Padomju laikā par seksu nerunāja, taču leģendārais seksologs Jānis Zālītis izdeva grāmatu "Mīlestības vārdā"
Psihoterapeits, onkologs, hipnologs Jānis Zālītis bija neparasta un spilgta parādība Latvijas medicīnā. Vieni par viņu sajūsminājās, citi skatījās ar aizdomām. Viņam piemita spējas suģestēt, un daudzi viņu uzskatīja par noslēpumainu šamani, kurš apveltīts ar pārdabiskām spējām.
Latvijai atgūstot neatkarību, Jānis Zālītis tika teju vai mitoloģizēts, un tā vien šķiet, ka viņš pats to veicināja. Zālītis bija labs stāstnieks, viņš labprāt atklāja interesantus notikumus no savas dzīves, un viņa stāsti par hipnozes un transa efektiem daudziem saistījās ar kaut ko pārdabisku, mistisku.
Dakteris likās kā teiksmains burvis, kas ar hipnozi paveic maģiskas lietas – izdziedina slimības, uzceļ no miroņiem, no zemapziņas dzīlēm izceļ talantus. Daudziem viņš tik tiešām palīdzēja, tāpēc cilvēki par viņu sajūsminājās.
Dzirdēti gan iebildumi, ka Zālītis savās intervijās daudz ko safantazējis un uzdevis vēlamo par esošo. Tāda sajūta patiesi rodas, kad lasām atmiņu grāmatu Sestā simfonija, kur viņš atklājas kā neatvairāms Kazanova, drosmīgs Džeimss Bonds un nepārspējams hipnotizētājs. Viņš raksta, ka jau bērnībā sapņojis ar vaļējām acīm un bieži vien dienas redzējumus nav atšķīris no nakts sapņiem.
Grāmatā viņa atmiņas reizēm saplūst ar vīzijām, kad grūti saprast, kas noticis patiesībā, bet kas izdomāts. Iespējams, Zālītis apzināti mistificējis savu dzīvi, jo ļoti tiecies pēc neparastā, noslēpumainā un neizzināmā. Jau padomju laikos daudzi bija neizpratnē par viņa dīvaino uzvedību. Kolēģi brīnījās par viņa šamaniskajiem pasākumiem, Saules pielūgsmes dejām un ekstātisku virpuļošanu transā.
Tomēr saistībā ar Jāni Zālīti noteikti jāpiemin pavisam reālas lietas. Padomju laikā, kad par seksu nemēdza runāt, viņš laida klajā grāmatu par cilvēka seksualitāti un dzimumaudzināšanu – Mīlestības vārdā. Tā bija īsts bestsellers un izraisīja milzīgu ažiotāžu. Kaut kas tāds padomju grāmatnīcās vēl nebija redzēts, grāmatu izķēra kā karstus pīrādziņus.
Pateicoties šai grāmatai, Zālītis kļuva slavens. Mīlestības vārdā bija atrodama teju katras latviešu ģimenes grāmatplauktā – noslēpta tālākajā stūrī vai izlikta priekšplānā. Jāatzīst gan, ka vēlāk šīs pašas grāmatas dēļ viņš krita varas nežēlastībā. Otrs grāmatas izdevums tika sagatavots ar Edgara Ozoliņa zīmējumiem, kuros bija attēlotas seksa pozas. Cenzūra to atzina par pornogrāfiju, tirāžu izņēma no pārdošanas un iznīcināja. Autoram aizliedza lasīt lekcijas un publicēties.
Paradoksāli, ka nākamais seksa guru nevainību zaudēja tikai 27 gadu vecumā, toties vēlāk, kā var lasīt atmiņu grāmatā, zaudēto viņš atguvis ar uzviju. Interesanti, ka Zālīša lielākās atbalstītājas un palīdzētājas vienmēr bija sievietes; vienkārši viņš labāk prata komunicēt tieši ar daiļā dzimuma pārstāvēm. Viņa otrā sieva Biruta kādā intervijā atklāja, ka Zālīša fenomens slēpās viņa jutekliskumā, un tieši dāmas arī pievilka.
Protams, ne visi saprata un novērtēja Zālīša talantu. Viņa aizrautība ar hipnozi un šamaniskās izdarības daudziem šķita nepieņemamas, bet citus pievilka. Un viņam patika efektīgas izrādes. Piemēram, kādā fotogrāfijā redzams, kā sievietes, ievadītas transā, ar basām kājām dodas pāri kvēlošām oglēm.
Arī kolēģu Jāņa Zālīša darbošanos vērtēja atšķirīgi. Tagad daudzi norāda, ka viņš pārlieku aizrāvies ar savām teorijām un daudz ko absolutizējis, bijis pārāk kategorisks un savu viedokli pasniedzis kā neapstrīdamu patiesību. Zālīša uzskatu radikālisms izraisījis konfliktus, daudzi nav piekrituši viņa viedoklim.
Lai nu kā, tomēr nevar nepieminēt Zālīša sasniegumus. Amerikas Biogrāfiskais institūts, kas vērtē izcilu cilvēku ieguldījumu pasaules vēsturē, 2002. gada 18. novembrī par nopelniem onkoloģijā, psihoterapijā un seksoloģijā titulējis ārstu Jāni Zālīti par vienu no izcilākajiem 21. gadsimta cilvēkiem.
Ar snaipera šauteni
Jānis Zālītis piedzima 1933. gada 19. maijā Valkas rajona Brantu pagastā. Vēlāk savās atmiņās viņš atklāja, ka pirmo apjausmu par seksu guvis septiņu gadu vecumā, kad staļļaugšā pamanījis mīlējamies savu krusttēvu ar strādnieci Martu. Viņš neesot sapratis, kāpēc krusttēvs, kas bijis lāga vīrs, to pliko tanti moka.
Viens no Jāņa tuvākajiem cilvēkiem bijis vectēvs Alenis, kurš bijis mācītāja palīgs un vadījis dievkalpojumus vietējā hernhūtiešu draudzē. Jau vēlāk Zālītis sprieda, ka hipnologa spējas viņā ir iedzimtas, un atzina, ka pirmais skolotājs bijis tieši vectēvs, kurš pratis suģestēt un dievkalpojuma apmeklētājus ievest transā. Gadījies pat tā, ka pēc dievkalpojuma ļaudis atguvušies un cits citam jautājuši – kad tad beidzot būs dievkalpojums? Viņi nemaz nebija pamanījuši, ka tas jau noticis.
Savā atmiņu grāmatā Jānis Zālītis raksta, ka Otrā pasaules kara laikā izglābis mātes dzīvību, kad Aleņos plosījušies padomju armijas specvienības iznīcinātāji. Viņi noslepkavojuši tēvamāti, un viens no virsniekiem grasījies izvarot Jāņa māti Lidiju. Rijā bijusi paslēpta vācu snaipera šautene ar optiku, bet blakus rijai atradies šķūnis, kura jumtā bijusi lūka – labi piemērota šaušanai.
Vispirms Jānis iešāvis uzbrucējam rokā, kurā viņš turējis pistoli, bet vēlāk, kad virsnieks skrējis pēc automāta, viņu nošāvis, raidot lodi galvā. Jāprecizē, ka tolaik, kara beigās, Jānim varēja būt tikai desmit, vienpadsmit gadu. Kādā citā epizodē, kā raksta Zālītis, ar snaipera šauteni viņš novācis vairākus krievu iznīcinātājus, bet pēdējo sprāgstlodi raidījis benzīna kannā, kas eksplodējusi un sadedzinājusi vienu no ļaundariem.
1949. gadā Zālīšu ģimene tika izsūtīta. Jānis ar māti Lidiju un jaunākajiem brāļiem Edgaru un Arni nokļuva Vasjagunas purva salās. Neraugoties uz smagajiem dzīves apstākļiem, Jānis pabeidza vidusskolu un iestājās Tomskas Medicīnas institūtā.
Pēc Staļina nāves ieslodzījuma režīms kļuva vieglāks, 1957. gadā Zālīši varēja atgriezties Latvijā. Māte ar jaunākajiem dēliem posās atpakaļ uz dzimteni, bet Jānis nolēma palikt Tomskā, lai pabeigtu studijas. Viņš nesen bija pārslimojis tuberkulozi, un, raizējoties par dēla veselību, māte centās viņu pierunāt pamest institūtu un atgriezties Latvijā, bet Jānis nav bijis pierunājams. “Ja man nav lemts pabeigt institūtu, īstenot savu sapni, kāda jēga tad veselībai, kāda jēga vispār dzīvot?”
Iespējas manipulēt
Medicīnas institūtā viņš studēja ne tikai ķirurģiju, bet arī psihoterapiju, turklāt apguva hipnozi. Savās atmiņās Zālītis vēlāk rakstīja: “Pie profesora Larina un docentes Švarcas varēja apgūt tādu citu institūtu mācību programmās neiekļautu medicīnas specialitāti kā psihoterapiju. Es dedzīgi pievērsos šai visnotaļ nievātajai un pat aizliegtajai mācībai, saprazdams, ka bez psihoterapijas, bez sasaistes ar to neviena medicīnas specialitāte nav pilnīga.
Mēs, studenti, protams, nezinājām, kāpēc šis fakultatīvais priekšmets bija iekļauts tieši Tomskas Medicīnas institūta mācību plānos un kāpēc pieredzes apmaiņā (pareizāk – izzināt, cik tālu šajā jomā tikuši krievi) brauca amerikāņu speciālisti. Mūsu institūtā (ne jau nejaušības dēļ) strādāja grupa zinātnieku, to skaitā profesors Larins un docente Švarca, kuri bija apguvuši Z. Freida psihoanalīzi, pret kuru Padomju Savienībā bija atklāti noliedzoša attieksme. Psihoterapijas radikālākā metode hipnoze bija sevišķi nepopulāra mediķu praksē.
Zālītis Sibīrijā saticis tundras princesi un dāvājis vietējam šamanim mazdēlu – šamanisko tradīciju turpinātāju. Šo gadījumu viņš diezgan izvērsti apraksta atmiņu grāmatā Sestā simfonija.
Ne tikai studenti, bet, domājams, arī ievērojama daļa mācību spēku nezināja, ka viņu institūtam dots slepens uzdevums ar tālejošu stratēģisku mērķi – pētīt iespējas, lai radītu psihotrono ieroci cilvēka psiholoģiskajai pakļaušanai. Tas nozīmē apgūt visplašākās manipulēšanas iespējas ar cilvēkiem, aptvert un pakļaut masas un virzīt tās tā, kā tas konkrētajā brīdī bija vajadzīgs valdošajai varai. Ar šiem jautājumiem nodarbojās arī ārzemju slepenie dienesti, Padomju Savienībā – Ļeņingradas Kara akadēmija.
Šeit, Tomskā, tālu prom no galvaspilsētas zinātniskajiem centriem, cilvēki, kam šis uzdevums bija uzticēts, varēja strādāt mierīgi. Studentus izmantoja par šo eksperimentu objektiem. Tā man radās iespēja pie docentes Švarcas, kas institūtā mācīja neiroloģiju, apgūt pilnu tīrās ortodoksālās psihoanalīzes kursu pēc Z. Freida izstrādātās metodes, jo docente Švarca, pati bijusi Freida skolniece, tagad savas erudītās zināšanas un pieredzi varēja tālāk nodot mums, saviem studentiem; kurss aptvēra četrus akadēmiskos gadus. Pie profesora Larina, kas darbojās ar to pašu slepeno mērķi, apguvu transoloģisko psihoterapiju. Lai pilnveidotu psihotrono ieroci, pie slepenajiem uzdevumiem strādāja arī citu katedru speciālisti. Nozīmīgu darbu veica farmakoloģijas laboratorijas farmakologi un ķīmiķi.”
Tuvība ar tundras princesi
Atceroties Tomskas Medicīnas institūtā pavadīto laiku, Zālītis vēlāk intervijās stāstīja fantastiskas un neticamas lietas. Piemēram, studenti lekcijās sevi ieveduši transā un zināšanas pašas ierakstījušās smadzenēs. Kad vajadzējis likt eksāmenu zinātniskajā komunismā, viņš un kursabiedrs Boriss viens otru ievadījuši hipnozē un, turot acis vaļā, ar smadzeņu fotokameru nofotografējuši vajadzīgās lappuses. Pēc tam viņi stājušies komisijas priekšā un droši visu atbildējuši.
Reizēm hipnoterapija izmantota arī nerātnām lietām. Zālītis stāstīja, ka studiju laikā dzīvojis kopmītnes istabiņā ar draugu Borisu un pie viņiem ciemojušās arī meitenes. Uzzinājušas, ka puiši apgūst hipnozi, meitenes apgalvojušas, ka viņas nu gan neizdosies nohipnotizēt, jo esot nepakļāvīgas. Jānis skaidrojis, ka nemaz nevēlas to darīt, jo hipnotizēt cilvēku pret viņa gribu ir ārsta ētikas pārkāpums. Meitenes nelikušās mierā, turpinājušas ķircināties un nemaz nav gatavojušās atstāt puišu istabiņu.
Boriss jau bija devies gulēt, arī Jānis gribējis doties pie miera. Tā kā viņš nav vēlējies meitenes ar varu dzīt ārā, tad ievedis viņas transā, licis izģērbties kailām un apgulties zem segas blakus Borisam. Pirmais pamodies Boriss un bijis ļoti izbrīnīts. Pēc kāda brīža pamodušās arī meitenes, kuras atšķirībā no Borisa nav ilgi brīnījušās, bet ātri paķērušas drēbes un spiegdamas izskrējušas ārā no istabiņas.
Nevar nepieminēt vēl kādu teiksmainu un mistisku stāstu par to, kā Zālītis Sibīrijā saticis tundras princesi un dāvājis vietējam šamanim mazdēlu – šamanisko tradīciju turpinātāju. Šo gadījumu viņš diezgan izvērsti apraksta grāmatā Sestā simfonija. Tas noticis, kad profesors Larins ieteicis Jānim aizbraukt pie vietējiem šamaņiem, kuru dziedniecības pamatā ir hipnoze, tā teikt, ierosinājis doties pieredzes apmaiņā.
Padomju laikā, kad par seksu nemēdza runāt, Jānis Zālītis laida klajā grāmatu par cilvēka seksualitāti un dzimumaudzināšanu – Mīlestības vārdā. Tas bija īsts bestsellers Kaut kas tāds padomju grāmatnīcās vēl nebija redzēts, grāmatu izķēra kā karstus pīrādziņus.
Zālītis tā arī izdarījis – kāda mednieka pavadībā aizdevies uz Sibīrijas tundru, kur, izmantojot hipnozi, veiksmīgi ārstējis medniekus. Viņš ļoti iepaticies vietējam šamanim un tā apburošajai meitai. Viņi nolēmuši, ka talantīgais puisis ir pietiekami labs un vērtīgs, lai apaugļotu šamaņa meitu. Šamanis savā gaišredzības vīzijā bija saskatījis, ka Zālīša pēcnācēji var būt tikai puikas, bet šamanim bija vajadzīgs tradīciju turpinātājs. Noticis speciāls rituāls, kurā šamaņa meita kronēta par tundras karalieni. Abi salaulāti, laulība ilgusi trīs burvīgas un neaizmirstamas dienas.
Zālītis savā atmiņu grāmatā raksta: “Mēs iegājām siltajā tundras klusumā un turpinājām savu īso laulības dzīvi. Mēs bijām šajā ātri zūdošajā laikā pa īstam laimīgi. Šoreiz viņai bija sārts tērps, un kaklarotā mirdzēja zaļš dārgakmens, kas saskanēja ar ziedošo tundru. Viņa kā karaliene pavēlēja man noskūpstīt šo akmeni, jo tad viņa to skūpstīšot vienmēr, mani atcerēdamās. Šoreiz mēs ilgi mīlējāmies puķu biezoknī, viņa smaržoja ne tik spēcīgi, un tas uzturēja sakāpinātu vēlēšanos. Es sajutu viņas vēderā pulsāciju – tas nozīmēja, ka viņa ir gatava auglībai, un es ļāvu no sevis atdot to, kas viņai bija tik vajadzīgs.” Savās atmiņās Zālītis arī piemin, ka vēlāk daiļā tundras karaliene viņu bieži apciemojusi sapņos un devusi padomus.
Nevis hipnoze, bet autogēnais treniņš
Drīz vien pēc nozīmīgā notikuma tundrā Jānis posās uz dzimteni. Kad viņš 1961. gadā atgriezās Latvijā, sāka strādāt par onkologu vispirms Rīgas rajona poliklīnikā, pēc tam Republikas onkoloģijas dispanserā. Vēža ārstēšanā viņš izmantoja arī hipnoterapiju un – par lielu pārsteigumu kolēģiem – izārstēja daudzus bezcerīgus slimniekus.
1963. gadā Zālītis nodibināja apvienību onkoloģisko slimnieku rehabilitācijai, ko vēlāk nosauca par klubu Panaceja. To lielākoties apmeklēja cilvēki, kuri cieta no stresa radītām slimībām – neirozēm, hipertonijas, galvassāpēm, bezmiega un citiem psihiskiem traucējumiem. Vēlāk savā ārsta praksē Zālītis nonāca pie secinājuma, ka pastāvīga neapmierinātība seksuālajā dzīvē var izraisīt vēzi, īpaši sievietēm. Tas viņu pamudināja padziļināti pievērsties seksoloģijai. Viņš bija pārliecināts, ka daudzas seksuālās problēmas var atrisināt ar hipnoterapiju jeb hipnozi, uzskatīja, ka šis ārstniecības veids ir viens no efektīvākajiem.
Intervijās Zālītis norādīja, ka hipnoterapija stiprina cilvēka nervu sistēmu, ievērojami samazina draudus saslimt ar dažādas lokalizācijas ļaundabīgiem audzējiem. Turklāt tā harmonizē arī vesela cilvēka personību, bagātina to, padziļina morāli estētiskās jūtas, palīdz atraisīties talantiem. Ārsts stāstīja, ka hipnozē iespējams regresēt cilvēku tālu pagātnē – pat līdz laikam, kad viņš nonāk mātes dzemdē, kur ļoti labi jūtas.
Amerikas Biogrāfiskais institūts, kas vērtē izcilu cilvēku ieguldījumu pasaules vēsturē, 2002. gada 18. novembrī par nopelniem onkoloģijā, psihoterapijā un seksoloģijā titulējis ārstu Jāni Zālīti par vienu no izcilākajiem 21. gadsimta cilvēkiem.
Piemēram, ja cilvēkam ir izteikta neiroze, hipnozē viņu regresē uz dzemdi, kur viņš dzird mātes sirdspukstus un šalkoņu asinsvados. Tas cilvēku nomierina un harmonizē. Kad viņš pamostas, jūtas relaksēts un brīvs no neirozes. Vai, teiksim, ja kāds kungs sūdzas par impotenci, hipnozes seansā viņam liek justies kā astoņpadsmitgadīgam puisim, kuram nav veselības problēmu. Ja šādus seansus atkārto vairākas reizes, cilvēkam parādās potence.
Jānis Zālītis uzsvēra, ka hipnoze der gandrīz visiem. Transam nepadodas tikai šizofrēniķi, debiliķi, piedzērušies cilvēki un mazi bērni. Vēlāk, atminoties attiecības ar varas pārstāvjiem, Zālītis atzina, ka Tomskā ar hipnozi nekādas problēmas neesot bijušas, nepatikšanas radušās, kad viņš atgriezies Padomju Latvijā. Šeit Zālītis brīdināts, ka ar hipnoloģiju nedrīkst nodarboties, tomēr viņš vienalga to praktizējis, nosaucot hipnozi par autogēno treniņu.
Ārsts un sievietes
Tomskā Jānis satika savu pirmo sievu Albīnu, angļu valodas studenti, ar kuru izveidojās romantiskas attiecības. Vēlāk viņš bija spiests atzīt, ka tās tomēr bijušas pārsteidzīgas precības. Viņš apprecējies par spīti savai studiju gadu mīlestībai – baltkrievu meitenei, ar kuru diemžēl attiecības izjukušas. Albīna sekojusi Jānim līdzi uz Latviju, taču nav spējusi te iedzīvoties. Abu kopdzīve kļuvusi neizturama, turklāt Jānis uzgājis saraksti, kurā Albīna ar savu māti apspriedusi, kā veiksmīgāk no vūra izmānīt naudu un panākt pierakstu Zālīšu Rīgas dzīvoklī. Laulība vairs nebija glābjama – viņi izšķīrās.
Ar otro sievu Birutu Jānis iepazinās onkoloģiskajā slimnīcā, kur viņa strādāja par sanitāri. Tolaik viņa bija pavisam jauna meitene un gatavojās studēt medicīnu. Zinātāji stāsta, ka Biruta bijusi skaista un seksapīla sieviete, līdzīga Merlinai Monro. Flirts pāraudzis nopietnās jūtās, un abi svinējuši kāzas. Otrajā laulībā piedzimis dēls Jānis. Šī laulība ilgusi 20 gadus un beigusies ar skandāliem un šķiršanos.
Zālītis nonāca pie secinājuma, ka pastāvīga neapmierinātība seksuālajā dzīvē var izraisīt vēzi, īpaši sievietēm. Tas pamudināja padziļināti pievērsties seksoloģijai. Viņš bija pārliecināts, ka daudzas seksuālās problēmas var atrisināt ar hipnoterapiju jeb hipnozi.
Vēlāk Biruta intervijā izteicās, ka viņu laulība sākusies ar dziļu un stipru mīlestību, bet beigusies ar nesaprašanos un totālu naidu. Jānis bijis greizsirdīgs, viņam nav paticis, ka citi skaistajai sievai izteikuši komplimentus, turklāt abiem bijuši atšķirīgi uzskati. Zālītis juties aizvainots, kad sieva uzdrošinājusies viņu kritizēt darba lietās. Biruta izteicās, ka Jānim bijusi vajadzīga tāda sieva, kas par viņu sajūsminātos un viņu dievinātu, taču viņa neprata tāda būt.
Savukārt Zālītis norādīja, ka Biruta galvenokārt interesējusies par ballītēm un lupatām, bet medicīnu tā arī nav sākusi studēt. Savā atmiņu grāmatā viņš raksta: “Mājās ar sievu mēs bijām tikpat kā šķirti. Par dēlu un viņa sekmēm viņa rūpējās ļoti maz. Biju vienīgais maizes pelnītājs. Kā gan varēja tā izplēnēt jūtas, kas, šķiet, sākumā taču mūs abu saistīja? Vai tiešām tas būtu bijis tikai sekss, ar kuru viņa mani valdzināja un pievilka?
Man gribējās būt bruņiniekam, kas necilo, bet skaisto operācijas zāles sanitārīti paceltu saulītē un pārvērstu par karalieni. Tas man pilnībā arī izdevās. Kopā lolojām arī sapņus – viņa apņēmās mācīties, tuvoties manai profesijai. Bet šie sapņi drīz vien izšķīda kā ziepju burbuļi. Viņa negribēja, pareizāk gan – nespēja mācīties. Attiecībās ieviesās tukšums, kas arī mani vilka seklumā.” Pēc laulības šķiršanas dēls Jānis palika dzīvot pie tēva.
Mīlestības ceļš
Savu mūža mīlestību Jānis Zālītis satika, kad viņam bija jau 48 gadi, bet Nadeždai, Daugavpils Pedagoģiskā institūta studentei, tikai deviņpadsmit. Viņi satikās, kad toreiz jau populārais ārsts bija devies uz Daugavpili, lai lasītu lekcijas. Vēlāk viņš atcerējās, ka pārpildītajā kultūras nama zālē uzreiz sajutis virmojam savas izredzētās sievietes ādas smaržu.
Kā jau parasti, lekcija beigusies ar hipnoterapijas seansu, un drosmīgākās meitenes aicinātas uz skatuves. Viņu vidū bijusi Nadežda, un Jānis vairs nav šaubījies – viņš ir saticis savu karalieni. Abi apprecējušies, kad Nadežda tikko beigusi augstskolu; diplomu viņa saņēmusi jau kā Zālīte.
Zālītis likās kā teiksmains burvis, kas ar hipnozi paveic maģiskas lietas – izdziedina slimības, uzceļ no miroņiem, no zemapziņas dzīlēm izceļ talantus. Viņš tiešām daudziem palīdzēja, tāpēc cilvēki par viņu sajūsminājās.
Sākumā abi sarunājušies krieviski, bet drīz vien Nadežda apguvusi latviešu valodu, turklāt tik labi, ka kļuvusi par latviešu valodas skolotāju. Ģimenē piedzima dēls Pēteris, kurš, kā izrādās, bijis rūpīgi ieplānots. Nadežda vēlējusies, lai dēls būtu līdzīgs tēvam gan pēc izskata, gan auguma un rakstura, tāpēc izplānots, ka pēcnācējam jādzimst Vērša zīmē, kurā dzimis arī Jānis. Tā arī noticis, turklāt dēls tik tiešām sanācis līdzīgs tēvam, kā saka Nadežda – par visiem divsimt procentiem.
Diemžēl Jāņa Zālīša pēdējie dzīves gadi bija ļoti smagi – tie bija vēža apzīmogoti. Viņš pats kā onkologs labi saprata, kas notiek. Tas, ka Zālītis ir nopietni slims, tika atklāts kādus pāris gadus pirms viņa nāves. Pirms tam ilgus gadus viņam sāpējusi mugura, un sieva uzstājusi, ka jāveic pārbaudes, bet viņš atrunājies, ka nav vērts – Sibīrija apēdusi viņa veselību. Kad beidzot devies pie ārsta, izrādījies, ka jau par vēlu. Zālītis šo ziņu uzņēmis pavisam mierīgi – apsēdies pie rakstāmgalda un sācis rakstīt atmiņu grāmatu.
Izcilais ārsts Jānis Zālītis devās aizsaulē 2007. gada 28. janvārī. Viņš apbedīts Raunas kapsētā netālu no Beverīnas pilskalna. Kapa pieminekļa melnajā granītā iekalti vārdi AMOR VIA MEA. Mans mīlestības ceļš.
