Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto no personīgā arhīva

7 bērnu mamma Anita Dimanta: "Ja pa īstam ko vēlies, Visums paplašinās"

Bērni
2019. gada 31. martā 06:02 2019. gada 31. martā 06:02
  Selga Amata | "Patiesā Dzīve"
Cilvēka rīcībā ir vairāk iespēju, nekā viņš ikdienā apzinās. Arī paša dzīves veidošanā un bērnu audzināšanā. Anitas un Ingus ģimenē neviens no septiņiem bērniem nav gājis bērnudārzā, taču visi apguvuši mākslas, mūzikas pamatus, bijuši dziedošo ģimeņu saietu Spiets vai Pulkā eimu, pulkā teku dalībnieki. Vecāki aizvien gribējuši, lai viņi ir droši un atraisīti, lai tur cieņā piederību savai dzimtai, tautai, tradīcijām. Lai, būdami drūzmā, nav šķirti no sevis.

Maza būdama, Anita Dimanta gribēja būt skolotāja. Sevis meklēšanas un apzināšanās gados daudz strādāja, lai padziļinātu šai sūtībai nepieciešamos dotumus un zināšanas. Skolā viņa nav strādājusi, taču savu mērķi sasniegusi – izglīto cilvēkus, dalās zināšanās par veselīgu dzīvesveidu. Tomēr bērnības sapnis vispārliecinošāk īstenots, izaudzinot par krietniem cilvēkiem savus septiņus bērnus.

Aizvērta mute nozīmē aizvērtu dvēseli

– Laikā, kad audzināji savus bērnus, par izglītības reformu neviens nerunāja, taču tu tajā dzīvoji. Kur ņēmi tādu saprašanu?

– Ikvienam kaut kas nāk līdzi no bērnības ilgām un vērojumiem, no dzimtas pieredzes. Mani vecāki ir no kuplām ģimenēm, un es jau maza zināju, ka man būs vismaz četri bērni. Pašai gan bija tikai viens brālis.

– Dzīvojāties savā pasaulē?

– Vecāki bija ļoti aizņemti – tētis strādāja par autobusa šoferi, mamma par kasieri. Tomēr atceros arī jaukus kopā pavadītus brīžus. Tētim bija mocis, ar ko bieži braucām uz mežu – ogās, sēnēs, gādāt malku. Brālis uz bākas, es mammai uz gurna. Tētis klusītēm: “Paskaties, cik skaisti! Zirneklīši, rasa, tīmeklīši…” Sapņotājs. Mamma bija praktiskāka.

Savstarpējā saskarsmē bija daudz mīļuma, tomēr maz sarunāšanās. Dzimtās, kur ir kādi melnie vai citu krāsu plankumi, piemēram, izsūtīšana, cilvēki parasti runā tikai par ikdienu. Bērnu tas nesatrauc, jo tā ir viņa vienīgā dzīve. Ar laiku tomēr saprot, ka aizvērta mute nozīmē arī aizvērtu dvēseli.

Par to, ka vecāki nestāstīja, kā jūtas, kas priecējis un kas sāpinājis, esmu dārgi maksājusi, jo arī es to nemācēju. Tikai kriksīti pa kriksītim uzzināju, ka tētim agri nomirusi mamma – dzemdībās ar jaunāko māsu. Ģimenei bijusi liela zeme, vectēvam vienam jāaudzina seši bērni, tāpēc nebijis nekāds iejūtīgais un maigais.

Tētim skola tikai četras ziemas, toties viņam ir zelta rokas. Un dabas skola – makšķerēšana, medības. Dabas domāšana. Liels grāmatu lasītājs. Mammas tēvs kuļmašīnas taisīja, klarneti pūta. Zeme – daži hektāri. Kara laikos viņas vecāki slēpuši tos, kam saķeršanās ar varu. Apsviedīgums un izdzīvošanas gudrība.

– Ko tev būtu devusi izrunāšanās, spilgti izzīmēti izjūtu stāsti?

– Nezinot savu un savas dzimtas pagātni, cilvēks dzīvo kā nejēga, jo katra nākamā paaudze tiek piesaistīta iepriekšējai tikai caur apzināšanos. Tas, ko nezinām, tik un tā atgriežas – nevis kā mudinājums kādu tiesāt, bet kā iespēja rīkoties citādi.

Es sevi vairāk jūtu tēva līnijā, tomēr tagad zinu, ka ļoti daudzas psiholoģisko reakciju nianses meitas pārņem no mātēm. Pat asins sastāvs – viens pret vienu! Tieši tāpat var būt pārmantoti gan talanti, gan nevēlamas tieksmes. Tāpēc dzimtās, kur problēmas ar alkoholu, pēcnācējiem tas jāzina, lai laikus saprastu, cik svarīgi turēties šim kārdinājumam pretī. Apzināšanās palīdz veidot sevī brīvību.

– Cik brīva tu juties?

– Bērnībā biju šķietami brīva un neatkarīga – dziedāju, dejoju, sportoju. Par visu savs viedoklis. Tomēr ķermenis brīdināja par dziļi slēptu nedrošību – šad tad uznāca savāds sastingums. Grūti runāt, biežas galvassāpes. Laikam jau ikvienam dzīvē paredzēts iziet cauri visam cilvēcisko emociju spektram, lai saprastu, ka arī iekšējā brīvība jāmācās. Tikai kādam mācībai pietiek ar vienu skatienu, cits visu mūžu tiek sists un dauzīts.

 Vienā laivā – stabili, klusējot

– Daudziem smagākā mācībstunda notiek attiecībās. Kā bija jums ar Ingu – tavu vīru?

– Mācoties toreizējās Lauksaimniecības akadēmijas Hidromeliorācijas fakultātē, nodarbojos ar ūdenstūrismu. Treniņos un sacensībās bieži bijām kopā ar rīdziniekiem. Tajā kompānijā bija arī Ingus. Piecus gadus vecāks, jau strādāja. Piederēja puišiem, kas tika dēvēti par kaskadieriem, visādus cundurus taisīja.

Reiz, laikam astoņdesmito gadu sākumā, braucām pa Altaja upēm. Esmu maza auguma, tāpēc tiku salikta pārī ar Ingu, kurš ir krietni garāks. Divdesmit četras dienas vienā laivā– pietiekami, lai otru iepazītu. Atgriezāmies caur Maskavu. Lidostā viņš uz brītiņu pazuda, tad atgriezās ar sarkanām rozēm.

– Vai juti, ka aizvadītajām dienām būs tāds turpinājums?

– Mācīšanās puišu kursā, arī vilšanās ar pirmo mīlestību manas ilūzijas par vīriešiem bija izkliedējusi. Apmēram tā – jo smukāks no ārpuses, jo vairāk tārpiņu aiz oderes. Ingus šo priekšstatu mainīja. Prātīgs un līdzsvarots, ar labu humora izjūtu. Izdarīgs un lietišķs. Aizkustinoši gādīgs brīžos, kad man kaut kas sašūpojās ar veselību. Būt līdzās bija stabili un labi, taču sarunāties nepratām. Mūsu meita Katrīna tagad dzied: “Lai tie citi šā vai tā, man ar savu jārunā.” Taču mēs – kā sasaluši. Gan attiecību sākumā, gan vēlāk.

Foto: Foto no personīgā arhīva

– Par ko noteikti vajadzēja izrunāties?

– Par gatavību kopīgi augt un attīstīties. Par kopādzīvošanas pamatiem, kur svarīgi zināt, kā otrs jūtas. Par robežām, kuras nevienam nav brīv pārkāpt.

– Kādos apstākļos dzīvi sākāt?

– Man kā jaunajai speciālistei Baldonē piešķīra trīsistabu dzīvokli – ar nosacījumu, ka arī Ingum jāpārceļas uz kolhozu. Vīram pirms kāda laika avārijā bija gājis bojā brālis, un viņa māte nekādi nespēja notikušo pieņemt, nemācēja un nevēlējās aizgājēju atlaist. Vienlaikus ar sērām visu laiku nēsāja līdzi arī lielu rūgtumu pret savu šķirto vīru.

Vīramāte kolhozā jau strādāja. Nolēmām, ka pārnākšana pie mums viņai varētu palīdzēt atgūties no sāpēm. Tas nenotika. Bērniem viņa bija lieliska vecmāmiņa, taču mani pieņemt nespēja – sirds bēdās pārāk nocietināta. Iebilst un par sevi pastāvēt tolaik nemācēju. Vietās, kur cilvēki nesarunājas, jebkurš saspīlējums izpaužas enerģētiski – veselības sarežģījumos, paaugstinātā jūtīgumā, nervozitātē.

– Kā tas izpaudās?  

– Pirmdzimto nosaucām vīra brāļa vārdā. Neapzinājos, cik spēka un dzīvības enerģijas turpmākajos gados šis lēmums prasīs. Dēls sapņos vairākkārt redzēja melnu, smagu mēteli, kas draud nosmacēt. Divas reizes pat pienāca klāt nepazīstamas sievietes un teica, lai nomainām bērnam vārdu.

Toreiz jau biju sasaistījusies ar folkloristiem. Reiz, kad kopā ar bērniem bijām aizbraukuši muzicēt pie gleznotājas un gaišreģes Montas Kuršes, viņa strikti paziņoja – jāmaina vārds! Iebildu, ka vīramātei tas nepatiks. Kurše sadusmojās – tev bērns ir svarīgs? Lai vārda maiņa notiktu, nācās pamatīgi pacīnīties. Tas notika, tikai mainot pasi.

Svarīgākā ir iekšējā jušana

– Sāki kļūt par cīnītāju?

– Ne tik daudz par cīnītāju kā par cilvēku, kuram galvenais izdzīvošanas priekšnoteikums ir mācīšanās. Gan cenšoties izdarīt secinājumus no tā, kas notiek apkārt, gan nevairoties no uzdevumiem, ko piespēlē dzīve. Mūsu pirmdzimtajam bija veselības problēmas. Tiku pat brīdināta, ka nervu sistēma visu mūžu būs trausla, ar gremošanu un refleksiem slikti; tāds mācībās labi ja tiks līdz ceturtajai klasei.

– Ļāvies depresijai?

– Sapratu, ka mediķu teiktais jāņem vērā, tikai citā skatījumā – ar bērnu vairāk jāstrādā. Jau augstskolas laikā biju centusies kaut mazliet apgūt visu, kas varētu izrādīties dzīvē noderīgs: fotografēšanu, šūšanu, folkloru, tautas dziedniecību, psiholoģiju, medicīnas pamatus. Vēlāk pasūtījām gandrīz visus žurnālus, kas varētu attiekties uz šo tēmu. Lai cik sadrumstalota bija tajos rodamā informācija, ik pa laikam atradu arī apliecinājumu tam, ka cilvēka rīcībā ir vairāk iespēju, nekā viņš ikdienā apzinās. Visu, kas šķita noderīgs, liku lietā.

– Ko darīji tādu, kas varēja šķist neierasts? 

– Sākumā svarīgākā bija vingrošana. Jau slimnīcā noskaidroju, kur pēdās un plaukstās jāuzspiež, lai ķermenītis nav saspringts un savilkts. Kamēr bērns mazs un vadās pēc instinktiem, viņam nav iespējams nodarīt pāri. Ja nepatiks, protestēs. Lielu nozīmi pievērsu ūdensprocedūrām, par kurām uzzināju no vācu ārsta Kneipa grāmatām.

Katru rītu – auksta duša vai apliešanās ar ledainu ūdeni. Pat reizēs, kad bērniem augsta temperatūra, tikai tad vispirms kārtīgi jāsasilda kājiņas. Pirms gulētiešanas – silta vanna. Tā glāba arī pirmajos gados pēc kolhoza izputēšanas, kad mājai tika atslēgta apkure.

Piecas ziemas vadījām visīstākajos izdzīvošanas apstākļos, tomēr katru vakaru uz gāzes plīts sila lielais katls ar ūdeni vannai – vīra mīlestības un rūpju apliecinājums. Pēc tam visi žigli zem segām gaidīt vakara pasaku. Priekšā lasītājs bija tētis. Es katram dziedāju savu īpaši piemeklētu miega dziesmiņu.

Daudz esmu iemācījusies no krievu presē aprakstītās Ņikitinu ģimenes, kurā auga septiņi bērni. Man radās doma par vēl vienu dēlu. Uzrunāja Ņikitinu dabai pietuvinātais dzīvesveids, vienkāršais uzturs, ķermeņa norūdīšanas prakse, bet visvairāk – intelektuālās attīstības veicināšanas metodes.

Pārliecība, ka jaunas informācijas apguve visveiksmīgāk var noritēt caur rotaļu un ieinteresējošu darbošanos. Drīz vien arī mūsu mājā parādījās pašgatavotas tabulas un krāsaini klucīši, ar kuru palīdzību mācīties reizrēķinu un lasīšanu. Atceros, Laima tekoši lasīja vēl pirms trim gadiņiem.

Galvenais – lai viss tiek darīts ar sirdi. Svarīgākā ir iekšējā jušana. Ja kaut kas nesanāk, jāapstājas un jāpadomā, ko un kā darīt citādi. Es to saucu – atjaunoties savās sirdsdomās. Tikai tad var sekot pareizā rīcība.

– Vīrs bija tikpat elastīgs gatavībā atjaunoties savās sirdsdomās?

– Ingus bērnus mīl, tomēr jebkurai manai iniciatīvai izmēģināt kaut ko jaunu pretojās. It kā pieņēmu, ka vīram arī tā jādara, jāsargā no iespējamiem sarežģījumiem, tomēr jutos sāpināta. Klusējot. Iekšējā pārliecībā, ka vīra uzticēšanās sievai ir pašsaprotama jebkuros apstākļos. Bērni vecāku pašsajūtu acumirklī jūt un, mēģinādami kaut ko labot, iztērē savu spēku. Tieši tādā situācijā nonācu – trīs puikas, Laima, kura tikko piedzimusi, un visi uz riņķi slimo. Kad Skolā un Ģimenē izlasīju interviju ar ārstu Arti Žeiguru, uzreiz radās doma, ka šis cilvēks var man palīdzēt.

Foto: Foto no personīgā arhīva

Domas spēkam nav robežu

– Cerības attaisnojās? 

– Satiekoties pusstundu noraudāju – tik daudz smaguma bija sakrājies. Beidzot varēju to kārtu pa kārtai mest nost. No Žeigura uzzināju par jaunām attīstības iespējām, kas ir ikviena rīcībā. Par pedagogu un psihologu Deilu Kārnegiju. Iegādājos viņa grāmatas – krievu valodā, pārdrukātas uz lapām.

Uzzināju to, kas tieši man un manos apstākļos ļoti palīdzēja. To, ka nav sliktu cilvēku. Ka var gadīties nepatīkami apstākļi, taču tos iespējams pārvarēt. To, ka katram bērnam vajadzīgs gan savs uzmanības brīdis, gan kopīgs ar savējiem. Viņš uzsvēra, ka ikviens bērns piedzimst talantīgs un var iemācīties jebko. Ka paplašināt savu apziņu iespējams pat visspiedīgākajos apstākļos un jebkurā vecumā.

To attiecināju arī uz sevi. Noklājusi grīdu ar papīra lapām, mājās rosināju bērnus zīmēt. Mācījos ieinteresētībā būt šajā jaunradē klāt. Izrādījās, ka visi skaisti zīmējam. Apņēmos gādāt, lai bērni ir veseli, vispusīgi viņus attīstīt, atraisot katrā snaudošo īpašo talantu. Lūk, mans uzdevums! 

– Galvenā uzmanība – mākslinieciskajām izpausmēm?  

– Viens no Baldones gaismas centriem ir mākslas skola, ko vada mākslinieki Tālivaldis un Ieva Muzikanti, un viņi rosināja tām izpausties. Reiz abi aicināja apkārtnes bērnus piedalīties republikas zīmēšanas konkursā. Balva – ceļazīme uz nometni. Valstī tikko bija notikušas pārmaiņas, un Justs uzzīmēja trīs zirgus, kuru jātniekiem rokās Baltijas valstu karogi. Viņš ceļazīmi dabūja! Tad vienā no žurnāliem bija izsludināts Colgate konkurss. Uzvarētājam – kalnu divritenis. Alisei toreiz bija četri gadi. Zīmējot prasīja, kad varēs braukt ritenim pakaļ. Tieši tāpat kā savulaik Justs – kur nometne notiks? Arī Alise savā grupā uzvarēja. Pierādījums tam, ka būt mākslā ir aizraujoši un domas spēkam nav robežu.   

– To pašu taču apliecināja arī pirms tam notikušais UNESCO konkurss.

– Mūsu pastarītis bija tikai desmit dienu vecs, kad vedu pārējos bērnus uz mākslas skolu. Direktors Tālis pie durvīm paziņoja, ka pienākusi vēstule no UNESCO organizētā starptautiskā vizuālās mākslas konkursa žūrijas: “Tavai Alisei vairāk nekā simts valstu konkurencē pirmā vieta, Laimai – 29. Godalgoto vidū arī mans dēls Mārtiņš. Ko darīsim?”

Es bez apdomāšanās – jābrauc! Taču uzreiz mājās to pat nepavēstīju. Kā uzvarētājiem paskaidrot, ka tikšanai pēc godalgām mums nav naudas? Kā pateikt pārējiem, ka jāpaliek mājās? Bet Tālis brīnumainā veidā sadabūja sponsorus, un mums bija jāsagādā tikai lidostas nodeva. Tur pietika ar jaunākā brālīša pabalsta naudu.

– Tik mazu bērniņu atstāji mājās?

– Austris ceļoja līdzi pašdarinātā zīdaiņa somā. Tas bija neaizmirstams piedzīvojums, kaut arī visiem tika pa traumai. Jau pirmajā Parīzes vakarā Alise sērīgā balsī paziņoja, ka grib pie tēta. Paskaidroju, ka šoreiz jāiet uz viesnīcu. Otrajā dienā atkal – gribu uz mājām. Trešajā dienā, braucot ar ātrvilcienu uz Truā, kur paredzēta apbalvošana, laureāte tikko dzirdami čukstēja: “Es tomēr gribētu vēl kaut reizīti Daugavu redzēt...”

Netrūka arī dramatiskāku notikumu. Lielveikalā gribēju nopirkt zīdaiņiem paredzētus roku peldriņķus. Veikalā ejas šauras, tāpēc mierīgu sirdi atstāju abas meitenes kopā ar brālīti zem trepēm, kur drūzma mazāka. Peldriņķiem diemžēl bija norauta cena. Kamēr pie kases skaidrojos, sākās kņada. Ieraudzīju, ka policija vāc kopā manus bērnus. Tiku nopratināta. Ieraudzījusi manā pasē atzīmi par septiņiem bērniem, ierēdne aizdomīgi pajautāja, vai tikai neesmu atvedusi viņus uz Franciju, lai te pamestu. 

– Apbalvošanas ceremonija taču sarūgtinājumu izkliedēja!

– Sarunājoties ar UNESCO prezidentu, Tālis Muzikants iedeva viņam paauklēt manu dēliņu. Un tieši pēc septiņiem gadiem starptautiskajā vizuālās mākslas konkursā no šī paša prezidenta rokām balvu par pirmo vietu saņēma Austris Dimants.

Lai cilvēks nav šķirts no sevis

– Tas bija laiks, kad jūs piedalījāties arī daudzos pašmāju folkloras pasākumos.

– Man vienmēr bijis svarīgi atrast vietas, kur ģimene var būt kopā – lielie ar mazākajiem, vecāki ar bērniem. Jau agri sapratu, ka atšķirtība, kas sākas uzreiz pēc bērna ienākšanas pasaulē un turpinās bērnudārzā un skolā, nodara lielu ļaunumu, jo dažu paaudžu laikā var pārraut pēctecību.

Tāpēc neviens no maniem bērniem nav gājis bērnudārzā, taču visi apguvuši mākslas, mūzikas pamatus, bijuši dziedošo ģimeņu saietu Spiets vai Pulkā eimu, pulkā teku dalībnieki. Gribējām, lai viņi ir droši un atraisīti, lai tur cieņā piederību savai dzimtai, tautai, tradīcijām. Lai, būdami drūzmā, nav šķirti no sevis.

– Katra aktivitāte tomēr maksā naudu...

– Materiālā pasaule mums tiešām bija ļoti saplacināta. Es – mājsaimniece, Ingus pēc labās algas Rīgā kolhozā pelnīja ļoti pieticīgi. Mūs atbalstīja Viljama Šulca vadītā misija Pakāpieni, baudījām kādas zviedru ģimenes labvēlību, pa reizei saņēmām humāno palīdzību. To, kas nācis no ārpuses, nešauboties ieguldījām bērnu attīstībā – visi bija smuki saģērbti, nodrošināti ar mācībām vajadzīgo, mūzikas instrumentiem, sporta inventāru. Našķi gan tikai paretam.

Visi mūsu bērni labi peldēja, taču atzīmēšanas vērts notikums ģimenē bija brīdis, kad kāds no mazajiem pārpeldēja dīķi pirmo reizi. Piemēram, Katrīna to izdarīja divu gadu vecumā. Tad Ingus veda ģimeni uz saldējuma kafejnīcu – visiem svētki. Laikam ir tā – tiklīdz no visas sirds kaut ko vēlies, atrodas arī iespējas to īstenot.

– Tas attiecas arī uz pārliecību, ka gudrai dzīvošanai ar vienu augstāko izglītību nepietiek?

– Bez pastāvīgas mācīšanās es, visticamāk, būtu saslimusi vai pat nomirusi, kā tas bieži notiek, ja cilvēks pārdeg. Mācījusies esmu ļoti daudz, diplomu un sertifikātu pamatīga kaudzīte. Taču no tiem jēga ir vienīgi tad, ja zināšanas tiek izmantotas. Cilvēka kodolu nosaka nevis profesija, sertifikāts vai diploms – to apliecina viņa enerģija. Vibrācijas, kādās notiek saziņa ar pasauli. Tas ir kopums, ko katrs pats var sevī kopt un veidot. Ļoti svarīgi, lai tas notiktu apzināti.

– Apzinātība, apzināšanās – kā to saprast?

– Reiz ar Laimu bijām Kijevā, dzīvojām pie pāra, kur vecāki ļoti rūpējas par bērniem. Viņi lūdza, lai pastāstu par savu pieredzi. Laima bija pārsteigta, uzzinot, kas ir darīts, lai notiktu tas, kas viņiem šķita pašsaprotams – zīmēšana, muzicēšana, folklora, lasītmācīšana, spēļu terapija, speciālistu konsultācijas.

Piemēram, kad trīsgadniekam Tenim ķērās ar S izrunu un divgadīgais Toms, kurš šo skaņu bija teicis skaidri, sāka brāļa stilu kopēt, abus vedu pie logopēda. Risinot puišu aktivitātes lietas skolā, braucām uz Rīgu pie psihoterapeites. Mani nomierināja viņas vārdi, ka mūsu izglītības sistēmā skola pagaidām ir cietums, kur vienīgais advokāts ir vecāki. Jo bērnam lielāks iekšējās brīvības lauks, jo iekļauties normās un rāmjos ir nevieglāk.

Foto: Foto no personīgā arhīva

– Vecākiem viņi tikai jāaizstāv?

– Vecākiem ir viens uzdevums – bērnus pacelt, sniedzot viņiem atbalstu un mīlestību. Izveidojot vienotu mīlestības telpu. Taču, lai to iespētu, vispirms jāiepazīst, jāizprot un jāiemīl pašam sevi. Jāmīl sevī, savā enerģijā, nevis pārliecībā, ka bērns manā dzīvē ir galvenais. Galvenā esi tu pati! Un bērnu tēvs. Tiklīdz vecāki sāk uzskatīt, ka galvenais ir bērns, tie uzveļ uz viņa pleciem milzu atbildību – visas dzimtas cēloņu un seku mozaīku.

– Kurā dzīves posmā iemācījies to attiecināt uz sevi?

– Iekšēji vienmēr esmu zinājusi, ka mūs vada kaut kas augstāks, tāds, kā izpratnei vajadzīga tuvība ar dabu. Allaž esmu to meklējusi, vēlējusies nosaukt vārdā. Un tas notika apmēram pirms piecpadsmit gadiem, pēc sastapšanās ar Dieva svētītu vīru – Kristus Karaļa kalna skulptūru autoru Ēriku Delperu, savu novadnieku un bijušo lidotāju, kurš tolaik ieņēma atbildīgu posteni Aizsardzības ministrijā.

Pateicoties viņam, beidzot iedrošinājos vārdu Dievs pateikt skaļi. Atradu vietu, kur cilvēks miesā, dvēselē un garā tiek tverts kā veselums. Šī vieta, mans patvērums no apkārtējās ķimizētās pasaules, ir Koraļļu klubs. Darbošanās tajā manī pamodinājusi dziļi ielikto atmiņu par to, ka sākotnēji visi esam dabas bērni, tāpēc mūsos mīt gudrība dabīgo atpazīt un pieņemt savai lietošanai. Ar šo izvēli esmu ne vien ieguvusi vērtīgas zināšanas, bet man arī pavērusies iespēja dzīvot piepildītu un sakārtotu dzīvi. Jūtos tādā harmonijā ar pasauli kā nekad agrāk.

 – Mēdz teikt, ka mazs spiež klēpi, liels sirdi, jo bērns paliek bērns visu mūžu. Vai tas attiecas arī uz taviem pieaugušajiem bērniem?

– Cilvēks ir bērns – vecāku garīgais skolotājs un viņu attiecību spogulis – no piedzimšanas līdz 18 gadiem. Vēlāk katrs jau ir patstāvīgs cilvēks ar savu dzīves izjūtu. Gribēt ar viņu vairāk būt saskarsmē, ko sauc par sirdssarunām, – tas ir vienīgais, ko vēlēties. Lai tad varētu pateikt, kā jūtamies, ja viņš gribētu to zināt. Vai dot kādu padomu, ja viņš to lūgtu. Bet nekādas mācīšanas, pamācīšanas! Viss, ko esam varējuši darīt, jau ir izdarīts. Atceros, kādreiz mēdzu bērniem teikt: “Es priecāšos tevi satikt, kad būsi pieaudzis.” Tagad tas ir noticis. Man ir četri dēli un trīs meitas, ar kuriem prieks satikties. Katrs no viņiem ir īpašs.

– Vai mātei iespējams iziet cauri dzīvei, neupurējot sevi bērnu labā? 

– Kamēr cilvēks jūtas kā upuris, viņš tāds arī ir. Jo spēj skatīties tikai vienā virzienā, rīkoties tikai vienā līmenī. Tajā, kur ir vaina, vainošana, kontrole. Taču tur nav risinājuma. Risinājums ir augstāk. Pārliecībā, ka bērns nepiedzimst tikai fiziskajā veidolā, bet nāk no gara pasaules, nesot līdzi atskārsmi par dvēseles, garīgā un fiziskā līmeņa vienotību.

Tā notīra upura enerģiju, iemāca pateicību, ļauj skaidri apzināties, ko gribam. Cilvēks kļūst brīvs savā izvēlē veidot pašpietiekamu dzīvi. Vienlaikus saprotot, ka mūžā nav tāda posma, kad visi jautājumi jau atbildēti, visas neskaidrības izgaismotas. Viena no galvenajām barjerām, pret kuru atduras daudzu centieni tikt dzīvē uz priekšu, ir attieksme pret naudu. Ja esi audzis un veidojies par personību maksimālas pieticības režīmā, apgūt citus pilnveidošanās instrumentus dažkārt ir neviegli.

Arī man vēl jāstrādā pie izpratnes, ka nauda ir viens no enerģijas veidiem, kas var nest daudz labuma. Man arī jāpaplašinās domāšanā un darbos, lai varētu precīzāk atbildēt uz jautājumu, kurš var pārliecinošāk darīt pasaulei labu – tas, kuram krietna sirds un daudz naudas, vai aizvainots nabags, kurš pret visu protestē, noliedz sevi un citus? Turpinām mācīties. 

Citi šobrīd lasa

Sapotējušies ar "Sputnik" vakcīnām, bet nelaiž iekšā nevienā pasākumā. Ko šiem cilvēkiem darīt? 29
Sadumpojušies Jūrmalas pašvaldības policisti draud aiziet no darba 5
Tā dēvēto “antivakseru vēstuli” parakstījusī Valsts kontroles darbiniece Krapāne iesniegusi atlūgumu 6
Tēmas: UNESCO

"Я бросила пить": Агата Муцениеце удивила откровением

Мистические смерти: 7 актеров, повторивших судьбу своих героев