Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
no izdevniecības "Rīgas Viļņi" arhīva

Visu laiku labākais Latvijas tenors Jānis Zābers: publika viņu dievināja, taču privātā dzīve izvērtās traģiska 7

Sievietēm
10. martā 06:03 2019. gada 10. martā 06:03
Andris Bernāts | "Patiesā Dzīve"
Visu laiku labākais Latvijas tenors – tas nenoliedzami ir Jānis Zābers, kuru sajūsminātā publika savulaik nēsāja uz rokām. Dziedātājam piemita neatkārtojams balss tembrs un izcila muzikalitāte. Viņš sasniedza meistarības virsotni un piedzīvoja sava talanta triumfu, bet pēc tam sekoja traģisks kritiens bezdibenī. Dziedātāju smagi skāra slimība, kas atņēma visu. Jānim Zāberam bija lemts nodzīvot tikai 37 gadus.

Jānis Zābers uzlidoja ļoti augstu, bet kritiens pēc tam bija traģisks. Dievs viņam bija dāvājis skaistu balsi un izcilu muzikalitāti. Ar savu balsi viņš apbūra klausītājus un pārliecinoši nodemonstrēja, ka pat visvienkāršāko dziesmu spēj pārvērst neatkārtojamā šedevrā. Turklāt viņš bija pievilcīgs – ar staltu stāju, vīrišķīgs.  Izcilais tenors bija nācis no laukiem, viņā jautās zemnieka pamatīgums. Jānis vienmēr darīja to, ko pats uzskatīja par pareizu, un drosmīgi pieņēma likteņa pārbaudījumus.

Diemžēl dziedāt Latvijas Nacionālajā operā (toreiz – Latvijas PSR Operas un baleta teātris) liktenis viņam bija atvēlējis tikai nepilnus desmit gadus. Laikabiedri stāsta, ka tieši Zābera talants bijis tas magnēts, kas pievilcis klausītājus un piepildījis Operas namu ar skatītājiem. Cilvēki gribējuši dzirdēt tieši Zāberu, un aizņemtas bijušas arī valdības ložas.

Jānim Zāberam bija atvērtas daudzas pasaules skatuves, viņš bija vienīgais Latvijas dziedātājs, kurš padomju gados studēja slavenajā Milānas operteātrī La Scala. Diemžēl ne tik veiksmīgi izcilajam tenoram izdevās personīgā dzīve, kas savijās melodrāmas cienīgā sižetā, un beigas nebija laimīgas… Zābers bija pelnījis labāku likteni, bet notika tas, kas notika.     

Par traktoristu vai dziedātāju?

Jānis Zābers piedzima 1935. gada 11. augustā Madonas apriņķa Meirānu pagastā. Gan viņa tēvs Oskars, gan vecākais brālis Miervaldis bija muzikāli – dziedāja un spēlēja dažādus mūzikas instrumentus. Arī Jānis jau mazotnē iemācījies spēlēt flautu un cītaru, tomēr par muzikālo izglītību nopietni nav domājis. Viņš bija īsts lauku puika un pusaudža gados apsvēra iespēju kļūt par traktoristu.

Kad 1953. gadā bija jāizšķiras, ko darīt pēc Meirānu septiņgadīgās skolas beigšanas, skolotāja Mežule ieteikusi mācīties kādā mūzikas skolā, savukārt direktors Grīva uzsvēris, ka jāmācās nevis kaut kādā, bet gan vislabākajā mūzikas skolā. Viņš arī iedevis Jānim iesniegumu, lai zēns iestātos Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā.

Interesanti, ka Jānis bijis kolhoza Ļeņina ceļš biedrs un šis jautājums apspriests kolhoza pilnsapulcē. Kāds kolhoznieks uzstājies ar runu un teicis, ka no Zāberu puikas nekāds dziedātājs nesanākšot, tāpēc nevajagot viņu nekur laist. Tomēr vairākums nobalsojis, ka tomēr jālaiž Jāni mācīties.

Stājoties mediņos, jaunietim gadījusies ķibele – nelāga pārpratuma dēļ viņš nav uzņemts. Tolaik kāds vīrs, uzvārdā Zaubers, bija aizbēdzis uz ārzemēm, paķerot līdzi slepenu arhīvu. Jānis noturēts par viņa radinieku un drošības nolūkos skolā nav uzņemts. Kad pārpratums noskaidrots un Jānis varējis braukt uz Rīgu mācīties, viņš iespītējies un paziņojis, ka nekur nebrauks, bet paliks kolhozā un strādās par traktoristu. Vecākiem izdevies pierunāt, lai dēls vismaz iestājas Lubānas vidusskolas 8. klasē un turpina mācības.

Nākamajā gadā Jānis tomēr iestājās Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas vokālajā nodaļā, kur uzņemts nevis kā tenors, bet kā baritons. Dabas dotā muzikalitāte viņam ļāva jau pēc trešā kursa iestāties Latvijas Valsts konservatorijas vokālajā nodaļā, un otrajā studiju gadā viņš ieguva tenora statusu. Studiju gados Zābers uzstājās ne tikai audzēkņu vakaros un atklātajos koncertos, bet arī Mūzikas fonda rīkotajos latviešu komponistu koncertos visā republikā. 1960. gadā viņš kļuva par Operteātra solistu, debitējot ar Narabota lomu Riharda Štrausa operā Salome, un pievērsa sev gan kritiķu, gan publikas uzmanību.

Ar pārdzīvojuma tiešumu

Jaunais un daudzsološais tenors kļuva par pirmo un vienīgo Latvijas dziedātāju, kuram padomju varas gados laimējās studēt slavenajā Milānas operteātrī La Scala. Jāņa Zābera muzikālie dotumi rosināja viņu izvirzīt studijām Itālijā; tolaik PSRS bija noslēgusi līgumu par aspirantu un stažieru apmaiņu ar šīs valsts augstskolām.

1962. gada nogalē Zābers sāka studijas Romas Santa Cecilia konservatorijā, bet vēlāk saņēma uzaicinājumu stažēties La Scala. Atgriežoties mājās, Jāni intervēja žurnālisti un slavēja jauno talantu – lūk, vienkāršs lauku puisis ticis līdz pasaules labākajam operteātrim La Scala un dzied kā līdzīgs ar pasaules zvaigznēm. Stažēšanās La Scala Zāberam turpinājās arī 1964. gadā, kad viņš pilnveidoja vokālo prasmi pedagoga Dženaro Barras vadībā un iestudēja Rūdolfa un Karavadosi lomas.

Latviešu tenors tik ļoti iepatikās La Scala vadības pārstāvjiem, ka viņi piedāvāja Jānim vēl trešo reizi ierasties Milānā un turpināt studijas, taču dziedātājs atteicās, jo viņu nomāca ilgstoša atšķirtība no dzimtenes un ģimenes. Turklāt viņš alka pēc aktīvas muzicēšanas un publikas uzmanības. Itālijā Zābers bija pilnveidojis savas prasmes un pārliecinājies, ka nav sliktāks par slavenajiem itāļu dziedoņiem

Zābera skatuves karjera bija salīdzinoši īsa, no 1960. līdz 1970. gadam, taču šie desmit gadi bija ārkārtīgi spoži. Viņš piedalījās 24 operu iestudējumos un dziedāja galvenokārt vadošās lomas. Paralēli skatuves uzvedumiem viņš piedalījās daudzos opermūzikas koncertos un starptautiskos festivālos – uzstājās Kanādā, Somijā un Vācijas Demokrātiskajā Republikā, regulāri devās uz PSRS republiku galvaspilsētām, kuru pārpildītajos operteātros tika uzņemts ar aplausiem un gavilēm.

Zābera izpildītā Rūdolfa ārija no Džakomo Pučīni Bohēmas tika vērtēta kā pasaules mēroga sasniegums. Paralēli apmēram 300 nodziedātām operu izrādēm sava neilgā radošā mūža laikā Jānis Zābers piedalījies apmēram 1500 dažādos koncertos.

Pēc balss tipa viņš bija liriskais tenors, taču uz skatuves spēja kļūt arī par īstu dramatisko dziedoni, saviļņojot publiku ar pārdzīvojuma tiešumu. Bez operas un koncertiem Zābers bija regulārs viesis ierakstu studijā, kur tapa arī estrādes dziesmas ieraksti, to vidū Raimonda Paula melodijas.

Sieva ar pieredzi

Jāņa Zābera privātā dzīve – tā ir īsta melodrāma. Dziedātāja sieva Biruta Ķiģele bija vienpadsmit gadus vecāka par viņu un, kā noprotams no laikabiedru atmiņām, spēlēja galveno lomu šajās attiecībās. Izsakoties pavisam tieši, izcilais tenors atradies zem sievas tupeles. Biruta bijusi izteikti seksapīla, viņai bijis talants patikt vīriešiem un paticis tīt viņus ap pirkstu. Viņa bijusi apveltīta ar graciozu augumu un ugunīgu temperamentu. Birutā bijis kaut kas no raganas; tādas sievietes mēdz saukt par liktenīgām.

Nevar nepieminēt, ka Biruta bija aktiera Harija Liepiņa pirmā sieva. 1946. gadā viņa iestājās Dailes teātra dramatiskajā studijā un divus gadus vēlāk apprecējās ar savu kursabiedru Hariju Liepiņu, kurš, sievietes valdzinājuma noburts, bijis gluži kā bez prāta. Tomēr vēlāk Birutas ugunīgais un nevaldāmais raksturs sācis nogurdināt talantīgo aktieri. Biruta bijusi neaprēķināma un dusmās varējusi arī iepļaukāt savu vīru. Kādā jaukā dienā attiecības vienkārši beigušās – Liepiņš sakravājis koferi un aizlaidies.

Biruta iestājās Latvijas Valsts konservatorijas vokālajā nodaļā, kur sastapa daudzsološo dziedātāju no laukiem Jāni Zāberu. Vēlāk viņa atcerējās, ka abi iepazinušies studentu ēdnīcā, kad nejauši apsēdušies pie viena galda. Abi ēduši ābolu uzputeni, un Jānis apgalvojis, ka visgaršīgākie āboli esot Meirānos, viņa vecāku mājās – Vecajā ceplī. Sākumā Biruta uzņēmusies tādu kā šefību – mācījusi Jānim, kā kustēties uz skatuves un uzvesties smalkā sabiedrībā. Brīvajos vakaros abi gājuši uz kino, koncertiem un izrādēm. Biruta ievedusi jauno draugu sabiedrībā, iepazīstinājusi ar mākslas pasaules cilvēkiem.

Foto: no izdevniecības "Rīgas Viļņi" arhīva

Kā atcerējās laikabiedri, sākumā Jānis bijis bikls students knapā uzvalciņā un spīdīgu bikšu dibenu, taču ar laiku mainījies – nopircis jaunu uzvalku un kļuvis cienīgāks. Arī Biruta piestrādājusi pie Jāņa publiskā tēla veidošanas, devusi vadošus norādījumus, kā ģērbties un uzvesties.

Abu romānam attīstoties, Jānis pārcēlies uz Birutas istabiņu Kārļa Marksa (tagad Ģertrūdes) ielā. Interesanti, ka tolaik Biruta vēl nebija oficiāli izšķīrusies no Harija Liepiņa un dzīvoja viņa mātes dzīvoklī. Kad dziedātājs paziņojis par iecerētajām kāzām ar vienpadsmit gadus vecāku sievieti, par šo izvēli šokā bijuši gan viņa vecāki, gan brālis Miervaldis. Taču tur nekas nebija maināms – Jānis bija neglābjami iemīlējies.     

Kāzas tika nosvinētas 1959. gada 23. jūnijā Zāberu mājās Vecajā ceplī. Vēlāk Biruta kļuva par Operetes teātra solisti, bet Jānis jau kopš trešā kursa dziedāja operas izrādēs. Zinātāji teic, ka Birutai bijis patīkams balss tembrs, taču ar pašauru diapazonu. Viņa lielākoties bijusi otrā sastāva aktrise, bet Jānis tajā pašā laikā strauji kāpis atzinības virsotnē.

Plaisas laulības dzīvē

Lai arī cik slavens bijis Zābers, šajā laulībā galvenā noteicēja bijusi Biruta, savukārt Jānis centies izpildīt teju jebkuru sievas vēlmi. Studējot Itālijā, viņš taupījis savu stipendiju un skraidījis pa veikaliem, lai nopirktu sievai pasūtītās drēbes, apavus un citas mantiņas. Pēc rakstura Biruta bijusi īsta sabiedrības dāma, pilnīgs pretstats saimnieciskai mājsaimniecei.

Daudzi pat izteica šaubas, vai viņiem mājās vispār bijis ledusskapis, jo Biruta neko neesot gatavojusi, Jānis lielākoties ēdis bufetēs un ēdnīcās. Savulaik daudzi kolēģi pat brīnījušies, ko slavenais tenors tik agri dara Operas telpās. Izrādījās, viņš bija atnācis paēst brokastis. Daži kolēģi ieteikuši pašam par sevi parūpēties, ja reiz sieva nerūpējas. Var taču pats nopirkt produktus un pagatavot sev brokastis. 

Un vēl kāds būtisks aspekts. Zāberu pārim nebija pēcnācēju, jo Birutas sirds slimības dēļ ārsti it kā bija nolieguši viņai dzemdēt. Iespējams, tā bijusi tikai atruna, lai nenoslogotu sevi ar ģimenes rūpēm. Birutai bija tendence kontrolēt un vadīt savu dzīvesbiedru. Reizēm viņa sarīkojusi kādu greizsirdības scēnu, ja Jānis, piemēram, viņas klātbūtnē pievērsis pārāk lielu uzmanību citai dāmai.

Viņa pati gan labprāt koķetējusi ar citiem vīriešiem, bet dzīvesbiedrs smalkjūtīgi klusējis. Tā kā Birutai ļoti paticis pucēties, lielākā daļa naudas tērēta viņas tualetēm. Reiz Jānis savam brālim Miervaldim atzinis, ka nespējot nopelnīt tik daudz, cik Biruta gribot iztērēt. Tieši viņa rosinājusi Jāni vairāk dziedāt dažnedažādos koncertos, lai nopelnītu vairāk naudas. Sešdesmito gadu otrajā pusē Zābers pat apsvēris iespēju šķirties, bet Biruta atcirtusi: “Tad būs līķi.” Lai izvairītos no publiskiem skandāliem, Jānis vilcinājies un atstājis visu pa vecam. 

Par plaisām laulības dzīvē liecina arī Zābera romāns ar ārsti Gaļinu Timčenko, kura bija neprātīgi iemīlējusies slavenajā tenorā. Viņa apmeklējusi visas Zābera izrādes Operā, kā arī koncertus. Sešdesmitajos gados viņa bija Rīgas ātrās palīdzības toksikoloģiskās brigādes galvenā ārste, vēlāk sāka strādāt Baseina slimnīcā par pediatri. Viņas vīrs Vladimirs bija padomju armijas virsnieks, kas bija aizkomandēts uz Baikāla kara apgabalu. Šodien lasot Timčenko sūtītās vēstules Zāberam, nav šaubu, ka arī dziedātājs nav bijis vienaldzīgs.

Timčenko rakstīja: “Vienu es zinu skaidri: mīlu Tevi! Tev varbūt apniks atkārtošanās, nav interesanti, kad daudz reižu runā par mīlestību. Mans dārgais, cik man ir skumji aizbraukt, kā man gribas raudāt, bet kupejā ir sveši ļaudis, svešas acis.

Nevajag izskatīties vājai, lai ļaudis domā, ka esmu laimīga. Es domāšu, ka varbūt kaut kad mēs, sadevušies rokās, pastaigāsimies pa Rīgu un sagaidīsim saullēktu pār Daugavu. Ja man prasītu manu dzīvību, man no tās būtu vieglāk šķirties nekā no Tevis. Kāpēc, kāpēc gan cilvēki nevar dzīvot tā, kā viņi vēlas? Kāpēc pastāv nosacījumi, no kuriem sastāv visa mūsu dzīve?

Gribu Tevi, gribu Tevi mīlēt un būt mīlēta. Es nekad nevarēšu aizmirst Tavus ciešos apskāvienus un karstos skūpstus, es nekad nevarēšu aizmirst Tevi. Lai arī kas ar mani notiktu, zini, ka es ar dvēseli un miesu piederu tikai Tev un nevienam citam. Par Tevi esmu gatava ciest, ar Tevi būtu gatava visām elles mokām. Es Tevi mīlu!” 1

Tomēr, lai arī kā Jānim Zāberam gāja ar sievietēm, pirmajā vietā viņam vienmēr bija skatuve. Pret savu darbu viņš izturējās ar lielu cieņu – uz Operas namu vienmēr devās uzvalkā, baltā kreklā un kaklasaitē. Laikabiedri stāsta, ka pēc rakstura Zābers bijis labdabīgs un sirsnīgs, pret kolēģiem bijis atvērts un draudzīgs. Nevar nepieminēt, ka viņš bijis iecienīts arī valdības aprindās – regulāri uzstājies valdības rīkotajos pasākumos, ietekmīgu funkcionāru un ministru sievu dzimšanu dienu ballēs.

Liels Zābera cienītājs bijis Augstākās padomes priekšsēdētājs Jānis Kalnbērziņš. Valdības ložā sēdošās dāmas bieži vien pēc izrādes izlūgušās tikšanos ar izcilo tenoru. Tad Operas direktors viesus aicinājis Balto zāli, kur Kalnbērziņš visus cienājis ar konjaku. Tomēr Zābers, kaut gan bijis slavens un atzīts, nav kļuvis iedomīgs vai augstprātīgs, reizēm pat ar humoru uzspēlējis savu vienkāršību: “Ko tad nu es – puisis no laukiem…” 

Galvassāpes un halucinācijas

Diemžēl saspringtais darba režīms iedragāja dziedoņa veselību. Laiku pa laikam viņam radās problēmas – sāpēja galva, bija paaugstināta temperatūra, pasliktinājās atmiņa, dziedājumā iezagās kļūmes. Kolēģi stāsta, ka 1968. gada sākumā Jānis pēkšņi saķēris galvu un izskrējis no mēģinājuma zāles. Viņš dziedājis Manriko partiju, kas rakstīta ļoti augstā tesitūrā, un no augšējiem toņiem Zāberam radušās nepanesamas galvassāpes.

Dziedātājs bija pārliecināts, ka pie veselības traucējumiem vainojama pārpūle, tāpēc nolēma atpūsties. 1968. gada aprīlī viņš kopā ar savu pielūdzēju Gaļinu Timčenko atpūtās Gagru sanatorijā, bet pēc tam turpināja koncertēt – devās uz Minsku, lai piedalītos operas un baleta mākslinieku vissavienības festivālā, bet jūlija sākumā aizbrauca uz kultūras dienām Rostokā. Turpmākajā laika posmā viņš pārmaiņus piedzīvoja gan veiksmīgas, gan neveiksmīgas izrādes. Zābera balss bija kļuvusi neizturīga, sevišķi augšējā reģistrā. Viņš to ļoti pārdzīvoja, kļuva nervozs.

Kad 1970. gada vasarā Zābers ar LPSR valdības vadītāja vietnieku Pēteri Strautmani spēlējis tenisu, viņam pēkšņi sākušās halucinācijas. Vēlāk atmiņas traucējumiem un teksta jaukšanai pievienojusies vēl kāda liksta – labās rokas trīce. Lai citi to neievērotu, Zābers turējis roku kabatā.

Kolēģi atceras, ka pirms kāda koncerta Zābers, gluži bāls un pārklājies ar aukstiem sviedriem, pēkšņi atslīdzis pret sienu. Sieva Biruta mēģinājusi viņu atrunāt no uzstāšanās, tomēr dziedātājs devies uz skatuvi. Pēc koncerta, saņēmis ziedu klēpjus, viņš juties gandarīts, ka tomēr spējis nodziedāt.

1970. gada oktobrī Zāberu izmeklēja Stradiņa slimnīcā, bet nekas nopietns netika atklāts. No slimnīcas viņu izrakstīja ar diagnozi angiveģetatīvā distonija ar hipnotisko sindromu. Tā paša gada 24. oktobrī viņš uzstājās Pīķa dāmas kārtējā izrādē.

Vēlāk kolēģe Regīna Frinberga atcerējās: “Jānis 1. cēlienā bija ļoti uztraukts, viņš nespēja koncentrēties. Es viņu mierināju, teicu, ka tas pāries. Viņš turēja manas rokas savos trīcošajos pirkstos, un es nojautu, ka mēs zaudējam talantīgu mākslinieku.” 2

1970. gada 7. novembrī Zābers gatavojies uzstāties Oktobra revolūcijai veltītajā televīzijas raidījumā, taču mēģinājuma laikā dziedātāju pārņēmušas spēcīgas galvassāpes – viņš sakrities sejā un kļuvis bāls, jaucis tekstu un dziedājis autopilotā. Visi bijuši šokā, mēģinājums pārtraukts.

Pēdējais cēliens

1971. gada 7. janvārī Zābers tika uzņemts Stradiņa slimnīcas kardioloģijas nodaļā, jo bija aizdomas, ka viņam varētu būt kāda sirds slimība. Dziedātāja veselības glābšanai bija saorganizēts teju viss Latvijas medicīnas potenciāls – par to parūpējās Latvijas Komunistiskās partijas centrālkomitejas pārstāvji.

Tenoru ik palaikam apskatīja Latvijas ievērojamākie ārsti, tika veiktas visādas pārbaudes un izmeklēšanas. Ārsti nosprieda, ka slimība jāārstē kā iekaisuma process, un nozīmēja terapiju.

Tomēr dziedātājam kļuva arvien sliktāk – viņš vairs nevarēja paciest saules gaismu, no tās sāpēja acis. Zāberu mocīja stipras galvassāpes, bija traucēta gaita – viņš piekliboja ar labo kāju. Sākās arī runas traucējumi – arvien grūtāk bija atrast vajadzīgos vārdus. Beigu beigās tika secināts, ka Zāberam ir audzējs kreisās puses smadzeņu deniņu daivā un nepieciešama operācija.

Pirmā operācija, kas ilga vairākas stundas, notika 1971. gada 15. jūnijā. Atgūšanās pēc operācijas dziedātājam bija ļoti smaga, sākumā viņš pat nevarēja parunāt, labu laiku nespēja arī staigāt, kustības vajadzēja apgūt no jauna. Kad pēc apstarošanas viņam nogāja mati, Zābers sāka valkāt naģeni.

Dziedātājs nespēja arī lasīt – okulista pārbaude uzrādīja izteiktu redzes lauka sašaurināšanos. Bija skarti nervi, smaidot seja savilkās uz vienu pusi.

Kā stāsta laikabiedri, izcilā tenora slimība manāmi ietekmējusi arī viņa tuvos cilvēkus. Nespējot pārdzīvot dēla traģēdiju, Jāņa māte sajukusi prātā. Vispirms viņa aizvesta uz Strenču psihoneiroloģisko slimnīcu, vēlāk – uz ārstniecības iestādi Rīgā, Sarkandaugavā. Pēc apārstēšanas viņa palaista mājās.

Savu slimības laiku Zābers lielākoties pavadīja, noslēdzies no sabiedrības. Viņam nebija vēlēšanās izrādīt savu nevarību, jo ierobežotas bija gan kustības, gan runas spējas. Pasliktinoties finansiālajam stāvoklim, Biruta pārdeva vīra mantas – Jāņa karakula kažoku un citas drēbes. 1972. gada 2. oktobrī dziedātājs atkārtoti tika ievietots Stradiņa slimnīcā, kur viņam veica otru operāciju, tomēr audzēju pilnā apjomā ķirurģiski izņemt neizdevās. Tika nozīmēta staru terapija, bet tā nedeva pozitīvus rezultātus.  

1973. gada 3. martā Zāberu smagā stāvoklī atkal aizveda uz slimnīcu un trešo reizi operēja, lai gan jau bija skaidrs, ka dziedātājs vairs nav glābjams. Jānis Zābers devās mūžībā 1973. gada 25. martā.

Kad izcilo tenoru izvadīja pēdējā gaitā no Operas nama, pavadītāju bija tik daudz, ka Rīgas centrā vajadzēja apturēt satiksmi. Zābera piemiņai viņa dzimtajās mājās Meirānos atklāja muzeju, bet tajā, kā izrādās, bija liegta ieeja mākslinieka atraitnei Birutai. Jāņa vecāki aizliedza viņai rādīties muzejā un piedalīties tur notiekošajos piemiņas pasākumos. Tēvs Oskars Zābers bijis tik dusmīgs, ka paziņojis – ja ieraudzīs Birutu, nositīs ar cirvi.

1974. gada jūnijā Biruta atstāja Operetes teātri un iekārtojās darbā par dziedāšanas skolotāju Rīgas kultūras darbinieku tehnikumā. 1976. decembrī viņa piedzīvoja sirdslēkmi un tika aizvesta uz slimnīcu. Kad kolēģi viņu gaidīja atgriežamies darbā, Biruta atteica, ka iepriekšējā naktī sapnī redzējusi Jāni stāvam kājgalī, viņš sievu aicinājis līdzi. Pēc pāris dienām, 1976. gada 20. decembrī – trīs gadus un deviņus mēnešus pēc Jāņa Zābera aiziešanas – arī Biruta devās mūžībā.

-------------------------------------------------
1 Mansards. Daiga Mazvērsīte Pusvārdā. Jānis Zābers

2 Liesma. Sofija Vēriņa, Kārlis Pamše. Jānis Zābers: Atmiņu krājums

Saistītās ziņas

"Ivanushku" solists "sadega" pusotrā mēnesī. Krievijas presē izskan skaļi tā iemesli 16
Mūžībā aizgājusī "Duets Sandra" soliste apglabāta skaistā vietā Saulkrastos. FOTO 9
Parīzes Opera atsaka darbu baleta zvaigznei, kurš soctīklos izsmēja homoseksuālus dejotājus 29

Citi šobrīd lasa

Hārtlija fenomens - kāpēc viņš ir tik īpašs 43
Tūristu iecienītā vietā Ēģiptē nograndis sprādziens; ir cietušie 29
Daudzviet Latvijā pārspēts 19.maija karstuma rekords; nākamnedēļ laiks mainīsies 15
Skatīt visus komentārus

Олег Газманов рассказал, почему не спит с нынешней женой в одной спальне и как 25 лет помогал бывшей