Elīna Dzelme pirmo reizi atklāti runā par attiecībām ar miljonāru Maliginu
“Man visu laiku cilvēkiem jātaisnojas par to, kādus vīriešus izvēlos!” izsaucas aktrise Elīna Dzelme. Aprunāta kā režisora Dž. Dž. Džilindžera sestā sieva, nu viņa izsaukusi uguni uz sevi, dzīvojot kopā ar miljonāru Valēriju Maliginu. Kasjauns.lv piedāvā ielūkoties fragmentos no šīs sarunas. Pilnu interviju ar Elīnu lasiet jaunākajā žurnālā "OK!".
Kā sagaidīji jauno gadu?
Ļoti mierīgi, ģimenes lokā, nekādas ballītes nebija. Biju garākā atvaļinājumā Taizemē, Jauno gadu iznāca apvienot ar tādu kā aklimatizēšanos – tur gaisa temperatūra bija par 50 grādiem augstāka nekā šeit (pēc Celsija). Svētku vakarā ļoti nāca miegs, varbūt bija pat pārāk mierīgi, ne tā, kā ierasts. Gandrīz divus mēnešus nodzīvoju Puketā, strādājot pie jaunās izstādes un atpūšoties.
Gatavojies jaunai izstādei?
Jā, pirmo reizi strādāju videoinstalāciju tehnikā, pati esmu scenārija autore un aktrise. Var teikt, tādā psihodēliskā art house stilā, kas droši vien vairāk piemērots Eiropai – salīdzinoši skarbs.
Arī gleznās var redzēt, ka no rotaļīgas sievišķības tu pārej publicistikā, saruna kļūst asāka.
Veca kļūstu. Jā, sākas vecuma marasms – par daudz jautājumu.
[..]
Kā tu varēji uz diviem mēnešiem aizbraukt no teātra?
Kopš augusta no teātra esmu prom, ārštatā.
Bet mēs tomēr sēžam teātra kafejnīcā. Tevi velk atpakaļ?
Nē. Es ļoti mīlu teātri, bet esmu brīva no šīs iestādes. Es te strādāju, man šovakar būs izrāde, viss ir ļoti labi, bet izvēlējos nebūt atkarīga no konkrētas vietas vai pavēlēm pie dēļa. Tu septembrī ieraugi lomu sarakstu, kuras būs jāspēlē – gribi vai negribi. Es vispār esmu par mākslinieka brīvību. Protams, tāda iespēja...
... ir privilēģija.
Tā ir privilēģija, jā.
Daudziem tas ir maizes darbs.
Arī man! Teātrī esmu jau astoto sezonu, esmu strādājusi no – līdz, katru dienu. Un tas ir brīnišķīgi, teātra ļaudīm visbiežāk tā ir dzīve, mīlestība. Bet aktieris nav mākslinieciski brīvs, vismaz manā gadījumā tas bija iedomu auglis. Es dodu priekšroku iespējai darīt to, ko gribu, nevis to, ko liek. To esmu teikusi par gleznošanu. Piespiežot sevi darīt to, ko nevēlos, es saēdu savas un citu cilvēku nervu šūnas.
[..]
Tagad esi laimīga un iemīlējusies?
Es esmu laimīga.
Bet ne iemīlējusies? Tev ir skaists gredzens pirkstā.
Man ir vairāki gredzeni – veseli divi.
Tik skaistu nebiju redzējusi.
Es arī nebiju...
[..] Tu reizēm esi vientuļa? Vai pastāvīgi?
Esmu vientuļa visu laiku. Es vispār esmu vientuļa. Un tāda būšu – liec man blakus Valēriju Maliginu, Brodski, Vizmu Belševicu, Sandru Landorfu, Džilindžeru, divus Džilindžerus... Tas visdrīzāk ir mans spēks, iekš tā ir arī mana vēlme dzīvot. Neraugoties uz manu skopumu pret savu iekšējo pasauli, pret to, ko negribu likt uz āru, es arī ļoti daudz dalos. Bet telpā, ko saucu par pozitīvo vientulību, glabājas visas manas vērtības, un ir lietas, kas tiek glabātas ļoti rūpīgi. Nevaru uzšķērsties kā tāda zivs, ar visām iekšām atvēroties pasaulei, cilvēkam, kurš man ir blakus. Tā būtu nāve. Ir ļoti svarīgi sargāt to, kas ir tikai savs.
[..]
Pilnu interviju ar Elīnu Dzelmi lasi žurnālā “OK!”
Sandra Landorfa, žurnāls "OK!" / Foto: Oļegs Zernovs, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva
