Viena no labāk apmaksātajām profesijām Latvijā - tālbraucēji. Fūres šoferis Ģirts: "Man darbu atrast bija viegli"

Tālbraucēju šoferu darbs tiek uzskatīts par vīriešu profesiju, taču pa pasaules ceļiem lielos kravas auto vada arī sievietes. Pārsvarā tālbraucējas strādā Eiropā un Ķīnā, pie mums Latvijā dāmas pie fūres stūres ieraudzīt gadās reti. Agrāk tālbraucēju maršruti lielākoties veda pa Baltijas valstīm un Krieviju, bet kopš deviņdesmitajiem gadiem, kad tika atvērtas robežas ar Eiropu, pārvadājumu kompānijām nācās pārstrukturizēties un apgūt Skandināvijas un Eiropas valstis.

Tagad tālbraucēju automašīnās netrūkst jaunāko tehnoloģiju, vadītāja darbs ir vienkāršots un kontrolējams, auto kabīnes aprīkotas ar borta datoriem un adaptīvo kruīza kontroli. Ja tā ir ieslēgta, mašīna pati ekonomiskā režīmā ved kravu pa noteikto maršrutu. Šoferi ir lielo mašīnu kapteiņi – brauc no rampas uz rampu, kur iekrauj kravu, aiztaisa tentu, un atliek tikai vadīt savu kuģi uz galamērķi. It kā skaisti un iedvesmojoši, jo vairāk, ņemot vērā pieklājīgo samaksu, bet…

Ikdiena no tālbraucējiem šoferiem paģēr stresa noturību un fizisko izturību. Krava galapunktā ir jānogādā noteiktajā termiņā neskarta un nebojāta, bet apstākļi uz ceļiem reizēm ir skarbi.

Atbildība – tas šajā darbā ir pirmais nosacījums. Nepieciešama liela koncentrēšanās spēja un paaugstināta uzmanība. Katru dienu, sēžot pie automašīnas stūres un nobraucot vairākus simtus kilometru, šīs profesijas pārstāvji saskaras ar dažādām riskantām situācijām, tostarp ceļu satiksmes negadījumiem.

Kopā ar neveselīgo dzīvesveidu – pārslodzi, nedabisku nomoda un miega ritmu, nepareizu ēšanu un stresu – tas var izraisīt nopietnas veselības problēmas. Šoferiem nereti konstatē ne tikai vibrācijas slimību, bet arī radikulītu un mugurkaula kaites. Un tās nav vienīgās blaknes – problēmu buķete ir krietni krāšņāka.

Bet tagad par visu pēc kārtas.

Pusotrs tūkstotis eiro, lai strādātu

Lai kļūtu par fūres jeb kravas auto šoferi, jābūt vismaz 21 gadu vecam un jānokārto C un CE kategorijas vadītāja apliecība. Šādus autovadītāju kursus piedāvā vairākas autoskolas. Latvijā ir izveidota arī Tālbraucēju akadēmija, kas sagatavo profesionālus autovadītājus, kuri ne tikai teorētiski, bet arī praktiski uzreiz no skolas sola ir gatavi profesionāli veikt šo atbildīgo darbu. Ikviens interesents uzreiz pēc sekmīgas kursu pabeigšanas un atbilstošas autovadītāja apliecības saņemšanas tiek aicināts darbā Latvijas autotransporta uzņēmumos.

Daudzi jaunieši, kuri vēlētos būt tālbraucēji, tieši vecuma dēļ uzreiz pēc vidusskolas beigšanas nevar par tādiem kļūt – ir jāsasniedz 21 gads. Astoņpadsmit gados jaunietis var iegūt B kategorijas autovadītāja apliecību, no 21 gada vecuma –C kategorijas, un tad jāgaida vēl viens gads, lai tiktu pie CE kategorijas.  

“Lai saņemtu tālbraucēja vadītāja apliecību, paiet vairāki gadi. Ievērojot prasības, vairākkārt jābeidz viens un tas pats kurss, jānokārto eksāmeni par vienām un tām pašām ceļa zīmēm.

Jaunietim nav pieredzes, nav nepieciešamo dokumentu, un neviens viņu neņem darbā, tāpēc arī nav ne motivācijas, ne vēlmes, jo, lai tiktu pie kārotā darba, jāgaida tik ilgi. Un jaunietim nolaižas rokas,” situāciju komentē Tālbraucēju akadēmijas vadītājs un instruktors Ainārs Grundmanis. Tomēr daudzi jaunieši saprot, ka ir vērts iespringt, jo ar šo darbu var labi nopelnīt.

Kravas auto vadītāja tiesības izmaksā vidēji pusotru tūkstoti eiro. Šķiet daudz, tomēr šī summa ir mazāka par tālbraucēja vidējo mēneša darba algu. Jaunietis no 21 gada vecuma var iegūt nepieciešamo kvalifikāciju un mēnesī nopelnīt ap 1500–2000 eiro. Ir izrēķināts, ka, strādājot pilnu slodzi, izdevumi mēnesī ir ap 500 eiro.

Šajā summā ietilpst ikdienas tēriņi, ārzemēs iegādātās drēbes, apavi un higiēnas preces, arī ēšana un kāds aliņš krogā. Ja viņam nav ģimenes, nav parādu, kredītu, jaunietis pāris gados var iekrāt vismaz ap četrdesmit tūkstošiem eiro. Tas nav maz.

Tas ir sākums kaut kam nopietnam – var, teiksim, uzsākt savu biznesu vai nopirkt dzīvokli. Protams, var turpināt strādāt pārvadājumu nozarē, un tad visam klāt nāks vēl cita vērtība – pieredze.

Tālbraucēju akadēmijas autovadītāju kursos māca praktiskas lietas, kas tiešām vajadzīgas šoferu darbā: dokumentu noformēšanu, pārvadājumu organizēšanu, kā samaksāt par maksas ceļiem utt. Kompānijas zina, ka šeit var atrast labus darbiniekus, un piedāvā viņiem labi apmaksātu darbu, līdzko viņi ir pabeiguši kursus.

Kāpēc cilvēki izvēlas šo nebūt ne vieglo profesiju? Lielākoties – apmēram deviņdesmit procentiem – noteicošā ir alga. Pārējie desmit procenti ir nozares entuziasti. Vidējais tālbraucēju šoferu vecums ir 30–50 gadu.

Kabīne kā otrās mājas

Maršrutā Latvija–Beļģija–Latvija, Latvija–Nīderlande–Latvija, Latvija–Vācija–Latvija tālbraucējs ceļā pavada vidēji astoņas dienas. Daļa tālbraucēju dodas uz tā saucamajiem apļiem – viņi strādā visā Eiropas Savienības teritorijā, mājās ierodoties tikai reizi divos mēnešos, un ved dažādas kravas, piemēram, no Vācijas uz Beniluksa valstīm, veic piegādes Francijā, Spānijā, Anglijā un pārvadājumus starp Skandināvijas valstīm un Itāliju.

Eiropā ir spēkā likums, kas vecajās dalībvalstīs aizliedz autovadītājiem mašīnā atpūsties un ieturēt pauzi ilgāk par divdesmit četrām stundām. Šis nosacījums tieši attiecas uz apļiniekiem. Viņi brauc reisā un mājās atgriežas apmēram pēc sešdesmit dienām, parasti mājās pavada aptuveni divas nedēļas, tad atkal dodas projām.

Protams, viss atkarīgs no kompānijas, kurā viņi strādā, un no tā, kāda ir pārvadājamo kravu specifika un maršruti. Ja cilvēks strādā firmā, kurai ir vairāk mašīnu apļu maršrutos, vismaz divdesmit, var gadīties, ka viņš mājās iegriežas tikai reizi gadā. Šoferus uz Vāciju aizved ar autobusu, un viņi nomaina tos tālbraucējus, kas jau sešas nedēļas ir nostrādājuši. Pati mašīna uz Latviju tiek atvesta tikai uz tehnisko apskati.

Pat ja cilvēkam ir ļoti liela vēlēšanās būt pie ruļļiem un apskatīt pasauli, šāds darba grafiks nav nekāda joka lieta. Mūsdienās gan tālbraucēju mašīnu kabīnes patiesi ir kā mājas, aprīkotas ar visu nepieciešamo. Protams, ceļā svarīgākais ir autovadītāja drošība, tāpēc kabīnes ir aprīkotas ar augstākā līmeņa drošības sistēmām, kas vienmēr pasargās vadītāju un signalizēs par kādu bojājumu vai brīdinās par iespējamām briesmām uz ceļa.

Kabīnes ir maksimāli komfortablas, tajās ir kompaktas un ērtas guļvietas, autonomā apsilde ar klimata kontroli, augstas klases akustiskā sistēma un daudzi nodalījumi mantu glabāšanai. Taču šajās mājās ir stingri noteikumi. Visas kravas mašīnas ir aprīkotas ar ierīci, ko sauc par tahogrāfu. Tā ir tāda kā melnā kaste, kas piefiksē un ieraksta visu, kas notiek ar auto reisa laikā. Tahogrāfs reģistrē gan šofera darba laiku, gan braukšanas ātrumu.

Sākot braucienu, tahogrāfā jāievieto vadītāja karte jeb čips, kas pēc izskata atgādina parastu plastikāta bankas karti. Tahogrāfā uzglabājas informācija par visu iepriekšējo gadu. Datus var nolasīt ar speciālu datu nesēju un apskatīt datorā; tam vajadzīga speciāla programma. To parasti izmanto Transporta inspekcija. Programma uzrāda visus pārkāpumus un nobrauktā maršruta laikus. Tahogrāfam ir savs printeris, ar kuru var izdrukāt datus pa dienām un stundām; izdruka atgādina garu kases aparāta čeku.

Dienā tālbraucējs šoferis drīkst braukt deviņas stundas, pēc 4,5 stundām noteikti jābūt 45 minūšu pārtraukumam. Pēc brauciena ir vienpadsmit stundu ilgs pārtraukums. Divas reizes nedēļā drīkst strādāt desmit stundas, bet tad noteikti jābūt divām 45 pauzēm, jo nepārtraukts darbs nedrīkst būt ilgāks par 4,5 stundām.

Pasaule kastē un ārpus tās

Tālbraucēji kravas pārvadā jebkuros laikapstākļos, un tie var sagādāt dažādus pārsteigumus. Reizēm notiek satiksmes negadījumi vai automašīnai pārsprāgst riepa. Ja kāds autovadītājs ir nonācis nelaimē, garāmbraucošie šoferi parasti viņam palīdz un pa rāciju paziņo par to kolēģiem un dispečeriem.

“Tā ir sava veida solidaritāte, kā saka paši šoferi, karmas kačāšana – ar domu, ka arī man palīdzēs, ja būs notikusi kāda ķibele,” par rācijas noderīgumu stāsta tālbraucējs Ģirts. “Reiz mēs bijām parkingā, dzirdējām, ka iebrauc mašīna ar savādu skaņu. Skatāmies – riepa no diska nonākusi nost, bet šoferis to nebija ievērojis. Stundu visi palīdzējām, līdz riepa tika nomainīta, lai šoferis varētu doties vakariņās. Arī šeit rācija lieti noderēja – uz ziņojumu par bojāto riepu atsaucās Krievijas tālbraucējs, kurš aizdeva savas mašīnas rezerves riepu, lai nelaimē nonākušais šoferis nākamajā dienā varētu turpināt iesākto maršrutu.”

Ģirts gan piebilst, ka rācija nav obligāta – nav nosacījuma, ka tai noteikti jābūt līdzi reisos. Tomēr tā ir ļoti noderīga. Vairumam rāciju ir ap 40 kanālu, un, lai sazinātos savā starpā, runātājiem jābūt uz viena kanāla. Protams, sarunu dzird arī pārējie šoferi, kuri izmanto to pašu kanālu, tāpēc noslēpumus izpaust nevajadzētu. Tas gan neliedz citiem pa rāciju paziņot par policiju vai Transporta inspekcijas kontroli, lai gan arī policisti savās rācijās dzird šoferu sarunas. Ļoti bieži rācija tiek izmantota izkraušanas un iekraušanas adrešu meklējumos, kā arī, lai vienkārši parunātos ar kolēģiem. Nakts braucienos, lai atvairītu miegu, vadītāji bieži vien runā par visu ko – darbu, dzīvi, politiku…

Lai gan tālbraucējiem lielākā daļa dzīves paiet slēgtā kastē, viņiem ir pašiem savs virtuālais klubs. Mūsdienu digitalizētajā pasaulē bez sociālajiem tīkliem neiztiek arī šoferi. Facebook ir izveidota tālbraucēju fanu kluba slēgtā grupa, kurā ir 6,5 tūkstoši biedru. Grupā runā par un ap autovadītāju darbu, uzņēmumiem, biznesu, dalās pieredzē, bet te ir arī stingras prasības.

Komercsludinājumu un darba piedāvājumu ievietošana jāsaskaņo ar administratoru, pretējā gadījumā ieraksti var tikt dzēsti bez brīdinājuma, tāpat arī anonīmi un administratora ieskatā aizdomīgi profili. Nav pieļaujama nekorekta uzvedība – lamāšanās, citu aizskaršana vai aicinājumi uz agresiju. Arī tādos gadījumos profili tiek bloķēti bez brīdinājuma, turklāt bez iespējas atjaunoties šajā grupā. Tālbraucēju fanu klubā ir arī pašu vadītāju fotoreportāžas no braucieniem, kuriozu apraksti, video, joki, kā arī informācija par aktualitātēm šoferu darbā, ziņas par auto remontiem,  dažādas diskusijas.

Darbu atrast bija viegli

Tālbraucējs šoferis Ģirts šajā profesijā strādā jau gadu. Viņu izdodas sazvanīt brīdī, kad jāstāv muitā uz Francijas robežas, tāpēc ir laiks sarunai.

“Kad strādāju Latvijā, bija firmas, kuras nepalīdzēja līdz galam izprast darba specifiku, piemēram, kā plānot braukšanas un atpūtas laikus. Vadībai galvenā bija peļņa, šoferu ikdienas darbs bija mazsvarīgāks,” pasūdzas Ģirts. Pēc savas pieredzes viņš iesaka pirmos pārbraucienus nesākt Latvijā, bet gan braukt uz ārzemēm. Tur ātri vien rodas skaidrība, ko drīkst un ko ne.

Ārzemēs ir lielāki sodi par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem. Ja mašīna ir bojāta, neviens tādu nelaidīs ārpus valsts robežām. Tur ātri vien iemāca visu, kas tālbraucējam noder turpmākajā karjerā.

 “Man darbu atrast bija viegli, jo nozarē trūkst šoferu,” stāsta Ģirts. “Tolaik sēdēju mājās bez darba, līdz kādu dienu atskanēja tālruņa zvans. “Dzirdēju, tu brauc uz smagās mašīnas. Nevēlies nākt par tālbraucēju?” Izrunājot visu par grafikiem un samaksu, uzreiz piekritu.

Arī tagad šoferu savstarpējās sarunās bieži vien kāds jautā: “Klau, vai nezini kādu šoferi, kas patlaban ir bez darba?” Kad vaicāju, kā tas ir – stundām un dienām sēdēt ripojošā kastē, Ģirts paskaidro: “Kabīne ir tava darbavieta un dzīvesvieta vairāku dienu garumā. Tātad, patīk vai ne, tā jākopj kā mājas, jāuztur tīrība. Tāpēc šoferi bieži vien pie stūres brauc zeķēs vai basām kājām. Ne viens vien instruktors jaunajiem šoferiem māca – uzvelc apavus ar plānu zoli! Nekādā gadījumā nedrīkst braukt iešļūcenēs vai apavos bez aizmugurītes, jo tie var ieķerties starp pedāļiem, noslīdēt, var pazaudēt apavus, un tas ir bīstami. Galvenais, lai ir saķere, lai nav zeķes, kas slīd pa pedāļiem.

Neparastākā krava, ko esmu vedis, ir negabarīts, garāka nekā pati piekabe. Loģistikas darbinieki visu sagatavoja un aplīmēja ar drošības uzlīmēm, lai viss ir kārtībā un varu droši braukt maršrutā. Tiku galā.

Taču reiz man bija savāds pārvadājums, ja tā to var nosaukt. Krava bija jāved četrus simtus kilometru, bet fūrē tikai 27 kilogramus smaga paciņa, pārējais tukšs. Nezinu, kas bija tajā paciņā. Kravas mašīna tomēr dārgi izmaksā, ātrāk to paciņu varēja nosūtīt ar kurjeru. Toreiz padomāju, ka varēju viņiem piedāvāt savu vieglo auto mašīnu, kuru atdzītu no Latvijas uz Norvēģiju, un pats vēl no tā visa būtu nopelnījis ap divsimt eiro. Taču, ja kāds maksā, tad man ir jābrauc.” Te mūsu saruna pārtrūkst, saņemu īsziņu: “Vairāk nevaru runāt – jāsēžas pie stūres.”

Pie stūres – iecere par grāmatu

Aptaujājot tālbraucējus, secinu – visiem ir līdzīgi stāsti un ieteikumi par pārbraucieniem, darba specifiku, šofera ikdienu. Visvaldis, kurš trīspadsmit gadu pats ir bijis šoferis un tagad izveidojis savu autotransporta pakalpojumu uzņēmumu, piekrīt dalīties pieredzē. Tomēr viņš, tāpat kā Ģirts, nevēlas nosaukt savu uzvārdu un firmu, kurā strādā – lai pasargātu sevi, neradītu neērtības kolēģiem, darba devējiem vai konkrētām autopārvadātāju firmām.

Sarunas laikā Visvaldis atklāj, ka jau ilgāku laiku domā par grāmatas rakstīšanu un izdošanu. Tas būtu ieskats tālbraucēja profesijā, rokasgrāmata šoferiem, kā arī viegla lasāmviela visiem, kuri domā strādāt pārvadājumu biznesā.

“Šajā darbā esmu kā zivs ūdenī, par tālbraucēju esmu nostrādājis ilgus gadus. Sāku kā šoferis, tagad pats varu piedāvāt darbu citiem šoferiem, esmu atvēris mazu pārvadājumu pakalpojumu firmu. Zinu visus knifus, visu par to, ko nozīmē strādāt uz fūres.

Tālbraucēja darba pozitīvā puse, protams, ir samaksa. Darbs nav grūts, bet atbildīgs. Pārvadājot kravas no vienas valsts un citu, ir iespēja ne tikai pelnīt, bet arī redzēt pasauli. Darba laikā var apskatīt dažādas vietas, jo tiek apceļota visa Eiropa. Ir dienas, kad jāgaida, līdz varēsi uzkrauties, proti, ir brīvs laiks, ir arī noteiktās brīvdienas. Kabīnē taču visu dienu nesēdēsi!

Es vienmēr izmantoju iespēju un dodos apskatīt vietējos objektus, pilsētu, kādreiz apmeklēju arī kādu pasākumu atpūtas klubos. Tālbraucēja šofera darba negatīvā puse ir ilgā prombūtne no ģimenes. Ar savējiem var sazināties caur WhatsApp vai Skype, bet ārzemēs interneta pakalpojumi ir padārgi. Šoferi parasti nakšņo savās automašīnās – kabīnēs ir gultas, katrā mašīnā paredzēta vieta diviem autovadītājiem.

Parasti šoferis brauc viens, reti kad divatā ar pārinieku. Kabīnēs ir autonomās apsildes iekārtas, ledusskapis, radio, mūzikas sistēmas, navigācijas, ir iespēja uzvārīt tēju vai kafiju. Gandrīz katram tālbraucējam ir līdzi firmas Primus gāzes baloni, lai pagatavotu ēdienu.

Tālbraucēja darbs ir dzīvesveids. Ir tā saucamās veļas dienas, kad šoferi mazgā drēbes maksas veļas mazgātavās vai autostāvvietās. Reizēm skats ir smieklīgs, kā lupatu tirgū – uz mašīnu spoguļiem un logu tīrītājiem ir sakārtas zeķes, T krekli, bikses,” Visvaldis ilustrē tālbraucēju ikdienu.   

Hosteļu un viesnīcu ceļu malās nepietiek, tāpēc šoferīši ir spiesti gulēt automašīnās un uzmanīties, lai viņus nepieķer dažādas kontroles, ja tiek pārsniegts atļautais gulēšanas laiks kabīnē. Reisa laikā automašīnās gulēt atļauts ne ilgāk kā divdesmit četras stundas.

“Tāpat Eiropā nepietiek autostāvvietu,” sūrojas Visvaldis. “Kad tuvojas piektdienas vakars un vajag apstāties, lai pārnakšņotu, autostāvvietās ir ļoti grūti atrast brīvas vietas. Nākas pārkāpt likumā paredzēto darba režīmu, ātrāk beigt braukt, ja ir brīvs parkings.” Tomēr šoferi savā starpā ir draudzīgi un izpalīdzīgi, kopā vakariņo, papļāpā, iemalko kādu aliņu un bieži vien nosēž līdz tumsai.

Dzīve ar piedzīvojuma garšu

Klausoties Visvalža stāstītajā, nodomāju, ka bez draudzīgas sadzīvošanas te neiztikt, jo komunikācijas trūkums ar dzīvu cilvēku rada diskomfortu – ilgas stundas ceļā jāpavada vienam.

Kad jautāju, kā tad tālajā ceļā ir ar miesas priekiem, Visvaldis neslēpj – apmēram trešā daļa tālbraucēju izmanto prostitūtu pakalpojumus. “Polijā parkingos ir brīvi pieejamas meitenes. Viens no iecienītākajiem parkingiem atrodas uz 92. ceļa pirms Vācijas. Izvēle ir visām gaumēm, tur viņas pat ar kvadricikliem apbraukā tūristus un tālbraucējus, piedāvājot izklaidi un seksuālus pakalpojumus.

Polijā meitenes stāv arī ceļmalās, atliek tikai piestāt un uzņemt baudas pasažieri. Šie pakalpojumi nav dārgi – tās, kuras stāv ceļa malās, prasa vidēji 25–50 eiro. Arī Čehijā ir ļoti daudz pērkamu meiteņu. Vācijā prostitūtas pakalpojums izmaksā, sākot no 50 eiro.

Tur viss ir kulturālāk, šī sfēra ir sakārtota, autostāvvietas atrodas pie bordeļiem, lai ar furgonu var ērti piebraukt. Bieži vien bordeļi ir iekārtoti piecstāvīgās mājās. Viss pārdomāts, šoferis samaksā naudu un izvēlas to, kas sirdij tuvāks. Arī numuriņi ir civilizēti, par visu padomāts, lai mierīgi un bez stresa noņemtu spriedzi.”

Gana daudz dzirdēts par to, ka fūres ir iekārojams mērķis zagļiem. Visvaldis piekrīt: “Bīstamākās vietas ir Francijā pie Marseļas ostas, tāpat Kalē osta un Dienviditālija. Itālija sastāv no divām daļām – Ziemeļitālijas, kur noziedzības līmenis ir zems, un Dienviditālijas, kur rekets var paprasīt, lai samaksā par stāvvietu vai ceļu, kaut gan oficiāli esi jau norēķinājies par maksas ceļu. Tad viņi šoferim iedod lapiņu, kas apliecina, ka esi samaksājis par braucienu vai stāvvietu. Tā jāuzrāda, ja nu vēl kāds jautā vai liek maksāt par jau nopirkto ceļu vai stāvvietu. Ar to cīnās, taču tas joprojām vēl ir aktuāli.

Naktīs ir jābūt ļoti uzmanīgiem un jāčeko, lai krava paliktu neskarta, jo autostāvvietās uzdarbojas zagļi. Visbiežāk tālbraucēju mašīnas autostāvvietās tiek apzagtas, kad vadītājs kabīnē ir aizmidzis. Caur durvju gumijām tiek iepūsta miega gāze, un, kamēr šoferis guļ, tiek apzagta krava, uzlauztas bākas un nolieta degviela, noskrūvētas mašīnas detaļas utt. Ir bijuši gadījumi, kad naktīs nolej līdz pat 300 litriem degvielas. Daži zagļi ir specializējušies tieši salonu aptīrīšanā. Ņem datorus, makus, telefonus, naudu… Arī viņi izmanto miega gāzi, ko iepūš salonā pa durvju spraugām.

Ir arī mazās zādzības. Parkingos stāv daudz mašīnu, un gadās, ka šoferi neguļ, bet daži meistari vienalga siro pa stāvvietu, lai kaut ko nočieptu. Naktī tentos iegriež tā saucamos smaidiņus, lai apskatītos, kāda prece ir iekšā. Ja ierauga kaut ko, ko var paņemt, piemēram, kādu vīna pudeli vai elektronisku ierīci, to arī nozog. Degvielu pārsvarā zog Lietuvā.

Savukārt vasarās, kad divas vai trīs diennaktis jāpaliek autostāvvietā un satiekas pazīstami kolēģi, ja piekabe ir tukša, tiek klāti galdi un dzīrots uz velna paraušanu,” neslēpj Visvaldis.

Stopētājus drīkstot uzņemt tikai ar firmas vadības atļauju, bet tas īpaši netiek praktizēts, jo pārvadātās kravas ir komercnoslēpums un ne vienmēr mašīnā drīkst atrasties trešā persona. Protams, ja šoferis uz savu galvu paņem stopētāju, tā jau ir viņa paša atbildība. Viņš riskē ar sevi un kravu, jo neviens nevar zināt, kas stopētājam prātā.

“Piemēram, mans šoferītis stāstīja gadījumu – stāv ceļa malā meitene un stopē. Viņš apstājas. Meitene saka, lai pagaida, un no krūmiem izved savu suni. Nevis maziņu, bet lielu – vācu aitu šķirnes. Saka, lai ņem viņu kopā ar suni. Vadītājs apžēlojas un abus ved līdz sarunātajam galamērķim.”

Visvaldis stāsta, ka uz ceļiem stopē arī cilvēki no Latvijas, kuri braukuši uz ārzemēm meklēt darbu, bet viņiem nav izdevies veiksmīgi iekārtoties svešā zemē. Palikuši bez naudas, bet kaut kā jātiek mājās. “Šoferītis viņus vēl pa ceļam pabaro un atved uz Latviju,” Visvaldis ir saprotošs.

“Kādreiz tiek uzņemti arī ielu muzikanti ar saksofonu vai ģitāru, kuri vasaras periodā braukā pa Eiropu un piepelnās. Ar viņiem ir interesanti braukt kopā, jo reizēm tiek uzspēlēta kāda dziesma. Ir arī šoferi, kuri paši līdzi ņem ģitāru vai kādu citu mūzikas instrumentu, lai vakaros uzspēlētu un izklaidētu citus, tā īsinot laiku autostāvvietās.”

Zemūdens akmeņi

“Liela šoferu problēma ir alkohols. Ir vadītāji, kurus sieva un ģimene mājās skaidrā neredz gandrīz nemaz. Cilvēks atgriežas no reisa, nodod atskaites un uzreiz sāk dzert,” novērojis Visvaldis.

“Redzēju, kā sievas brauc viņiem pakaļ un ved uz mājām. Visas brīvās dienas šoferis svin, bet, kad jādodas reisā, sieva atved, un viņš ir atkal ir prom. Darbs disciplinē, un pārbraucienos viņš ir skaidrā. Pēc maniem novērojumiem, gandrīz pusei tālbraucēju bankas kartes atrodas pie sievas, lai nenotriektu naudu. Ir arī modernā verdzība – paši šoferi staigā vecās drēbēs, bet sieva vīru no reisa sagaida ar modernu Lexus automašīnu, ģērbusies dārgā kažokā, un vīrs par to visu maksā.”

Visvaldis nopūšas un vēlreiz apliecina, ka rakstīs grāmatu – lai cilvēki uzzina, kā patiesībā dzīvo un strādā tālbraucēji. Tomēr viņš savu darbu mīl un uzskata, ka darbam jābūt sirdslietai, jo īpaši tālbraucēja darbam, kas nebūt nav vienkāršs un viegls.

Tā nu tas ir – pieliekot sarunai punktu, nodomāju. Neatkarīgi no tā, vai esi tālbraucējs, autobusa šoferis vai vadi vieglo automašīnu, brauc uzmanīgi un ievēro ceļu satiksmes noteikumus. Lai droši!