākslā un ap mākslu. Tas ir tik dabiski. Starp citu, manas mammas māsa ir mākslas zinātniece Rūta Kaminska – ļoti smalka un gudra sieviete. Pateicoties viņai, māksla man nekad nav bijusi sveša. Bērnībā kā bilžu grāmatas skatījos mākslas grāmatas.

Kristīne Luīze: – Un man bija tas pats, bērnībā spēlējoties mammas darbnīcā. Tāpēc bāze mums ir viena, un tāpēc Kārlis mani saprot. Nekad nav ierobežojis. Viņš viegli ir pieņēmis to, ka daudz gleznoju, ka man tas patīk.

Kārlis: – Kristīne ir labā nozīmē profesionāla māksliniece. Tas, kā viņa dara savu darbu. Un tas profesionālisms, sakārtotība mani viņā ļoti saista. Es bieži vien ilgāk pieņemu lēmumus, bet Kristīnei ir tā – uzreiz un tagad, ātri! Principā visās dzīves jomās.

Ja viņai iedegas lampiņa, tad – paejiet visi malā, Kristīne iet uz mērķi! Tagad, ar gadiem, mums jau ir vieglāk atrast kompromisus, bet sākums bija tāds... Ļoti nemierīgs! Katram gribējās pierādīt, ka ir tas noteicējs.

Kristīne Luīze: – Es ticu, ka talants pārmantojas, un tas ir labi – katra nākamā paaudze kļūst arvien labāka. Man nebūtu iebildumu, ja mūsu meita to turpinātu. Es viņai neko neuzspiedīšu, bet, ja viņa būs māksliniece, – viņai jāpārspēj mani.

Manas mammas tētis bija gleznotājs Harijs Kārkliņš. Mamma tika tālāk par savu tēti. Es, piemēram, sāku zīmēt trīsarpus gadu vecumā, bet meita paņēma rokās zīmuli, kad viņai bija tikai pusotrs gads.

Kārlis: – Ja es to neredzētu savām acīm, nekad nenoticētu, ka mazs cilvēks paņem rokās zīmuli tieši kā zīmuli, nevis kā kaut kādu zariņu. Viņa paņēma to un pārliecināti sāka vilkt līnijas. Un tagad, trīs gadu vecumā, zīmēšana viņai jau ir ikdienas rituāls. Piemēram, noteikti jāpazīmē pirms brokastīm.

Kristīne Luīze: – Es strādāju mājās. Gleznoju vakarā, kad viņa aizmieg. Tās ir divas stundas, un pēkšņi izrādās, ka tas ir ļoti daudz. Kopš piedzima meita, esmu iemācījusies maksimāli izmantot laiku. Izrādās, ja koncentrējas darbam, tad divās, trīs stundās var uzgleznot gleznu!

Un tomēr es domāju, ka ar mani kā mākslinieci sadzīvot nav viegli. Mans raksturs nav viegls.

Kāpēc?

Kristīne Luīze: – Jo, kā Kārlis teica, man iedegas tā spuldzīte. Un tad es tiešām bieži vien redzu tikai savu mērķi. Varu kaut ko pateikt bez piecu teikumu ievada. Sākumā Kārlis to uztvēra kā komandu, bet es taču vienkārši cenšos nodot ātrāk informāciju!

Kārlis: – Varētu teikt, ka Kristīne reizēm runā bez priekšspēles.

Kristīne Luīze: – Jā, šad tad man tā priekšspēle pieklibo. Piemēram, kad sūtu viņam īsziņu ar sarakstu, kas jānopērk. Bez ievada un nobeiguma.

Kārli, vai Kristīne ir tieši tik koša sieviete kā viņas gleznas?

Kārlis: – Es domāju, ka tās krāsas un gleznas arī ir viņa pati. Tās ir viņas dvēseles krāsas, bet savā ģērbšanās stilā viņa ir daudz ieturētāka. Jā, viņa var uzvilkt ko avangardistisku, bet tas nekad nebūs nesakarīgi un traki. Viss būs pārdomāts.

Man patīk, ka Kristīnei nav vienalga, kā viņa izskatās; treniņbiksēs neizskries pat līdz tuvējam kioskam. Viņa ir sakārtota un rūpīga. Un viņa noteikti ir ietekmējusi arī manu stilu.

Es pat neteiktu, ka tās bija kādas prasības, nē, bet, dzīvojot cilvēkam blakus, tu jau dabiski sāc kļūt tāds kā viņam piemērotāks, līdzīgāks. Pirms Kristīnes es, būdams sportists un jurists, biju mazliet arī sausiņš, bet nu jau ir tā, ka varu uzvilkt arī rūtainas bikses un krāsainas zeķes; progress ir nenoliedzams!

Nekad agrāk nebūtu iedomājies, ka es, piemēram, varētu nopirkt sev hūti. Tomēr jāatzīst, ka pašlaik man vēl ir ļoti grūti sadūšoties staigāt hūtē pa Rīgu. Mēs mīlam ceļot. Un viena no valstīm, kur mums ļoti patīk būt, ir Itālija. No turienes jau mēs tās hūtes arī vedam.

Jā, tur es tās valkāju un jūtos tik dabiski, bet atbraucu šeit – un stāv mana hūte bez darba… Arī laikapstākļi te nav piemēroti šādām galvassegām, tomēr vajadzētu saņemties biežāk.

Jums ir viens liels kopīgs projekts – meita Lizelote Anna. Ir vēl kāds kopīgs piedzīvojums?

Kārlis: – Es tomēr domāju, ka pilnīgi nekas nelīdzinās maza cilvēka ienākšanai ģimenē. Ja vēl bērns ir tik ļoti gribēts un gaidīts kā mūsējais... Nekādi kāpieni Everestā un braucieni uz Antarktīdu! Kad piedzima Lizelote, mēs abi bijām pieauguši, nobrieduši cilvēki.

Mūsu piedzīvojumi ir ceļojumi. Dažreiz ceļojam divatā, taču visbiežāk braucam lielākā bariņā – Kristīnes vecāki un mūsu meita. Tie nav parasti ceļojumi un mēdz beigties citādāk, nekā plānots.

Draudzības sākumā mums bija ļoti, ļoti spilgts kopīgs ceļojums. Gandrīz mēnesi bijām Bali, izceļojāmies ar rolleriem un teju nokļuvām Indonēzijas mafijas gūstā, kur droši vien varējām palikt arī bez iekšējiem orgāniem...

Man ļoti patīk ceļot ar Kristīni. Viņa ierauga to, kas citiem paliek nemanīts. Skatās uz lietām un dabu tā, ka galā ir tāāāāda bilde! Mans instagrama konts atpūšas uz viņas fona! Droši vien ir smieklīgi, ka mēdzu viņas bildes ielaikot, bet man tiešām tik ļoti patīk, KĀ viņa redz.

Jūs redzējāt filmu Van Gogs. Pie mūžības vārtiem? Skatoties to, aptvēru, ka mākslinieks taču tiešām var redzēt pasauli citādāk. Citās krāsās. Pat citās formās.

Kristīne Luīze: – Strādājot pie izstādes Karnevāls, sapratu, kāpēc jau trešo gadu gleznoju Venēciju. Tāpēc, ka Venēcija ir nereāla. Tu aizbrauc, skaties un pat nevari noticēt, kā tas viss tur tā var pastāvēt un uz kā turēties.

Venēcijā ir tas brīnums – nekas neizskatās īsts, bet viss ir pa īstam. Un tad es beidzot sapratu, ka manas gleznas ir pat ļoti īstas. Ka tieši tā arī viss ir.

Kārlis: – Atļaušos kādu “puišu joku”. Manā darba kabinetā pie sienas ir viens Kristīnes Luīzes darbs. Cilvēki, kas zina, kas ir mana sieva, mēdz pajautāt: “Klausies, ko viņa tev pīpē?” Bet man jau nu ļoti patīk, ka mums, latviešiem, ir tāda māksliniece kā viņa, kas arī Latvijas dabā ierauga to spilgto un krāsaino.

Kristīne Luīze: – Manā izstādē ir viena bilde, ko gleznoju pēc tā, ko pati savām acīm redzēju šoziem. Deviņos no rīta: spilgti dzeltenas debesis un zils sniegs. Tā bija realitāte!

Es studēju glezniecību Barselonā. Pirms braukšanas domāju: tur viss būs tik spilgts, bet tur viss bija tāpat kā šeit! Mēs tik bieži sakām “pelēkais latvietis”, bet ne šī zeme, ne mēs – tas nav pelēki!

Varu parādīt, kā zīmēju līdz 15 gadu vecumam. Tikai ar melnu tušu. Bet tad es pārgāju uz krāsām. Un tagad bieži vien pamanu: kad ir rudens, ziema un ārā tumšs, gleznošana ar krāsām notur mani priekā. Nav sašļukuma un bezspēka. Sāku gleznot – un kļūst vieglāk. Un nav jau arī tā, ka vienmēr gribas gleznot, bet ieeju darbnīcā, sāku strādāt, un pēkšņi tāda skaista krāsa – un tas mani tā aizrauj!

Ko es pati gleznojot esmu sapratusi – mākslai ir jāpalīdz cilvēkam dzīvot, un es ceru, ka tā palīdz viņiem dzīvot manās izstādēs vai pašu mājās pie sienas. Mākslai ir jāpaceļ cilvēka dvēsele. Tas ir mākslas virsuzdevums.

Jūs zināt, kā viens otru varat iepriecināt?

Kārlis: – Kristīnei tie noteikti ir ziedi.

Kristīne Luīze: – Bet arī tevi iepriecinātu ziedi!

Kristīne varētu tev uzdāvināt ziedus?!

Kārlis: – Jā. Man ar ziediem ir īpašas attiecības. Mans tēvs izveidoja vienu no pirmajām ziedu bāzēm Latvijā un traģiski gāja bojā. Pēc tam es 10 gadus to ziedu bāzi vadīju.

Kristīne Luīze: – Neilgi pēc mūsu pirmās tikšanās bija 18. novembris, un es saaicināju draugus vakariņās ar slēptu mērķi atkal satikt Kārli. Viņš atnāk, bet te viss ziedos. Un tad bija mana kārta brīnīties – viņš zināja visu ziedu nosaukumus!

Kārlis: – Ieejot ziedu veikalā, zinu, ko var pirkt, bet ko vairs ne. Varbūt neatceros katram īrisam tā specifisko nosaukumu, tomēr noteikti neesmu tas vīrietis, kas par visiem ziediem teiks: “Smuki flokši!”

Bet par to iepriecināšanu. Uzmanības apliecinājums ir svarīgs katram. Un ikdienā pat svarīgāks nekā jubilejā. Nav jau jābūt nez kam – tie var būt divi eklēri vakarā.

Kristīne Luīze: – Bet par Kārli gan zinu – ja es viņu sagaidītu mājās ar austeru bļodu, viņš būtu pārlaimīgs! Man gan arī nebūtu jāziedojas, ēdot tās līdzi, protams.

Kārlis: – Jāsaka, ka līdz 30 gadu vecumam es austeres nekad nebiju pat pagaršojis. Māksliniece un bohēmiste mani ieveda citā ēdienu un dzērienu kategorijā. Man vienmēr likās, ka tas ir kaut kas šausmīgi dārgs un ekskluzīvs. Un tad vēl tie stāsti, kā nabaga austeres iepīkstas un saka: “Neēd mani...”

Un tad reiz Parīzē uz ielas stāv onkulīši un tirgo austeres par eiro gabalā. Kristīne labi runā franču valodā, apspriedās ar viņiem par labākajām mērcītēm. Tovakar mēs ar draugiem pieveicām kādas 50 austeres.

Kristīne Luīze: – Dienu pirms tam, kad pirmo reizi satikāmies, es saņēmu vēstuli no Kultūras ministrijas. Biju dabūjusi stipendiju Parīzē. Tā nu es drīz vien aizbraucu, un Kārlis tur divas nedēļas pie manis nodzīvoja. Tad mēs arī sadraudzējāmies, teiksim tā. Kārli, tu man toreiz atzinies mīlestībā. To es labi atceros.

Kārlis iemācījās ēst austeres, bet ko tu ieguvi no Kārļa?

Kristīne Luīze: – Meitu. Esmu ieguvusi arī draugu. Pirms šīs sarunas domāju – ko par Kārli pateikt? Un sapratu, ka man nav neviena cita cilvēka, izņemot vēl vecākus, kam es varētu piezvanīt, kad man kaut kas “sakrājies” vai “sakāpis”.

Vai arī – ja man atrastos pudele šampanieša, Kārlis būtu pirmais cilvēks, ar kuru es to gribētu iztukšot. Un stāsts jau, protams, nav par alkoholu, bet par kopā būšanu.

Atceros, kad tikko bijām iepazinušies, draudzene man prasīja: “Nu, kāds viņš ir?” Es teicu: “Viņš ir mans draugs.” Viņa par šādu vīrieša raksturojumu bija vieglā neizpratnē. Varbūt man bija jāsaka, ka viņš ir mans mīļotais, mīļākais... Bet viņš ir mans draugs. Es viņu arī esmu sev ļoti tuvu pielaidusi. Nekad tā nebiju darījusi.

Ikdienā par Kārļa darbu nojaušu maz, viņš arī par to daudz nerunā. Pieļauju, ka viņš negrib mani ar to apgrūtināt, jo darbs nav viegls. Zinu vienīgi to, ka darbs paņem lielu daļu viņa laika un viņš ļoti mīl to, ko dara. 

Nesen laukos vakarā pārnācām mājās no pastaigas ar meitu, klājām vakariņu galdu, un mana mamma ieslēdza televizoru. Pati tobrīd biju virtuvē, griezu salātus un izdzirdēju pazīstamu balsi. Dzirdu, Lizelote sauc: “Tētis, tētis, mammīte, nāci!” Ienāku istabā un redzu: tiešām Kārlis televīzijā stāsta par savu hokeja skolu, un stāsta labi. Skatos un lepojos, no visas sirds! Eju atpakaļ uz virtuvi, turpinu griezt salātus un jūtu, ka man pāri vaigiem birst asaras... Sajutos tik lepna par viņu un tik laimīga, ka viņš ir mans vīrs un Lizelotes tētis...

Nu, un vēl Kārlis cep burvīgas omletes – kā šefpavārs smalkā Parīzes viesnīcā, kur brokastu omleti var izvēlēties no menu!

Kārlis: – Kopš esmu ar Kristīni, reti tiekos ar draugiem. Mēs draudzējamies kopš bērnības, bet arī viņiem ir ģimenes, bērni. Tagad mans labākais draugs ir mana sieva. Man nav tādu iziešanu ar čaļiem, kad jāpatusē un jāiedzer aliņš. Man ir ģimene.

Ziemā mūsu dzīves ritms bija tāds, ka Kristīne ar meitu un saviem vecākiem dzīvoja lauku mājās, bet es strādāju Rīgā. Piektdienas vakaros braucu pie viņiem, un bijām kopā līdz svētdienas vakaram. Tad meita bija manā pārziņā. Tad bija: “Tēti, tēti, tēti!”

Kristīne Luīze: – Man nav starpības, kur gleznoju – Rīgā vai laukos. Tur mums ir nu jau labiekārtota māja. Un bērnam pilnīgi noteikti labāk ir dzīvot laukos, svaigā gaisā. Jā, te var aiziet uz Vērmanes dārzu, Bastejkalnu vai uz Mākslas muzeju, bet tur viņa kaut visu dienu var skriet pa āru. Nav mašīnu, trokšņu, un apkārt ir savējie.

Tā nu mēs pieņēmām lēmumu, ka līdz pavasarim un saviem 3,5 gadiem viņa būs ar mums mājās. Ja ir tāda iespēja, ja mani vecāki labprāt palīdz – tas ir ļoti liels ieguvums. Viņai blakus ir šīs dažādās paaudzes. Iespējams, mēs ar Kārli nebūtu tik stingri, kā dažreiz ir mani vecāki.

Bet ir kaut kādas lietas, ko viņai var iedot tikai vecmāmiņa un vectētiņš. Paaudze, kurai ir atmiņas vēl no iepriekšējās paaudzes. Dažreiz viņa kaut ko pasaka vai izdara, un es saprotu: to ir iedevis mans tēvs. Un tas ir tik labi!

Kārlis: – Lauku mājas kļuva par mūsu lolojumu, sapratām, ka mums tur ļoti patīk, ka gribam tur būt. Un Kristīnes tētim bija patīkami, ka vēl kāds bez viņa uz tām mājām grib braukt. Sākām tur darboties, un tagad piecu gadu laikā jau ir paveikts tik daudz, ka varam tur dzīvot cauru gadu. Darījām to Lizelotes un arī sevis dēļ.

Kristīne Luīze: – Man ļoti patīk, ka Kārlim tā māja ir svarīga. Var jau teikt, ka māja – tas ir pragmatiski, bet man tā liekas liela vērtība. Un es esmu priecīga, kad redzu savas gleznas arī apkures katla veidā.

Jūs dalāt pienākumus? Ar krūti bērnu droši vien baroja tikai viens no jums...

Kārlis: – Tā, starp citu, arī nemaz nebija, ka tikai viens no mums! Labi, es nebaroju ar krūti, bet celšanās naktīs pamatā bija mans uzdevums.

Kristīne Luīze: – Tikai Kārlis uzvilks audeklu uz rāmja. Pirms tam to darīja mans tētis. Citu obligāto pienākumu pat nespēju iedomāties. Viņa pienākums ir uzvilkt audeklu uz rāmja, bet mans – gleznot.

Un kurš jums ir galvenais pelnītājs?

Kārlis: – Abi. Epizodiski mainot galvenā pelnītāja titulu. Šajā ziņā es varu būt tas laimīgais un priecīgais vīrs – mana sieva pati pilnībā spēj sevi nodrošināt.

Kristīne Luīze: – Es jau esmu tāds “mainīgs lielums”. No tā brīža, kad sapratu, kas būšu – gleznotāja –, ļoti ticu tam, ko daru. Un ļoti mīlu būt neatkarīga.

Šoziem, gleznojot darbus jaunajai izstādei, es tieši par to domāju. Cik labi, ka varu atļauties, gatavojoties izstādei, atbīdīt pasūtījuma darbus. Jo zinu, ka man ir Kārlis. Ka piena paku vienmēr varēšu nopirkt. Tā ir diezgan laba sajūta.

Kārlis: – Es vairāk atbildu par saimnieciskajiem tēriņiem, bet Kristīne Luīze par meitas garderobi. Es, šķiet, pat ne reizi neesmu nopircis viņai kādu apģērba gabalu. Tā ir tāda meiteņu pasaule. Man patīk, kā ģērbjas Kristīne, un patīk, kā viņa apģērbj mūsu meitu. Dažreiz gan, uzzinot cenu, man izsprūk: “Vai tiešām vajadzēja?”

Kaut kā pārlēcām pāri jūsu kāzām. Kāpēc jūs vispār precējāties?

Kristīne Luīze: – Es biju pati sev pateikusi, ka negribu būt “draudzene stāvoklī”. Man tādas lietas nenotiek katru dienu, es gribēju, lai tad tas arī notiek tā fundamentāli.

Kārlis: – Tas bija ļoti romantiski un varbūt pat nedaudz salkani, jo bija 14. februāris. Mēs sēdējām tepat, uz šā dīvāniņa, un es Kristīni bildināju. Man bija pilnīgi skaidrs, ka gribu ar šo cilvēku būt kopā, gribu ģimeni un gribu bērnu. Kristīne, ņemot vērā viņas raksturu un ātrumus, ātri noorganizēja kāzas. Bija 40 viesi – tikai tuvākie radinieki un daži draugi. Mums nebija nekāda speciāla auto...

Toties Kristīnei bija dievīga Katjas Šehurinas kleita.

Kristīne Luīze: – Jā, un tā bija lieliska izvēle, ko arī Kārlis ļoti atbalstīja, jo – tās ir mūsu kāzas, mums tajās jābūt īpašiem. Galvā man bija skaista galvas rota, sūtīta no Anglijas, ko man uzdāvināja mamma. Gandrīz kāzu kleitas vērtībā. Domāju to tālāk nodot meitai, tā ir mūsu ģimenes relikvija.

Kārlis: – Kristīne vienmēr ir skaista, bet todien īpaši. Draugi no augu mājas Laksti noorganizēja mums tik šiku dāvanu, tā bija bomba! Reāli bomba! Viss ziedos, bērzos, mēs visi bijām bez valodas no tā skaistuma!

Kristīne Luīze: – Kāzas notika Rūmenes muižā, bet precējāmies Ziemeļu rajona dzimtsarakstu nodaļā, jo tur ir mana glezna. Neesmu kristīta, tāpēc kāzas nebija baznīcā, un man likās: varbūt mana glezna var būt kā tāds altāris?

Kārlis: – Bet mums ir vienošanās, ka kādreiz salaulāsimies arī baznīcā un pie viena nokristīsim meitu. Man tas ir svarīgi, jo nāku no kristīgas ģimenes, mans vectēvs pat bija mācītājs. Bet toreiz vajadzēja ātri! Lai esam vīrs un sieva, nevis draugi vecumā pāri trīsdesmit.

Jā, mēs arī varam viens uz otru apvainoties, sadusmoties, bet nekad nav ienācis prātā, ka varētu izšķirties. Aiziet to vieglāko ceļu. Aizmirst par atbildību pret bērnu, otru un arī galu galā sevi. Man šķiet, attiecībās nav nekā svarīgāka par uzticēšanos. Nu, ja to iedragā, tad gan atpakaļceļa vairs nav... To saplēsto trauku vairs nesalabot. Kamēr ir uzticēšanās un ticība otram, tikmēr visu var vērst par labu.

Kristīne Luīze: – Mēs varam diskutēt, mums bieži nesakrīt viedokļi, bet vienalga esam uz viena viļņa. Man ļoti patīk, ka Kārlim patīk dejot. Man arī patīk. Ja aiziesim uz ballīti, nebūs tā, ka viens teiks: “Ejam mājās!”, bet otrs: “Nē, vēl paliekam!” Un, pat ja gribēs palikt, sadzirdēs un sajutīs, ka otrs grib iet mājās.

Ko jūs esat pārņēmuši no savu vecāku ģimenēm?

Kārlis: – To, ka mūsu vecāki nav izšķīrušies. Jā, man bija 20 gadi, kad pazudēju tēvu. Maniem jaunākajiem brāļiem bija vēl mazāk. Jā, es pēkšņi kļuvu par vecāko vīrieti ģimenē, bet lielāko vezumu uz saviem pleciem izvilka mamma.

Tā droši vien ir cita tēma, bet es savā ģimenē ļoti gribu vairāk laika veltīt kopā būšanai. Gribu vest savus bērnus – ceru, ka pie viena neapstāsimies – uz skolām, pulciņiem. Tas paņem ļoti daudz laika, taču tas ir tā vērts.

Manā ģimenē mamma un tētis ļoti daudz strādāja. Un mēs, puikas, augām savā starpā, bet bērns otram bērnam nevar aizvietot vecākus. Tikai vecāki saviem bērniem var iedot vecāku mīlestību. Tas ir galvenais, ko gribu iedot Lizelotei. Lai viņa ir laimīga, priecīga, smaidīga.

Pateicoties Kristīnei, mums ģimenē ir svētku sajūta. Jebkura tējas dzeršana, pusdienas vai launags dārzā ir kā svētki. Tā svinīgi. Kad ēd no skaistiem traukiem. Kad tā nav tikai ātra paēšana, bet sarunas. Nevis katrs sēž savā istabā un tikai aizskrien pavirināt ledusskapi.

Kristīne Luīze: – Tas man no mammas. Arī padomju laikos viņa atrada kādu dīvainu drapēriju, uzlika uz pusdienu galda, un viss uzreiz bija tik grandiozi! Tētim no viņa ģimenes bija saglabājusies Kuzņecova servīze. Trauku sakarā gan man ir arī kāds grēciņš, ko Kārlis beidzot laikam būs akceptējis; man ir porcelāna pirkšanas trakums.

No tēta man arī tā nepieciešamība pēc lauku mājas. Braukt uz Liezēri – tas man ir, kā doties uz baznīcu.

Es arī daudz domāju par kopā būšanu, par laiku, ko veltām tuvākajiem. Pirms pāris nedēļām Lizelote mani sāka saukt par mammīti. No rīta augšstāvā gleznoju, viņa lejā rotaļājas, bet jau jūt, ka tuvojas laiks, kad nākšu, un sauc: “Mammīt, nāc šurp!” Es uzreiz metu otas pie malas. Jā, zinu, ka man vēl ir jāglezno, bet... es to izdarīšu vēlāk. Un pie meitas aizskriešu uzreiz, kā viņa sauc.

Šoziem, gleznojot jaunākās izstādes gleznas, lauku mājās dzīvoju ar Lizeloti un vecākiem. Šajos divarpus mēnešos ieraudzīju savu dzīvi pavisam citā šķērsgriezumā. Kamēr gleznoju, ar Lizeloti bija kopā mana mamma vai tētis. Arī tad, kad esam Rīgā, mani vecāki mums ļoti palīdz, bet lauku vidē, kur esam tikai mēs četri, bez pilsētas, es sapratu ko pavisam citu...

Ka vecāki uz šo laiku ir nolikuši malā savas nodarbošanās un vēlmes, mamma glezno mazāk, lai ļautu gleznot man. Un lai manai meitai būtu iespēja augt svaigā gaisā. Sajutu bezgalīgu atbalstu, ko, ceru, kādu dienu spēšu dot savai meitai. Man šķiet, ka tas ir tik svarīgi: būt blakus, atbalstīt.

Un nav svarīgi, vai tev ir pieci vai 35 gadi, reizēm bez ģimenes tu vienkārši nevari būt! Un tad visi savējie klusi sadodas rokās, lai tas viens uz mirkli var kļūt stiprāks un izdarīt to, kas darāms. It kā tik vienkārši, bet tik spēcīgi. Jā, es gribētu to iemācīties no savas mammas un tēta. Un kādu dienu būt tas stiprais plecs savai meitai.